234. Kā kristietim jāizturas pret citādu mācību draudzēm. Baznīcām un baznīcu apvienībām?


Atpestī mūs no ļauna!

Iepriekšējā daļa

Kaut arī trīcam un drebam, kad domājam par savu grēku milzīgo daudzumu, mūsu ticība nedrīkst kļūt vājāka. Ticībā mēs dusam sava labā Gana pavēnī, ticībā mēs allaž esam pie Viņa un turamies ar visu spēku, lai arī mums var nākt par labu Viņa vārdi: “Manas avis dzird manu balsi, es tās pazīstu un viņas man seko. Un es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas ne mūžam neies bojā un neviens tās neizraus no manas rokas.” (Jņ.10:27-28) Kungs, ticībā, mēs Tevi apskaujam un Tevi saprotam! Tu esi, pēc Taviem vārdiem, mūsu un mēs Tavi. Tu esi mūsu, Imanuel, mūsu Dievs un Kungs, mūsu Pestītājs un žēlīgais Glābējs. Āmen.

Ja arī ir cilvēki, kas svēto lūgšanu uzskata par nevajadzīgu un kā nederīgu atlikuši malā, septīto lūgšanu viņi tomēr lieto! Jā, arī bezdievīgie vēl jūt pēc tās vajadzību, jo tam, ka ļauni atgadījumi moka un biedē visus cilvēkus, tic visi, arī bezdievīgie, un visi grib tikt atbrīvoti no ļauna. Ne par vienu citu lietu, ko lūdzam no mīļā Dieva, cilvēki nevar vienoties tik vienprātīgi, kā par septīto lūgšanu. Labi un ļauni, draugi un ienaidnieki, augsti un zemi, bagāti un nabagi, jauni un veci no visām zemēm un tautām, kaut arī katrs pie sevis, savā klusajā kaktiņā, Dieva priekšā paceļas vienotā lūgšanā: “Atpestī mūs no ļauna!” Un šī lūgšana visiem nāk no pašiem sirds dziļumiem. Jā, cilvēkiem septītā lūgšana ir tik mīļa, ka viņi svēto lūgšanu sāktu tieši ar šiem vārdiem. Taču neskatīsimies uz savas sirds dziņām, bet gan uz Dieva svēto pavēli, kas ir un paliek tā labākā! Lūgsim svēto lūgšanu tā, kā mūsu dārgais Kungs un Pestītājs mācījis, un tad septītajā lūgšanā pārdomāsim visu, kas nospiež mūsu sirdi! Lai žēlīgais Dievs svētī mūsu domas un lūgšanas Kristus dēļ! Āmen.

Daudzi lūdzēji septītajā lūgšanā vārda “ļauns” vietā lieto vārdu “ļaunais” un saka: “Un atpestī mūs no briesmīgā ļaunā!” Ar vārdu “ļaunais” tie apzīmē pašu sātanu un lūdz, lai žēlīgais Dievs no tā atbrīvo. Zināms, sātans patiesi ir visa ļaunā tēvs, un pats ir vislielākais ļaunums, viņš ir un paliek lielākais mūsu dvēseļu naidnieks. Viņš ir tas čaklais sējējs, kas pasaulē izsēj visu ļauno, tāpēc mēs drīkstētu pacelt savas rokas un lūgt: “Atpestī mūs no ļaunā!” Bet tas nebūtu pēc Kunga Jēzus prāta. Kaut arī sātans ir pats lielākais ļaunumus Dieva valstībā, kaut arī viņš ir visbezkaunīgākais visā pasaulē, pats lielākais glaimotājs un viltnieks, kas mūs ­ vājos cilvēkus ­ ievilina grēkos, tomēr pēc Tā Kunga prāta un mācības mums itin viss ­ sātans un visādi ļauni atgadījumi, kas vien mūs šķir no Dieva un Viņa svētās valstības un ieved mūžīgā pazušanā, jāietver vienā vienīgā vārdā “ļauns” un jālūdz: “Bet atpestī mūs no ļauna!” Jā, septītajā lūgšanā mēs savācam un saliekam vienā traukā visu, kas ir nederīgs Dieva priekšā un ir Viņa svētajām acīm nepatīkams. Visu, kas mūs pavedina uz ļaunu, uz bezdievību un grēkiem, visu, kas mūs kaitina, vilina un ar krāpšanu iemāna mūžīgajā nāvē, visu visu to, kas piespieda svēto Dieva Dēlu no sava mūžīgā spožuma nonākt šajā vārgo zemītē, šajā moku un bēdu tuksnesī, šajā raudu un nāves ielejā. Ar septīto lūgšanu mēs gribam to visu aizdabūt no pasaules projām un lūdzot vēlamies, lai žēlīgais Debesu Tēvs mūs atkal ieved savā jaukajā, laimīgajā pasaulē, kura iesākumā bija cilvēkam dāvināta visā tās krāšņajā spožumā un godībā, gribam, lai tā atkal mirdzētu par prieku visaugstākajām debesīm un par pazudināšanu sātanam ­ bezkaunīgajam ļaunuma tēvam. Mīļās dvēseles! Dzīves un dzīvības spaidus sajūtam mēs visi un sajūtam vienmēr, bet visu to ļauno, kas dzīvē mūs nospiež, ļoti daudzreiz aizmirstam, tāpēc pārdomāsim labi vārdu “ļauns” un tad spēcīgi un sirsnīgi lūgsim: “Atpestī mūs no ļauna!”

