316. Vai tas, kurš novērsies no savas kristībā slēgtās derības, var vēl atgriezties atpakaļ?


Augstais kalpošanas amats

« Dieva spēks pestīšanai | Inkarnācija jeb miesā nākšana »

Kristus Evaņģēlijā atklātā Dieva taisnība, kas saņemama vienīgi ticībā, attiecas uz mūsu dzīvi no sākuma līdz beigām. Vienkārši nav nekā praktiskāka par šo Evaņģēliju. Visos veidos tas attiecas uz katra kristieša dzīvi, uz kristiešu dzīvi viņu draudzēs – vietējā draudzē un lielākajā draudzē – Svētajā kristīgajā baznīcā. Mēs esam avis, kas dzird sava Gana balsi, vienkārši tāpēc, ka mēs ticam, ka Kristus taisnība ir mūsu taisnība Dieva priekšā saskaņā ar Dieva apsolījumu. Augsburgas ticības apliecības Apoloģijas III artikulā “Par mīlestību un bauslības piepildījumu” Melanhtons raksta:

“Tādējādi tā ir ticība, kas bez darbiem saņem apžēlošanu caur Dieva vārdu. Ja kāds noliedz to, ka tā ir ticība, tas nav sapratis, kas ticība ir. Pats notikums šinī Rakstu vietā rāda, kas tas ir, ko Viņš sauc par mīlestību. Sieva nāca, domādama par Kristu, ka pie Viņa meklējama grēku piedošana. Šī pielūgsme ir visaugstākā Kristus pielūgsme. Nevar Kristum parādīt lielāku godu, kā meklēt pie Viņa grēku piedošanu, jo tas nozīmē atzīt Viņu par patieso Mesiju. Bet nu ir saprotams, ka par Kristu tā domāt, tā Kristu godāt un pielūgt nozīmē – patiesi ticēt.” (VG, 108. lpp.)

“Jo no visiem dievkalpošanas veidiem pats dižākais, svētākais, nepieciešamākais un augstākais ir tas, kuru Dievs pieprasījis kā pašu augstāko pirmajā un otrajā bauslī, proti, sludināt Dieva Vārdu. Tādēļ kalpošanas amats[1] ir augstākais amats baznīcā. Ja šī dievkalpošana tiek atstāta novārtā, no kurienes tad radīsies Dieva atziņa, mācība par Kristu vai Evaņģēliju? Tomēr galvenā kalpošana Dievam ir Evaņģēlija mācīšana. (Triglotta, Ap XV, 42) [2]

Mūsdienu cilvēki ar vārdu “dievkalpošana” parasti saprot Dieva ļaužu aktivitāti, kurā tie ar savu pielūgsmi, slavēšanu un pateicību godina Dievu. Tas izklausās labi, bet tā nav lietas būtība. Lai gan Reformācija savā vēlmē saglabāt visu labo katoliskās baznīcas tradīcijā bija konservatīva, tomēr tajos jautājumos, kuros bija parādījušies izkropļojumi, kas aptumšoja Evaņģēliju, Reformācija bija radikāla tādā nozīmē, ka tā centās atgriezties pie kristīgās ticības saknēm. Viens no jautājumiem, kuros bija nepieciešamas visradikālākās reformas, bija baznīcas dievkalpojumi. Viduslaiku baznīca bija dievkalpojumā uzsvērusi Dievam uzticīgo ļaužu upuri, bet reformatori rīkojās pilnīgi pretēji. Reformācijas izpratnē dievkalpojums jeb Dieva kalpošana necentrējās vis cilvēka atbildē Dievam, bet Dieva dāvanu došanā cilvēkiem. Gottesdienst — Dieva kalpošana, pirmkārt un galvenokārt, nav mūsu kalpošana Dievam ar slavu un pateicību, bet paša Dieva kalpošana cilvēkiem, izdalot grēku piedošanu. Melanhtons augstākminētajā citātā skaidri runā par dievkalpošanu kā paša Dieva lietu, pirmkārt, runājot par Dievu, kurš kalpo pats. Uz vēl vienu noderīgu izšķiršanas veidu norāda Luters, runājot par izcīnīto pestīšanu – visu, ko paveicis Kristus savā pestīšanas darbā, un izdalīto pestīšanu – to, kā Kristus izcīnītā pestīšana nonāk līdz mums. Kad Luters Šmalkaldes artikulos apraksta baznīcu kā “avis, kuras dzird sava Gana balsi” (VG, 317. lpp.), viņš vēlas pievērst uzmanību arī tam, ko avis saņem no sava gana runāšanas. Dieva vārds visai pasaulei pasludina, ka visu, kas bijis nepieciešams pestīšanai, ir paveicis pats Kristus: “Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu.” (2.Kor.5:19) Izdalītā pestīšana ir šā apustuliskā vārda sludināšana, tā attiecināšana uz atsevišķiem cilvēkiem caur Vārdu un sakramentiem.

