255. Kas ir lūgšana?


Astoņpadsmitā svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Bet farizeji, dzirdēdami, ka Viņš saduķejiem muti aizbāzis, sapulcējās, un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņam jautāja un sacīja: “Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?” Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” Kad farizeji bija sapulcējušies, Jēzus tiem jautāja un sacīja: “Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?” Tie Viņam saka: “Dāvida.” Viņš tiem sacīja: “Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, sacīdams: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku Tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām. – Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?” Un neviens nevarēja Viņam atbildēt neviena vārda, un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs Viņam ko jautāt. [Mt.22:34-46]

Mīļie draugi! Šis nolasītais svētais evaņģēlijs attiecas, pirmkārt, uz visiem desmit baušļiem, kas mums rāda un māca, mums jāizturas pret Dievu un tuvāko. Vienvārd` sakot: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” Viss, ko mēs lasām Mozus un praviešu grāmatās par to, kā jāmīl Dievs un tuvākais, es jums saku, tiek mācīts šajos vārdos, kā arī svētais apustulis Pāvils par bauslību īsiem vārdiem saka: “pavēlēšanas [t.i. bauslības] gals ir mīlestība, kas nāk no skaidras sirds un labas apziņas un neliekuļotas ticības. [1.Tim.1:5] [Red.- jaunajā tulkojumā ir "sludināšanas mērķis"] Dievs pats par šiem baušļiem saka: “Es, tavs Kungs un Dievs, esmu dedzīgs Dievs, kas pie tiem, kas mani ienīst, piemeklē bērnus par tēvu grēkiem līdz trešajam un ceturtajam augumam; bet pie tiem, kas mani mīl un manus baušļus tur, es daru labu līdz tūkstošajam augumam.” Tas nozīmē, ka “Dievs biedina sodīt visus, kas šos baušļus pārkāpj; tāpēc mums visiem būs bīties no Viņa dusmības un nebūs grēkot pret šiem baušļiem. Turpretim Viņš apsola žēlastību un visu labu tiem, kas šos baušļus tur, tāpēc mums arī būs Viņu mīlēt, uz Viņu paļauties un labprāt darīt pēc Viņa baušļiem.”

Otrkārt, šis svētais evaņģēlijs attiecas uz mūsu svētās ticības otro artikulu, kurā sakām: “Es ticu uz Jēzus Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas.” Ar šiem vārdiem mēs apliecinām ticību uz Jēzu Kristum, ka Viņš ir patiess Dievs, piedzimis no Tēva mūžībā, kā arī patiess cilvēks, piedzimis no jaunavas Marijas, tātad Jēzus Kristus ir patiess Dievs un patiess cilvēks. To māca arī šis evaņģēlijs.
Kad farizeji saka, ka Kristus esot Dāvida dēls, tad Jēzus arī saka, ka ir Dāvida Kungs. Dāvida dēls Viņš ir pēc cilvēcības, jo dzimis Dāvida ciltī un tautā, bet Dāvida Kungs Viņš ir kā “kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš.” [Atkl.17:14; 19:16]

Šobrīd apdomāsim sekojošas tēmas:

1. Rakstu mācītāja jautājums Jēzum par augstāko bausli bauslībā.
2. Jēzus atbilde rakstu mācītājam.
3. Jēzus noskaidro farizeju un rakstu mācītāju uzskatus par Kristu.

Ak Dievs, lai mums Tavs vārds nezūd,
Kas mūsu sirdi dziedina,
Nedz mūs no sava vaiga neatgrūd,
Kad mūsu grēki biedina,
Tavs dievīgs prāts,
Jau mūžam tāds,
Tev netīk [negribas] uz mums rāties:
Kas ticīgs kļūst,
Tam mūžam būs,
Arī nāvē labi klāsies. Āmen.

