308. Vai kristība ir neapšaubāmi vajadzīga, lai izglābtos?


Atteikšanās kalpot kara dienestā

Dažās valstīs ir kustības, kurās jaunieši protestē pret karadarbību un karadienestu un cenšas no sabiedrības un valsts panākt akceptu viņu pārliecībai, ka karadienests ir pret viņu sirdsapziņu. Citās valstīs savukārt nav šādu kustību un, iespējams, nav arī nekādas atsevišķu cilvēku darbības šajā sakarībā.

atteikšanās kalpot kara dienestā

Šādām kustībām ir daudz iemeslu: personīgs un apzināts protests pret jebkādu ieroču izmantošanu un līdzdalību citu cilvēku nogalināšanā. Bieži dzirdama atsaukšanās uz jau iepriekš minētajiem aizliegumiem nogalināt. Mēs tomēr jau uzsvērām, ka šādi apzināti protestētāji paši pieprasa un gūst labumu no sabiedrības nodrošinātas aizsardzības, kuru beigu beigās nevar sasniegt bez ieročiem, piemēram, policijas rokās. Tad jautājums ir šāds: ja jau viņi dzīvo ar ieroču palīdzību panāktā drošībā, vai viņi protestē tikai pret viņu pašu ieroču izmantošanu vai ko citu?

Te nu viņi apgalvo, ka sekojot plašākam, augstākam principam: ja mēs atsakāmies nēsāt ieročus un paļauties uz tiem, pasaulē ienāks jauna apziņa, vērsta uz mierpilnu pasauli un jaunu izpratni tautu starpā utt. Šeit viņi pieļauj daudzas acīmredzamas kļūdas. Pirmkārt, viņi rēķinās ar to, ka viņu idejas tiks vispārēji pieņemtas, arī iespējamo ienaidnieku vidū, proti, “ja mēs noliekam ieročus, viņi darīs tāpat”. Patiesība ir tāda, ka, ja mēs noliekam ieročus, daudzi iespējamie ienaidnieki tikai uzskatīs mūs par muļķiem. Viņiem var būt sava izpratne par brīvību, varu, nacionālajām interesēm utt. Otrkārt, bieži apzinātajos protestētājos attiecībā uz divām varām – pasaulīgo un garīgo – ir izpratnes juceklis. Pasaulīgās varas iestādes nevar izturēties tā, it kā tās būtu baznīca vai kristieši. Valsts varas iestādes nenes zobenu veltīgi, bet gan ir “Dieva kalpone, atriebēja un soda nesēja tam, kas dara ļaunu” (Rom.13:4). To nedrīkst saprast tikai kā soda mēru pret pilsoņiem, kas nemaksā nodokļus, un robežu pieejamību ārējiem ļaundariem. Treškārt, ir prātīgi un labi būt godīgam, garīgam un domājošam kristietim un sekot sirdsapziņai, tomēr vienmēr jāatceras, ka mēs dzīvojam ļaunā un grēcīgā pasaulē, kas pilna ļaunu nodomu un negodīgas rīcības. Mēs varam saskarties ar šo ļaunumu katrs atsevišķi, ļaujot cilvēkiem sist mums pa labo vaigu, tomēr pagriežot pret viņiem arī kreiso (Mt.5:39). Mēs varam pret visādiem ļaundariem būt laipni paši, bet mums nekad nav norādīts, ka mums jāļauj viņiem ienākt mūsu mājās un darīt pāri sievietēm un bērniem. Mūsu durvis un sliekšņi ir robežas, kuras mēs drīkstam aizsargāt, ja mūsu “mīlestība” – valsts nevēlas ciest apsmieklu. Pasaulīgās varas iestādes ir mūsu valsts durvju un sliekšņu aizstāves. Ja tās nemāk aizstāvēt valsti, tad tādējādi tās atver tautas durvis plaši vaļā, un varbūt simtiem tūkstošu mūsu tautiešu kļūs par šīs kļūdas upuriem. Vai tā ir mīlestība? Vai tā ir starptautiska sapratne un mierpilnas attiecības? Ceturtkārt, garīgo cīņu pret ieročiem un kariem jāveic divās frontes līnijās: plaša mēroga informācijas apmaiņa attiecībā uz starptautiskiem konfliktiem un kariem un starptautiskā darbā pie konfliktu izpratnes un risināšanas, kā arī plašākā un pamatīgākā ētikas apmācībā, lai būtu iespējams atklāt “nacionālo interešu” īsto seju un lai starptautiskās organizācijas uzzinātu par ļaundaru īsto motivāciju.