Kristīgās baznīcas dzīvē tas nozīmē, ka dievkalpojums atrodas baznīcas dzīves centrā, savukārt dievkalpojuma centrs ir paša Dieva kalpošana, paēdinot savus ļaudis ar dzīvības maizi, grēku piedošanu. Nav tā, ka dievkalpojums būtu viena no daudzajām lietām, kuras dara baznīca, bet drīzāk gan visas draudzes aktivitātes fokusējas uz dievkalpojumu iepriekšminētajā nozīmē. Visa mūsu dievkalpošana ir advents, kurā Dievs nāk pie saviem ļaudīm, lai kalpotu tiem ar grēku piedošanu. Jēzus saka: “Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” (Mt.20:28) Šī kalpošana nebeidzās pie krusta. Savā paaugstinātības stāvoklī Kristus turpina kalpot saviem ļaudīm, pasludinādams sava pestīšanas darba rezultātus. Augstākā dievkalpošana ir Dieva vārda sludināšana (Apoloģija XV). Vārds tiek sludināts sprediķī, tas tiek sludināts redzamajā vārdā – sakramentos, un tas tiek sludināts visā liturģijā. Dievs kalpo saviem ticīgajiem ar savu vārdu. Kā tika minēts iepriekš, Ticības apliecības izteikumu “Dieva vārds” lieto plašākā nozīmē. Tas nav tikai Svētajos Rakstos rakstītais vārds. Protams, Raksti – svēto praviešu un apustuļu raksti – ir vienīgā visas mācības, ticības un dzīves autoritāte. Tas ir paša Dieva vārds: “Visi šie raksti ir Dieva iedvesti.” (2.Tim.3:16) “Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā.” (2.Pēt.1:21) Tā kā tas ir Dieva vārds, tad tas nekļūdīgs un nemaldīgs un ir Dieva vārds attiecībā uz visiem Rakstu vārdiem. Mācība par Rakstiem kā iedvesmotu un nemaldīgu Dieva vārdu nebija strīdus jautājums Reformācijas laikā, un kopumā arī Ticības apliecībās un Lutera rakstos “Dieva vārds” neattiecas tikai uz Svētajiem Rakstiem – avotu, bet arī uz runātu, sludinātu, klausītu, prātā paturētu, apcerētu Dieva vārdu, galvenokārt Evaņģēlija vārdu. Savukārt Evaņģēlija vārds neattiecas tikai uz vārda burtiem, zilbēm un skaņām, bet arī uz to, ko Augustīns sauc par “redzamo vārdu.” Melanhtons atsaucas uz Augustīna izteikumu:

“Kad tiekam kristīti, kad baudām Tā Kunga mielastu, kad saņemam Absolūciju, – mūsu sirdīm droši jātic, ka Dievs patiešām mums piedod grēkus Kristus dēļ. Caur Vārdu un rituālu Dievs vienlaikus mudina sirdi ticēt un satvert ticību.. Kā vārds ienāk caur ausīm, lai darbotos sirdī, tāpat arī rituāls ienāk caur acīm, lai ietekmētu sirdi. Tātad Vārds un rituāls paveic vienu un to pašu, kā par to brīnišķīgi ir teicis Augustīns, saucot sakramentu par redzamo Vārdu, jo rituāls tiek uztverts ar acīm, un tas ir gluži kā Vārda attēls, norādot uz to pašu, ko Vārds. Lūk, tādēļ – kā vienam, tā otram ir vienāda iedarbība.” (VG, 204. lpp.)