Evaņģēlists Matejs saka: “farizeji dzirdēdami, ka Viņš saduķejiem muti aizbāzis, sapulcējās.” Šeit jums jāzina – saduķeji neticēja, ka cilvēkiem pastarā dienā būs jāceļas augšā no miroņiem, kā arī viņi neticēja, ka ir eņģeļi, Debesis, elle un velns. [Ap.d.23:8] Saduķeji nāca pie Kunga Jēzus, un sacīja: “Pie mums bija septiņi brāļi, pirmais apņēma sievu un nomira, un, tā kā tam nebija bērnu, tad tas atstāja savu sievu savam brālim. Tāpat arī otrs un trešais līdz septītajam. Un beidzot pēc viņiem visiem arī sieva nomira. Tad nu kuram no septiņiem augšāmcelšanās dienā šī sieva piederēs? Jo viņa taču visu septiņu sieva bijusi.” Tā jautādami satuķeji gribēja Kungu Jēzu apkaunot, it kā Viņš būtu nepareizi mācījis, jo īstenībā augšāmcelšanās no miroņiem nav gaidāma. Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Jūs alojaties, nesaprazdami nedz rakstus, nedz Dieva spēku. Jo augšāmcelšanās cēlienā nedz apņem sievu, nedz iziet pie vīra, bet visi ir kā eņģeļi debesīs.” [Mt.22:25-30] Vai jūs neesat lasījuši par miroņu augšāmcelšanos, kā Dievs ir sacījis: “Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs. [2.Moz.3:6] “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.” [Mt.22:32] Kad ļaudis to dzirdēja, viņi brīnīdamies iztrūkās par Viņa mācību, apklusa un aizgāja.

Atrodas vēl daudz tādi ļaudis, kas netic nedz miesas augšāmcelšanai, nedz mūžīgai dzīvošanai. Dažiem liekas: kad cilvēks mirst, tad tas iznīkst un iet bojā līdzīgi kā bezprātīgs lops, kas mirdams trūd zemē, kļūst par zemi un mūžīgi neuzceļas. Labāk būtu kāds no sirds ticējis, ka cilvēks pastarā dienā atkal augšāmcelsies no miroņiem, un ka pēc šīs bēdu pilnās dzīves ir sagatavota bezgalīga mūžīgā dzīve, tad viņš nebūtu tik droši grēkojis.

Bet klausies, tu, cilvēk! Nepievilies. Tu allojies tāpat kā saduķeji. Vai tu nezini, ka Dieva Raksti un Grāmata [Bībele] neviļ? Nevelti Dieva Vārds skaidri saka: “Tavi mirušie dzīvos, arī manējo mirušās miesas? Jā, tie celsies augšā! [Jes.26:19] Un daudzi no tiem, kas dus zemes pīšļos, uzmodīsies: citi mūžīgai dzīvībai, citi mūžīgam negodam un kaunam. [Dan.12:2] Dieva Vārds nemelo mūžīgi “debess un zeme zudīs, bet Mani [Dieva] vārdi nekad nezudīs.” [Mt.24:35] Bet ja tu, cilvēk, viena alga tam netici, tad tomēr Dievs paliek pieticīgs un tavs neticības dēļ netaps par melkuli.