Grūts personisks lēmums

Šajos jautājumos grūtākā izšķiršanās nenotiek tad, kad cilvēku iesauc militārajā apmācībā miera laikā. Apmācība var būt daudzējādi noderīga: armija var palīdzēt valstij darbos, kur vajadzīgi fiziski spēcīgi vīri, vai sociālajā darbā, starptautiskajos miera uzturēšanas spēkos utt. Nē, grūti ir izšķirties tad, kad pienāk pavēste par dienestu karā, kas jau notiek vai tūlīt sāksies. Pēdējā gadījumā nepietiek ar apgalvojumu: “Tā ir mana valsts. Es vienkārši daru to, kas man pavēlēts.” Tas nav tik vienkārši. Ja vispār kaut kas var izraisīt apzinātu iebildumu, tad tas ir šis gadījums. Kāpēc gan būtu jāiebilst? Viss atkarīgs no tā, kāds karš draud sākties vai jau notiek. Teorētiski apsvērumi šeit var vest vienīgi pie maldiem. Par ko ir šis karš? Kāds ir tā īstenais mērķis? Šeit būs noderīgi papētīt pāris piemēru.

Piemēram, valsts režīms jau daudzus gadus ir slikts, arvien vairāk zaudējot uzticību un spēju atbalstīt sabiedrību. Valsts vadītāji beidzot atskārš, ka lietas labā kaut kas jādara. Šad un tad notiek sīki strīdi ar kaimiņu valsti par nenozīmīgiem jautājumiem. Pēkšņi šie strīdi tiek “uzpūsti” par milzu konfliktu, kas liktenīgi apdraud tautas nākotni. Jūtelīgiem, patosa pilniem vārdiem vadoņi vēršas pie pilsoņiem ar lūgumu “kā vienam veselam sacelties pret šo ienaidnieku un nosargāt mūsu dzimtenes neatkarību”. Daudzi saprot, ka šī propaganda un izmantotie formulējumi ir tīrās blēņas, bet ļoti nedaudziem ir drosme pārdurt propagandas “balonu”. Un tad daži drosminieki, piemēram, saujiņa armijas virsnieku un karavīru, atsakās piedalīties paredzētajā karā, jo “tas būtu uzbrukums neīstam ienaidniekam, kas patiesībā tāds nav: tā ir tikai tauta, kas izvēlēta kļūt par mūsu pašu kļūdu upuriem”. Pēc “kara likumdošanas”, kas jau var būt ieviesta, šādus virsniekus un karavīrus “drošības vārdā” var smagi sodīt, varbūt pat ar dzīvības atņemšanu, taču pirms šiem notikumiem valstī var sākties tādi nemieri, ka valsts vadītājiem jāatkāpjas, iecerēto karu pārtrauc, un procesa oficiālā virzība piedzīvo pamatīgu pārskatīšanu. Ja karš jau sācies, daži pieminētie drosminieki var vēlāk kļūt par varoņiem tautas acīs, pat tad, ja jau upurējuši savas dzīvības. No otras puses, kas notiek tad, ja pret “ienaidnieku” vērstais karš jau uzvarēts vai, gluži pretēji, zaudēts? Iespējams, tos, kas bija atteikušies piedalīties, uzskatīs par gaismas stariņiem tumsā. Vai viņi ziedojuši savas dzīvības veltīgi? Nē, lai kāds būtu iznākums, tā bija apzināta rīcība pret negodīgiem valsts vadītājiem un tikpat negodīgu karu. Tie “nav savu dzīvību mīlējuši līdz nāvei” (Atkl.12:11).

Vēl kāds piemērs: karš paredzēts, lai “stiprinātu tautas drošību”, kā teikts oficiālajā informācijā. Patiesībā tā mērķis ir iegūt auglīgas teritorijas lauksaimniecībai vai naftas atradnes, varbūt rūdas raktuves vai upes baseinu, kas piemērots lielam dambim, kuru savukārt varēs izmantot spēkstacijai vai apūdeņošanas sistēmai. Daudzas cienījamas tautas devušās karā daudz nenozīmīgāku lietu dēļ. Ja šis starptautiskā uzbrukuma plāns ir daudziem redzams, bet labi nomaskēts ar nacionālas propagandas frāzēm, apzinīgu pilsoņu pienākums ir reaģēt visos iespējamajos veidos – veidot pretošanās grupējumus, izplatīt pamfletus, celt labi formulētus iebildumus, utt. Viegli to ieteikt šādā rokasgrāmatā, bet kas notiek reālajā dzīvē, kad problēma kļūst aktuāla?

Nepareizu rīcību bieži izvēlas tie, kas sauc sevi par “apzinīgajiem protestētājiem” miera laikā. Kad briest ļauns, netīrs karš un spēkā jau stājusies kara laika likumdošana, viņi varbūt vairs nepavisam neprotestē. Aiz bailēm viņi piedalās šausmīgā karā pret pilnīgi neaizsargātiem pilsoņiem.

Šie piemēri nav skaidrs rīcības modelis, tie tikai pierāda, ka starp teoriju un praksi, runāšanu un darīšanu ir milzīga starpība. Tādēļ aizsardzības, militārā dienesta un kara jautājumus labi jāapsver un jāizlemj miera laikā, nevis tad, kad jau skan kara taure. Tad ir par vēlu sākt domāt. Tad ir laiks rīkoties tā vai citādi.

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.