Sakramenti nav apendiksi jeb mazas “ekstras”, kas noder ticīgajiem, bet tie pieder pie pašas Evaņģēlija sludināšanas sirds un dvēseles. Tie tikpat lielā mērā kā Raksti ir Dieva vārds, jo tie ir iedibināti pēc paša Kristus pavēles un spēku tiem dod paša Kristus vārdi. Tas ir Kristus vārds, kas padara tos spēkpilnus un iedarbīgus. Sakramentu daba ir tāda, ka tad, kad tos izdala cilvēki, tas nav sakramenta pārvaldītājs, kurš runā, bet runā un darbojas pats Kristus ar cilvēka starpniecību.

Mums ir jāzina, ka runājot par “sakramentiem” reformatori pārāk stingri neuzstāja uz pašu šo vārdu, tas ir, viņi zināja, ka vārds “sakraments” nav sastopams Svētajos Rakstos un tiek skaidrots dažādos veidos. Sakramenta definīcija, kas atrodas mūsu Katehisma skaidrojumos, par sakramentu sauc noteiktus redzamus līdzekļus, ar kuriem Dievs dāvā, paraksta un apzīmogo grēku piedošanu. Šī izpratne ir bijusi populāra mūsu baznīcā. Apzīmējums “redzamie elementi” nāk no Augustīna. Iespējams, ka tas saistīts ar Augustīna cīņu pret maniheistiem, kas uzskatīja, ka materiālā pasaule ir tumsas un ļaunuma pasaule. Tomēr sakramenti var tikt definēti, kā to dara Melanhtons Augsburgas apliecības Apoloģijā XIII:

“Ja par sakramentiem mēs saucam “rituālus, kuri ir Dieva pavēlēti un kuriem ir pievienots žēlastības apsolījums”, tad nav grūti definēt to, kas tad īsti ir sakramenti. Rituāli, kas ir cilvēku ieviesti, nav sakramenti to patiesajā nozīmē, jo cilvēkiem nav varas apsolīt žēlastību. Lūk, tādēļ zīmes, kas ieviestas bez Dieva pavēles, nav drošas apsolījuma zīmes, kaut arī tās, iespējams, var kalpot neizglītoto mācīšanai. Tātad patiesie sakramenti ir – Svētā kristība, Tā Kunga Mielasts un Absolūcija, kas ir grēku nožēlas sakraments. Šiem ritiem ir Dieva pavēle un pievienots žēlastības apsolījums, kas patiesi ir Jaunās Derības sirds. Kad tiekam kristīti, kad baudām Tā Kunga Mielastu, kad saņemam Absolūciju, – mūsu sirdīm droši jātic, ka Dievs patiešām mums piedod grēkus Kristus dēļ.” (VG, 203., 204. lpp.)

Arī Luters lieto šo definīciju darbā „Baznīca Bābeles gūstā”, savā apsūdzības rakstā pret Romas katoļu baznīcas sakramentālo sistēmu, un noraida domu, ka konfirmācija, laulības, ordinācija un pēdējā svaidīšana būtu sakramenti, jo tiem trūkst Dieva žēlastības apsolījuma. Abi – Luters un Melanhtons – atzīst, ka, ja vārds “sakraments” nav atrodams Rakstos, tad par šā vārda nozīmi nav jāstrīdas, bet vienkārši uzticīgi jāsargā tās lietas, kuras Kristus iedibinājis kā līdzekļus, ar kuru palīdzību Dievs piedod grēku. Sludinātajā Dieva vārdā un sakramentos centrēta baznīcas dzīve ļoti spilgti ir attēlota Vitenbergas baznīcas altārgleznā. Reformācijas gleznotājam Lūkam Kranaham tika dots uzdevums iemūžināt Luteru Vitenbergas pilsētas baznīcā, kurā Luters visvairāk bija sprediķojis.