Ļoti dziļi mūs sirdīs ieviesušies iedzimtie grēki. Tie naidīgi iedarbojas pret visu labo un Dievam patīkamo, bet ar visu spēku dzenas pēc visa pasaulīgā, iznīcīgā, bezdievīgā un Dievam nepatīkamā. Jā, tas velnam patīk, un tas viņu iepriecina! Iedzimtie grēki ir kā nikns mēris, kas augu dienu staigā apkārt mūsu vidū, kā mocītājs, kas tumsā uzbrūk un pazudina. Tie samaitā mūsu vārdus, mūsu domas, mūsu darbus un visu mūsu būtību, jo tas, ar ko sirds ir pilna, parādās arī caur muti, rokām, kājām un visu cilvēku. No iedzimtajiem grēkiem lielos daudzumos ceļas dažādi citi grēki.

Miesas un dvēseles pārmācību ir ļoti daudz, kurš gan tās visas spēs nosaukt vārdā, taču mums tās tomēr ir jāmācās pazīt. Miesai uzbrūk vājums, slimības, nīkšana, sērgas, mēris un nāve, un visbeidzot ­ satrūdēšana. Miesu grauj arī bads, laiks negaiss, grūti darbi, dažādi atgadījumi, bailes, izpriecas, bēdas, skumjas, dusmas un rūpes, naids un žēlums. Tas viss iekļūst sirdī un kā tārps no iekšpuses grauž gan dvēseli, gan miesu. Mūsu mantas ienaidnieks ir rūsa un kodes, arī zagļi un laupītāji, krāpnieki un nelaimes gadījumi, mūs pārsteidz ūdensnelaimes, ugunsnelaimes, bargi laiki, slimības un likstas. Mūsu godu laupa izsmējēji, zaimotāji un sliktas slavas cēlēji, kas kā saindētas bultas ieduras sirdī, jo pats sātans viņus ir uz to mudinājis ­ lai tikai šauj, vainīgs vai nevainīgs. Mūsu vecāki un radi, brāļi un māsas, sievas un bērni ­ visi cieš kopā ar mums to pašu. Tie ir ļaunumi, kas nospiež miesu, bet cik daudzkārt briesmīgāki ir tie ļaunumi, kas moka dvēseli! Bezdievīgo dvēseles jūtas drošākas ­ tās sedz grēku parādu nasta un tās ir pārklājusi mūžīgā nāve, kā arī pašizgudrota drošība. Bezdievīgo sirdis ir vienaldzīgas. Neviena svēto Dieva vārdu atziņa vai brīdinājums tos vairs neskar, nekādi grēku lāsti ­ neizbiedē. Tie ir un paliek akli un vairs neredz tos briesmīgos, tumšos Dieva dusmības mākoņus, kas krājas pār tiem jo dienas, jo biezāki. Tie ir un paliek kurli un nedzird Dieva briesmīgos, pērkondārdošos vārdus, kas tos vēl grib uzmodināt un izglābt. Ak, žēlīgais Dievs! Tava dusmu pilnā bardzība, kuru katru acumirkli var izlīt pār tiem un satriekt pīšļos, ko vējš izputinās tā, ka to vieta vairs nebūs atrodama. Tie dzīvo droši un mirst droši, un viņu dvēseles krīt mūžīgā pazušanā. Redzat, mani mīļie, tāda ir tā bezdievīgo drošība! Cik daudzreiz cilvēki sapņo, ka viņi ir svēti un taisni, un tāds sapnis viņus nereti apdullina daudzus gadus, tādējādi viņu augstprātība izaug varen liela, un viņi vairs nespēj tikt izglābti. tad nāk Tas Kungs un satriec putekļos šo augstprātības pili, un šo grēcinieku dvēselē ar briesmīgām sāpēm un bailēm iešaujas nākamās sodības liesmas.

