192. Kādēļ Dieva Dēls sevi tik ļoti pazemoja?


Bauslības gals

Jo bauslības gals ir Kristus; Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic (Rom.10:4).

Vai šie vārdi nepauž lielu iepriecinājumu nabaga grēciniekiem? Tu gribi atgriezties pie Tā Kunga un labot savu dzīvi un sirdi, lai kļūtu taisns pēc bauslības un iegūtu Dieva žēlastību. Taču tie ir maldi, jo pēc bauslības tu nekad nekļūsi taisns. Tieši to bauslība nespēja (Rom. 8:3), un Kristus to paveica mūsu vietā. Vai neapjaut, ka bauslības ceļš uz pestīšanu ir nonācis galā?

Klausies un apdomā: “Bauslības gals ir Kristus; Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic.” Mūžīgais Dieva Dēls un Pestītājs Kristus devās zem bauslības mūsu dēļ. Par mums Viņš piepildīja visus baušļus. Kristus mīlēja Dievu pāri visām lietām un tuvāko kā Sevi pašu. Un beigās Viņš cieta par mums bauslības lāstu. To visu Viņš nedarīja Sevis dēļ, jo Viņam tas nebija vajadzīgs! Bet Viņš to darīja mūsu dēļ: “Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic.” To mēs nekad nedrīkstam aizmirst!

Reiz tu nāci pie ticības Kristum, taču tad no jauna sajuti bauslības tiesu un lāstu un kriti izmisumā, jo bauslība ir Dieva vārds, ko tu nespēj izpildīt. Piemēram, bauslība saka, ka tev jāmīl Dievs no visas savas sirds, jābūt patiesi dievbijīgam un Viņš allaž jātur savu acu priekšā, tev jābūt dedzīgam un neatlaidīgam, pateicīgam par visu Dieva žēlastību un ļoti nopietnam savas miesas mērdēšanā.

Taču savā sirdī tu atrod daudz ko pretēju – vēsumu, bezdievību, vieglprātību. Un tu nespēj noticēt, ka Dievs būs tev žēlīgs un uzlūkos tevi labpatikā. Ar šādu attieksmi tu meklē savu paša taisnību un pats centies pastāvēt bauslības priekšā. Bet tie ir maldi, jo šai dzīvē tu nekad nekļūsi taisns pēc bauslības, un tikai Kristus ir bauslības gals, un Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic. Viņā tev ir tāda taisnība un Dieva labvēlība, it kā tu pats būtu taisns pēc bauslības.

Paturi prātā un neaizmirsti, ka tikai Kristus ir visu ticīgo taisnība, bet bauslības ceļš neved uz glābšanu un mūžīgo svētlaimi. Bauslība ir tikai svarīgs uzvedības likums un nepieciešamā miesas disciplīna, ko tā joprojām dod ticīgiem. Bet, kas attiecas uz glābšanu un mūžīgo svētlaimi, mūsu taisnību un labvēlību Dieva priekšā, tur vairs nav nekādas bauslības. Jo ir skaidrs, ka bauslība mūs vienmēr notiesā un mūsu pilnīgā taisnība ir tikai Kristū. Tas ir iemesls, kāpēc mums jāmostas, jāpriecājas, jāceļ savas galvas un mūžīgi jāslavē Viņa dotā žēlastība un brīvība. Nepietiek tikai ar saprašanu, bet mums allaž to jāmācās pielietot arī savā sirdsapziņā.

Luters raksta:

“Ar šo vārdu palīdzību cilvēkam ir sevi jāaizstāv un jāpastāv pret velna kārdinājumiem un pārbaudījumiem, vienalga, vai tos izraisa pagātnes vai tagadnes grēki. Tie jāatvaira, izšķirot divas lietas: sirdsapziņu un ārējo dzīvi, ticību un darbus. Kad bauslība grib paņemt mani savā varā un biedēt manu sirdi, tad man ir īstais laiks dārgajai bauslībai dot šķiršanās rakstu. Ja bauslība to negrib pieņemt, man drosmīgi jāatvaira tās draudi un jāsaka: es ar prieku, cik vien spēju, gribu darīt labu un vairot labus darbus cilvēku vidū. Taču tur, kur mana sirdsapziņa stāv Dieva priekšā, es neko negribu zināt par darbiem. Liec mani mierā un nestāsti man par maniem darbiem un nedarbiem! Tur es neklausos ne Mozu, ne farizejus. Jo sirdsapziņā valda tikai Kristus un Viņš vienīgais. Bet kā ar grēku, kas joprojām mīt manī? Atbilde: tiesa, ka es arvien esmu grēcinieks un daru aplamības! Bet tādēļ man nav jākrīt izmisumā, jābrauc ellē vai jābēg no bauslības. Man arvien pieder viens darbs un vienas tiesības, kas augstākas par Mozu, kad es satveru Viņu, kas mani satvēris, un saņemu Viņu, kas mani saņēmis un licis Sev azotē. Ar Evaņģēliju Viņš man devis līdzdalību visos Savos īpašumos un aicina mani ticēt Viņam.

Tā ir māksla un prasme, kas piemīt tikai kristiešiem, un tā atrodama tikai tur, kur sirdsapziņa ir Dieva priekšā un tajā valda Kristus. Tas, protams, nav jāsludina rupjiem, nesaprātīgiem un izlaidīgiem cilvēkiem.”

Visbeidzot ievēro vārdus: “Ikviens, kas tic.” Kristus ir taisnība vienīgi ticīgajiem. Tu domā: tas ir neizsakāmi iepriecinoši un mierinoši, bet kā lai es zinu, ka tas pieder arī man? Atbilde: jo te vienkārši un skaidri sacīts: “Ikviens, kas tic.” Ja tu dzīvo bezrūpīgā tukšībā vai bauslības verdzībā un iztiec bez Kristus, tad šī žēlastība tev nepieder.

Vai tu esi jau nonācis tiktāl, ka vairs nespēj atrast mieru savos paša darbos, bet izsalcis un izslāpis pēc Viņa savā samaitātībā tveries pie Kristus? Ja tavs vienīgais mierinājums ir Kristus un Viņa Evaņģēlijs, tu noteikti esi ticīgs un šie vārdi attiecas arī uz tevi. Proti, bauslības valdīšana pār tevis ir beigusies. Dievs tevi vairs netiesās pēc bauslības, jo bauslības gals ir Kristus un Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic. Slavēts lai Viņa vārds mūžīgi!

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.