10. Kad Dievs deva cilvēkiem savu likumu?


Baltajā svētdienā

Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: “Miers ar jums!” Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: “Mēs To Kungu esam redzējuši.” Bet viņš tiem sacīja: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: “Miers ar jums!” Pēc tam Viņš Tomam saka: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” Toms atbildēja un sacīja Viņam: “Mans Kungs un Mans Dievs!” Jēzus viņam saka: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā. [Jņ.20:19-31]

Šīs dienas sprediķis būs mācības gabals un atgādinājums par Debesu valstības atslēgām un grēku piedošanas pasludinājuma sakramentu jeb, citiem vārdiem sakot, Absolūciju.

Zaļās Ceturtdienas vakarā Jēzus Kristus kopā ar Saviem divpadsmit mācekļiem pirmo reizi svinēja Svēto Vakarēdienu, ko iedibināja un atstāja kā testamentu kristīgai Baznīcai. Neilgi pirms tam ar Dieva atļauju sātans bija iegājis Jūdā [Lk.22:3]. Nožēlojamas alkatības pārņemts atkritējs par 30 sudraba [Mt.26:15] gabaliem nodeva- mūsu Kungu un Pestītāju augsto priesteru rokās. Sagūstīts, šaustīts un mocīts, galu galā Kristus Golgātas kalnā tika piesists krustā un visu atstāts nomira. Tik tiešam šeit piepildījās iepriekš sacītie Jēzus vārdi: “Jūs visi šinī naktī pret Mani apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs.” [Mt.26:31] Velnam bija labpaticis sijāt mācekļus. Tas bija liels pārbaudījums Kristum, jo uzticamākie un tuvākie mācekļi atstāja Viņu vienu pašu. Tāpat tā bija pārbaude, varētu pat teikt eksāmens, mācekļiem, kuri baiļu, apmulsuma un neticības pilni bēgot to izgāza un neizturēja.

Mācekļi tika izsijāti līdzīgi kviešiem, kad tos atdala no pelavām. [Lk.22:31] Tie bija izklīduši, kur nu kurais – cits devies mājup pie ikdienas rūpju un darbu ritējuma, cits neizpratnes un apmulsuma pilns sprieda: ko, lai dara brīdi, kad viņu skolotājs ir miris? Neticības pilni pat paši tuvākie mācekļi neizprata Kristus sacītos vārdus par krusta nāvi un augšāmcelšanos no kapa. Viņi sprieda racionāli un atbilstoši cilvēku prāta loģikai: kas miris, tas ir miris – miroņi taču nevar atkal celties.

Šodien dzirdētie Evaņģēlijā aprakstītie notikumi vēstī par Tā Kunga augšāmcelšanos dienu. Par Lieldienu svētdienu, kas pēc jūdu kalendāra ir nedēļas pirmā diena. Man ir nedaudz jāpaskaidro, ka jūdiem atšķirībā no mums ierastās kārtības nedēļa sākas ar svētdienu un beidzas ar sabatu, tas ir sestdienu. Tā kā jāņem vērā, ka visi Bībelē aprakstītie notikumi ir pēc jūdu kalendāra, tāpat arī šis. Tātad nedēļas pirmā diena Svētajos Rakstos ir nevis pirmdiena, bet gan svētdiena.

Agrajā Lieldienu svētdienas rītā atklājās, ka kaps, kurā tika guldīts Jēzus, ir tukšs. Izredzētie ļaudis redzēja eņģeļus un piedzīvoja viņu priecīgās vēsts par augšāmcelšanos pasludināšanu. Visupirms Jēzus parādījās Marijai un vēlāk arī saviem mācekļiem. Citreiz tas notika šaurākam lokam, citreiz – plašākam.

Šie pārsteidzošie notikumi un runas par tiem, bija par iemeslu, ka tās pašas svētdienas vakarā mācekļi sapulcējās vienkopus. Baidoties no jūdu vajāšanām, tas notika aiz slēgtām durvīm. Tomēr neskatoties uz to, Kristus stājās mācekļu vidū, vispirms tos stingri sabarot par viņu apcietinātajām sirdīm un neticību, taču jau tūdaļ pat mīlestības pilns sniedza mierinošu un priecīgu vēsti, vairākkārt sacīdams: “Miers ar jums!”
Kristus zināja, ka Viņš, pirms atgriezīsies un tiesās dzīvos un mirušos, dosies Debesu valstībā sataisīt mums ticīgajiem mājokļus, kur pavadīt mūžību. Tāpēc pirms tam Pestītājs deva norādījumus mācekļiem un uzticēja Baznīcai Debesu valstības atslēgas, iedibinādams grēku piedošanas pasludināšanas sakramentu, lai tā sniegtu svētību grēciniekiem.

