Tu redzi Risto Santala arhīvu
Mēs neko īpašu nezinām par prokurora Poncija Pilāta saraksti ar imperatoru. Kaut arī Justīns Martirs, rakstīdams ap 150.gadu, piemin dažus šādus “dokumentus”, nekad nekas nav atrasts. Korespondence starp Jūdejas pārvaldnieku un romiešu valdnieku nav pieejama. Savukārt daži Romas rakstnieki un vēsturnieki savos rakstos ir pieminējuši atsevišķus pirmos kristiešus.
Pēdējo 180 gadu laikā Rietumu pasaulē vairākkārt tika pacelts jautājums, vai Kristus stāstījumu evaņģēlijā var uzskatīt par vēsturisku.
Pirmoreiz to izdzirdot, šķiet nedaudz savādi, ka Pāvilam bija jāraksta korintiešiem, ka, būdams kopā ar tiem, viņš negribēja “neko citu zināt”, “kā vien Kristu Jēzu un to pašu krustā sistu”. Viņš sacīja, ka sludina “Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība” (1.Kor.2:2 un 1:23). Jūdam sludināšana par Mesijas ciešanām tiešām ir skandalon, jo viņš saprot tās nozīmi, un tas aizskar viņa pašcieņu. Pagānam tās savukārt ir muļķības, jo viņam ir grūtāk aptvert salīdzināšanas mācības pamatu. Ar savu rabīnistisko pagātni Pāvils bija īpaši labi apguvis zināšanas par cietēja Mesijas gaidīšanu saistībā ar praviešiem.
Mēs diezgan sīki aplūkojām mesiāniskās idejas saknes Mozus grāmatās un psalmos, un savukārt arī pravietiskā literatūra ir parādījusi galvenās mesiāniskās cerības kontūras dažādos Israēla vēstures posmos. Tomēr no kristīgā viedokļa ir svarīgi koncentrēt uzmanību uz to, ko jūdi patiesībā domāja par Mesijas būtību un piedzimšanu, kā arī par viņa salīdzinošās nāves iespēju.
Pravieši Hagajs, Caharija un Maleahijs, kas darbojās pēc Babilonijas gūsta, savas mesiāniskās cerības koncentrēja uz jauno Templi. Tā laika vēsturiskais konteksts ir aprakstīts Ezras un Nehemijas grāmatās.
Pārpublicējot obligāti jānorāda atsauce. Visas tiesības patur :: e-BAZNICA :: © 2007-2018
Atsauces (0)