221. Ko nozīmē, ka Draudze ir neredzama?


Baznīca Lutera laikā

« Pasaule Lutera laikā

BAZNĪCAS STĀVOKLIS

16.gs sākumā nebija neviena, kas nopietni apstrīdētu Rietumu baznīcas stāvokli. Visas gadu desmitiem atskanējušās sūdzības, visi reliģiskās dzīves un teoloģijas izkropļojumi, kā arī grēkatlaides nešķita nekas tāds, kā dēļ būtu jāatstāj baznīca. Tieši otrādi, pat pati dedzīgākā baznīcas kritika liecināja, ka tās kritiķi zina, kādai baznīcai patiesi jābūt. Novērojumi liecina, ka laiks ap 1500 gadu ir bijis pats dievbijīgākais laiks Vācijas vēsturē. Tiesa baznīcas un dievbijīgas dzīves izpratnē vēlīnajos Viduslaikos vērojama arī tik liela dažādība un pretrunīgums, ka ir grūti izlobīt no tā kaut ko viendabīgu un kopēju. Daudzmaz precīzu tā laika reliģiskās dzīves ainu mēs varam iegūt vienīgi fokusējoties uz atšķirīgajiem dievbijības veidiem un tendencēm katru atsevišķi.


PIECPADSMITĀ GADSIMTA REFORMU KONCILI

No ārienes raugoties šķita, ka ap 1500 gadu Rietumu baznīca bija plaukstoša. Pāvestu šķelšanās, kas radās pēc pāvestu izsūtīšanas uz Aviņjonu (1378-1415) beidzot bija atrisināta Konstances koncilā (1414-18). Tādējādi lielākais un postošākais skandāls Rietumu kristietībā beidzot bija beidzies. Pāvestība tomēr nebija spējusi tikt galā ar šķelšanos pati, bet tai bija bijusi nepieciešama koncila palīdzība. Lai gan Augstajos viduslaikos pāvestība bija izteikusi arvien pieaugošas un neiedomājamas prasības pret imperatoru un citiem valdniekiem, tomēr tās varu baznīcas iekšienē tagad ierobežoja koncilu kustība. Gan Konstances, gan Bāzele koncils (1431-49) pasludināja vispārēja koncila pārākumu pār pāvestu. Tomēr pāvesti šos lēmumus nepieņēma. Tieši otrādi, viņi darīji visu iespējamo, lai koncilus pakļautu pāvesta varai. Pieredze, kādu pāvesti bija guvuši no koncilu sasaukšanas 15. gs., daļēji izskaidro to, kādēļ viņi vilcinājās ar koncila sasaukšanu 16. gs. Pāvestu dzīšanās pēc varas un nevēlēšanās ieviest reformas bija galvenie iemesli, kas mudināja tos noraidīt koncilus. Ciktāl tas attiecas uz konciliāro kustību, tad varam sacīt, ka ap 15. gs. vidu tā jau bija sasniegusi savu augstāko virsotni.

NEPIECIEŠAMĪBA PĒC BAZNĪCAS REFORMĀM

Baznīcai bija nepieciešamas nopietnas reformas, bet to realizēšanai nepieciešamās enerģijas nebija. Bija daudz problēmu un nelikumību īpaši pāvestu finansiālajā jomā. Pāvestiem bija nepieciešams arvien vairāk un vairāk līdzekļu, lai vestu karus, kuros tika iesaistīta pāvesta baznīcas valsts. Viņiem bija nepieciešams arī arvien vairāk naudas, lai uzturētu savu izšķērdīgo baznīcas firstu dzīvi. Tādējādi arvien pieaugošajai indulģenču pārdošanai Viduslaikos pamatā bija finansiāli apsvērumi. Baznīca izmantoja baznīcas sodus, lai piespiestu tai maksāt uzliktos nodokļus. Lai palielinātu ienākumus tika arī izpārdoti baznīcas amati.

Vēl sliktāka par šo izspiešanai līdzīgo finanšu praksi bija garīdzniecības nolaidība pret tās reliģiskajiem pienākumiem. Daudzi bīskapi sevi drīzāk uzskatīja par laicīgiem valdniekiem, nekā par mācītājiem. Celibāts, vai precīzāk izsakoties šķīstība, bieži netika ievērota. Arvien vairāk un vairāk mises tika praktizētas ar vienu vienīgu mērķi – palielināt garīdzniecības ienākumus. Kopā ar teoloģiskajām neskaidrībām, kas saistījās ar Mises upuri, šis fakts radīja arvien vairāk un vairāk nelikumību.

