166. Kā Dievs dod mums pārtiku un citu šai dzīvei nepieciešamo?



Tu redzi Juris Uļģis arhīvu

Ļaunajiem Debesis ir atvērtas, bet labajiem – slēgtas

Viens no, manuprāt, populārākajiem aizspriedumiem vai priekšstatiem par kristiešiem ir apmēram šāds – kristīgs cilvēks ir pelēcīgs, nomākts, pasīvs, bailīgs un gļēvs cilvēks, jo tiek nemitīgi iegrožots ar dažādu likumu jeb baušļu palīdzību. Savukārt, mācītāji nemitīgi baras, māca, ko drīkst vai nedrīkst darīt, uzkrauj uz cilvēku pleciem likumu nastu un liek to pacietīgi nest, biedējot ar Dieva dusmām un sodu. No šāda stereotipa raugoties, ‘neticīgie’ ļaudis esot brīvi, drosmīgi, aktīvi un radoši cilvēki, jo tos neierobežo ārēji likumi un ‘pareizi’ uzvedības modeļi. Cilvēki, kas sevi nesaista ar kristīgo baznīcu, ir brīvi no mācītāju despotisma, tiem nav kaunā jāslēpjas no baznīckungu bargā vaiga un bakstīšanas ar pirkstu.

Lasīt tālāk »



Kas tad cits, ja ne mēs!?

Man bija tas prieks un izdevība mācīties vienā no Luterāņu Baznīcas Misūri Sinodes semināriem, proti, Fortveinas Teoloģiskajā seminārā. Runājot par teoloģiskās izglītības līmeni un to, kā tiek sagatavoti topošie mācītāji, uzdrošināšos apgalvot, ka mums Latvijā vēl ir tāls ceļš ejams, lai mēs sasniegtu šādu līmeni un kvalitāti, lai mums būtu tik augsta līmeņa profesori. Luteriskām ticības apliecībām, kā tās ir apkopotas Konkordijas jeb Vienprātības grāmatā ir izšķiroša loma jauno mācītāju sagatavošanā. Taču tajā pašā laikā šajā seminārā tiek ļoti spēcīgi mācīta Baznīcas tēvu teoloģija, kā arī tiek smalki un rūpīgi analizētas mūsdienu aktuālākās problēmas, piemēram, eitanāzija, aborti, darbs ar mirstošiem cilvēkiem, bioētika utt.

Lasīt tālāk »


Līdzība, toreiz un tagad

Jebkurš stāsts stāstīts noteiktai auditorijai noteiktā laikā uzrunās unikālā veidā oriģinālo auditoriju. Bet kā ir ar lasītāju, kurš nāk pie šī stāsta dažus tūkstošus gadus vēlāk? Ikvienam, kurš vēlas atrast šo stāstu svarīgumu citiem cilvēkiem pilnīgi citā kultūrā un laikā, ir jāatrod veids kā pārvarēt gadsimtu plaisu, kā pārvarēt aizu starp dažādām kultūrām.

Lasīt tālāk »


Lūka un viņa avoti

Fitzmyer izskaitļo, ka Pāvils ieradās Jeruzalemē savā pēdējā vizītē 58.gada pēc Kristus dzimšanas rudenī. Lūka bija kopā ar viņu. Viena no mēs sekcijām iesākas Apustuļu darbu 21.nodaļas 1.pantā un turpinās līdz 18.pantam un tad pēkšņi mēs forma pazūd līdz pat 27:1. Tas varētu nozīmēt to, ka Lūka veselus divus gadus [58-60] pavada Palestīnā. Viņš nav kopā ar Pāvilu, bet ir saskarē ar jūdu kristiešiem Jeruzalemē.

Lasīt tālāk »


Tuvo Austrumu kristiešu bibliskā tradīcija

Spriežot pēc agrīnās kristīgās literatūras pirmā lielākā kristiešu valoda bija latīņu, otrā – grieķu, trešā – arābu. Vēsturiski, arābiski runājošo kristietību var iedalīt divās klasēs. Pirmie ir tie, kuru mātes valoda vienmēr ir bijusi arābu. Otrie ir tie, kuru mātes valoda ir bijusi sīriešu, aramiešu, koptu, vai grieķu, bet kuri pēc islāma iekarojumiem pakāpeniski sāka runāt arābiski.

Lasīt tālāk »