323. Kādi grēki mazina ticību un aizraida Svēto Garu?


Augšāmcelšanās: vēsturisks fakts vai ticības objekts?

Ja pašu Jēzus dzīvi un krusta nāvi Poncija Pilāta valdīšanas laikā vēsturnieki parasti neapšauba, tad citādi tas ir ar Jēzus augšāmcelšanos. Šodien lielākā daļa cilvēku Jaunās Derības tekstus, kas apraksta Jēzus augšāmcelšanos uzskata par vairāk vai mazāk leģendāriem nostāstiem.

Augšāmcelšanās: vēsturisks fakts vai ticības objekts


Šādai attieksmei ir vairāki iemesli. Pirmkārt, arī mitoloģiskajās pagānu reliģijās ir pazīstama dievību miršana un augšāmcelšanās. Otrkārt, vairāki Marka evaņģēlija manuskripti, kas tiek uzskatīti par vecākajiem evaņģēliju tekstiem, nesniedz nekādas ziņas par Jēzus parādīšanos. No tā tiek izdarīts secinājums, ka vēlākie evaņģēlisti Matejs, Lūka un Jānis, balstoties izbiedēto sievu juceklīgajās atmiņās, vienkārši safabricējuši augšāmcelšanās stāstus. Treškārt, Lieldienu stāstu detaļās ir tādas atšķirības, kas liekas neglābjami noved pie atziņas, ka šie stāsti satur pretrunas.

Protams, ka Bībeles pētnieki, pret izvirzītajiem kritiskajiem uzskatiem, ir vērsušies ar nopietniem iebildumiem. Pat tādi pētnieki, kas nebūt neuzskata kristiešu Svētos Rakstus par Dieva iedvesmotiem un nemaldīgiem, atzīst, ka starp kristīgo un pagānisko augšāmcelšanās izpratni pastāv pārāk liela atšķirība. Arī pazīstot kristiešu izteikti noraidošo attieksmi pret apkārtējām reliģijām, būtu grūti iedomāties, ka kristieši varētu būt patapinājuši no apkārtējām reliģijām pašu būtiskāko no savām dogmām mācību par Kristus augšāmcelšanos. Attiecībā uz Marka evaņģēliju tiek norādīts, ka Markam ir bijuši īpaši teoloģiskas dabas apsvērumi, kas pamudinājuši viņu beigt savu evaņģēlija stāstu, neminot augšāmceltā Jēzus parādīšanos. Savukārt, šķietamās pretrunas augšāmcelšanās stāstos, kā to ir norādījuši vairāki pētnieki, ir pilnīgi iespējams saskaņot. Viņi ir pārliecināti, ka šajos stāstos patiesībā nekādu pretrunu nav.

Šādam atzinumam piekrīt arī laicīgie vēsturnieki, jo ir viegli saprast gadījumā ja augšāmcelšanās stāsti būtu izdomāti, tie noteikti būtu rūpīgi saskaņoti tā, lai tajos neatrastos neviena, pat šķietama pretruna. Pēc viņu domām atšķirīgajiem, dažādu cilvēku sniegtajiem vēsturiska notikuma aprakstiem tieši vajadzētu modināt uzticību. Tam piekrīt arī daudzi Bībeles pētnieki, un tādēļ šodien diskusijas pētnieku vidū vairāk centrējas ap jautājumu: kā tieši pati agrīnā baznīca ir sapratusi augšāmcelšanās stāstus? Proti, vai šajos stāstos ir aprakstītas fiziskas šīs pasaules lietas vai vienīgi garīgas parādības? Atbildes uz šo jautājumu ir dažādas. Vieni uzskata, ka augšāmcelšanās apraksti attēlo mācekļu pārliecību, ka Jēzus lieta nav mirusi līdz ar Viņu pašu, bet dzīvo mācekļu sirdīs. Taču, ja tas ir tā, tad nav saprotams, kādēļ mācekļi tūlīt nepārprotami nerunāja par paaugstināto debesu Kristu veidā, kāds ir bieži sastopams pašā Jaunajā Derībā, bet lietoja tādu izteiksmes veidu, kas tieši liek domāt par tukšu kapu un dzīvu augšāmcēlušos ķermeni?