Katrā no Vācu impērija reihstāgiem tika iesniegts nelikumību saraksts, kuru reihstāgam tika lūgts labot. Šo nelikumību jeb izkropļojumu sarakstu sauca par Gravamina nationis Germanicae. Lai gan pirmo reizi šis termins oficiāli parādījās 1456. gadā Frankfurtē, šāds saraksts tika iesniegts jau Konstances koncilā 1417. gadā. Šādas prasības pēc nelikumību novēršanas tika iesniegtas arī impērijas reihstāgos Reformācijas sākuma gados. Šajos sarakstos prasības pēc baznīcas un laicīgajām reformām bieži vien bija saplūdušas kopā. Pamatā tomēr tieši pāvestība tika uzskatīta par galveno ienaidnieku, kas laupīja Vācu tautas bagātības, brīvību un cieņu.

Bija skaidri redzams, ka baznīcai trūka kompetences adekvāti atbildēt uz šim prasībām pēc reformām. Īpaši skaidri tas parādījās Piektajā Laterāna koncilā (1512-17), kas tika sasaukts tieši pirms Reformācija sākuma. Lai gan koncils pieņēma vairākas rezolūcijas, kas bija mērķētas uz vairāku nelikumību novēršanu baznīcas nodokļu un nodevu iekasēšanā, tas izrādījās pilnīgi nevarīgs, baznīcas amatu pārdošanas apturēšanā vai aizliegšanā vienai atsevišķai personai ieņemt vairākus amatus. Tika plānota reliģisko materiālu cenzūra, taču tā netika īstenota.

Pilnīgais konsekvences trūkums baznīcas mēģinājumos reformēt pašai sevi atklājas faktā, kad pāvesta bulla par baznīcas reformu, kas tika nolasīta Piektā Lateranas koncila devītajā sesijā, tika nosūtīta Maincas arhibīskapam Albertam, tai tika pievienots īpašs piedāvājums, kuru šī pati pāvesta bulla aizliedza. Piedāvājums bija šāds – pāvests atļaus Albertam īstenot viņa nelegālo plānu ieņemt vairākus baznīcas amatus vienlaicīgi, par 10 000 dukātu lielu nodevas samaksu. Lai palīdzētu Albertam savākt nepieciešamo naudu nodevas samaksai, viņam tika atļauts pārdot grēkatlaides. Tieši šo grēkatlaižu pārdošana kļuva par iemeslu, kādēļ Lutera sarakstīja savas 95 tēzes.

REFORMU KUSTĪBAS

Tomēr dažas izolētas reformu kustības vēlīnajos Viduslaikos notika. Vissvarīgākā no tā bija devatio moderna- modernais dievbijības veids. Iesākusies Nīderlandē 14. gs. beigās šī kustība vainagojās ar klosteru reformu. Ar Kopdzīves brāļu – laju grupas, kas praktizēja šo dievbijības formu – starpniecību tā veicināja arī privātās dzīves dievbijību, kas bija viens no lielākajiem Viduslaiku baznīcas sasniegumiem. Vīrieši un sievietes, kas piederēja Kopdzīves brāļiem, dzīvoja kopienās un praktizēja sekošanu Kristum, Viņa dzīves atdarināšanu. Ar viņu dibināto skolu starpniecību Kopdzīves brāļi atstāja iespaidu uz plašām sabiedrības masām. Šī kustība paveica daudz, sagatavojot ceļu Reformācijai. Vēlākajos gados daudzi no viņiem kļuva par Reformācijas atbalstītājiem.

JANS HUSS UN HUSĪTI

Kustība, kuru uzsāka Jans Huss (1369-1415) bija īpaši nozīmīga baznīcai vēlīnajos Viduslaikos. Husīti bija pirmā lielākā grupa Rietumos, kas ieguva un paturēja neatkarību no Romas, tas ir, tai bija cita ticības apliecība nekā Romas baznīcai. Husu lielā mērā bija ietekmējis angļu teologs Džons Viklifs (1328-84), kurš mudināja uz baznīcas reformēšanu. Viklifa ietekme uz Husu bija tik liela, ka Huss kopēja veselas nodaļas no Viklifa rakstiem. Tas tomēr nenozīmē, ka Huss bija garīgi un intelektuāli atkarīgs no Viklifa. Patiesību sakot, Huss pārņēma tikai tās daļas no Viklifa rakstiem, kuru saturam viņš pats stingri ticēja.

