167. Kā Dievs apsargā tevi?



Tu redzi Karls F. V. Valters arhīvu

Trīsdesmit trešais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Trīsdesmit otrais vakara priekšlasījums »

Mani draugi, pats par sevi saprotams, ka pirmais, kas nepieciešams teologam, ir pilnīgas, precīzas un skaidras zināšanas par atsevišķajām mācībām par Dieva atklāsmi. Būtu pretrunīgi dēvēt tādu cilvēku par teologu, kuram šādu zināšanu nav. Teologiem taču jābūt dvēseļu dziedniekiem. Miesas dziedniekam pirmām kārtām jābūt zināšanām par zālēm, kādas daba sniedz dažādu miesas kaišu ārstēšanai. Bet garīgās zāles jau nav nekas cits, kā mācības, ko Dievs atklājis mūsu pestīšanai.

Lasīt tālāk »



Trīsdesmit otrais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Trīsdesmit pirmais vakara priekšlasījums »

Mani dārgie draugi! Astoņpadsmitā gadsimta pēdējā ceturksnī tā sauktajā protestantiskajā baznīcā kā plūdi ielauzās racionālisms. To tad kā jaunu, lielu gaismu no universitāšu katedrām sludināja jaunajiem teologiem, kuri to pēc tam sludināja tālāk nabaga ļaudīm kā patiesu kristietību, kā attīrītu kristietību. Šis racionālisms pakāpeniski kļuva par dominējošo reliģijas veidu. Tā rezultātā radās pārliecība par to, ka ir vienalga, vai cilvēks ir luterānis, reformētais vai katolis.

Lasīt tālāk »


Trīsdesmit pirmais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Trīsdesmitais vakara priekšlasījums »

Grēka pastāvēšana un tā rašanās cēloņi pieder pie lielākajām problēmām, kuras jārisina cilvēka prātam. Pat visi nopietnākie pagāniskās senatnes filozofi ir nodarbojušies ar šo svarīgo un nopietno jautājumu. Bet, tā kā viņi neko nezināja par to, ka Dievs cilvēku sākotnēji pēc sava tēla ir radījis pilnīgu un ka drīz pēc tam cilvēks, sātana pavedināts, krita grēkā, tad viņi, protams, nevarēja izprast grēka baismīgumu un nevarēja izdibināt tā rašanās cēloni. Viņi lielākoties netika tālāk par secinājumu, ka grēks ir cilvēka iedzimtas nepilnības, vājības.

Lasīt tālāk »


Trīsdesmitais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Divdesmit devītais vakara priekšlasījums »

Daudzi jauni cilvēki, kuriem Dievs piešķīris spožas dāvanas tieši mācītāja amata veikšanai un kuriem pat ir zināma nosliece uz šo amatu, tomēr negrib kļūt par mācītājiem. Kāpēc? Šie cilvēki domā, ka, uzņemoties šo amatu, viņiem būs jāupurē sava mūža laime un brīvība. Taču tas ir liels pašapmāns. Jo katram, kas grib tapt pestīts, jābūt gatavam, ja Kristus to grib, Viņa dēļ upurēt savu mūža laimi un atteikties no savas brīvības. Ne vien mācītājam, arī katram kristietim jāizraugās šaurais ceļš, kas ved uz Debesīm. Ja viņš vispār tur vēlas nokļūt, viņam jāpamet grēka pasaule, jāapvalda sava miesa un jāsit tā krustā. Ja viņš negrib aiziet mūžīgā pazušanā, viņam ar bailēm un drebēšanu jārūpējas par savu glābšanu.

Lasīt tālāk »


Divdesmit devītais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Divdesmit astotais vakara priekšlasījums »

Nav šaubu, ka augstākā mērā ievērības cienīgi un arī biedinoši ir vārdi, ko kādreiz Kristus ir sacījis Laodiķejas draudzes bīskapam: “Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, es tevi izspļaušu no savas mutes.” (Atkl.3:15-16) Šeit mēs redzam, ka saskaņā ar Dieva nemaldīgo spriedumu ir sliktāk būt remdenam nekā aukstam sludinātājam. Tas ir ļaunāk, ja mācītājs ir kūtrs un vienaldzīgs un pilda savu amatu tikai kā maizes darbu, nekā tad, ja viņš ir acīmredzami bezdievīgs.

Lasīt tālāk »