Gleznas apakšējā daļa attēlo Luteru sludinām. Ar kreiso roku viņš norāda uz Bībeles tekstu un ar labo roku uz krustu, tā kā Dieva vārds un tā sludināšana vienmēr centrējas vienreiz un par visām reizēm pie krusta veiktajā Kristus upurī. Dieva Vārds (Dēls) un rakstītais un sludinātais Dieva vārds atrodas visa pamatā. Pa kreisi Melanhtons kristī bērniņu pagremdēdams (!) to ūdenī. (Ievērojiet arī kundzi smalkā mētelī, uz kuru citas sievas raugās ar nosodījumu. Runā, ka tā esot bijusi Kranaha sieva.) Pašā centrā attēlots Svētais Vakarēdiens. Jūda, ar naudas maisu uz viņa ceļa un viņa kāju ārpus apļa, šķiet, saņem no Jēzus kumosu. Lielākajai daļai mācekļu ir reformatoru sejas vaibsti. Māceklis, kurš saņem kausu, ir Luters kā junkurs Jorgs, un kalps, iespējams, ir pats Kranahs. Pa labi Bugenhāgens piedod grēkus, ar atslēgu katrā rokā, atraisīdams nožēlojošo grēcinieku (kūrfirstu?) no grēkiem un paturot neatgriezīgā blēža grēkus.

Neviens cits Reformācijas laika mākslas darbs nepauž Reformācijas teoloģiju ar tādu spēku un tik pilnīgi un kodolīgi. Reformācija nebija kustība, kas rotētu ap Lutera reformātora personu. Tā nebija arī cīņa ar pāvestu par garīgo varu Vācijā. Drīzāk tā bija kustība ar mērķi atjaunot Evaņģēliju (VG, 593. lpp.) Patiesi teksts, kas kalpo par mūsu sanāksmes tematu, tikpat labi varētu greznot šo Kranaha gleznu: “Tas [Evaņģēlijs] ir Dieva spēks par pestīšanu.. jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību.” (Rom.1:16-17) Tā bija Reformācija, kas balstījās sludinātajā vārdā, kas norādīja vienīgi uz Dievcilvēka Jēzus Kristus taisnību cilvēku pestīšanai.

Lutera veiktā baznīcas liturģijas reforma bija vienlaicīgi gan konservatīva, gan radikāla. 1523. gada Formula Missae (dievkalpojuma kārtība latīņu valodā) un 1526. gada Deutsche Messe (dievkalpojuma kārtība vācu valodā) Lutera reformatora principi bija skaidri. Vēsturiskā mise, dievkalpojums, kurā tika paturēta gan sludināšana, gan Sakraments, bija īpaši svarīgs Luteram. Blakus bibliskas sludināšanas atjaunošanai viņš paturēja “Parasto mises kārtību”, proti, to dievkalpojuma daļu, kas palika nemainīga katru svētdienu, ko papildināja mainīgās dievkalpojuma daļas, kuras noteica baznīcas gada gājums. Tās tika attīrītas no izkropļojumiem. “Parastā mises kārtība” sastāvēja no Kyrie, Gloria in Excelsis, Ticības apliecības (parasti tā bija Nīkajas ticības apliecība), Sanctus (Svēts ir, svēts ir..) un Agnus Dei (Ak, Dieva Jērs). Pēdējās divas daļas, protams, norāda uz Altāra sakramentu. Šo vēsturisko mises kārtību Luters uzskatīja par paliekošu žēlastības līdzekļu ietvaru.