Pētot to, kā Huss lietoja Viklifa rakstus, redzams ka viņš bija daudz piesardzīgāks par Viklifu. Huss nekad nebija tik ass savā kriticismā kā Viklifs, nedz arī tiks radikāls prasībās pēc reformām. Abi šie Reformācijas priekšgājēji vienādi vērtēja Svētos Rakstus, kā Dieva likumu, kam baznīcai jāseko un kā mērauklu, ar kuru baznīcas dzīve un mācība jāmēra. Viņi salīdzināja pasaulīgo, bagāto un vareno Viduslaiku baznīcu ar apustuliskā nabadzībā dzīvojošo agrīno baznīcu. Viklifs un Huss asi kritizēja grēkatlaides. Huss uzskatīja baznīcu par Dieva iepriekšizredzētiem ļaudīm, kuru vienīgais galva ir Kristus.

Husam bija daudz sekotāju Bohēmijā. Baznīcas hierarhija uz Husa darbību reaģēja iespējami asā veidā, pat izslēdzot viņu no baznīcas. Bohēmijas karalis, liela muižniecības daļa un daudz cilvēku tomēr Husu aizstāvēja. Tādējādi pat pēc savas ekskomunikācijas kādu laiku viņš varēja turpināt savu darbu. Kad Konstances koncilā Huss tomēr noraidīja viņam piedāvāto iespēju atteikties no savas mācības, viņš tika sadedzināts uz sārta kā ķeceris. Tas notika par spīti imperatora sniegtajām garantijām, ka viņš pēc koncila varēs netraucēti atgriezties Bohēmijā. Tādējādi viņa slepkavībā ir vainojami gan imperators, gan pāvests.

Husīti veidoja divas grupas, mērenos utraquistus, kas galvenokārt pieprasīja tikai arī vīna pasniegšanu lajiem Vakarēdienā un radikālajos taborītos. 1420. gadā pāvests izsludināja krusta karu pret Bohēmijas ķeceriem un iesākās husītu kari. Husīti sevi aizstāvēja fanātiski. Sākot ar 1427. gadu viņi iebruka Vācu impērijā, nokļūstot pat līdz Brandenburgai un Autrijai. Viņi sevi uzlūkoja kā Dieva valstības izplatītājus, kas savu mērķu sasniegšanai izmantoja fizisku spēku. Taborīti Veco Derību uzskatīja par visas dzīves normu, noraidīja jebkuru hierarhiju un viņiem bija kopīgs īpašums.

Pēc tam, kad husītu kustības priekšgalā nokļuva mērenie utraquisti, Bāzeles koncils noslēdza ar viņiem pamieru Prāgas izlīgumā Compactata 1433. gadā. Lai gan pāvestība nekad neatzina šos līgumus un 1452. gadā tos pat anulēja, husīti tomēr spēja pastāvēt. 1467. gadā no husītiem atdalījās Brāļu kopība. Šī kustība uzskatīja sevi par iekšēju husītu reformkustību, kas darbojas saskaņā ar Evaņģēlija principu. Par galveno viņu dzīves regulu kļuva Kristus Kalna sprediķis. 16. gs Vācu impērijā Husītu kara radītās šausmas vēl nebija piemirstas. Dažos apvidos pastāvēja slepenas grupas, kas klusībā pieturējās pie bohēmiešu mācības. Atšķirībā no citām ķeceru grupām, kas ap 1500 gadu visas bija izzudušas, bohēmieši pastāvēja un viņu ietekmi nedrīkst atstāt neievērotu. 16. gs. netrūka cilvēku, kas vēl joprojām bija husītu kriticisma un dzīves piemēra ietekmēti. Viņi zināja husītu kritiku, vērstu pret baznīcā valdošajām nelikumībām ietekmēti, tāpat kā husītu centienus dzīvot saskaņā dievišķo likumu. Būtiski ir arī tas, ka nereti turpinājās diskusijas par to, vai Huss ticis pamatoti vai nepamatoti notiesāts Kosntances koncilā. Husīti kalpoja Rietumiem par piemēru veiksmīgai pretimstāvēšanai Romas varai.