Otri, nedaudz mazāk skeptiski noskaņotie pētnieki, domā, ka Jēzus pats savās runās sagatavoja mācekļus tā, ka pēc Viņa nāves tie jau bija psiholoģiski noskaņoti augšāmcelšanās vīzijām. Taču šādi uzskati galīgi neatbilst tam, ko mēs lasām, piemēram, Jāņa evaņģēlijā. Mācekļi nebūt nebija cerību pārņemti, bet drīzāk nobijušies un izmisuši, slēpdamies aiz aizslēgtām durvīm, zaudējuši katru cerību. Tāpat viņi visi izturējās kritiski pret to sievu stāstiem, kas apgalvoja, ka redzējušas augšāmcelto Kungu. Jāpiebilst arī, ka abi iepriekšminētie uzskati pilnīgi labi varētu iztikt arī bez tukšā kapa. Lai parādībās redzētu Jēzu, kapam nebūt nevajadzēja būt tukšam. Taču, kā to nepārprotami apraksta evaņģēlisti, kaps bija tukšs, un arvien vairāk pētnieku piekrīt, ka pierādījumi tam, ka Jēzus kaps patiešām bija tukšs, ir neapgāžami. Lūk, galvenie no tiem: nevienā no evaņģēlijiem nav atrodams tiešs Jēzus augšāmcelšanās apraksts, kas, gadījumā ja stāsts par tukšo kapu būtu safabricēts, ir ļoti savādi. Kontrastam var minēt apokrifo Pētera evaņģēliju, kurš patiešām ir izdomājumu pilns. Tajā ļoti tēlaini ir aprakstīts pats Jēzus augšāmcelšanās notikums.

Taču jāņem vērā, ka tālāk, pavisam īsajā Marka evaņģēlija ziņojumā par tukšo kapu galvenās liecinieces ir sievietes. Tas liek nopietni šaubīties par to, ka stāsts varētu būt izdomāts, nepatiess, jo sievietes liecība antīkajā pasaulē tika uzskatīta par neuzticamu. Kurš gan piesauktu par lieciniecēm sievietes, ja vēlētos, lai citi viņa stāstītajam ticētu! Ne mazāk būtisks ir fakts, ka jūdi, kas par katru cenu vēlējās apturēt kristietības izplatību un pierādīt tās maldīgumu, nespēja uzrādīt mirušo Jēzus ķermeni. Tādēļ, apkopojot vēsturiski zināmos faktus par tukšo kapu, pazīstamais antīkās pasaules pētnieks Pauls Maiers raksta: “Secīgi, godīgi un atklāti izsverot visus faktus patiešām saskaņā ar vēsturiskās pētniecības praksi, ir pareizi secināt, ka Arimatijas Jāzepa kaps, kurā Jēzus tika apglabāts, Lieldienu rītā patiešām bija tukšs. Un vēl joprojām ne literāros avotos, ne epigrāfos vai arheoloģijā nav atklāti fakti, kas šo apgalvojumu apgāztu”. Tiktāl par tukšo Jēzus kapu Lieldienu rītā.

Turpinot iesākto pētnieku uzskatu aprakstu, mēs nonākam pie trešās grupas, kas ir it kā nedaudz objektīvāka par abām iepriekšminētajām. Viņi atzīst, ka objektīva augšāmcelšanās esot notikusi, taču tajā pašā laikā tie noliedz, ka šis notikums varētu būt bijis tik reāls, ka to varētu fiksēt, piemēram, videolentē. Šie pētnieki ir pārliecināti, ka Jēzus augšāmcelšanās ir tādā mērā saistīta ar mācekļu ticību, ka, piemēram, ja tur blakus būtu bijis kāds neticīgais, viņš neko nebūtu redzējis. Taču ko tādā gadījumā lai saka par Tomu, Jēkabu un Pāvilu? Toms un Jēkabs bija noskaņoti ļoti skeptiski, bet Pāvils bija pat atklāti naidīgs pret Jēzu!

Šo iemeslu dēļ nopietnākā pētnieku daļa jautājumā par Jēzus augšāmcelšanos vēl joprojām turas pie tās pārliecības, kāda ir atrodama klasiskajās baznīcas ticības apliecībās. Proti, ka Jēzus ķermenis augšāmcēlās no mirušajiem tādā veidā, ka visi to varēja redzēt. Tas, ka Viņš izvēlējās tikai tos, kam bija jākļūst par Viņa lieciniekiem, nav pretrunā ar iepriekš teikto. Tas norāda vienīgi to, ka Jēzus izvēlējās cilvēkus, kam Viņš atklājās, nevis to, ka daži cilvēki Viņu redzēja, bet citi ne. Aplūkojot evaņģēliju augšāmcelšanās stāstus Vecās Derības rakstu gaismā, ir atrodama izteikta līdzība ar to priekšstatu, kā jūdi saprata augšāmcelšanos laiku piepildījumā. Proti, abos gadījumos ir skaidrs, ka runa ir par miesas augšāmcelšanos. Apkopojot aplūkoto jautājumu, ir jāsecina, ka Jaunās Derības raksti apraksta Jēzus augšāmcelšanos nevis kā garīgu parādību, bet gan kā reālu miesas augšāmcelšanos no miroņiem.

