222. Ko nozīmē, ka Draudze ir pastāvīga?


Bauslības un Evaņģēlija mācību salīdzinājums

Pareiza Bībeles interpretācija, tai skaitā bauslības un Evaņģēlija nošķiršana, ir viens no svarīgākajiem ticības jautājumiem. Sv. Pāvils rakstīja Timotejam: “Centies [būt tāds], kas pareizi māca patiesības vārdu” (2.Tim.2:15). Esam apkopojuši virkni tēžu, daudzas no kurām ir precīzi citāti no oficiāliem dokumentiem un atspoguļo, ko dažādas konfesijas un grupējumi oficiāli māca par bauslību un Evaņģēliju. Aicinām salīdzināt visas šīs reliģiskās mācības ar Rakstiem. “Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai tie ir no Dieva” (1.Jņ.4:1).

Bauslības un Evaņģēlija mācību salīdzinājums


KONFESIJA MĀCĪBA KO TĀ NOZĪMĒ?
Austrumu pareizticīgie Savā oficiālajā izdevumā Paplašinātais katehisms Austrumu pareizticīgie teologi vaicā: “Kā Kristus dzīve mums var nest pestīšanu?” Saskaņā ar viņu sniegto atbildi, Kristus dzīve mums nes pestīšanu tad, “ja mēs to atdarinam” (198. jautājums un atbilde). Kristus patiesi aicina mūs atdarināt Viņa dzīvi, taču to mēs varam vienīgi pēc tam, kad esam Viņā saņēmuši pestīšanu (Ef. 5:1-2). Ja mums ir jāatdarina Kristus, lai saņemtu pestīšanu, tad mūsu pestīšana ir atkarīga no tā, cik sekmīgi mēs ievērojam bauslību, un nevis no Bībelē mācītā: kad Jēzus, krustā sists, izsaucās: “Viss piepildīts,” Viņš paveica visu, kas nepieciešams mūsu pestīšanai (Jņ.19:30). Kristus piepildīja bauslību mūsu vietā! Uzstājot, ka mūsu pestīšanas labā nepieciešams atdarināt Kristu, Evaņģēlijs tiek pārvērsts bauslībā. “Bet, ja [pestīšana ir] pēc žēlastības, tad vairs ne no darbiem, citādi žēlastība vairs nebūtu žēlastība” (Rom. 11:6)..
Romas katoļi 1992. gada oficiālais Katoļu baznīcas katehisma izdevums māca, ka “Evaņģēlija bauslība pieprasa [..], lai mēs īstenotu dzīvē Tā Kunga vārdus” (1970. pants).

Runājot par bauslību un Evaņģēliju, Romas katoļu teologi nevis skaidri nošķir šīs mācības, bet gan rada sajukumu, runājot par “Evaņģēlija bauslību.” Sajaukt bauslību ar Evaņģēliju ir kā pieliet automašīnas degvielas tvertnē ūdeni. Pat ja ūdens ir pavisam nedaudz, šāds piejaukums laupa degvielai tās spēku. Līdzīgi arī tad, ja Evaņģēlijam tiek piejaukts kaut nedaudz bauslības, tas sagrauj pārliecību par pestīšanu, kuru dod tīrs Evaņģēlijs: “Bet, ja [pestīšana ir] pēc žēlastības, tad vairs ne no darbiem, citādi žēlastība vairs nebūtu žēlastība” (Rom.11:6).

Romas katoļu teoloģija koncentrējas uz bauslību un ir pretrunā ar krustā sistā Kristus vārdiem, ka viss, kas nepieciešams mūsu pestīšanai, “ir piepildīts” (Jņ.19:30). Evaņģēlija centrā ir tas, ko Kristus mūsu labā paveicis pie krusta.

Reformāti Reformātu teoloģijas pamatlicējs Ulrihs Cvinglijs pirms 470 gadiem rakstīja: “Bauslība būtībā ir tas pats Evaņģēlijs; proti, laba, skaidra vēsts no Dieva, ar kuras palīdzību Viņš mums dara zināmu savu gribu.” Skat. Daniela Šenkela Wesen des Protestantismus, 1. sēj., 173. lpp. Karls Barts, visietekmīgākais šī gadsimta reformātu teologs, rakstīja: “Uzklausot Evaņģēliju, mēs dzirdam Dieva bauslību. Šos abus nedrīkst nošķirt. Sakot “ticība,” mums vienlaikus jāsaka arī “paklausība”. Sakot “Evaņģēlijs,” mums vienlaikus jāsaka arī “bauslība”" (Freie Reformiete Synod Barmen-Gemarke, 1934., 30. lpp.).