INTELEKTUĀLĀ SITUĀCIJA

Viduslaiku beigās ne tikai stāvoklis baznīcā un dievbijības praktizēšanā, bet arī visā intelektuālajā dzīvē bija ļoti sarežģīts. Viena otrai blakus pastāvēja optimistiskas nākotnes vīzijas un apokaliptiskas pēdējo dienu ainas. Tikpat lielā mērā cik vēlīnie Viduslaiki bija Renesanases daļa, tie bija arī daļa no nāves dejas. Jaunie sākumi, kādus, piemēram, vērojam daiļajās mākslās pie Albrehta Dīrera dziļi sakņojās īpašā Viduslaiku domāšanas veidā. Atkal no jauna mums jābūt uzmanīgiem, lai necenstos pārāk vispārināt to lielo intelektuālās domas dažādību, kādu mēs sastopam vēlīnajos Viduslaikos. Tā vietā labāk centīsimies ņemt vērā dažādās intelektuālās un kultūras kustības katru atsevišķi.

UNIVERSITĀTES

Tiktāl, cik tas attiecas uz intelektuālo dzīvi, vēlīnajos Viduslaikos bija izveidojušās ievērojamas atšķirības starp Angliju un Franciju no vienas un Vāciju no otras puses. Francijā, Anglijā un arī Itālijā universitātes pastāvēja jau kopš 1200. gada. Vācijā universitātes parādījās tikai 14. gs. vidū. Pati vecākā bija Prāgas universitāte 1348, tai sekoja Vīnes 1365, Heidelbergas 1386, Ķelnes 1388, Erfurtes 1392 un Leipcigas universitāte 1409. gadā. Pati ievērojamākā universitāte 16. gs. sākumā joprojām bija Sorbonas universitāte Parīzē. Tajā savulaik darbojās tādi reformu kuastības teologi kā Peters no Ailli (1350-1420), kam bija galvenā loma pāvestu šķelšanās novēršanā un Johans Gersons (1350-1420), kurš piedalījās Konstances koncilā. Pat 16. gs. sākumā Parīzes teologi uzskatīja, ka koncilu vara ir augstāka par pāvesta varu. Vācu universitātēm tāda ietekmes nebija. Savu ietekmi tās ieguva tikai pateicoties Reformācijai.

Pastāvēja arī atšķirības teoloģijas un filozofijas mācīšanā. Paši ievērojamākie vīri bija darbojušies Anglijā un Francijā. Lielākā daļa no diženās Viduslaiku filozofijas un teoloģijas sistēmām bija tapušas Parīzē. Dabiski, ka šos ievērojamos dominikāņu un franciskāņu darbus studēja arī Vācijā. Tomēr Vācijā netika radīts nekāds lielais pienesums sholastiskajai domai. Oriģinālākais vācu ieguldījums bija misticisms. Johans Ekharts (+1327), Johans Taulers (+1361) un Henrijs Suso (+1366) bez šaubām lielā mērā bija iespaidojušies no iepriekšējām mistiķu paaudzēm. Ir tiesa, ka nav viegli novilkt robežu starp misticismu un skolasticismu. Tomēr nav šaubu, ka vēlīnajam viduslaiku misticismam Vācijā bija unikālas formas. Misticismam bija arī liela nozīme vācu valodas attīstībā.

SKOLASTICISMS UN VĒLĪNAIS SKOLASTICISMS

Ap 1500 gadu lielo sholastisko sistēmu laiks bija gandrīz beidzies. Akvīnas Toms un Duns Skots vairs nebija dominējošās figūras teoloģijas laukā, lai gan viņu teoloģiskās sistēmas joprojām bieži tika cildinātas un mācītas. Viņu vietā bija stājies Viljams no Okamas (1285-1349), kas ap šo laiku bija ietekmīgākas teologs. Viņš bija dzimis un uzaudzis Anglijā. Bavārijas Ludviga konfliktā ar pāvestiem viņš bija nostājies imperatora pusē, savu pozīciju pamatodams ar pārdomātiem rakstiem. Konsekventi lietodams Aristoteļa zinātniskos un pētniecības principus, Okams veiksmīgi meta izaicinājumu filozofijas un teoloģijas sintēzei, kuru centās īstenot agrīnais skolasticisms. Okams nemācija, ka teoloģiskā un filozofiskā patiesība ir divas pilnīgi atšķirīgas patiesības, bet viņš tās uzskatīja par diviem atšķirīgiem zināšanu veidiem.