Bez evaņģēliju liecībām Pāvila 1.vēstulē Korintiešiem 15. nodaļā ir atrodams vēl viens augšāmcelšanās apraksts. Par to, ka Pāvils ir šīs vēstules autors, un, protams, par to, ka pats Pāvils ir konkrēta vēsturiska persona, nešaubās gandrīz neviens. Šajā vēstulē Pāvils ne tikai apraksta vairākkārtējas augšāmceltā Jēzus parādīšanās kopumā pāri par piecsimt kristiešiem, bet arī apgalvo, ka, gadījumā ja Jēzus nav augšāmcēlies, tad kristiešu ticība ir tukša un muļķīga cerība un paši kristieši visnožēlojamākie cilvēki. Iedziļinoties Pāvila vēstulēs, kļūst nepārprotami skaidrs, ka ar augšāmcelšanos viņš saprata miesīgu augšāmcelšanos, nevis mentālas vīzijas. Pauls Maiers raksta: ” “Psiholoģiskā” vai “halucināciju” teorija būtu pievilcīga tajā gadījumā, ja tikai viena persona būtu apgalvojusi, ka redzējusi augšāmceltā Kristus vīziju. Piemēram, Marija Magdalēna, kurai, šā vai tā, jau iepriekš varēja būt bijušas psihiskas problēmas. Taču mācekļi, īpaši Toms, bija stūrgalvīgi un halucinācijām grūti pakļaujami ļaudis. Un, ja vēstures avotiem ir vispār kāda vērtība, tad dažādajām, līdz pat piecsimt cilvēku lielajām grupām ir jābūt bijušām kolektīvām halucinācijām, un visiem viņiem bija jāredz viena un tā pati vīzija. Tā ir acīmredzama neiespējamība, kad runa ir par fenomenu, kas parasti ir izteikti individuālistisks.” Tātad Jaunās Derības ziņojumi ir jāsaprot burtiski kā vēsturiski apraksti, kas, cita starpā, stāsta arī par konkrētas vēsturiskas personas Jēzus no Nācaretes miesīgu augšāmcelšanos.

Bez Jaunās Derības dokumentiem ir vēl vesela virkne, gan netiešu, bet tādēļ ne mazāk nozīmīgu, vēsturisku faktu, kas norāda uz Jēzus augšāmcelšanos.

Pirmais šāds fakts ir pati kristīgās baznīcas rašanās un pastāvēšana. Pirmā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā, tūdaļ pēc Jēzus krusta nāves, tajā pašā pilsētā, kur Viņš tapa sists krustā Viņa mācekļi sāka sludināt Jēzus augšāmcelšanos. Vairāki tūkstoši cilvēku noticēja šai vēstij un pievienojās Jēzus mācekļu pulkam. Visi šie cilvēki piederēja jūdu reliģiskajai kopienai ar striktu reliģisko praksi. Vismaz daļa no viņiem bija naidīgi noskaņoti pret Jēzu un bija pieprasījuši Jēzus nāvi. Jēzus kaps atradās apmēram piecu minūšu gājiena attālumā no tās vietas, kur tika sludināts par Viņa augšāmcelšanos. Vienīgais zināmais loģiskais izskaidrojums tam, ka viņi tā vietā, lai norādītu uz Jēzus līķi un paliktu reliģiskā un sociālā kopībā ar pārējo jūdu tautu, kļuva par izstumtajiem un pievienojās Jēzus mācekļiem, ir tas, ka viņi patiešām bija pārliecināti par Jēzus augšāmcelšanos.

