Tu redzi Risto Santala arhīvu
Lūkas vienpadsmitās nodaļas sākums mums stāsta, ka lūgšana “Mūsu Tēvs” bija atbilde uz mācekļu prasību. Viņi sacīja Jēzum: “Kungs, māci mums Dievu lūgt, itin kā arī Jānis ir mācījis savus mācekļus”. Un tā radās “Pater noster” – lūgšana, kuru varētu uzskatīt par Jēzus visdārgāko mantojumu Viņa ganāmpulkam. Ir jāatzīst, ka jūdu lūgšanu literatūra ietver atsevišķas šīs lūgšanas paralēles, tomēr šeit tā izveido nesalīdzināmu veselumu.
Pēc Kalna sprediķa vārdiem, visai mūsu reliģiskajai dzīvei ir jānorisinās dabiski un bez ārējas izrādīšanās. Gavēšana, žēlastības dāvanu došana un lūgšana var viegli deģenerēties tā, ka tās kļūst vienīgi par ārējiem paradumiem, kur neparādās nekas vairāk kā paša cilvēka nopelni. Jēzus sacīja: “Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā”… “Kā jūs varat kļūt ticīgi, cits no cita godu pieņemdami…?”
Savstarpējās attiecībās mēs, visumā ņemot, ievērojam to, ko varētu uzskatīt par “mijiedarbības likumu”: dari savam tuvākajam tik, cik viņš pūlas darīt tavā labā; mīli viņu tik, cik viņš mīl tevi.
Kalna sprediķis bija sava veida “katehisma kurss”, kur Jēzus vispirms runāja par piekto un sesto bausli (Mt.5:21-26 un 27-32) un tad par otro un astoto, paralēli sniedzot vispārējās garīgās vadlīnijas. Baušļu skaidrojums nonāca līdz kulminācijai ar Viņa vārdiem par mīlestību uz ienaidniekiem.
Jēzus garīgās dzīves standartu nolika ļoti augstu: “Jūs esat zemes sāls”… “Jūs esat pasaules gaišums”… “Ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā”.
Pārpublicējot obligāti jānorāda atsauce. Visas tiesības patur :: e-BAZNICA :: © 2007-2019
Atsauces (0)