262. Kādas lūgšanas Dievs nav solījis klausīt?


Autoritātes jautājums jeb – kam lai ticu?

Mūsdienās populārais apgalvojums – es ticu tikai sev – nav nekas vairāk kā bezjēdzīga tautoloģija jeb neveiksmīgs mēģinājums pasacīt, ka es neuzticos nevienai autoritātei. Tomēr tas ir pretrunīgs apgalvojums, jo jau pats mēģinājums formulēt savu attieksmi ir saistīts ar valodu, bet valodu mēs iemācāmies tikai uzticoties autoritātei, parasti saviem vecākiem. Arī tālāk mēs mācamies un gūstam zināšanas uzticoties dažādām autoritātēm – izlasītām grāmatām, rakstiem, skolotājiem, draugiem utt.

autoritātes jautājums jeb - kam lai ticu

Izteikums – es ticu sev, acīmredzot, pauž vilšanos šajās autoritātēs. Tam it kā ir zināms pamats, jo ar laiku mēs ievērojam, ka mūsu vecāki, draugi, skolotāji, politiķi un citas autoritātes ne vienmēr saka patiesību. Mēs arī ievērojam, ka dažreiz tas tiek darīts neapzināti, bet dažreiz mūs mēģina maldināt pilnīgi apzināti. Lai kāds arī būtu maldināšanas nolūks, saprotam, ka ne visam, ko dzirdam un redzam, var ticēt. Un tā mēs iesākam grūto patiesības atziņas ceļu jeb mēģinājumus noteikt, kas no dzirdētā un redzētā ir patiess un kas nepatiess. Šādā veidā atklājam jau vismaz kopš Sokrāta laikiem pazīstamo gudrību, ka patiesas zināšanas arvien ir personiskas jeb subjektīvas. Citiem vārdiem, par patiesām atzīstamas tikai tādas zināšanas, kuras esam pārdomājuši, sapratuši un paši atzinuši par patiesām. Savā ziņā tas patiešām izklausās pēc – es ticu tikai sev -, bet nesteigsimies ar secinājumiem.

Pirmkārt, mūsu domāšana, spriestspējas, pat visrūpīgākā analīze ir atkarīga no tā, ko agrāk esam iemācījušies no kādas autoritātes, un tā ir arī cieši saistīta ar valodu, ar vārdu jēgu un nozīmi, ko mēs neviens neizdomājam paši, bet iemācamies no citiem, no apkārtējās sabiedrības un kultūras. Viss iepriekš sacītais attiecas ne tikai uz ikdienišķiem jautājumiem, bet arī uz filozofiju, vēsturi, zinātni un jebkuru citu cilvēka darbības jomu. Otrkārt, agru vai vēlu mēs, gribot vai negribot, atklājam, ka arī sev tā īsti uzticēties nevar, ne tikai tādēļ, ka mūsu izziņas spējas ir atkarīgas no apkārtējās kultūras un valodas, bet arī tādēļ, ka tāpat kā citi, arī mēs paši izliekamies, melojam un krāpjam ne tikai citus, bet diemžēl arī paši sevi. Dažreiz tas notiek apzināti, dažreiz neapzināti, bet notiek un notiek daudz biežāk, nekā varētu vēlēties. Mēs, protams, vienmēr meklējam un arī atrodam attaisnojumu savai rīcībai, kas mūs pašus vairāk vai mazāk apmierina, bet beigu beigās tas liek secināt, ka arī sev ticēt nevar.

Tādējādi nedaudz iedziļinoties un pārdomājot, cilvēki nonāk pie bēdīga secinājuma, ka patiesības nav vispār. Tomēr ar to mūsu intelektuālās ciešanas vēl nebeidzas, jo agru vai vēlu atskārstam, ka atrodamies līdzīgā situācijā kā tas nelaimīgais krētietis, kurš pasacīja tik liktenīgos vārdus – visi krētieši ir meļi. Ja patiesības nav vispār, tad arī pats apgalvojums – patiesības nav! – nevar būt patiess.