Turpmākajā svētrunas daļā mēģināsim noskaidrot: 1] kas tad īsti ir Absolūcija? kas ir grēksūdze? 2] ko var iegūt šajā grēku piedošanas pasludinājumā? 3] kurš piedod grēkus? 4] kas ir Debesu valstības atslēgas un kam tās ir nodotas?

Kas tad īsti ir Absolūcija?
Vārds – absolūcija pirmajā brīdī var šķist atbaidošs, diezgan sarežģīts un ausij svešs. Tomēr mēģināšu paskaidrot, ka tas nav nekas cits kā patiess Evaņģēlijs. Lai būtu vieglāk saprast, aplūkosim mūsu dievkalpojuma kārtību. Absolūcija ir tā, kad mācītājs gan visiem grēku nožēlotājiem, gan individuāli katram saka: “Es pasludinu Dieva žēlastību un ka visi grēki ir piedoti Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā”. Saskaņā ar Pētera pirmajā vēstulē sacīto mēs esam: “izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā.” (1.Pēt.2:9) Balstoties šajā Dieva vārdā droši varam (un mums tas ir jādara) lietot grēku piedošanas pasludinājuma sakramentu, mierinot un atvieglinot brālim vai māsai nomākto sirdsapziņu.

Kodolīgi apkopojot: absolūcija ir īpaša Evaņģēlija pasludināšanas forma, saskaņā ar kuru Baznīcas mācītājs vai jebkurš cits kristietis vienam vai vairākiem cilvēkiem, pēc grēksūdzes piedodot grēkus, sniedz mierinājumu apgrūtinātai vai bailīgai sirdsapziņai

Kas ir grēksūdze?
Īsta kristieša dzīve tiek salīdzināta ar ūdens dzirnavām, kuras tiek grieztas ar ūdens straumēm. Kristietim šis ūdens straumes ir nepārtraukta atgriešanās no grēkiem caur grēksūdzi, kura ietver sevī divas lietas: pirmkārt, ka izsūdzam grēkus un, otrkārt, ka saņemam Absolūciju jeb grēku piedošanu kā no paša Dieva, turklāt nešaubāmies, bet stipri ticam, ka tādējādi mūsu grēki ir piedoti Dieva priekšā Kristus nopelnu dēļ.

Kādi tad grēki mums ir jāizsūdz?
Dieva priekšā mums jāatzīstas par vainīgiem visos grēkos, arī tajos, kurus mēs neapzināmies. Mums ir jāizsūdz tikai tie grēki, kurus apzināmies un jūtam savā sirdī, jo kā Dāvids saka psalmā: “Kas gan apzinās savu nomaldīšanos? Šķīstī mani no manām neapzinātām kļūdām!” (Ps.19:13) Tāpēc nav sevi jāmoka ar pilnīgi visu grēku izsūdzēšanu, jo kurš gan spēj aptvert savu nomaldīšanos?

Nopietni aplūkojot 10 Dieva baušļus es konstatēju, cik nožēlojamā stāvoklī esmu. Nemaz nav grūti atskārt, ka ik brīdi domās, vārdos vai darbos pārkāpju kādu bausli. Tādā brīdī dvēsele ir izmisusi Dieva augsto prasību priekšā un brēc pēc miera un grēku piedošanas, “kā briedis brēc pēc ūdens upēm” (Ps.42:2)

Un Kungs mums nāk pretī, mudinādams uz grēksūdzi, un lai mēs ticīgām sirdīm saņemtu grēku piedošanu: “Bet, ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem. Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos. Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības. Ja sakām, ka neesam grēkojuši, tad darām Viņu par meli, un Viņa vārdi nemājo mūsos”. [1.Jņ.1:7-10]

Ko var iegūt šajā grēku piedošanas pasludinājumā?
Dievs ir bagāts savā žēlastībā un Viņš daudzos veidos mums sniedz savu piedošanu. Tas notiek ārēji caur dzirdēto Evaņģēlija vārdu, tāpat arī grēku piedošana tiek dota grēciniekiem Kristībā un Svētajā Vakarēdienā. Dievs mums sniedz mierinājumu un stiprinājumu Absolūcijā, kaut mūsu “grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna.” (Jes.1:18) Kungs Jēzus, mans Pestītāj, mūs neatmet, bet piedodošā žēlastībā patur savu bērnu pulkā.