Bet arī tiem, kuri pazīst debešķīgās skumjas, ir kāds ļaunums. Viņi stāv to šauro vārtu priekšā, caur kuriem viņi grib izspraukties. Lai varētu vārtiem tikt cauri, viņi noliek dažu labi grēku nastu, bet atkal uzgulstas jauni grēki. Šie cilvēki cieš un steidzas, tie lūdz un ļoti cenšas, bet visas mokas un visas pūles tikt cauri šiem vārtiem ir veltas, iekams Tas Kungs pats tos nesatver un neizved uz šaurā ceļa. Šis ceļš ir ļoti šaurs un bīstams, un baltais, līdzenais, ar puķēm greznotais ceļš vijas līdzi pavisam tuvu ­ katrā pusē šaurajam. Šis šaurais celiņš ir ļoti stāvs, nelīdzens un maz iemīts, un tik reti sajūtama Dieva un Viņa svēto eņģeļu klātbūtne. Cik bezgalīgi garš un tāls šis ceļš šķiet ejams līdz nāvei nogurušajam gājējam! Turklāt no platā pasaules ceļa allaž atskan priecīgas gaviles un gardi smiekli, glaimi, kas vilina un piekrāpj, kā arī sātana un pasaules kārdinājumi un pārmetumi. Tādam vājam gājējam uz šī šaurā celiņa sirdī pavīd vairs tikai pavisam vājš ticības stariņš, mīlestība ir tik vārga un nogurusi, ka garīgā dzīve grib izdzist kā izdegusi svece ­ kūtrums, ilgošanās pēc Ēģiptes gaļas podiem, atskatīšanās uz degošo Sodomu to gandrīz uzvar. Daudzi grēki atgriežas no jauna, sirdī atkal parādās tumsības zīmes. Jā, daudz tādu gājēju uzkuļas uz platā ceļa, pasaule viņus sagaida ar gavilēm, apsveic un uzņem savā pulkā. Daudzi gājēji, pa šauro ceļu gandrīz jau pie mērķa nonākuši, krīt atpakaļ pazušanā, un elle tad līksmo par katru no šiem nožēlojamiem kā par pašu Bābeles ķēniņu. Ak, mani mīļie, mūs gaida ļoti svarīga cīņa, kamēr no tā visa izbēgam un, caur Sarkano jūru un tuksnesi iedami, sasniedzam galamērķi! Kādi tik grūtumi un atgadījumi neuzbrūk, pat staigājot mums pa patīkamiem ceļiem! Patiesi, vislielākā vajadzība un nepieciešamība mums ir lūgt pēc Tā Kunga palīga, un vissteidzamāk jālūdz: “Atpestī mūs no ļaunā!” Paši sev mēs nespējam palīdzēt ne nieka, vēl jo mazāk ­ uzvarēt.

