289. Ko mēs lūdzam Svētās Lūgšanas septītajā lūgumā?


Baznīcas vēsture

Pirmbaznīcas vēsture ir Lūkas Apustuļu darbi, un viņam esam pateicīgi arī par evaņģēliju. Abi šie darbi veltīti cienījamam vīram, vārdā Teofīls.

Baznīcas vēsture

Lūkas evaņģēlija sākumā lasām: “Kad jau daudzi sākuši aprakstīt lietas, kas notikušas mūsu starpā, kā tās mums atstāstījuši pirmie aculiecinieki un Dieva vārda kalpi, tad arī es, visam no sākuma izsekojis, nolēmu tev, cienījamo Teofil, to pēc kārtas uzrakstīt, lai tu pārliecinātos par tās mācības patiesību, kas tev darīta zināma.” (Lk.1:1-4)

Arī Apustuļu darbu sākumā sacīts: “Pirmajā grāmatā, Teofil, esmu stāstījis par visu, ko Jēzus darījis un mācījis no paša sākuma līdz tai dienai, kad, caur Svēto Garu devis pavēles apustuļiem, ko bija izredzējis, Viņš tika uzņemts debesīs. Tiem Viņš arī pēc Savām ciešanām ar daudz skaidrām zīmēm bija dzīvs parādījies un, četrdesmit dienas viņu vidū redzēts, runājis par Dieva valstību.” (Ap.d.1:1-3)

Historiogrāfijā tiek rakstiski fiksēts tas, ko cilvēki ir redzējuši un dzirdējuši. “Vēstīt” ir sākotnējā vārda ἱστορία respektīvi “vēsture” nozīme. Uz to atkal un atkal norādīts Bībeles rakstos (sal. 5.Moz.6:1-9; 1.Jņ.1:1 u.t.; 1.Kor.15:1-11). Vēstures rakstīšana tādēļ pilnīgi nepārprotamā nozīmē ir liecība, un tās autori ir liecinieki, kam mēs drīkstam uzticēties, un mums tas jādara. Grieķu valodā vārdi “liecība” un liecinieks” ir “martīrs” un “martīrija”. No kurienes gan mēs varētu zināt, ka kaut kas ir bijis citādi, ko varētu zināt labāk? Ne tikai ciešanu un vajāšanu stāstos, bet visā baznīcas vēsturē darīšana ir ar martīriju. Šis baznīcas vēstures sākums kā kanona daļa ir arī Svētie Raksti.

Bet kas ir šo rakstisko liecību saturs? Četri evaņģēliji apliecina, kas ir Jēzus Kristus, ko Viņš ir mācījis, ko darījis un kas ar Viņu ir noticis. Tie ir četri ļoti dažādi raksti un autori, un tādēļ bieži runā arī par dažādiem teologiem un viņu teoloģijām daudzskaitlī. Tad it īpaši mēģina izdibināt atšķirības vai arī pretrunas. Bet kopējais taču ir tas Pats Kungs, Dieva Dēls, Jēzus Kristus: dzimšana, zemes dzīves ceļš ar sludināšanu, brīnumiem un zīmēm, ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Tas viss ir vēsturiskais pamats mūsu ticības apliecinājumam uz Jēzu Kristu. Bet ticība uz Jēzu Kristu, kā mēs zinām, ir Svētā Gara dāvana un zīme: “.. neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, — vien Svētajā Garā.” (1.Kor.12:3)

Tieši šajā vietā arī iesākas Apustuļu darbu stāsts. Jo tie skaidro, kā ar Svētā Gara izliešanos Jēzus Kristus Evaņģēlijs tiek izplatīts pasaulē un rod ticību. Augšāmceltā Kunga apsolījums un pavēle citēti pašā sākumā: “Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Ap.d.1:8) Vasarsvētkiem seko šī Svēta Gara izliešanās, un tam ir divējas iedarbības. Pirmkārt, mācekļiem tiek noņemtas bailes, bailes no vajāšanām, kuru dēļ tie bija paslēpušies aizslēgtā telpā (Jņ.20:19). Otrkārt, tie gūst drosmi sludināt ļaudīm par Jēzu Kristu, un šī sludināšana top saprotama dažādās valodās. Šī mūsu Kunga uzdevuma izpildes un reizē Kunga apsolījuma piepildījuma iznākums ir mūsu acu priekšā: Evaņģēlijs ir izplatījies visā pasaulē.

Lasot Apustuļu darbus, redzam, ka Jēzus Kristus Evaņģēlija izplatīšanās tomēr nekādā ziņā nav viens vienīgs uzvaras gājiens pasaulē. Tas ir nepārtraukts stāsts par vajāšanām. Apustuļus atkal un atkal nosūdz, viņi top mocīti, un Kristus sludināšana viņiem tiek aizliegta, piedraudot ar sodu (Ap.d.3-4). Stefans tiek nomētāts akmeņiem (Ap.d.6-7), un tā tas nepārtraukti turpinās. Tomēr jāteic, ka tieši šādā veidā, ar izraidīšanu, Evaņģēlijs top izplatīts aizvien plašāk. Arī kristīgās draudzes pretinieki un vajātāji tādējādi kļūst par Dieva darba rīkiem evaņģēlija izplatīšanā.

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.