304. Kā Svētā kristība glābj mūs no nāves?


Bauslība un Evaņģēlijs kā pretstati

Tieši Luters bija tas, kurš no jauna atklāja pasaulei, ka bauslība un Evaņģēlijs ir divas pilnīgi dažādas lietas, kuras ir ne tikai pretstatītas viena otrai (“kuras ir savstarpēji vistālāk attālinātas un pat vairāk nekā pretnostatījumā nošķirtas”). Tas nav jāuzskata par ekstrēmistisku un “divdomīgu” izteicienu, jo tas vienīgi apstiprina pašu Rakstu mācītu patiesību.

Bauslība un Evaņģēlijs kā pretstati

Salīdzinot abu mācību saturu, mēs atklājam, ka tās ir absolūti pretrunīgas. Bauslība pieprasa no cilvēka pilnīgu paklausību un nolād visus nepaklausīgos, savukārt Evaņģēlijs neko nepieprasa, bet Kristus dēļ dāvā visiem grēciniekiem žēlastību, dzīvību un pestīšanu. Tos pašus grēciniekus, kurus bauslība nolemj mūžīgai pazudināšanai, Evaņģēlijs Jēzus dēļ paredz mūžīgai debesu godībai (Rom.5:18-21). Bauslība pieprasa darbus (Lk.10:28), Evaņģēlijs pasludina, ka grēcinieks “tiek attaisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem” (Rom.3:28).

Sv. Pāvils pārsteidzošā veidā pretstata bauslību Evaņģēlijam, rakstot: “Jo tur nav nekādas starpības, jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības. Bet Dievs savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū” (Rom.3:22-24). Saskaņā ar šiem vārdiem, bauslība nolād, bet Evaņģēlijs – taisno (Gal.3:10-14).

Šīs pašas atšķirības starp bauslību un Evaņģēliju kļūst acīmredzamas arī tad, ja mēs pārdomājam to pilnīgi pretrunīgos apsolījumus. Bauslības solījumi ir kondicionāli (ietver nosacījumu); Evaņģēlija solījumi nāk no tīras žēlastības. Tas nozīmē, ka bauslība apsola grēciniekam dzīvību tad, ja viņš to perfekti ievēros (Gal.3:12; Lk.10:28), bet Evaņģēlijs viņam apsola dzīvību un pestīšanu “bez bauslības darbiem,” “bez darbiem,” “brīvi,” “no žēlastības” (izslēdzošie prievārdi (bez, ne .. utt.)), tādēļ tā patiešām “bezdievīgo taisnu dara” (Rom.4:5). Citiem vārdiem, bauslība taisno cilvēkus, kuri paši par sevi ir taisni (Gal.3:21), turpretī Evaņģēlijs taisno tos, kuri paši par sevi ir netaisni (Rom.4:5).

Tā dēvētais evaņģēliskais imperatīvs (Ap..d.16:31) ir “koncentrēts Evaņģēlijs.” Kad Sv. Pāvils sacīja Filipu cietumsargam: “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti,” viņa sludināšana izraisīja sarga sirdī ticību. Tāpat arī 1.Jņ.3:23 pavēle nav jāuztver kā bauslis, bet gan kā maksimāli spēcīgā formā izteikts žēlsirdīgs aicinājums pieņemt Evaņģēlija piedāvāto grēku piedošanu. Evaņģēlija pieprasītā ticība Rakstos ir aprakstīta kā kaut kas pilnīgi pretējs pašu cilvēku sasniegumiem (Ef.2:8-9).

No tā kļūst skaidrs, ka bauslības priekšnosacījumi (Lk.10:28) ir reāli priekšnosacījumi, kuri pieprasa to pilnīgu izpildīšanu (Gal.3:12), turpretī Evaņģēlija priekšnosacījumi (Rom.10:9: “Ja tu ticēsi [..] tu tiksi izglābts”) vienkārši norāda līdzekļus, ar kuru starpniecību Dievs sniedz grēciniekam dzīvību un pestīšanu (pietuvināšanas veids). Izteikums: “Ja tu ticēsi, tu tiksi izglābts,” nozīmē vienīgi to, ka tu tiksi izglābts bez jebkādiem darbiem vai nopelniem no savas puses, vienīgi ticībā Kungam Jēzum, kuru Dievs ir uzmodinājis no mirušajiem (Rom.3:23-28).

