334. Vai mēs saņemam grēku piedošanu, ja draudzes gans ir neticīgs?


Baudīt no apsolītā

Un viņi tam izstāstīja un sacīja: “Tiešām, mēs nogājām tai zemē, kurp tu mūs sūtīji, un patiesi – tur tek piens un medus, un šie ir tās zemes augli.” (4.Moz.13:27)


Israēla bērni jau bija pienākuši pie Kānaānas robežas un gatavojās to šķērsot, lai sāktu zemes iekarošanu. Taču vispirms Mozus vēlējās par šo zemi uzzināt ko vairāk, tāpēc izsūtīja izlūkus.

Ikviens Bībeles lasītājs zina, kas notika tālāk. Izlūki bija nogriezuši vīnogulāja stīgu ar ķekaru un nesa, uzvēruši uz kārts. Atgriezušies nometnē, viņi to rādīja tautai, tāpat arī citus apsolītās zemes augļus. Viņi teica: “Šie ir tās zemes augļi.”

Kāda interesanta situācija! Israēlieši vēl joprojām atradās tuksnesī un nebija iegājuši zemē, ko Dievs tiem bija apsolījis, taču jau dabūja baudīt augļus no brīnišķās zemes, kas tos gaidīja nākotnē.

Israēla ceļš tuksnesī arvien ir ticis aplūkots kā Dieva bērnu ceļojums uz nākotnes Debesu Kānaānu, Debesu valstību. Israēliešu piedzīvojumus pie Sarkanās jūras un tuksnesī Bībele izmanto kā kristīgās dzīves attēlojumu mūsu laikmetā (1.Kor.10:1 u. trpm.).

Arī mums jau šajā laikā, kamēr vēl esam ceļā uz debesīm, ir ļauts baudīt brīnišķīgus augļus un gūt līdzdalību visā debesu garīgajā svētībā Kristū (Ef.1:3). Jau šeit un tagad Dievs līdz ar Kristu mūs ir uzmodinājis un “paaugstinājis debesīs” (Ef.2:6).

Mūsu lasītais un dzirdētais Dieva vārds ir Evaņģēlijs, kas modina ticību, sasilda sirdi un rada tajā pateicību. Evaņģēlijs mums nes brīnišķīgus Debesu valstības augļus, kurus mēs baudām jau šajā pasaulē.

Svētais Vakarēdiens ir Kristus miesa un asinis ar maizi un vīnu, kas jau tagad mūs vieno sadraudzībā un kopībā ar Viņu. Bet reiz, kad nāksim Debesu mājās, mēs Viņu redzēsim vaigu vaigā (1.Jņ.3:2).

Visu no sevis Dievs mums ir devis;
Kalnus un lejas, cilvēku sejas
Saulainām acīm mums redzēt un sveikt!
Vai gan Dievs liegs mums, kad vakars reiz satumst,
Pēc īsas, klusas un svētīgas dusas
Mūžīgā Glābēja godību teikt?

Gadās gan vētras vēl neredzētas,
Bet, kad tās galā, debesu malā
Atkal spīd saulītes mīlīgais stars.
Kā gan mums klāsies, kad negaiss reiz stāsies,
Vaidi kad pāries un saulainās ārēs
Aizsaules dārzos kad atspirgs mums gars!

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.