15. Par ko Dievs runā pirmajā plāksnē?


Baznīcas pazīmes un kristīgā atbildība [2.daļa]

Lasi arī 1.daļu

Lai arī patiesā Kristus baznīca ir ticības objekts, un redzamas ir vienīgi dažādas konfesijas, organizācijas un kopas, būtu maldīgi uzskatīt, ka vietējā, acīm skatāmā baznīca būtu vienīgi cilvēku radīta un kopta pulcēšanās. Raksti skaidri māca, ka nav divu dažādu veidu baznīcu, bet ka vispārējā Baznīca sastāv no visiem patiesi ticīgajiem, kuri ir atrodami vietējās baznīcās, lai sludinātu Evaņģēliju un pārvaldītu sakramentus jeb īstenotu Atslēgu varu, t.i., tieši tās īpašās funkcijas, kuras Kristus ir piešķīris savai Baznīcai uz zemes [Ap.d.14:23-27; 20:28; Mt.18:17; 1.Tim.3:5].

Apustuļu un viņu sekotāju prakse liecina par pastāvīgu ticīgo pulcināšanu vietējās draudzēs un tādās tie tika pamācīti, brīdināti un tiem sniegts mierinājums. Tāpēc ir jānodibina kalpošanas amats, lai Dieva vārds tiktu gan cītīgi sludināts, gan uzklausīts, lai to mācītos; ticīgajiem kopīgi ir jāsvin Svētais Vakarēdiens un kopīgi jāpilda kristīgās sadraudzības un mīlestības pienākumi, kā arī grēkā dzīvojošie jānosoda ne tikai privāti, bet arī draudzes jeb baznīcas līmenī. Tas viss liecina par to, ka Dieva griba un pavēle ir, lai kristieši dibinātu un uzturētu vietējās baznīcas, jo bez tām nevar šos uzdevumus īstenot.[15]

Atslēgu varas īstenošana kļūst par publisku apliecinājumu baznīcā realizētajai doktrīnai. Tā kā vietējā baznīca pamatoti tiek definēta kā patiesi ticīgo kopiena, kas pulcējas konkrētā vietā, lai sludinātu Evaņģēliju un pārvaldītu sakramentus, un ,lai arī šis termins vispārinātā nozīmē tiek attiecināts arī uz heterodoksām, t.i., maldīgām baznīcām, baznīcas pazīmes to pareizā izpratnē iezīmē arī baznīcas robežas. Tās ir robežas starp patiesību un maldiem, starp apliecinājumu tā visplašākā nozīmē[16] un konformismu. Redzamā veidā to apstiprina altāra un kanceles kopība sadraudzībā vai arī tās atteikums.

Ņemot vērā to, ka sludināšana, pārvaldīšana jeb Atslēgu varas īstenošana ir praktiskas darbības, kas izpaužas rīcībā, arī apliecināšana, kas ietver gan iepriekš minēto, gan piederību konkrētai draudzei, baznīcai, gan nošķiršanos no maldiem, ir gribas akts [Mt.10:32-33; Rom.16:17; 2.Jņ.9-11]. Svarīga, tātad, ir ne tikai formālā doktrīnas akceptēšana, bet arī tās realizēšana. Evaņģēlijs vienlaicīgi ir mācība un pasludināšana, un šeit skaidri parādās satura un darbības saistība.[17]

Nepārprotama ir arī luteriskās dogmatikas norāde: baznīcai ir jāatbilst Rakstiem ne tikai mācībā, bet arī praksē, tas ir, stingri jāsaskan ar visu, ko māca Dieva vārds. Draudzes loceklim ir jāpiedalās Svētajā Vakarēdienā, jāpiedalās un jābūt atbildīgam par draudzes dzīvi, jāpretojas reliģiskai vienaldzībai vai unionismam utt. Baznīcu, kura ir ortodoksa vienīgi teorijā, bet ne praksē, nevar uzskatīt par ortodoksu, jo tā neņem vērā Svēto Rakstu norādījumus par dievišķo patiesību atbilstošu izmantošanu dzīvē [1.Kor.5:13; 11:20-22; 6:1-6 utt.].[18]

Tā kā Atslēgu vara ietver sevī arī sadraudzības vai tās atteikuma publisku pasludināšanu, tad tur, kur tas netiek ievērots aizbildinoties ar “selektīvu” sadraudzību jeb izšķiršanos, kas balstīta nevis objektīvā patiesībā, bet “kristīgā pašapziņā” un līdzīgās personīgās simpātiju – antipātiju rakstura sajūtās, nevar runāt par pareizu sakramentu pārvaldīšanu.

Izšķiršanās starp ortodoksiju un maldiem kā teoloģisks spriedums, tāpat kā garu atšķiršana, notiek nevis tāpēc, lai dzirdētu “sava Gana balsi” un lai Kristus būtu ticības izpratnes “stūrakmens”, bet gan tāpēc, ka “Gana balss” ir sadzirdēta un Kristus ir ticības devējs un “stūrakmens”. Tādā veidā šīs izšķiršanās pamats arvien ir Kristus persona un Viņa darbs. Pretējs viedoklis vestu pie Svētā Gara darbības nolieguma un liktu baznīcu definēt kā sociālu organizāciju, bet Dieva vārdu – kā filozofiskas sistēmas pierakstu.