Tas ir Dieva darbs, kas atbrīvo gan mani no maniem grēkiem, gan arī Tevi no Taviem. Viņa piedošanas Vārds jeb Absolūcija ir tas, kas man un tev cieši jāuzlūko kā brīnišķīgs nenovērtējams dārgums, redzot, cik varens un dārgs tas ir, un jāuzņem ar visu godu un pateicību, caur absolūciju, lai topu šķīsts, mazgāts no maniem grēkiem, un mana sirds tiek atjaunota.

Kurš piedod grēkus?
Vai atceraties padomju laikus, kad daudzas mantas bija deficīts? Lai tiktu pie kārotās mantas bija nepieciešami labi sakari un pazīšanās ar īstajiem cilvēkiem. Tomēr tas nebūt nenozīmēja, ka šim cilvēkam bija jābūt klātesošam vai tieši viņam būt jāiegādājas nenopērkamā prece. Atlika tikai atsaukties uz šo īsto cilvēku, un viņa vārda autoritātes dēļ manta bija iegūta.

Tāpat tas notiek ar grēku piedošanu. Savā zemes dzīves kalpošanas laikā Kristus pats varēja sacīt vārdu, un tā tas notika. Piemēram, kā to var lasīt notikumā par tiekas ķerto, kuru pierakstījis apustulis Matejs sava evaņģēlija 9.nodaļā. Pestītājs saka: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.” [Mt.9:2]

Kā dzirdējām šīsdienas Evaņģēlija tekstā, Kristus nāk pie saviem mācekļiem un saka: “Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” [Jņ.20:23] Tad viņš atgādina, ka jau pirms kāda laika Baznīcai ir nodotas Debesu valstības atslēgas un sacīdams: “Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani. Bet, kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis.” [Lk.10:16] Tas apliecina, ka mācītāja izteiktie vārdi Absolūcijā ir jāuzlūko kā paša Dieva sacītie. Kristus vārda autoritātē mūsu sacītajai piedošanai ir tāds pats spēks, kā to būtu teicis Kristus.

Vai esat dzirdējuši stāstu par svēto Pēteri, kurš Paradīzes durvju priekšā ikvienu sagaida ar Debesu valstības atslēgu saišķi? Šī pastāsta galvenais varonis ir Pēteris, kurš izspriež tiesu, kam nokļūt Debesu valstībā un kam ne. Pirms atvērt durvis, viņš izzina par katru, kurš vēlas nokļūt Paradīzē, kādus labos darbus tas ir darījis un vai ar tiem ir pietiekami, lai nokļūtu mūžīgajā svētlaimes un prieka valstībā. Vai jums šis stāsts nešķiet par kādu neticīgā murgu? Vai jums nešķiet, ka maldinātājs šādi mēģina mūs novērst no patiesības?

Vispirms mums jāsaprot, ka tiesu nespriedīs nedz svētais Pēteris, nedz kāds cits grēcinieks, to nedarīs arī kāda radība, nedz eņģelis un pat ne velns. Pastarā dienās visi stāsies taisnā Tiesneša un Soģa, Trīsvienīgā Dieva priekšā.

Otrkārt kritērijs pastāvēt Pastarā tiesā ir svētums – jo nekas nešķīsts nevar pastāvēt Dieva priekšā un nevar iemantot Debesu valstību. Tas iespējams tikai un vienīgi svētajam.

Un patiesi, mēs varam sacīt, ka dzirdētā pasaciņa par Pēteri paradīzes durvju priekšā neatbilst skaidrajai kristīgai mācībai un Dieva vārdam. Tā drīzāk ir kādu pagānu reliģija, kas mēģina ar pašizdomātu dievkalpošanu gandarīt savus grēkus un pielabināt Dievu, kas dvēseles pestīšanā un Dieva valstības iemantošanā liek pamatu uz saviem nešķīstajiem nopelniem un nepilnīgajiem darbiem.

Noslēgumā atgādināšu, ka Dievs nodevis atslēgas varu kristīgai baznīcai, no kuras vidus kārtības labad tiek izvēlēti mācītāji, kas kalpo viņu labā, sludinot Dieva vārdu – gan bauslību visā tās bardzībā, gan dārgo un mierinošo Evaņģēliju, pārvaldot svētos Sakramentus – Kristību, Vakarēdienu un Absolūciju.

Absolūcija ir īpaša Evaņģēlija pasludināšanas forma, kuru mācītājs vai jebkurš cits kristietis vienam vai vairākiem cilvēkiem, piedodot grēkus, sniedz mierinājumu apgrūtinātai vai bailīgai sirdsapziņai.

Grēksūdze ietver sevī divas lietas: 1] grēku sūdzēšanu un 2] grēku piedošanas saņemšanu, nešauboties, bet stipri ticot, ka mūsu grēki ir piedoti Dieva priekšā Kristus nopelnu dēļ.

Āmen.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.