123. Ko Dievs sola tiem, kas Viņu mīl un tur Viņa baušļus?



Tu redzi Karls F. V. Valters arhīvu

Trīsdesmit septītais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Trīsdesmit sestais vakara priekšlasījums »

Mani draugi, viena no nepieciešamākajām un svarīgākajām mācītāja īpašībām ir patiesa un sirsnīga dedzība, kas liek centīgi izpildīt savu amatu un veikt kaut ko patiesi vērtīgu, proti, izraut ikvienu viņam uzticēto dvēseli no elles briesmām, vest to pie Dieva, darīt to patiesi dievbijīgu un vest uz Debesīm. Patiesam mācītājam ir jāatsakās meklēt šajā pasaulē vieglas dienas, jāatsakās no tiekšanās pēc naudas, mantas, goda un slavas. Vislielāko prieku viņam ir jārod atziņā, ka viņa darbs mūsu Kungā nav veltīgs, – tam ir jābūt viņa vislielākajam gandarījumam par visām bailēm un smagajām rūpēm, kas dažkārt jāpiedzīvo.

Lasīt tālāk »



Trīsdesmit sestais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Trīsdesmit piektais vakara priekšlasījums »

Varētu domāt, ka visiem cilvēkiem pēc grēkā krišanas un neizsakāmā posta piedzīvošanas ar lielu prieku vajadzētu uzņemt Svēto Rakstu mācību: ka cilvēks tiek taisnots un pestīts vienīgi no žēlastības caur ticību uz Jēzu Kristu un ka tieši no šīs mācības viņi varētu gūt atziņu, ka Bībeles reliģijai ir jābūt vienīgajai pareizajai, jo tā ir tieši tāda, kāda ir nepieciešama nabaga grēciniekiem. Taču diemžēl tā nav. Un notiek pilnīgi otrādi. Līdz pat mūsu dienām tieši šī mācība cilvēkiem nav bijusi pieņemama un tā ir izsaukusi viņu īgnumu. Šo mācību apustulis Pāvils ir formulējis šādi: “Tātad ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas, bet viss no Dieva žēlastības.” (Rom. 9:16)

Lasīt tālāk »


Trīsdesmit piektais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Trīsdesmit ceturtais vakara priekšlasījums »

Kristus par sevi saka: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani.” (Jņ. 14:6) To apstiprina Pēteris jūdu augstās tiesas priekšā, sacīdams: “Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Ap. d. 4:12) Pāvils, to apstiprinādams, saka saviem korintiešiem: “Es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu.” (1. Kor. 2:2) Tāpēc tas ir patiešām liels un briesmīgs grēks, ja mēs kādu mūsu mācībai uzticētu dvēseli nemudinām tiekties pie Jēzus, ja mēs tai atkal un atkal nestāstām, kāds dārgums tai gūstams Jēzū, tās Pestītājā.

Lasīt tālāk »


Trīsdesmit ceturtais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Trīsdesmit trešais vakara priekšlasījums »

Mūsdienās ikviens, kas uzsver pareizās mācības nozīmi, tūdaļ tiek turēts aizdomās par to, ka viņam trūkst patiesa kristīga gara. Jau pats termins “pareiza mācība” tagad tiek noniecināts un nopelts. Pat tie teologi, kuri uzskata sevi par konfesionāliem, par pareizo mācību runā lielākoties zobgalīgi kā par nedzīvu burta kalpu teoloģijas pazīmi. Un, ja kāds par šo pareizo mācību un pret katru aplamu mācību nopietni cīnās, tas tagad tiek uzskatīts par cietsirdīgu, nemīlamu fanātiķi. Kāds tam varētu būt iemesls? Iemesls, bez šaubām, ir tas, ka modernie teologi gluži labi zina, ka viņiem nav tādas mācības, kas visos laikos ir saukta par pareizu mācību un kas tāda patiesībā arī ir. Bez tam tas ir arī tāpēc, ka viņi pat ir pārliecināti, ka pareizas mācība vispār nepastāv. Tā nav nekas cits kā sapņu pasaule, kā ideālu valstība, Platona Republika.

Lasīt tālāk »


Trīsdesmit trešais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Trīsdesmit otrais vakara priekšlasījums »

Mani draugi, pats par sevi saprotams, ka pirmais, kas nepieciešams teologam, ir pilnīgas, precīzas un skaidras zināšanas par atsevišķajām mācībām par Dieva atklāsmi. Būtu pretrunīgi dēvēt tādu cilvēku par teologu, kuram šādu zināšanu nav. Teologiem taču jābūt dvēseļu dziedniekiem. Miesas dziedniekam pirmām kārtām jābūt zināšanām par zālēm, kādas daba sniedz dažādu miesas kaišu ārstēšanai. Bet garīgās zāles jau nav nekas cits, kā mācības, ko Dievs atklājis mūsu pestīšanai.

Lasīt tālāk »