98. Vai pastāv jautājumi, kuru izlemšanā mums ir dota pilnīga brīvība, tā saucamās rīcības brīvības iespējas?



Tu redzi Hermanis Zasse arhīvu

Augsburgas ticības apliecības VII artikuls krīzē

1868.gada 1.jūlijā Hanoverē uz savu pirmo sanāksmi bija pulcējusies Vispārējā evaņģēliski luteriskā konference (General Evangelical-Lutheran Conference). Tā iesākās ar dievkalpojumu Sv.Marka baznīcā. Dievkalpojumā sprediķoja tās avīzes redaktors Luthards. Lasījuma teksts bija 1.Kor.4:1; tēma “Par Jēzus Kristus kalpu patieso uzticību”. Sanāksmes sesijas ar uzrunu atklāja Hārless (Harless) no Minhenes. Visu viņa uzrunu smeldzīgi caurvija patiess aicinājums uz atgriešanos. Viņš runāja par to, cik nožēlojamā stāvoklī atrodas luterisms. “Ja mēs runājam par savām brūcēm un par to, kādas ciešanas tās mums rada, mums tik daudz nevajadzētu runāt par citu radītajiem ievainojumiem, bet par tiem, kurus neziņas un neticības dēļ esam sev nodarījuši paši.” Pēc tam tika dziedāta dziesma “Kungs Jēzu Kristu, paliec ar mums, jo vakars drīz būs klāt”. Tad Klīfots (Kliefoth) no Šverinas teica savus slavenos uzrunas vārdus: “Kas luteriskajā baznīcā saskaņā ar Augsburgas ticības apliecības VII artikulu tiek prasīts no baznīcas pārvaldes?”

Lasīt tālāk »



Una Sancta un luteriskā baznīca

Tā viena otrai līdzās ir spēkā abas šīs tēzes: savai ticības apliecībai uzticīga luteriskā baznīca patiesi ir Jēzus Kristus baznīca; un vienlaikus Jēzus Kristus baznīca pastāv arī ārpus luteriskās konfesijas robežām.

Lasīt tālāk »


Luteriskā baznīca un Una Sancta

Diskusijās ar reformēto baznīcas mācību luteriskā konfesija reiz ieguvusi savu galīgo izpausmi. Ne jau ar vieglu sirdi mūsu baznīca tolaik norobežojusies no reformēto baznīcas, un gluži tāpat nav bijis viegli arī īstenot norobežošanos no pārējām baznīcām. Taču, palikdama paklausībā Dieva vārdam, luteriskā baznīca citādi rīkoties nevarēja.

Lasīt tālāk »