233. Kā kristietim jāizturas pret pareizās mācības Baznīcām?


“Atalgojums” un “alga” pēdējā tiesā

Reizēm Svētie Raksti runā par atalgojumu ticīgajiem, jā, dažreiz pat visai cilvēcei. Atalgojumi ir minēti arī saistībā ar pēdējo tiesu.

"Atalgojums" un "alga" pēdējā tiesā

Tā kā mēdz būt dažāda veida atalgojumi, nepieciešams zināt atšķirības starp tiem. Vissvarīgākais šeit ir zināt, ka cilvēks ir grēcinieks, un ka viņam piemīt tik daudz nepilnību, ka viņš neko nevar no Dieva pieprasīt. Tāpēc viņam nav arī nekāda iemesla vai tiesību pieprasīt kādu atalgojumu. Vēl svarīgi ir tas, ka pestīšana nekad nav bijusi un nekad nebūs atkarīga no mūsu pūlēm vai darbiem. Pestīšana ir dota vienīgi no Dieva žēlastības, Jēzus Kristus dēļ. Pat tik laba lieta, kā ticība Dieva vārdiem vai ticība Jēzum Kristum kā Pestītājam, nav uzslavas vai atalgojuma vērta. Ticība ir vienīgi roka, kas pastiepta, lai absolūti nepelnīti saņemtu dāvanu, kas mums tiek pasniegta par brīvu. Tāpēc nevar būt ne runas par ticības atalgošanu vai ticīgā atalgošanu viņa ticības dēļ.

Tikai tad, kad šie jautājumi ir pārdomāti, var sākt pētīt tās Svēto Rakstu vietas, kur tiek runāts par “atalgojumu” vai “algu”. Šīs vietas atklāj dažādu šo vārdu skaidrojumu. Pirmais izskaidrojums attiecas uz labajiem darbiem, ko cilvēki darījuši šajā pasaulē. Dievs šos “labos” darbus lieto savu nodomu īstenošanai. Būdams pasaules Radītājs un uzturētājs, Viņš liek cilvēkam palīdzēt un kalpot citiem. Šo labo darbu starpā nav neviena paša, kas netiktu atalgots. Pat, ja mēs tikai pasniedzam savam tuvākajam vai svešiniekam krūzi ūdens, šis vienkāršais darbiņš nepaliks neatalgots (Mt.10:42). Mēs ne vienmēr zinām, kā Dievs rīkojas, atalgojot šādus darbus, taču mums ir Viņa solījums, ka Viņš to darīs. Šajā ziņā starp ticīgajiem un neticīgajiem nav nekādas atšķirības. Bet šis atalgojums tiek dots šīs dzīves laikā.

Otrais skaidrojums attiecas uz pašu pestīšanu. Lai arī pestīšanu gūst vienīgi žēlastībā, Jēzus Kristus nopelna dēļ, neatkarīgi no jebkādiem paša cilvēka darbiem, Svētie Raksti vietām runā par to, ka pestīšanu var salīdzināt ar algu, ko saņem strādnieks. Pestīšana vienādā mērā pienākas visiem, kas tiek pestīti. Neviens nevar tikt pestīts vairāk vai labāk par citiem. Lai uzskatāmi paskaidrotu šo faktu, Jēzus izteica līdzību, kurā Viņš iekļāva kaut ko no pasaulīgajiem priekšstatiem par darbu. Ar šo līdzību Viņš atklāj, ka visi cilvēki, gan agrāk, gan vēlāk pestītie, vienādā mērā saņem šo mūžīgo pestīšanu (Mt.20:1-16). Tas nozīmē “saņemt denāriju”, “pilnu dienas algu”. Tas arī ir būtiskākais šajā līdzībā: pestīšana visiem ir viena un tā pati. Tāpēc, nav iespējams izskaidrot šo līdzību no sociāla vai politiska viedokļa. Ja mēs mēģinām lietas apskatīt no šādiem viedokļiem, tad maldāmies. Šī līdzība runā vienīgi par to, ka Dievs ir labs un žēlsirdīgs: Viņš atjauj tam, kurš ieradies vēlu, saņemt to pašu pestīšanu, kura pienākas tiem, kuri ieradušies agri. Tas notiek pat tad, ja vēlāk atnākušais ir noziedznieks (Lk.23:39-43).

Trešais skaidrojums attiecas uz atalgojumu tiem, kuri tic Dieva valstībai. Tāpat kā Dievs atalgo visus, kas dara labu (skat. pirmo skaidrojumu), tos, kas Viņam tic, Viņš atalgo arī mūžībā. Pastarajā tiesā Viņš atalgos visu labo, ko viņi savas dzīves laikā darījuši, pat to, ko viņi būs “darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem” (Mt.25:40). Dievs pārzina visus šos labos darbus. Viņš “nav netaisns, ka aizmirstu jūsu darbu un mīlestību, ko esat parādījuši viņa vārdā ar to, ka esat kalpojuši svētajiem” (Ebr.6:10).

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.