152. Ko mēs apliecinām katrā no trijiem ticības locekļiem, sacīdami "es ticu"?


Avis vilku starpā

Kam vīrišķīga sirds, tas māk sapratīgi turēties arī ciešanās, bet, ja kādu pārņēmis izmisums, kas var to panest? [Sal.pam.18:14]

Avis vilku starpā


Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš ir atrodams! Nepaļaujieties uz “gan jau kaut kā nebūt” cerību! Apņemieties palikt patiesībā, lai arī ko tas jums nemaksātu!

Kamdēļ tas ir tik svarīgi, ka tu neatmet ar roku savai reiz uzsāktajai cīņai par taisnību? …tamdēļ, ka tas ir (ir bijis) tavs aicinājums.
Kamdēļ tu ieniknojies pret jaunajiem taisnības cīnītājiem? …tamdēļ, ka tu redzi pie tiem notiekam to, ko pats jau esi pazaudējis.
Kamdēļ gan tu to esi pazaudējis? … tamdēļ, ka pati dzīve tev skaidri pierādījusi pretējo – viss, kam tu esi ticējis un mēģinājis sasniegt ir izrādījusies vien tukša vēja ķeršana.

Vai visa pasaule nav nostājusies klajā pretrunā Dieva vārda patiesībai? Vai nenotiek aizvien lielāka atkrišana no Dieva doto likumu pildīšanas? Sabiedrības novirzes no bauslības katram liek izšķirties:
“Vai nu tu nāksi ar mums vai paliksi viens pats ar savu taisnību!”

Kristus saka: Es sūtu jūs pasaulē …bet ne tamdēļ, lai mēs pasaulē paliktu, bet lai pasaulē gājuši, sauktu laukā no pasaules tos, kurus šī pasaule nomāc.

Jēzus sūta mācekļus kā avis vilku starpā. Vai gan tas ir saprātīgs lēmums avij pašai iet pie vilkiem? Vai gan tas nenozīmē drošu nāvi, tiekot aprītai? …jā, tā tas varētu būt un noteikti arī notiktos. Avs ietu pazušanā ja aizklīstu pie vilkiem pēc sava prāta, ja tā būtu nomaldījusies no ganāmpulka, ja tā būtu palikusi bez sava gana.

Kristus ir mūsu gans un Baznīcas galva. Vai avij nenākas skriet kurp gans vien to sūta? Avīm ir jābūt ticīgām un sapratīgām, ka gans, kas par mums rūpējas, sūta mūs uz labākiem ganību laukiem!

Ko lai dara, kad nikni un atņirgtām mutēm vilki ir nostājušies ceļā? Ko lai dara, ka plēsēji, nāk mūsu starpā nomaskējušies zem jau nokauto avju ādām? Vai tādu par avīm nomaskētu vilku barā mūsu Kungs un Pestītājs pats nav gājis iekšā [tiem maskas noraudams (tie paši atklāja savu vilku dabu) nokaujot upura jēru]. Tādiem baznīcas vilkiem, mums jāiet garām tai ceļā, kur Kristus mūs vada.

Gans savas avis pazīst un arī avis pazīst sava gana balsi. Un tās seko turp, kur Gans tās ved (ja vien tās seko). Ja avis ganam neklausa, tad ganam nākas lietot rīksti. Ja mēs negribam iet, tad upura jērs ir bijis veltīgs. Avīm ir jāiet; jāiet garām vilkiem, kas ir aizņemti ar tiem dotās miesas rīšanu. Dieva tautai ir jāturpina savs ceļš uz apsolīto zemi; jāiet bez apstāšanās, apraudot kritušos brāļus un māsas.

Ja kādu pārņem izmisums un tas atkrīt no ganāmpulka, tad tie, kas ir tuvāk, lai sauc to atpakaļ un stiprina. Ja kāds sprauns āzītis, izmisumā vai atriebības kārē metās vilkus badīt, tas jābrīdina būt prātīgam, ka (paš) taisnā ceļā neieskrien kādā plaši atplestā plēsēja rīklē.
Ja kādam vēl ir ausis, tas lai neļaujas panikai vai masu neprātam, bet lai seko patiesībai ceļā uz dzīvību. Kristū priecīgi panesot šā laika ciešanas.

Birkas: , , , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.