Teoloģijā Okams vairs nesekoja spekulatīvajai metodei, bet drīzāk kritiski pārbaudīja filozofisko jēdzienu pielietošanu teoloģijā. Piemēram, mācībā par Dievu par centrālo bija kļuvusi doma par Dieva brīvību. Balstoties šajā atziņā, Radītājs bija radikāli atšķirīgs no savas ierobežotās radības. Antropoloģijā jeb mācībā par cilvēku, kā arī mācībā par grēku un žēlastību radikālā izšķiršana starp absolūtajiem un atkarīgajiem Dieva spēkiem noveda pie diviem dažādiem ceļiem. No vienas puses Ādama grēks tika aprakstīts kā baismīgi postošs attiecībā uz turpmākajām paaudzēm tikai tādēļ, ka Dievs pieskaitīja šo grēku visām turpmākajām paaudzēm pēc grēkā krišanas. No otras puses Okama dziļais respekts pret baznīcas tēviem spieda viņu uzskatīt iedzimto grēku arī par iedzimtas taisnības trūkumu, tas ir, par tās taisnības trūkumu, kura Ādamam bija pirms krišanas. Līdzīgi, Okams žēlastību uzskatīja gan par grēka nepielīdzināšanu, gan, ka cilvēki ar saviem dabiskajiem spēkiem spēj piepildīt bauslību.

Dieva brīvības un radības, un visa notiekošā atkarības ideja bija tika izteikta, ka nevarēja neietekmēt citas sholastiskās domāšanas sistēmas. Katrā ziņā tās nevarēja ignorēt veidu, kādā Okams formulēja šos jautājumus. Okams ietekmēja pat tādus teologus kā, piemēram, Gregorijs no Rimini (ap.1300-1358), kurš savu grēka un žēlastības izpratni balstīja Augustīna teoloģijā, tādējādi veidodams dziļāku un bībeliskāku šā jautājuma izpratni. Tomēr vismaz mācībā par Dievu viņš atradās tiešā Okama iespaidā. Gabriels Bīls (ap.1410-95), kurš mācīja Tībingenes universitātē, savās lekcijās un rakstos propagandēja un plaši izplatīja Okama mācību. Tomēr atšķirībā no Okama, Bīls atturējās no pāvesta un baznīcas kritikas.

HUMĀNIMS

Skolasticisms savu kulmināciju bija sasniedzis neilgi pirms Reformācijas sākšanās, turpretī humānisms, kas Vācijā bija ienācis caur Itāliju, savu virsotni sasniedza tieši 16. gs. sākumā. Protams, veidā, kādā humānisms tika mācīts Itālijā un Vācijā pastāvēja zināmas atšķirības. Tomēr visiem humānistiem kopēja bija interese par klasisko grieķu un romiešu kultūru, kā arī cieņa pret runas mākslu. Itālijā humānistu nostādnes bieži noveda pie sekulārisma, turpretī Vācijā tas notika daudz retāk. Varētu pat sacīt, ka tieši otrādi, Vācijā humānisms bija ļoti reliģisks. Tas redzams jau pie Rūdolfa Agrikolas (1443/44-85) un īpaši pie Johannesa Roihlina (1455-1522) vai Erasma (1469-1536).

Tādējādi klasiskās kultūras un kristīgo reformu motīvi vācu humānistu darbos ir sajaukušies viens ar otru. Ja itāļu humānisti dibināja paši savas “akadēmijas”, tad vācu humānisti apvienojās nelielos pulciņos un uzturēja vai nu personisku kontaktus, vai korespondenci. Konrāds Celtis (1459-1508) nodibināja daudzas šādas mācītu cilvēku grupiņas. Pats viņš vairāk darbojās dzejas laukā, nekā mācīšanā. 1487. gadā imperators Fridrihs III pasniedza viņam dzejnieka lauru vainagu. Celtis bija pirmais vācietis, kurš izpelnījās šādu godu. Celtis tāpat kā daudzi citi humānisti mēģināja no jauna celt godā senās vācu vērtības. Lai to sasniegtu, viņi publicēja vācu sakāmvārdu apkopojumus, vēstures stāstus. Šis darbs, protams, bieži vien bija izteikti amatierisks.