Lai gan šīm liturģijas daļām pavisam noteikti piemīt arī pielūgsmes un Dieva slavēšanas elementi, tās īpaši balstās Evaņģēlijā un Kristus – paša mūžīgā Dieva un Pestītāja – sludināšanā. Radikāla Lutera mises reformā bija mises upura atmešana. Mises upuris balstījās uzskatā, ka Kristus miesa un asinis tiek atkal no jauna pasniegtas Dievam kā bezasiņu upuris grēku piedošanai. Tādējādi cilvēks it kā kļuva par Dieva partneri Viņa pestīšanas darbā. Tas bija nepieņemami. Tika atmesta arī doma, ka iestādīšanas vārdi varētu būt lūgšana, ar kuras palīdzību priesteris izlūdzās patieso Kristus klātbūtni Sakramentā. Vēsturiskās mainīgās dievkalpojuma daļas – introits, kolekte un Rakstu lasījumi, kā arī izvilkumi no Psalmu grāmatas tika attīrīti no viduslaiku un sholastikas izkropļojumiem, bet citādi šīs dievkalpojuma daļas tika paturētas kā labākais veids, kurā pasniegt Svēto Rakstu galvenās doktrīnas sistemātiskā un izglītojošā veidā. Šādā veidā kristiešiem vajadzēja mācīt to, kam nepieciešams ticēt, lai iemantotu pestīšanu.

Luterisko liturģijas reformu centrā Dānijā, Norvēģijā, kur tika pieņemts luterisms, iezīmējās atgriešanās pie izpratnes, kas dievkalpojumu redzēja kā Dieva kalpošanu savai tautai ar vareno Evaņģēlija vārdu, gan rakstītu, gan sludinātu, gan darītu redzamu sakramentos. Dievkalpojums te nekad netika saprasts kā misijas iespēja, lai sasniegtu neticīgos cilvēkus vai apmierinātu egoistisko tieksmi tikt izklaidētam vai tīkami satrauktam, iemantot labsajūtu vai baudīt kopības izjūtu.

Dievkalpojums ir domāts kristiešiem, kas ir simul iustus et peccator (vienlaicīgi gan svētie, gan grēcinieki), kam jāsaņem skarbais bauslības nosodījums un kam jātiek brīdinātiem no atkrišanas pašizdomātā dievbijībā. Tomēr vēl svarīgāk bija, lai dievkalpojums šiem cilvēkiem atkal sniegtu vēstījumu no viņu Kunga, ka viņu grēki ir piedoti un ka tie stāv Dieva priekšā nevis tērpušies paši savā, bet Kristus taisnībā. Tika uzsvērts, ka galvenais dievkalpojumā ir Dieva taisnības sludināšana un ka Dieva cilvēki ir taisni tikai caur ticību.

Tā ir vēsts, kurai jāvalda kristiešu draudzē, ne tikai vietējā draudzē, bet visā Dieva tautas sapulcē, lai kurā šīs pasaules vietā tā arī atrastos. Kad pateikts un izdarīts viss, tad uz Dieva ļaudīm neattiecas nekas cits kā tikai Dieva vārds, Evaņģēlija vārds – sludinātais un redzamais vārds. Tā galvenais saturs ir grēku piedošana. Bauslība arvien ir Dieva tautas acu priekšā ar tās galveno darbu – atklāt iedzimto grēku un vainu viņos, kā arī šīs dzīves laikā izdarītos grēkus. Tomēr galvenais vienmēr ir Kristus taisnības Evaņģēlijs. Iejaukties Dieva kalpošanā ar savu iztēli, eksperimentiem, modernajiem uzskatiem, pārejošajiem modes untumiem nozīmē – spēlēties ar barību, kas dota Dieva ganāmpulka paēdināšanai. Gandrīz vienmēr šādas izdarības rada virspusējību, subjektīvismu un Kristus taisnības vietā piedāvā kaut ko citu.

BAUSLĪBA UN EVAŅĢĒLIJS DIEVA TAUTAS DZĪVĒ

Iepriekš mēs jau runājām par izšķiršanu starp bauslību un Evaņģēliju. Konkordijas formulas V artikulā ir paskaidrots kādēļ bauslības un Evaņģēlija pareizai izšķiršanai ir tik nozīmīga loma kristieša dzīvē:

“Tā kā bauslības un Evaņģēlija izšķiršana ir īpaša, brīnišķīga gaisma, kas kalpo, lai Dieva vārds tiktu pareizi izšķirts un svēto praviešu un apustuļu Raksti tiktu patiesi izskaidroti un izprasti, mums īpaši uzcītīgi nepieciešams gādāt, lai šīs divas mācības netiktu sajauktas vai arī no Evaņģēlija izveidota bauslība, tādējādi aptumšojot Kristus nopelnu un laupot noskumušām sirdsapziņām mierinājumu, kas tām ir dots svētajā Evaņģēlijā, – kad tas šķīsti un skaidri top sludināts un ar kuru tās spēj pastāvēt vissmagākajos kārdinājumos pret bauslības draudiem.” (VG, 565. lpp.)

