250. Kurš iegūs mūžīgo dzīvību?



Tu redzi Hermanis Zasse arhīvu

Ticības izpratne luteriskajā un reformēto konfesijās

Jau iepriekš norādījām, ka jēdziens ticība acumirklī var mainīties tad, kad Evaņģēlijs vairs netiek uztverts vienīgi kā žēlastības apsolījums par grēku piedošanu Kristus dēļ. Tad ticība vairs nav tikai cilvēka atbilde šim apsolījumam, tātad tā vairs nav tikai uzticēšanās Dieva žēlastības apsolījumam, bet gan tai jābūt vienlaikus arī atbildei uz Evaņģēlijā ietverto bausli. Tādējādi ticības jēdziens pietuvojas paklausības jēdzienam.

ticības izpratne luteriskajā un reformēto konfesijās

Lasīt tālāk »



Evaņģēlija izpratne luteriskajā un reformēto konfesijās

Fakts, ka starp luterisko un reformēto konfesijām pastāv ievērojamas atšķirības, nekad nav nopietni apstrīdēts. Strīdīgs ir vienīgi jautājums, vai šīs atšķirības tiešām ir tik būtiskas, ka izslēdz baznīcas kopību starp šīm konfesijām. Vai šīs atšķirības ir kā to visos laikos vēlējušies uzskatīt reformētie – teoloģisko skolu atšķirības un šīm skolām dzīvā baznīcā jārod iespēja pastāvēt līdzās, jo tās pieņem kā priekšnoteikumu vienu un to pašu Evaņģēlija izpratni? Vai arī kā arvien uzskatījusi luteriskā baznīca – šeit ir runa par atšķirībām, kuras sniedzas tik dziļi, ka dara neiespējamu pilnīgai baznīcas vienībai nepieciešamo konsensus par Evaņģēlija mācību? Dažos būtiskos evaņģēliskās mācības jautājumos parādīsim, kādēļ luterisms bijis spiests nonākt pie šāda uzskata.

Evaņģēlija izpratne

Lasīt tālāk »


Aicinājums baznīcai atgriezties no grēkiem

Pieminiet savus vadītājus, kas jums Dieva vārdu runājuši; vērodami viņu dzīves galu, sekojiet viņu ticībai! Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi. Neaizraujieties ar visvisādām svešām mācībām, jo ir labi, ka sirds tiek stiprināta žēlastībā, ne ar ēdieniem, no kā nekāda labuma nav ticis tiem, kas tā dzīvo.
[Ebr.13:7-9]

Aicinājums baznīcai atgriezties no grēkiem

Lasīt tālāk »


Ko saukt par luterisku?

Grāmatas “Kas ir luterisms?” pirmais izdevums tika sagatavots 1934.gada vasarā vienlaikus ar Vilhelma Hiesela “Kas ir reformēts?”. Tas notika saskaņā ar mūsu izdevēja vēlēšanos publicēt šādu teoloģiski pamatotu, tomēr vienlaikus arī izglītotiem neteologiem pieejamu veco konfesionālo jēdzienu skaidrojumu. To, ka ikviens no minētajiem rakstiem bija savā ziņā sasniedzis mērķi, apliecināja laipnā attieksme, ar kādu tie tika uzņemti. Tomēr kopš tā laika ir kļuvis redzams, cik savstarpēji saistīti ir jautājumi, uz kuriem meklējam atbildi šajā rakstā, un lielā cīņa par baznīcas nākotni, kura notiek mūsdienās. Nav nejaušība, ka Vācijā šī cīņa izvērtusies par konfesiju cīņu – īstu ticības apliecību cīņu.

Lasīt tālāk »


Svētā Vakarēdiena teoloģiskā nozīme

Mūsu vēsturiskie pētījumi par kristiešu Svētā Vakarēdiena izcelsmi beidzās ar atklājumu par to, ko Jēzus teica un darīja pirmajā Svētā Vakarēdiena svinēšanā, un ar labi pamatotu pieņēmumu, ka jau tajā laikā iestādīšanas vārdi nenozīmēja neko citu, kā to, ka ar maizi un biķeri Viņš deva tiem, kas piedalījās svinēšanā, savu patieso miesu un savas patiesās asinis, lai tie to ēstu un dzertu. Vēsturiskie pētījumi nespēj sasniegt šī apgalvojuma, kas pirmajā brīdī šķiet absurds, dziļāko nozīmi. Bet tas nav tā, ka tam nebūtu jēgas. Jēzus mācekļiem acīm redzami tas nešķita bezjēdzīgs. Kā tas bija noticis citās līdzīgās reizēs viņi nesaka: “Izskaidro mums līdzību” (Mt.13:36; 15:15), jo acīmredzot viņi zināja, ka šajā gadījumā tā nebija līdzība. Viņi arī neizrādīja neapmierinātības pilnu pārsteigumu, ar kādu cilvēks dabiski būtu reaģējis uz Svētā Vakarēdiena vārdiem un kas tik raksturīgi ir atainoti Jņ.6:60: “Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?” Protams viņu izpratne varēja būt tikai pavisam neliela, un vai gan varētu no viņiem prasīt ko vairāk? Viņi pieņēma Svēto Vakarēdienu tieši tāpat kā, pārvarot iekšēju pretestību, viņi Jēzus pravietojumus par Viņa ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Viss, kas tiek attiecināts uz Ciešanu pasludinājumiem, protams ir jāattiecina uz vārdiem par Svēto Vakarēdienu: pilnīga šo vārdu izpratne pār mācekļiem nāk tikai pēc Lieldienām. Tomēr jau pēdējā mielastā viņiem bija jāsaprot, ka šīm darbībām un vārdiem, kas tika teikti tās veicot, ir dziļa jēga. Pieņemot, ka tas bija Jēzus, jo Viņš bija darījies viņiem pazīstams, viņi nepārprotami saņēma to, ko Viņš par savu miesu un asinīm teica, vārdus, kas, nākot no jebkuras citas mutes, būtu bijuši bezjēdzīgi. Pieņemto to un tikai to tajā laikā un šodien ir iespējams izprast Svēto Vakarēdienu.

Lasīt tālāk »