73. Kad notiek grēks pret piekto bausli?


Atalgojums par labajiem darbiem

Svētie Raksti ārkārtīgi skaidri māca, ka grēcinieks netiek taisnots pēc viņa labajiem darbiem (Rom.3:23-28; 4:4-5; Gal.2:21; 3:10 utt.). Tādēļ labi darbi “nav nepieciešami pestīšanai.” Taču tie nav nepieciešami arī tādēļ, lai “uzturētu ticību,” jo ticīgo ticībā uz pestīšanu uztur Dieva spēks (Fil.1:6; 1.Pēt.1:5). Tādējādi, tie, kuri dara labus darbus, lai ar to palīdzību izpelnītos pestīšanu, ir nolādēti, jo viņi ir atkrituši no žēlastības (Gal.3:10-11; 5:4).

Atalgojums par labajiem darbiem

Vēl vairāk, Svētie Raksti apliecina, ka labo darbu pamatā ir vienīgi ticība, jeb ticīga cilvēka triumfa pilnā pārliecība, ka Dievs viņam jau ir Kristus dēļ dāvājis debesis, tādēļ tie tiek veikti labprātīgi, priecīgi, bez jebkādas piespiešanas un bez mazākās domas par kaut nelielas žēlastības izpelnīšanos (Gal.2:20). Ņemot vērā šos faktus, mums it kā vispār neklātos runāt par kādu kristiešu labo darbu atalgošanu.

Tomēr paši Raksti daudzās vietās skaidri apliecina, ka ticīgo labie darbi tiks bagātīgi atlīdzināti. “Jūsu alga ir liela debesīs” (Mt.5:12; Lk.6:23, 35); “katrs dabūs savu algu, pēc sava darba” (1.Kor.3:8); “jo Dievs nav netaisns, ka aizmirstu jūsu darbu un mīlestību” (Ebr.6:10). Šajās un daudzās citās vietās Svētie Raksti skaidri runā par atalgojumu, kuru ticīgie saņems savu labo darbu dēļ. Šis atalgojums ir solīts gan šajā (I Tim. 4:8), gan nākamajā dzīvē (Lk.14:14).

Kā mums būtu jāizprot šie Rakstu izteikumi? Vai tie anulē mācību par taisnošanu no žēlastības, ticībā? Lai izvairītos no kļūdām, kuras šajā jautājumā var pieļaut cilvēka iedomīgais saprāts, mums ir jāpatur prātā divi apstākļi: Pirmkārt, lai arī Raksti runā par kristiešu labo darbu atalgošanu, tie tomēr māca, ka šis atalgojums ir žēlastības un nevis nopelnu atalgojums (Rom.4:4). Gal.3:22 ekseģēzē Luters sniedz pareizu šī jautājuma izskaidrojumu, norādot, ka, tā kā pasaule neatalgo ticīgos par viņu labajiem darbiem, bet gan drīzāk ienīst viņus par to (Ap.d.5:40; Rom.8:36; 1. Kor.4:13), Dievs ir tik laipns, ka dod viņiem īpašus apsolījumus par žēlīgu atalgojumu. Arī Apoloģija saka:

“Sludinot atalgojumu, tiek atklāta žēlastība.”

Tādēļ mēs, pamatojoties Rakstos, mācām divas mācības:

  • Kristū ticīgais saņems par saviem labajiem darbiem bagātīgu žēlastības atlīdzību (Mt.5:12); un
  • visi, kas pieprasa atlīdzību par saviem labajiem darbiem, ne tikai nesaņems Dieva žēlastības atalgojumu, bet arī zaudēs savu pestīšanu (Gal.5:4).

Šīs divas mācības ir skaidri izklāstītas arī Mt.19:27-30; 20:1-16, kur Kristus, no vienas puses, apsola saviem ticīgajiem mācekļiem nešaubīgu žēlastības atalgojumu, un, no otras puses, pasludina, ka allaž, kad kāds, pamatojoties savos nopelnos, pieprasa atalgojumu, “pirmie būs pēdējie” (Mt.20:16), proti, pirmie jeb paštaisnie tiks pilnībā atraidīti.

Otrkārt, svētajiem Dieva dotie atalgojuma apsolījumi kalpo lieliska motivācija tam, lai konkrēts ticīgais kļūtu par dedzīgu labu darbu veicēju (Mt.5:12; Lk.6:23, 35). To norāda arī Apoloģija, sakot:

“Šādi slavējot labos darbus (Mt.5:10), ticīgie tiek nešaubīgi pamudināti darīt labus darbus.”

Arī Luters uzsver šo domu, atzīmējot, ka

“visās Rakstu vietās, kuras runā par ticīgo atlīdzināšanu (1.Moz.15:1: “Tava alga ir ļoti liela;” Rom.2:6-7 utt.), dievbijīgie tiek pamudināti, mierināti un iedrošināti turpināt, palikt un pastāvēt, darot to, kas ir labs, un paciešot ļauno, nekļūstot vāji un izmisuši”.

Tātad, žēlīgie atalgojuma solījumi, kurus Raksti piedāvā ticīgajiem, noliedz mācību par pestīšanu no darbiem jeb nopelniem, un apstiprina mācību par pestīšanu no žēlastības. Šī patiesība kristietim ir allaž jāpatur prātā, it sevišķi tādēļ, ka gan pāvestieši, gan mūsdienu racionālistiskie protestanti ļaunprātīgi izmanto Rakstu mācību attiecībā uz Dieva sniegto žēlīgo atalgojumu par kristiešu labajiem darbiem tam, lai pamatotu mācību par taisnošanas izpelnīšanos ar labajiem darbiem.

Luters ļoti skaidri atklāj šī jautājuma būtību, rakstot:

“Tad mācieties pareizi atbildēt uz tām Rakstu vietām, kurās ir runāts par nopelniem un atalgojumu [sakot]: Es patiešām dzirdu, kā Kristus saka: ‘Svētīti garā nabagie, jo viņiem pieder debesu valstība,’ un ‘Svētīgi jūs esat, kad cilvēki jūs vajā manis dēļ, jo liela ir jūsu alga debesīs,’ utt.. Taču ar šiem vārdiem Viņš man nemāca pamatu, kurā man ir jābalsta mana pestīšana; bet Viņš [ar šiem vārdiem] dod man solījumu, [norādot man], kādam ir jābūt jūsu mierinājumam ciešanās un kristīgajā dzīvē. Šīs divas lietas nedrīkst nedz sajaukt, nedz novienādot; un nedrīkst arī pasludināt par paša nopelnu to, ko Dievs par velti sniedz Kristībā un Evaņģēlijā. Jo Viņš šeit nesaka, ka man būtu jānopelna šīs lietas, vai ka man vairs nevajag Kristu vai Kristību, bet drīzāk, ka tie ir Kristus īstie mācekļi, kuriem Viņš šeit sludina un kuriem Viņa dēļ ir jāiztur tik daudz ciešanu, ka viņi nezina, kā sevi mierināt. Tā kā cilvēki viņus nevar paciest uz zemes, tad debesīs viņiem vēl jo vairāk būtu jāiemanto visas lietas”.

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.