Esam pieminējuši dažus ļaunumus un pamanījuši, ka tie visi iedalāmi divās grupās: miesas ļaunumos un dvēseles ļaunumos. Dvēseles ļaunumus savukārt var iedalīt trīs lielās grupās. Pirmā, vislielākā grupa ir grēki un grēku alga, kas daļēji mums uzbrūk jau šeit, laicīgajā dzīvē, bet daļēji iestiepjas mūžībā. Grēki un to mūžīgā alga, Dieva bardzība un sods ir tie ļaunumi, par kuriem mums jālūdz: “Atpestī mūs no ļauna!” Jo Dieva bardzība un sods seko grēkiem tūliņ pa pēdām, Tās ir tās Dieva rokas, par kurām stāv rakstīts: “Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokās!” (Ebr.10:13) Turpretim tie ļaunumi, kuri nomāc miesu un par kuriem esam jau runājuši, kā arī tie grēki, kuri palikuši aiz mums un kuriem seko šā laika sods, piemēram, ticības cīņa, pārmaiņus prieki un bēdas, grūtības un mokas, kas mums uzbrūk ceļā uz mūžīgo dzīvi, ­ tās ir lietas, kuras mēs lūdzot negribam atvairīt no sevis pavisam, tās pieder apustuļa Pāvila vārdiem: “Tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu.” (Rom.8:28) Ja jau visvarenajam, žēlīgajam Dievam caur Jēzus nāvi mums, nabaga grēciniekiem, bija iespējams sataisīt daudz jaukāku paradīzi nekā Ādamam pēc pasaules radīšanas, un, ja sātanam neizdevās mūs samaitāt caur vislielāko no visiem ļaunumiem ­ grēku, tad arī visi citi ļaunumi nenodarīs mums ne nieka, un Tas Kungs beigās visam liks notikt mums par svētu laimi. Tāpēc neviens dievbijīgs lūdzējs brīžos, kad to māc skumjas, nekurn un nesaceļas pret mīļo Dievu, bet visos gadījumos paļaujas uz savu Debesu Tēvu. Ģetzemanes dārzā tāpat darīja mūsu dārgais Pestītājs Jēzus Kristus, kad Viņam tika uzkrauti visi pasaules grēki. Viņš neatdarīja vis savu muti, kad visgrūtākajā cīņā tam no vaigiem plūda asins sviedri. Viņš sacīja: “Ne mans, bet Tavs prāts, mans Tēvs, lai notiek!” Kas tā seko savam Pestītājam un bez kurnēšanas nes savu krustu, tam krusts un skumjas pārvēršas bagātā svētībā.

Āmen. Patiesi, patiesi tam būs tā notikt.

Vārds “Āmen” lūgšanas beigās norāda, ar kādu ticības spēku mēs savu lūgšanu esam izrunājuši. Ar kādām sirdsdomām esam sacījuši “Āmen”, ar tādām lūgta arī visa lūgšana. Cik liela ticība bijusi vārdā “Āmen”, tik liela tā ir bijusi arī visā lūgšanā. “Āmen” mēs sakām pēc katras lūgšanas, un ikreiz šis “Āmen” ir ticība Dieva apsolījumiem, kā arī tam, ka mūsu lūgšana bijusi Dievam patīkama. Jā, kamēr tas vēl nav atklājies citādi, tā ir pārliecība, ka mūsu lūgšana ir sasniegusi Tēvu un tikusi uzklausīta. Tā ir īsta ticīgo paļaušanās uz to, ko viņi cer saņemt un gaida. Šai paļāvībai ir vairāki stāvokļi. “Āmen” savā krāšņajā pilnībā nozīmē to, ka dzīvojam paļāvība uz savu vislielāko spēku, tas ir, jau iepriekš pateicamies Tam Kungam par Viņa labdarību, ko esam lūguši, bet vēl neesam saņēmuši, un slavējam Viņu par tiem brīnumdarbiem, kas vēl nav notikuši. Tieši tāpat, kā mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus darīja pie Lācara kapa. Tā vietā, lai lūgtu Tēvu uzmodināt mirušo Lācaru, Viņš, pilns paļāvības un pārliecības, ka tas tā notiks, saka: “Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis!” (Jņ.11:41)) Protams, tādu Kristus “Āmen”, kādu redzam pie Lācara kapa, mēs nesasniegsim, un tajā mūsu vājās dvēseles nepiepildīsies, jo mēs neprotam pateikties, iekams lūgto neesam saņēmuši. Mēs tik tikko spējam lūgšanas beigās ticībā pasacīt: “Āmen,” jo ticība un “Āmen” nav doti katram cilvēkam. Daudzreiz cilvēks, piesaucot Dievu, ir noskumis un labu domu pārpilns, viņa lūgšana nāk no pašiem sirds dziļumiem, bet, kad pēc lūgšanas jāsaka “Āmen”, kad šī tikko izskanējusī lūgšana jāapzīmogo ar ticības zīmogu, kad jāsaka: “Patiesi, patiesi, tam būs tā notikt”, tad ticības pietrūkst, pavīdējusī lūgšanas liesmiņa izdziest, un viņa sirsnīgā lūgšana nav nekas cits kā tukšas sirds pašpaaugstināšanās, sevis iepriecināšanas mēģinājums un sevis apmānīšana. Tāpēc tās vienīgais iznākums ir nogurums pēc lielākās piepūles, krišana bezspēcībā pēc strauja skrējiena, palikšana tukšā pēc sadomātas sirsnības. Ar “Āmen” katrs lūdzējs tiek pārbaudīts, vai viņš ar Tēvu runājis kā pazemīgs bērns, vai arī pļāpājis tukšus vārdus. “Āmen” prasa īsti ticīgas sirdis. Neticīgo “Āmen” nes sevī Dieva dusmības spriedumu par necienīgi upurētu lūgšanu. Dievs uzskata par meliem ne vien šādu lūgšanu, bet arī visas lūdzot raudātās lietas. “Āmen” nav tikai lūdzēja ticība, bet arī viņa miers, jo, kur ticība, tur arī miers.