“Mēs ticam un apliecinām, ka abas šīs mācības joprojām līdz pat pasaules galam uzticīgi, labi ievērojot dzirdēto atšķirību, lietojamas Dieva baznīcā, lai caur bauslības sludināšanu un tās draudiem Jaunās Derības amatā neatgriezīgu cilvēku sirdis taptu izbiedētas un vestas pie savu grēku atziņas, nožēlas un atgriešanās. Tomēr ne tā, lai viņi zaudētu cerību un kristu izmisumā, bet (tā kā bauslība līdz Kristum ir bijusi mūsu audzinātāja) lai mēs ticībā kļūtu taisnoti (Gal.3:24), un tātad – tā vada un rāda ceļu ne prom no Kristus, bet uz Kristu, kas ir “bauslības gals” (Rom.10:4), ka cilvēki caur svētā Evaņģēlija pasludinājumu par mūsu Kungu Kristu tiktu mierināti un stiprināti. Tas nozīmē, ka viņiem, kas tic Evaņģēlijam, Dievs caur Kristu piedod visus viņu grēkus, Viņa dēļ uzņem tos par saviem bērniem un no tīras žēlastības, bez jebkādiem viņu pašu nopelniem taisno un pestī viņus; tomēr ne tā, ka viņi varētu nelietīgi izmantot Dieva žēlastību un grēkot pret žēlastību, Pāvils noteikti un stingri parāda atšķirību starp bauslību un Evaņģēliju (2.Kor.3:7).” (VG, 570. lpp.)

Šajos citātos aprakstīts tieši tas, kas atrodas kristīgās draudzes dzīves centrā. Tā vietā, lai lietotu socioloģiskus pētījumus un programmas, šie paragrāfi var kalpot kā pati labākā draudzes mēraukla, kas atklāj, vai draudze nodarbojas ar to, ar ko nodarboties tai pavēlējis Dievs.

Savā rakstā, kas tika nolasīts ELS mācītāju konferencē, Zigurds Ilvisakers deva draudzei un mācītājam daudz konkrētāku padomu: jautājums par pareizām bauslības un Evaņģēlija proporcijām tiks apskatīts sīkāk.

  • Mācītājam, ja viņš ir Evaņģēlija sludinātājs, un vienīgi šāds ir īsts mācītājs, bauslības sludināšana būs kā svešs un šausmīgs darbs, tāds pats, kāds tas bija Kristum. Viņš zina, ka tas ir nepieciešams, bet katrā sprediķī viņš parādīs, ka viņa galvenā rūpe ir sasniegt savu galveno mērķi sludināt Kristu, evaņģelizēt, mierināt.
  • Draudzei, sludinātājam ir tiesības uzskatīt, ka arī te lielā nepieciešamība ir mierinājums un glābjošā Evaņģēlija žēlastība. Bauslība nogalina, vienīgi Evaņģēlijs glābj. Kristīga draudze tikmēr, kamēr tā var tikt uzskatīta par kristīgu, tas ir, tā sastāv no kristiešiem, atklājas kā tāda draudze, kas salkst un slāpst pēc Evaņģēlija, kas ir noskumuši un apbēdināti zem grēka nastas, kuru sauciens sasniedz visaugstākās debesis: “Cik ilgi vēl?” Un Kristus dēļ, kurš viņus ir atpircis, mēs nedrīkstam tiem laupīt Dieva žēlastības bagātības. Kādēļ aicināt viņus uz baznīcu kā mielasta galdu, ja mēs grasāmies tiem dot tikai trūcīgu ēdienu? Tas ir Dievs, kas pārpilnīgi ir sagādājis savu svētību. Vai lai mēs nedotu tikpat brīvi un bagātīgi, kā Dievs ir devis?
  • Ir uztraucoši pamanīt, ka daži sludina bauslību tā, it kā viņiem ļoti patiktu to darīt, it kā viņiem to sludināt būtu vieglāk, it kā tā viņiem ļoti rūpētu. Pirms viņi to apzinās, viņi jau tā ir piepildījuši savu sprediķi ar bauslību, ka gandrīz vairs nav nedz laika, nedz vietas, lai kaut pavirši pieminētu Evaņģēliju, ko viņiem kaut kā jāiespiež sprediķī, lai varētu sacīt, ka viņi sludinājuši gan bauslību, gan Evaņģēliju. Tas ir pirmais solis pretī modernismam, kas Kristu ir padarījis par aizmirstu vīru.
  • Lai cik arī svarīgi būtu iekļaut katrā sprediķī bauslības draudus, kā bauslības priekšrakstus – pat līdz tādam apmēram, ka varētu būt nepieciešams, lai sprediķa apjoms, skaitot vārdus, rindiņas, minūtes, būtu bauslības izklāsts – tāds sprediķis, kurā tiek aizmirsts sludināt Kristu, nav patiesi biblisks. Klausītājam katrā gadījumā bez izņēmumiem jātiek spiestam atzīt un priecāties, izsaucoties: “Šodien es esmu redzējis Kristu!”