Tātad, tā kā bauslība un Evaņģēlijs gan pēc to satura, gan apsolījumiem, ir pilnīgi [vairāk nekā] pretrunīgi (vairāk nekā pretnostatījums), mums ir skaidri jāapzinās, kāda ir to konkrētā vieta pestīšanas plānā. Tas ir vienīgais pareizais veids, kā atrisināt grūtības, ar kņadām saistās šo divu pretrunīgo mācību izskaidrošana Bībeles gaismā.

Bauslība patiešām ir jāsludina visā tās stingrībā un bardzībā, neko no tās neatņemot (Mt.5:17-18; Gal.3:10; Rom.1:18; 3:9-19), taču vienīgajam tās pasludināšanas mērķim ir jābūt grēka atziņas izraisīšanai grēciniekā, liekot viņam saprast savu pazušanas stāvokli (Rom.3:20). Tā ir tiešā bauslības funkcija, kā to skaidri norāda Raksti: “pazudināšanas amats” (2.Kor.3:9). Tā ir dusmu vēsts un, līdz ar to, “mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtu attaisnoti” (Gal.3:24).

Tomēr, kad bauslība ir sasniegusi savu mērķi un grēcinieks grēku nožēlā sauc: “Kas man jādara, lai es tiktu pestīts?” (Ap.d.16:30), tad bauslības sludināšana ir jāpārtrauc un jāsāk sludināt Evaņģēlijs (Ap.d.16:31), jo bauslības funkcija ir izraisīt bailes pašpārliecinātā grēciniekā, bet Evaņģēlija funkcijas – mierināt grēkus nožēlojošu grēcinieku ar Dieva žēlastību Jēzū Kristū (Jņ.3:16; Rom.10:4). Šāds krass abu sfēru – bauslības un Evaņģēlija – nodalījums allaž ir vērojams Rakstos (2.Sam.12:13; Ap.d.2:37-39; 1.Kor.5:1-5; 2.Kor.2:6-8).

Luters raksta:

“Bauslībai ir savs mērķis, cik tālu tai ir jāiet un cik daudz jāpanāk, proti, [jāvada] “uz Kristu,” lai iebiedētu grēciniekus ar Dieva dusmām un nelabvēlību. Tāpat arī Evaņģēlijam ir savs mērķis un funkcija, proti, sludināt piedošanu grēku nomāktai sirdsapziņai. [..] Ja nu sirdsapziņa ir pareizi uzmodināta un apzinās savus grēkus, ciešot nāves agoniju, [..] tad ir īstais laiks nošķirt bauslību no Evaņģēlija un ierādīt katram atbilstošu vietu.”

Tātad, vispārīgi runājot, bauslība pieder pie grēka sfēras, bet Evaņģēlijs – pie žēlastības sfēras; pirmā ir grēku nožēlas vēsts, otrā – grēku piedošanas vēsts (Lk.24:47). Tās abas ir jāmāca visā to bibliskajā skaidrībā un patiesībā: nedrīkst mazināt bauslības stingrību un bardzību, taču arī ne Evaņģēlija sniegto mierinājumu, jo vienīgi tā grēka un žēlastības dievišķā vēsts var ienākt grēcinieka sirdī un to pārveidot.

Bauslība un Evaņģēlijs atšķiras viens no otra arī pēc to atziņas principiem [avotiem]. Ja bauslība ir ierakstīta cilvēku sirdīs (Rom.2:14-15) un tādēļ to vismaz daļēji iespējams iepazīt pat bez Rakstos atklātajām zināšanām, Evaņģēlijs ir “Dieva apslēptā gudrība, ” kura cilvēkam ir darīta zināma īpašā atklāsmē (1.Kor.2:7-12; Rom.16:25), tādēļ, ja vien tas netiek cilvēkam atklāts, pats viņš to nevar iepazīt (Mk.16:15; Rom.10:14-15, 17). To apliecina un pierāda tas fakts, ka visas pašu cilvēku izgudrotās reliģijas ir “bauslības jeb labo darbu reliģijas,” savukārt kristīgā reliģija, kuras vienīgais avots ir Bībele, ir “ticības reliģija.” Vēl vairāk, visi tie cilvēki, kuri ir pievērsušies dabiskajām labo darbu reliģijām, ticības reliģiju noraida kā ģeķību (2.Kor.1:23; 2:14), līdz Svētais Gars ar Evaņģēlija palīdzību nav iznīdējis viņos bauslības uzskatu [domu gaitu] (2.Kor.3:15-16).