Šī izšķiršanās iezīmē kristīgo atbildību. Ir dzirdēti spriedumi par to, ka jāpaliek tur, kur esi aicināts, kur atgriezts un sācis ticēt. Ja atceramies nu jau par hrestomātisku kļuvušo Kārļa Ulmaņa frāzi: “Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savā”, tad nav grūti vilkt zīmīgas paralēles. Vēsture liecina par iznākumu – K. Ulmanis mira izsūtījumā, un viņa kapa vieta vēl joprojām nav zināma [ja neņem vērā hipotētiskus minējumus], bet latviešu tauta nonāca ilga un mokoša garīga, psiholoģiska un fiziska terora apstākļos. Daudzi aizgāja bojā, bet vēl vairāk cilvēku tika garīgi sakropļoti. Šī līdzība uzskatāmi raksturotu arī ekleziālo situāciju, ja vēl tiktu ņemts vērā, ka palikšana pie dzīvības vai bojā iešana ir mērāma mūžības kategorijās.

Baznīcas pazīmes ir ticībā satveramas, taču tai pat laikā visnotaļ verificējamas. Ja Evaņģēlija mācība tiek skaidri sludināta un sakramenti pārvaldīti saskaņā ar Kristus iestādījumu, tad baznīca ir ortodoksa. Ja tā pārstāj ņemt vērā norādījumus, kurus Dievs devis [Rom.16:17; 2.Jņ.9-11; Mt.18:17 utt.], tad tā ir heterodoksa, un kā tāda pastāv nevis pēc Dieva gribas, bet pretēji tai un vienīgi tāpēc, ka Viņš to pieļauj [Jer.23:29-40; 1.Kor.3:15-17]. Tādu baznīcu pastāvēšana var izraisīt vienīgi šausmas, jo izraisa Dieva dusmas [5.Moz.32:5-6] un apdraud visu to cilvēku pestīšanu, kas ar to saskaras [1.Kor.15:33]. Šo baznīcu apzīmēšanai luteriskajā dogmatikā tiek lietoti termini – ecclesiae heterodoxae un ecclesiae impurae, kur heterodokss un nešķīsts ir sinonīmi.

Kristīgā mācība ciešā saistībā ar tās galveno artikulu – attaisnošanu no žēlastības veido noslēgtu, harmonisku veselumu. Tās atsevišķās daļas ir cieši saistītas cita ar citu, tāpēc kļūdas un maldi vienā no tām neizbēgami rada maldus citās. Dr. M. Luters ir atzīmējis, ka mācība ir kā matemātisks punkts – tā nevar tikt sašķelta un necieš, ka tai ko pieliek vai atņem. Tāpat kā “viss Dieva prāts” [Ap.d.20:27] centrējas ap “Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu” [1.Kor.2:2], padarot kopību ar Dievu par faktu un liekot ticībai īstenoties darbībā, tā arī maldu mācība nav tikai kāda atsvešināta teorija, tā ir norise, kas sarauj sadraudzību ar Dievu un cilvēku starpā, ievelkot skaidras robežas, un šī nošķiršanās nav nedz pieprasāma, nedz aizkavējama – tā parādās kā neizbēgamas sekas pamata nojaukšanai un citu kritēriju izvirzīšanai.

Kristīgā atbildība ir atšķirt patiesības garu no maldu gara, gūstot patiesības atziņu no Rakstiem un caur tiem – no Dieva. Luteriskie dogmatiķi atzīmē: “Nomen Dei est Deus ipse.”[19] Tādējādi Dieva klātbūtne un līdz ar to arī kristīgā atbildība kļūst aktuāla nevis tur, kur tagadne vai cilvēka pieredze nāk Kristus priekšā ar savām prasībām, bet gan tur, kur tagadne stāv Kristus prasību priekšā.


[15] Dr. Dž. T. Millers “Kristīgā dogmatika”
[16] Ar apliecinājumu plašākajā tā nozīmē domāta publiska un praktiska baznīcas funkciju, t.i., sludināšanas un sakramentu pārvaldīšanas īstenošana, ietverot tajā gan draudzes aicinātā mācītāja, gan pašas draudzes, kā arī katra atsevišķā kristieša kā draudzes locekļa kristīgo atbildību.
[17] Evaņģēlijs ietver ne tikai notikušo, ka vārds pasludināts un sakramenti pārvaldīti, bet arī to, kas ir pasludināts un pārvaldīts. Holsten Fagerberg “A New look at the Lutheran Confession [1529-1537]”
[18] Dr. Dž. T. Millers “Kristīgā dogmatika”.
[19] Dieva vārds ir Dievs pats.



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

2 atsauces par “Baznīcas pazīmes un kristīgā atbildība [2.daļa]”

  1. Mulders:


    A tagad no teorijas uz praksi. Cilvēks pirmo reizi aiziet uz draudzi X valstī Y, kā viņš var uzzināt vai atrodas heterodoxā vai ortodoxā baznīcā?

  2. Indrex:


    Teoloģija kā iemaņa pēc definīcijas nevar tikt sadalīta teorijā un praksē.



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.