Otrais, tikpat būtisks fakts ir tā psiholoģiskā pārmaiņa, par kuru ziņo visi evaņģēlisti. Vienkāršais, maz izglītotais Pēteris, kas piektdienas vakarā vairākkārtīgi noliedza jebkādu saistību ar Jēzu, jau pēc neilga laika drošsirdīgi stāvēja jūdu reliģisko un politisko vadoņu priekšā, pārmezdams tiem Jēzus slepkavību un sludinādams Viņa augšāmcelšanos. Uz vienīgo zināmo faktu, kas varēja radīt šādu pārmaiņu, norāda Pāvils vēstulē Korintiešiem, apgalvodams, ka Jēzus pēc augšāmcelšanās “ir parādījies Kēfam”. Turklāt šāda pārmaiņa nenotika tikai ar Pēteri. Tas pats notika ar skeptisko Jēzus pusbrāli Jēkabu, kurš Jēzum dzīvam esot, uzskatīja Viņu par prātā jukušu, bet tūdaļ pēc Viņa nāves pievienojās Jēzus mācekļiem. Pēc nedaudz gadiem savā vēstulē viņš sevi nosauc par “Kunga Jēzus Kristus kalpu.” Apustulis Pāvils norāda arī uz šīs pārmaiņas cēloni: “Pēc tam Viņš ir parādījies Jēkabam.” Un pats Pāvils! Kā lai izskaidro fanātiskā kristiešu vajātāja, farizeja Saula pievēršanos kristietībai? Šī pārmaiņa, kas notika ar Pāvilu bija tik dramatiska, ka, nedaudz pārfrazējot kādu komentētāju, tā līdzinātos Romas pāvesta pārnākšanai luterāņu ticībā. Pats Pāvils šim savas dzīves apvērsumam sniedz šādu skaidrojumu: “Kā pašam pēdējam Viņš parādījās arī man.” Grūti noticēt, ka šai pārmaiņai, kas notika ar Pāvilu un daudziem citiem jūdiem, varētu būt arī kāds cits izskaidrojums. Vismaz pagaidām tāds nav zināms.

Treškārt, kā lai izskaidro jūdu sabata atmešanu un dievkalpojumu svinēšanu svētdienās? Jūdi fanātiski turējās pie sabata svinēšanas sestdienā. Sabats nošķīra jūdus no pagāniem un noteica gan jūdu reliģiskās, gan sabiedriskās dzīves ritmu. Jēzus augšāmcelšanās ir vienīgais vēsturiski zināmais iemesls, kas varēja pamudināt lielu jūdu daļu atteikties no sabata svinēšanas, nosaukt svētdienu “par tā Kunga dienu” un katru svētdienu noturēt dievkalpojumus. Turklāt pati dievkalpojuma jēga bija Jēzus augšāmcelšanās svinēšana.

Ceturtkārt, jau no paša sākuma kristīgajā baznīcā ir pastāvējis Svētās Kristības sakraments. Tā jēga ir tā, ka kristāmais mirst līdz ar Kristu, lai tiktu augšāmcelts ar Viņu atjaunotā dzīvē. Bez vēsturiska Jēzus augšāmcelšanās fakta Kristības sakramentu nav iespējams vēsturiski izskaidrot. Tas pats ir sakāms arī par Svēto Vakarēdienu, kuru tāpat kristieši svinēja jau tūdaļ pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās. Bez Jēzus augšāmcelšanās Pashā svētku atmešanai un Svētā Vakarēdiena svinēšanai trūkst jebkāda izskaidrojuma. Arī tīri psiholoģiski ir neiespējami iedomāties, ka mācekļi ar lielu prieku svinētu un pieminētu tieši Jēzus nāvi. Pavisam citādi Svētā Vakarēdiena svinēšana izskatās augšāmcelšanās perspektīvā. Šādā skatījumā viss nostājas savās vietās.

Visa Kristīgā ticība balstās pārliecībā, ka Jēzus ir augšāmcēlies no miroņiem un ka tas pats notiks ar tiem, kas tic Viņam. Ar šo pārliecību, ne vēlāk kā 15 – 20 gadus pēc Jēzus augšāmcelšanās, Pāvils mierina ticīgos tesaloniķiešus: “Tāpat kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu.” Tūdāļ Pāvils arī piemetina, ka šos vārdus viņš nav izdomājis pats, bet tos viņš saka, pamatoties uz pašu Jēzu.

Tātad kristiešu pārliecība par Jēzus augšāmcelšanos nav mīts, kas radies ilgstošā, vairāku gadsimtu ilgā laika periodā, bet tā ir ticība jeb pārliecība, kas balstās uz konkrētiem vēsturiskiem faktiem un aculiecinieku liecībām. Un, ja jau runājam par vēsturi, tad vislabāk savas pārdomas nobeigsim ar vēsturnieka vārdiem:

“Nāves uzvara atjaunotā dzīvē, tad nu ir pirmo un visu sekojošo Lieldienu svinību vēsts. Lieldienas ir vienīgie svētki, kas vienlaikus raugās divos virzienos atpakaļ vēsturē, lai izdibinātu, kas notika nedēļā, kura pārveidoja pasauli, un uz priekšu nākotnē ar pārliecību, ka cilvēki, kas mirst, dzīvos atkal. Nav brīnums, ka šie ir pirmie svētki, kurus svin baznīca, un ka šo svētku vēsts ir tikpat jauna kā rītdiena”, raksta antīkās vēstures profesors Pauls Maiers.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.