Kad savos meklējumos esam tikuši tiktāl, atskārstam, ka intelektuālā ziņā atrodamies turpat, kur tas nelaimīgais palaidnis no Lūkas evaņģēlija, kurš tika nosūtīts ganīt cūkas un kāroja pieēsties cūku barību, bet pat to viņam neviens nedeva. Visu iepriekš sacīto, protams, varētu izklāstīt daudz akadēmiskākā veidā, pamatot ar citātiem no gudru vīru grāmatām, bet lietas būtību tas nemainītu – mēs esam izbadējušies pēc patiesības, bet neviens mums to nedod. Lai kā arī lokāmies un grozāmies savu domu labirintos, lai kādas viltības izdomājam, tomēr pat cūku sile mums paliek tikai tāls, neaizsniedzams sapnis. Mēs atrodamies sava es, savas valodas un savas kultūras cietumā, kas ir tik labi apsargāts, ka izlauzties no tā nav ne mazāko cerību. Tas ir apmēram tas, pie kā nonāca pagājušā gadsimta domātāji, bet tā kā visi krētieši melo, tad arī viņiem diemžēl ticēt nevar. Tā nu atliek vien kopā ar gudro ķēniņu nopūsties: “Jo vairāk vārdu, jo vairāk tukšības – kas no tā cilvēkam?” (Sal.māc.6:11)

Tomēr katrai bezizejai esot sava izeja. Apdomājot bēdīgo cilvēka stāvokli šajā pasaulē, atskārstam, ka problēma nav vis tā, ka zinām par maz, bet gan tā, ka zinām par daudz. Mēs nezinām patiesību nevis tādēļ, ka mums trūkst zināšanu, bet tādēļ, ka patiesība šajā pasaulē ir bezcerīgi sajaukta ar meliem jeb neatšķetināmi izkropļota. Mums nepietika ar zināšanām par to, kas labs. Tā vietā mēs gribējām būt kā Dievs un zināt arī to, kas ļauns, un šīs zināšanas mums atnesa garīgu nāvi (1.Moz.3:5). Tēlaini runājot, mēs cerējām uz gaismu, bet ieguvām tumsu un tagad mums atlicis taustīties gar sienām kā akliem, it kā mums nebūtu acu, klupt dienas vidū kā mijkrēslī, būt grūtiem ar postu un dzemdēt melus (Jes.59:9-13). Bet kur tad paliek izeja?

Tā atrodama turpat minētajā Lūkas stāstā par palaidnīgo jaunekli, kurš, attapies, cieši apņemas doties atpakaļ pie sava tēva ar vārdiem: “Tēvs, es esmu apgrēkojies pret debesīm un pret tevi. Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu. Pieņem mani par vienu no saviem algādžiem!” (Lk.15:18-19) Atbilde vai bezizejas risinājums gan nav atrodams dēla apņēmībā, bet Tēvā, kurš plaši atplestām rokām steidzas pretī savam kritušajam dēlam, apģērbj un apdāvina to un rīko viņam greznas dzīres, “jo šis mans dēls bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un nu ir atradies.” (Lk.15:24)

Tā tam jānotiek arī ar mūsdienu cilvēka intelektuālajiem meklējumiem – kļuvušam par cūkganu un kārojot tikt pie sava ganāmpulka siles, bet netiekot pat pie tās, tam jādodas atpakaļ pie Kristus, kurš ir gan Ceļš, gan Patiesība, gan Dzīvība, lai viņā smeltos ne tikai patiesās atziņas un gudrības, bet arī dzīvības gaismu. Mēs turpmāk mēģināsim iet kopīgi, soli pa solim pa atziņas ceļu, un lai gan šajā pasaulē mūsu atziņa un izpratne ir nepilnīga un mēs redzam neskaidri, kā raudzīdamies atspulgā, tomēr mums ir dots apsolījums, ka reiz mūsu atziņa atkal būs pilnīga, un mēs skatīsim Patiesību vaigu vaigā (1.Kor.13:9-12). Vēl vairāk, Jēzū mēs jau redzam Dieva godību un viņa mūžīgo Tēvu, bet šis redzējums pagaidām mums cilvēkiem tiek dāvāts ar Dieva vārda starpniecību (Jņ.1:14; 14:7).

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.