Daži firsti, īpaši Masimilians I, atbalstīja šos humānistu centienus. Saņemot tiešu imperatora atbalstu, Vācija kļuva par ievērojamu humānisma centru visā Eiropā. Vienlaicīgi vācu humānismu raksturoja nacionālistiska ievirze. Pastāvēja cerība izveidot vācu likumdošanu, vācu gramatiku un iespējams pat vācu tipa baznīcu. Ja humānisms tādejādi radīja nacionālo romanticismu, tad tas vienlaicīgi radīja arī humānistisko apgaismību, kura izcilākais piemērs ir Erasms. Šī apgaismība neatstāja vietu nacionālās tradīcijas glorifikācijai. Tādējādi ir redzams, ka humānisma ietvaros pastāvēja vairākas pretrunīgas tendences. Visām šīm humānisma izpausmēm bija arī viena kopīga iezīme, tās ietekmēja vienīgi nelielu, proti, izglītoto cilvēku daļu. Vienkāršiem, neizglītotiem cilvēkiem nebija nekādu iespēju iesaistīties humānistu centienos.

Humānisms iespiedās arī universitātēs. Iesākumā gan nav iespējams novilkt stingras robežas starp sholastiku un humānismu. Tomēr laika gaitā parādījās zināma spriedze un noteiktas pretrunas, jo atgriežoties pie antīkās pasaules vērtībām, humānisti acīmredzami noniecināja Viduslaikus. Tika noraidītas arī sholastikas metodes. Daudzu mācītāju zemais izglītības līmenis kļuva par iemeslu neskaitāmām zobgalībām un sarkasmam. Par augstākās garīdzniecības zemo morāles līmeni tika rakstītas satīras. Humānistu centieni atdzīvināt kultūras ideālu iespaidoja arvien vairāk un vairāk universitāšu un skolu. Daudzi no vēlākajiem reformatoriem bija cieši saistīti ar humānismu. To gan nevaram sacīt par pašu Luteru.

Ciktāl tas attiecas uz vispārējo dzīves skatījumu, Reformācijas sākumā pastāvēja vairāki izteikti kontrasti. Humānisti domāja, ka tie atrodas jaunas ēras sākumā, kas nomainīs tumšos Viduslaikus. Citās aprindās turpretī valdīja pārliecība par drīzu un neizbēgamu pasaules galu. Ticība raganām un antikristam bieži viena gāja roku rokā ar humānistu kultūras ideāliem. Šādas pretruna bija vērojamas ne tikai vienā un tajā pašā ļaužu grupā, bet bieži vien arī vienā cilvēkā. Strīds starp Roihlinu un Ķelnes dominikāņiem par to vai rabīniskā literatūra būtu iznīcināma vai pasargājama (1510-20) vienkārši nenostādīja humānismu un pētniecību iepretī Inkvizīcijai vai pat apgaismību pret tumsonību, drīzāk paša Roihlina attieksme bija viņa laikmeta produkts. Tie, kuri vēlējās rabīniskos tekstus iznīcināt, tika izsmieti satīriskajās Tumšo ļaužu vēstulēs (1515/17), no kurām lielāko daļu bija sarakstījuši Erfurtes humānisti. Gan vecie, gan jaunie, gan konservatīvie, gan revolucionārie bieži vien bija savstarpēji cieši saistīti. Roihlins, kuru ļoti cildināja citi humānisti, noteikti noraidīja Lutera Reformāciju. Kad viņa radinieks Melanhtons pievienojās Luteram, Roihlins ar viņu pārtrauca kontaktus. Tiesa, notika arī pretējais. Pēc 1517. gada ļaudis, kas Viduslaikos jutās kā savās mājās, kļuva par Reformācijas atbalstītājiem. Būtu kļūdaini mēģināt noteikt vai kāds atbalstīs vai neatbalstīs Luteru, balstoties šā cilvēka uzskatos, kādi tam bija, sākoties Reformācijai. Lai gan lielākajai ļaužu daļai šķita, ka pasaule ir gatava pārmaiņām, tomēr Reformācija nebija tās pārmaiņas, kuras daudzi gaidīja.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.