237. Kādēļ es apliecinu: "Es ticu uz grēku piedošanu"?


Atbrīvojošā patiesība

Savā sarunā ar jūdiem Jēzus saka: “Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi un jūs iepazīsiet patiesību un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jņ.8:31-32) Tātad atbrīvojošā patiesība ir atrodama sekošanā Jēzum, māceklībā.

atbrīvojošā patiesība

Šāda patiesība nenozīmē pilnīgu indivīda autonomiju, brīvību no visa un kundzību pār visu, bet tā ir brīvība, kas atrodama piederībā un pat pakļautībā jeb paklausībā. Kā tas ir iespējams? Kā Dieva patiesība var būt autoritatīva nekļūst autoritāra?

Atcerēsimies, ka plašākais konteksts, kurā atskan šie Jēzus vārdi ir evaņģēlija stāsts. Tas ir stāsts par Dieva mīlestību pret pasauli, tādu mīlestību, kā viņa Dēls nākšana, lai mirtu par pasauli, lai dāvātu tai dzīvību. Atgriežoties pie Pilāta mēs ievērojam šā notikuma skumjo ironiju – tas bija tieši tad, kad Dieva patiesība stāvēja Pilāta priekšā, kad viņš novērsās no tās ar savu skeptisko – kas ir patiesība? Bet ironija turpinās, tā sniedzas vēl tālāk. Pilāta patiesības noradījums nolemj Jēzu krusta nāvei un tieši šeit pie krusta vispilnīgāk atklājas un īstenojas Dieva patiesība. Tieši mirstot pie krusta Jēzus vispilnīgākajā mērā iemieso Dieva mīlestību pret radību – patiesību šā vārda visdziļākajā izpratnē. Tādējādi autoritāte jeb vara, ar kuru Jēzus darbojas un runā ir Dieva žēlastības vara. Tieši caur Jēzu pasaulē ienāca žēlastība un patiesība (Jņ.1:17). Un tieši šāda patiesības izpratne kā – Dieva žēlastība, viņa žēlsirdība ir tā, kas to būtiski atšķir no jebkura veida autoritārisma. Bībeles stāsts nav stāsts par kundzību, piespiešanu un dumpīgu brīvību, bet tas ir stāsta par Dieva žēlastību, viņa mīlestības pilno došanu un mūsu brīvo un priecīgo atbildi uz to. Bībeles stāstā viss, ieskaitot brīvību, ir Dieva dots. Pasaule, mūsu esamība tajā, glābšana no ļaunuma – tās visas ir Dieva dāvanas. Attiecībās ar mums Dievs vienmēr pa priekšu dāvina un tikai tad kaut ko sagaida un prasa no mums.

Mēs ievērojam, ka īsta patiesība ir prasīga. Tā pieprasa un sagaida, ka mēs dzīvosim saskaņā ar to. Bet pirms prasīguma patiesība sniedz žēlsirdību un brīvību. Tādējādi mūsu atbilde uz Dieva mīlestību nav uzspiesta verga paklausība, bet brīva mīlestības paklausība. To mēs atrodam skaidri formulētu jau Vecajā un atbalsojamies Jaunajā Derībā: “Man tīk darīt tavu gribu, mans Dievs, tava bauslība manās krūtīs.” (Ps.40:9; Ebr.10:7) Tā ir paklausība, kas redz savu labāko vēlmju saskaņu ar Dieva gribu, kas Dieva gribu redz, kā savas paša sirds vēlmi. Pieredzējusi Dieva mīlestību šāda sirds padara mīlestību par savu brīvi izvēlētu dzīves mērķi.

Tādēļ, ka tā paklausa Dievam, kura griba ir patiesa, ticīga cilvēka mīlestība ir būtiski atšķirīga no paklausības jebkurai cilvēku autoritātei jeb varai, Bībeles rakstniekiem rodas grūtības atrast tai piemērotu analoģiju. Bieži sastopama ir analoģija ar kalpa vai verga paklausību savam kungam vai ķēniņam, bet to caurvij paradokss, piemēram, Pēteris saka: “Būdami brīvi, neizmantojiet savu brīvību kā ļaunuma aizsegu, bet esiet kā Dieva kalpi.” (1.Pēt.2:16) Savukārt Jēkabs runā par “pilnīgas brīvības likumu” (Jēk.1:25). Savā atvadu runā Jāņa evaņģēlijā Jēzus saka: “Jūs esat mani draugi, ja jūs darāt, ko es jums pavēlu. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, bet par draugiem, jo es esmu jums darījis zināmu visu, ko es dzirdēju no Tēva.” (Jņ.15:14-15) Tas, ko Jēzus šeit atmet no kalpa tēla nav pavēle un paklausība, bet akla verga paklausība. Līdzīgi kā pats Jēzus paklausot savam Tēvam, viņa draugi zina, ko nozīmē Dieva pavēles un labprātīgi tās pieņem par savām.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.