Ticīgo “Āmen” valda pār pasauli, tā ir saule, kas visas pasaules kalnus un lejas, pat visapslēptākos kaktiņus apslaka ar savu svētības rasu. Kaut lūdzēji zinātu, cik augstā godā Dievs ceļ tos, kuri savai lūgšanai pievieno ticības algu Āmen un cik cieši Dieva spēks savienojas ar šo “Āmen”, lai piepildītu visu, ko lūdzējs lūdzis! Kaut cilvēki to gribētu saprast! Tad lielā Dieva žēlastība darītu viņus pazemīgus, attīrītu viņu sirdis un svētītu visas viņu gaitas. Pārdomājiet to labi, jūs, lūdzošie kristīgie!

Turiet cieņā savu “Āmen” un vairs nešaubieties par tā lielo spēku un lūgšanas piepildīšanu, kaut arī uzreiz nesaņemam, ko esam gribējuši, un nevaram saskatīt to, ko esam lūguši. Mēģināsim šo mācību likt jums pie sirds.

Daudzreiz Tas Kungs mūs paklausa uz vārda, un mums notiek tā, kā Kristus ir lūdzis: “Lai tev notiek, kā tu gribi!” Bet tā tas ir samērā reti. Parasti mūsu lūgšana tiek piepildīta daudz labāk, pilnīgāk un spējīgāk, nekā esam lūguši. Neviens ticībā sacīts “Āmen” nepaliek neuzklausīts, kaut arī daudzi lūdzēji to nemaz nevar iedomāties un nespēj saprast.

Cik lielu algu saņems tas, kas paļaujas uz To Kungu! Tāpēc paļausimies uz To Kungu, nepametīsim Viņu! Viņš savā laikā liecinās par mums! To parādīs lielā diena pasaules galā, Tā Kunga diena, kurā iesākas mūsu mūžība, tā diena, kurā Tas Kungs mums parādīsies savā spožajā gaismā un augstajā godībā. Tā ir tā diena, kurā katrs saņems, ko še, miesā būdams, pelnījis: labu vai ļaunu, tas ir mūžīgu svētlaimi vai mūžīgas mokas. Jā, mīļās dvēseles, tā ir tā diena, kurā mums parādīsies tas viss, kam mēs še esam ticējuši, tāpēc dziedāsim un gavilēsim:

Tur būs mums lieli prieki,
Tur jauki, gardi smiekli!
Kur eņģelīši dziedās
Ar saldām mēlītēm,
Kur gavilēs un klaigās
Pie skaņām spēlītēm.
Ak, kaut mēs būtu tur!
Ak, kaut jau būtu tur!
Āmen, āmen.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.