127. Ar kuru bausli ir saistīti galavārdi?



Tu redzi Karls F. V. Valters arhīvu

Kas tad ir luterāņu nemaldība?

« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »

Mūsu simbolu garam pilnībā atbilst tas, ka no baznīcas kalpiem tiek pieprasīta to bezierunu parakstīšana. Augsburgas ticības apliecības noslēgumā mēs lasām: “Tikai tas vien ir atstāstīts, kas, cik saprotams, bija nepieciešami sakāms, lai varētu atzīt, ka ne mūsu mācībā, ne ceremonijās nekas nav pieņemts ne pret Svētajiem Rakstiem, ne pret vispārējo (katolisko) baznīcu” (50. lpp.).

Lasīt tālāk »



Visi taču māca pēc Bībeles, nē?!?

Tā kā visi kristīgajā pasaulē pastāvošie grupējumu apelē pie Rakstiem, tad apliecinot ticību tam, kas ir Rakstos, šīs apliecības autors neatklāj atšķirības starp sevīm un viltus ticīgajiem. Jo, neskatoties uz šo apliecību, mēs nezinām, vai viņš pieņem Rakstus to patiesajā nozīmē, vai nē, vai viņš ir pāvestietis, jūsmotājs, racionālists vai ortodokss kristietis. Tādēļ bezierunu parakstīšanās ir neaizstājama. Skaidrības labad ir nepieciešams pasludināt, kā mēs izprotam un interpretējam Rakstus un tajos ietvertos ticības locekļus.

Visi taču māca pēc Bībeles, nē?!?

Lasīt tālāk »


Vai visiem luterāņiem jātic vienādi?

Nupat e-BAZNICĀ ir noslgusies mācītāja K.F.V.Valtera priekšlasījumu sērija “Bauslība un Evaņģēlijs.” Šodien e-ntuziasti aicina e-baznīcēnus pievērst savu uzmanību vēl kādam, apjoma ziņā krietni mazākam, šī autora darbam, proti, “Kādēļ mūsu mācītājiem, skolotājiem un pasniedzējiem būtu bez ierunām jāparaksta mūsu baznīcas simboliskie raksti.”

Tas tiek publicēts tādēļ, ka Svētie Raksti un to pareiza izpratne vienmēr ir bijusi luteriskās mācības pamats. Ieskatu šajā izpratne sniedz Luteriskās ticības apliecības, kuras nav tapušas un nav arī paredzētas kā vienīgi formāls un garāmejot piemināms dokuments, bet gan kā dzīvs, Bībelē pamatots, ticības apliecinājums, kas ir jālasa, jāpārdomā un jāapliecina katram luterānim. Un tā ir nodarbe, kurā mūsdienu īpaši reibstošajiem luterāņiem ir jāvingrinās un jāvingrinās baudot bibliskās patiesības daiļumu.

Lasīt tālāk »


Trīsdesmit devītais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Trīsdesmit astotais vakara priekšlasījums »

Mani draugi, neviena profesija un neviens amats nav tik dziļas nicināšanas, tik intensīva naida objekts kā teologu vai mācītāju amats. Pasaule vērtē tos kā galvenos, ja ne vienīgos, kuri aizkavē zelta laikmeta iestāšanos. Jau pirms simt gadiem mirušais bēdīgi slavenais enciklopēdists Didro rakstīja: “Tikai tad pasaule kļūs labāka, kad pēdējo karali pakārs pēdējā baznīckunga zarnā.” Šo vārdu un līdzīgu izteicienu dēļ pēc valdības pavēles viņa raksti gan tika sadedzināti un viņš pats iemests cietumā, taču šie baismīgie vārdi kļuva par paroli ne vien pirmajiem franču revolucionāriem 1789. gadā, bet tie palikuši par paroli visiem revolucionāriem līdz pat mūsdienām. Un var arī sagaidīt, ka šie vārdi kļūs par darbiem. Viss attīstās šai virzienā. Iespējams, ka jums būs lemts to piedzīvot!

Lasīt tālāk »


Trīsdesmit astotais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Trīsdesmit septītais vakara priekšlasījums »

Daudziem mācītājiem, un nebūt ne tiem sliktākajiem, šķiet, ka viņi jau ir daudz paveikuši un sasnieguši savu mērķi, ja ir iztraucējuši savus klausītājus no viņu miesīgas pašpaļāvības stāvokļa un panākuši to, ka viņi šaubās par savu pestīšanu un atrašanos žēlastības stāvoklī. Ir, protams, nepieciešami, lai katrs cilvēks, kas vēlas tikt pestīts, tiktu izrauts no maldinošās pārdrošības, no aplama mierinājuma, no viltus cerībām. Cilvēks patiesi ir jāaizved tiktāl, ka viņš sāk šaubīties par savu pašreizējo stāvokli. Taču tā ir tikai sagatavošanās. Galvenais uzdevums ir pavisam cits. Cilvēkam jānokļūst tiktāl, ka viņš iegūst drošu un patiesu pārliecību par savu žēlastības stāvokli un pestīšanu.

Lasīt tālāk »