Mācītājam un draudzei jāraugās uz savu svētdienas dievkalpojumu un citām garīgām sapulcēm šo kritēriju gaismā. Tā ir viņu galvenā rūpe, – raudzīties, lai tie būtu atkarīgi tikai no Dieva vārda spēka, gan bauslības, gan Evaņģēlija. Cik svarīgi tas ir, ir labi redzams K. F. V. Valtera monumentālajā grāmatā “Bauslība un Evaņģēlijs”. To var saukt par pašu svarīgāko un nozīmīgāko teoloģisko darbu, ko luterāņi radījuši Amerikā. Tas, ka šī grāmata regulāri jāpārlasa katram mācītājam un tai jātiek lasītai un skaidrotai arī mūsu draudžu cilvēkiem, nav pārspīlējums. Divas Valtera tēzes kalpo mums kā atgādinājums tam, cik nopietni tas ir:

“Pareizi atšķirt bauslību no Evaņģēlija ir kristiešu un teologu grūtākā un augstākā māksla, ko māca vienīgi Svētais Gars pieredzes skolā” (III tēze).

“Dieva vārds netiek sludināts pareizi, ja mācītājs savā sludināšanā neļauj dominēt Evaņģēlijam.” (XXV tēze).

MISIJA UN EVAŅĢELIZĀCIJA

Savā vidū mēs daudz runājam par misiju un evaņģēliskumu. Kristieši vienmēr ir jāiedrošina sludināt Evaņģēliju citiem. Patiesībā šajā konventā mēs svinam četrdesmito mūsu misijas darba Peru gadskārtu, un mums nevajadzētu izturēties nevērīgi pret darbu, ko paveikusi misijas organizācija Thoughts of Faith, atbalstot konfesionāli luterisko baznīcu atjaunošanu vai ieviešanu valstīs, kas tik ilgus gadus atradās Padomju Savienības gūstā. Tiecoties pēc labākajām misijas un evaņģelizācijas metodēm un stratēģijām, mums jāuzdod pašiem sev jautājums – vai mēs pietiekami daudz uzmanības esam veltījuši pašam galvenajam, proti, Evaņģēlijam, Dieva pestīšanas spēkam, jo tajā atklājas Dieva taisnība? Svēto Rakstu mācība par misijas darbu un evaņģelizāciju ir atrodama mācībā par žēlastības līdzekļiem, Dieva vārda spēku, Kristus taisnības Evaņģēliju un bauslību un Evaņģēliju. Luterāņu vidū pēdējos desmit gados ir pastāvējusi tendence būt atkarīgiem no evaņģelikāļu un citu grupu izdotās literatūras, kuriem, kā mēs jau iepriekš redzējām, trūkst nepieciešamās bibliskās izpratnes par Dieva vārda spēku, žēlastības līdzekļu un dievkalpojuma būtību un nepieciešamību izšķirt bauslību un Evaņģēliju. Jēzus Kristus dotais baznīcas uzdevums ir: “Sludiniet Evaņģēliju!” Un tā mēs sludinām šo Evaņģēliju un ticam Viņa vārda spēkam dāvāt ticību tur un tad, kad tas Viņam labpatiks.