Svētais Pāvils uzskatīja bauslības un Evaņģēlija sajaukšanu par tik nopietnu pārkāpumu, ka galatiešiem, kuri bija tajā vainojami, viņš divreiz sacīja: “Lāsts pār to” (Gal. 1:8-9). Tādēļ ir šokējoši pārliecināties, ka Cvinglijs un Barts ir apzināti sajaukuši bauslību ar Evaņģēliju. Tā rezultātā grēcinieks nekad nepiedzīvo tīrā Evaņģēlija dāvāto mierinājumu un cerību. “Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā” (Gal. 5:1).
Evaņģēliskās kustības Evaņģēlisms pārstāv protestantiskās kristietības “populāro” jeb “kulturālo” novirzienu ASV, Kanādā, Austrālijā un Eiropā. Šīs kustības locekļi pretendē uz nekonfesionālu statusu, taču to saknes parasti meklējamas metodistu, baptistu un Vasarsvētku draudzēs. Lai gan daudzi evaņģēlistu mācītāji un skolotāji sludina Kristus nāvi un augšāmcelšanos, viņi koncentrējas uz bauslību, lai liktu cilvēkiem justies vainīgiem, jo viņu grēki ir nonāvējuši Kristu un Viņš atgriezīsies, lai tos tiesātu. Viņu mācības centrā nav Dieva žēlīgās piedošanas caur Kristus nāvi un augšāmcelšanos.

Evaņģēliskajā kustībā Evaņģēlijs tiek uztverts drīzāk kā cilvēka vainas apziņu rosinoša informācija, nevis “Dieva spēks par pestīšanu ikvienam” (Rom. 1:16). Pat tajās situācijās, kad tiek sludināts Evaņģēlijs, sludinātāji un skolotāji vairāk uzsver to, kas jādara cilvēkam (bauslība), nevis ko Dievs jau paveicis Jēzū Kristū (Evaņģēlijs), tādējādi nesniedzot grēciniekiem pārliecību par pestīšanu. Galvenais uzsvars allaž jāliek uz Kristu un Evaņģēliju. “Jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu” (Jņ.1:17).
Luterāņi Pirms piecsimt gadiem, kad pirmajiem luterāņu kristiešiem to ticības dēļ nācās saskarties ar vajāšanām un nāves draudiem, viņi meklēja Rakstos un bezbailīgi secināja: “Mēs ticam par abām šīm mācībām [bauslību un Evaņģēliju], ka tās līdz pat pasaules galam lietojamas Dieva baznīcā,” taču viņi uzsvēra, ka to nepieciešams darīt “labi ievērojot dzirdēto atšķirību.” Savā ticības apliecībā šie pirmie luterāņi arī norādīja, ka “Pāvils 2. Kor. 3:7 notikti un stingri parāda atšķirību starp bauslību un Evaņģēliju“. Visbeidzot, viņi mācīja: “Jāievēro, lai abas šīs mācības, bauslība un Evaņģēlijs, netiktu sapludinātas un sajauktas un vienai netiktu piedēvēts tas, kas attiecināms uz otru, ar ko Kristus nopelns un Viņa labie darbi var tikt aptumšoti un Evaņģēlijs atkal padarīts par bauslības mācību” (Konkordijas formula, V artikuls).

Pamatojoties Bībeles mācībās, luterāņi uzsver, ka Dieva bauslības un Evaņģēlija skaidra nošķiršana palīdz grēciniekam saprast, ka viņš tiek pestīts pēc Dieva žēlastības, caur Dieva ticības dāvanu un nevis saviem darbiem. Tādējādi grēcinieks iemanto “mieru ar Dievu” (Rom.5:1).

Lai arī luterāņiem ir visskaidrākā oficiālā nostāja attiecībā uz nepieciešamību nošķirt bauslību un Evaņģēliju, daudzi luterāņu kristieši vai nu neizprot Bībeles mācību, vai ir pret to vienaldzīgi. Kādā nesen ASV veiktā pētījumā atklājās, ka 60% luterāņu uzskata: “Evaņģēlijs galvenokārt ir Dieva likumi taisnīgai dzīvošanai.” Tas liecina, ka vairums ASV dzīvojošo luterāņu ir neskaidrībā attiecībā uz mums atklāto Dieva pestīšanas plānu. Šādai neskaidrībai var būt ārkārtīgi nepatīkamas sekas.

Kā gan novērst šo traģisko situāciju? Ja misionāri, mācītāji un skolotāji Jēzus vārdā ar prieku sludinās “atgriešanos [bauslību] un grēku piedošanu [Evaņģēliju]” (Lk.24:47), cilvēki iemantos mieru ar Dievu. Jo vienīgi caur Dieva bauslību un Evaņģēliju dvēseles var tikt attīrītas, dziedinātas un sagatavotas tam, lai taisnotas stātos Dieva tiesas troņa priekšā!

Birkas: , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.