Antinomiāņu kontraverses laikā tika apspriests jautājums, vai neticības grēkam pārmetumus izsaka bauslība (gnezioluterāņi*), vai Evaņģēlijs (filipisti). Gnezioluterāņu atbilde tika noformulēta Konkordijas formulā . Filipistus, iespējams, maldināja pieņēmums, ka, tā kā dievišķā bauslība nepazīst Kristu un ticību Viņam, tā nevar uzrunāt neticības grēku. Taču uz šo jautājumu var bez grūtībām atbildēt, ja mēs paturam prātā bauslības un Evaņģēlija specifiskās sfēras un funkcijas; jo, ja bauslība allaž tiesā, nolād un pārmet, tad Evaņģēlijs šī vārda šaurākajā nozīmē nekad netiesā, nenolād un nepārmet.

Izteikums “Evaņģēlijs izsaka pārmetumus grēkam” (Melanhtons) var tikt pamatots vienīgi tad, ja tas termins Evaņģēlijs šeit ir lietots plašākā nozīmē, apzīmējot visu Kristus mācību. Tomēr tas, ka Evaņģēlijs šī vārda šaurākajā nenozīmē neizsaka pārmetumus nedz neticības grēkam, nedz arī kādam citam grēkam, ir acīmredzams no tā apstākļa, ka, ja Evaņģēlijs būtu pārmetumu un lāstu vēsts, tad pestīšana būtu pilnīgi neiespējama, jo šādā gadījumā nebūtu pestīšanas vēsts, kurai varētu uzticēties grēcinieki, kas pēc savas dabas visi ir neticīgi. Evaņģēlijs pestī (Rom.1:16) vienīgi tādēļ, ka viņam piemīt pestīšanas, nevis nosodīšanas funkcija. Filipisti paši to nevēlēdamies bija pārvērtuši Evaņģēliju bauslībā, piedēvējot tam nosodīšanas funkciju.

Konkordijas formula atzīst, ka Evaņģēlijs (vai pat drīzāk Evaņģēlija fakti, proti, Kristus ciešanas un nāve) patiešām var tikt lietots, lai atspoguļotu Dieva lielās dusmas par cilvēka grēkiem, kā to darīja arī pats Jēzus (Lk.23:31). Tomēr, ja Evaņģēlijs tiek lietots šādā veidā, tas neveic savas tiešās funkcijas, bet gan tam svešas funkcijas. Mūsu ticības apliecība saka:

“Vai ir kāda vēl šausmīgāka Dieva dusmu izpausme un pasludinājums, kā tieši Viņa Dēla, Kristus, ciešanas un nāve? Taču, kamēr tas viss vienīgi sludina par Dieva dusmām un šausmina cilvēkus, tā nav nedz Evaņģēlija sludināšana, nedz paša Kristus sludināšana, bet gan Mozus un bauslības sludināšana grēciniekiem. Jo Kristus Evaņģēlijs nekad nav ticis iecelts un dots tādēļ, lai nolādētu un nosodītu, bet gan lai mierinātu un uzmundrinātu izbijušos un nomāktos.”

Nekad nedrīkst aizmirst pēdējo no šeit izteiktajām patiesībām, jo Evaņģēlijs šī vārda šaurākā nozīmē nekad neatklāj grēku un nešausmina grēcinieku, bet allaž atklāj dievišķo žēlastību un mierina izbijušos grēcinieku.

Noslēdzot šo nodaļu, mēs varētu pievērst uzmanību apstāklim, ka bauslība un Evaņģēlijs ir vienīgi dažādi paša Dieva un cilvēku savstarpējo attiecību aspekti. Bauslība atklāj, kā Dievs nolād cilvēku viņa grēka dēļ, savukārt Evaņģēlijs apraksta, kā Viņš dāvā cilvēkam piedošanu un Kristus dēļ viņu attaisno. Šis fakts ir allaž jāpatur prātā kristīgam teologam, nosakot bauslības un Evaņģēlija sfēras un funkcijas.


* – Jeb “īstie luterāņi”, otrās paaudzes luterisko teologu kustība, kas cīņā ar Filipa Melanhtona sekotājiem (filipistiem), aizstāvēja sākotnējo luterisko ticības apliecību mācību. Tā rezultātā tika sarakstīta Konkordijas formula.

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.