NOSLĒGUMS

Mēs esam izpētījuši šā konventa tēmu “Dieva spēks pestīšanai”, pamatojoties tekstā: “Jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, jūdam visupirms un arī grieķim. Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.” (Rom.1:16-17) Ja jūs iepriekš nekad neesat mēģinājuši šo tekstu iegaumēt no galvas, tad tagad tas ir ticis atkārtots tik daudz reižu, ka, mēs ceram, tas ir nostiprinājies jūsu atmiņā un jūs spēsiet to viegli atcerēties un lietot. Daudzi to ir nosaukuši par Pāvila Vēstules Romiešiem tēmu, tomēr, protams, tā nozīme sniedzas tālāk. Dieva tautas dzīves centrā, ceļojot cauri šai pasaulei kā svešiniekiem un piemājotājiem, ir Dieva vārds, ne tikai vienkārši kā “šķīstais un skaidrais Israēla avots”, ne tikai kā vienīgais nekļūdīgais mācības un dzīves avots, bet kā tas, kas dod man dzīvību un uztur to ar manu Dievu un Pestītāju Jēzu Kristu. Evaņģēlijs ir Dievs spēks pestīšanai, jo tas atklāj Dieva taisnību, kas no sākuma līdz beigām saņemama vienīgi ticībā. Šī patiesība atrodas mūsu dzīves priekšplānā, kad mēs kopīgi dzīvojam kā Dieva tauta. Tai jāizskan jo bieži sprediķos un bībeles stundās. Tai jātiek augstu paceltai draudzes, mūsu sinodes un draudžu apvienību priekšā. Mums par to jārunā, satiekoties ar citiem. Kādēļ? Tādēļ, ka Pāvils saka – tas ir pestīšanai – mūsu, mūsu bērnu, mūsu bērnubērnu un visu to, kam šī vēsts vēl pirmo reizi jādzird vai jātiek vestiem pie tās atpakaļ.


[1] – Vārds “amats” var būt mulsinošs, jo as tiek lietots vairākās atšķirīgās nozīmēs, kuras nosaka vienīgi konteksts. Dažreiz šis vārds nozīmē “kalpošana”. Tas var attiekties arī uz īpašu darbu, kuru ir pavēlējis Dievs; uz darbu, kuru veic pats Dievs (trīsdaļīgais Kristus amats); Svētā Gara amats jeb kalpošana; tas var attiekties uz bauslības vai Evaņģēlija veikto darbu (1.Kor.3. nod.); tas var attiekties arī uz konkrētu, īpašu Dieva iedibinātu amatu, kuru pildīt kādi cilvēki var tikt aicināti un iecelti. Iespējams, ka pats konkrētākais veids, kādā mēs lietojam vārdu “amats”, ir Vārda un sakramenta kalpošanas amats, kurā Dievs pavēl mums aicināt piemērotus cilvēkus. Teoloģijā šis vārds, protams, nekad nenozīmē amata jeb ofisa telpas.

[2] – Šis teksts ir atrodams tikai Apoloģijas vācu tulkojumā. Latīņu tekstā ir tikai: Atqui praecipuus cultus Dei est docere evangelium. Latīņu vārds Cultus vāciski bieži tiek tulkots kā Gottesdienst. Melanhtons uz kalpošanas amatu šeit atsaucas citādā nozīmē, ko varētu saukt par abstraktu un konkrētu. (Walther and Hoenecke). Abstraktā nozīme attiecas uz darbu, kuru veic pats Vārds, bet konkrētā nozīme attiecas uz amatu, kurā baznīcai ir pavēlēts aicināt vīrus sludināt Evaņģēliju. Ir skaidrs, ka uzsvars šeit ir uz Vārda amatu abstraktā nozīmē.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.