Kāpēc tu negribi ticēt miesas augšāmcelšanai? Kas tam netic nezina, ka Dievs ir visspēcīgs, kas ir debesīs, un ko Viņš grib, to visu Viņš dara. [Ps.115:3] Viņa spēks ir liels un stiprums varens. [Jes.40:26] Kā tad Viņš nevarētu mirušu cilvēku atkal darīt dzīvu? Ja Dievam nebija grūti no nekā radītu visu, kas ir, tad kāpēc Viņš nevarētu atkal celt priekšā to, ka jau iepriekš bijis? Tu allojies, grēcīgais cilvēk! Tu neaptver lielo godu ar kādu Dievs apdāvinās mūžīgajā dzīvošanā tos, kas Viņam tic. Saduķeji domāja – ja ir gaidāma cita dzīvošana, tad tur laulātie dzīvos kopā tāpat, kā šeit pasaulē. Nē, mani draugi! Dieva izredzētie būs līdzīgi Dieva eņģeļiem. Tas tev nav jāsaprot, ka miesa tiks pārvērsta par garu, bet tas ir sacīts par lielo godību ar ko Dievs apveltīs savus izredzētos. “Tad taisnie spīdēs kā saule sava Tēva valstībā.” [Mt.13:43] “Mūsu zemības miesu pārvērtīs līdzīgu Savai apskaidrotai miesai, ar spēku, kurā Viņš arī spēj Sev pakļaut visas lietas. [Fil.3:21] “Mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir.” [1.Jņ.3:2] un pietuvosimies pilsētai, debesu Jeruzālemei un eņģeļu neskaitāmiem pulkiem, svētku sapulcei. [Ebr.2:22] Tu allojies, ak grēcīgais cilvēk! Tu nezini Dieva gribu un dabu. Viņš nav mirušo, bet dzīvo Dievs. Viņš ir arī mūsu Dievs, tāpēc arī mēs dzīvosim. Atstājies no grēkiem – bet ja to nedari, tad vienalga tu celsies augšām Pastarā dienā, bet tiksi sodīts. [Jņ.5:29] Tevi nometīs velniem priekšā par elles pagali – tu degsi, bet mūžīgi nesadegsi.

Kad nu Jēzus šādi bija aizbāzis muti saduķejiem, un tos apklusinājis, sapulcējās farizeji, lai darītu Kristum lielu kaunu. Viens no tiem, rakstu mācītājs, kārdināja Viņu, gribēdams izjautāt, vai Viņš spēs arī atbildēt uz viņa jautājumu. “Mācītāj, kurs ir augstākais bauslis bauslībā?” Šis blēdis ņēmis labu vārdu. Viņam ir viltīga mēle, kas sauc Kungu Jēzu par mācītāju [kāds Viņš arī ir], bet savā prātā domāja darīt Jēzum kaunu. “Kad tāds runā mīlīgus vārdus, tad netici viņam, jo septiņas negantības mīt viņa sirdī.” [Sal.Pam.26:25]

Kungs Jēzus, kas visus pazina, “jo Viņam nevajadzēja, lai kāds liecību dotu par cilvēku, bet Viņš pats zināja, kas bija cilvēkā,” [Jņ.2:25] sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” Viss, ko mums Dievs pavēlējis darīt, ir izteikts ar šo – tev jāmīl Dievs un tuvākais. Dievu no visas sirds, dvēseles un prāta.

Ja tu kādu citu lietu vairāk mīli nekā Dievu, tad tu jau esi noziedzies, un kad tu kādu citu lietu tik ļoti mīli kā Dievu, arī tad tu esi grēkojies. Dievs negrib, lai tu Viņam kalpo ar pus sirdi, bet no visas sirds. Tāpēc Jēzus Kristus saka: “Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts.” [Mt.10:37] Tāpēc arī Kungs Jēzus Kristus šo bausli nosauc par augstāko, jo cita augstāka nav nedz debesīs, nedz virs zemes. “Tu esi liels un dari brīnumus, Tu vienīgais esi Dievs!” [Ps.86:10] saka svētais ķēniņš Dāvids.

Un tavu tuvāku tev jāmīl kā sevi pašu. Šis bauslis ir pirmajam līdzīgs. Viens Kungs un Dievs ir devis abus šos baušļus. Tas Kungs, kas pavēl, ka jāmīl Viņš, pavēl arī mīlēt tuvāko. Kā Dievs grib, lai Viņu mīlam no visas sirds, dvēseles un prāta, tāpat Viņš grib un pavēl mīlēt arī tuvāko. Tāpat, kā katrs pats sev vēl visu labāko, tāpat to jāvēl arī tuvākajam. Kā Dievs sola labu darīt šeit laicīgi un tur mūžīgi tiem, kas Viņu mīl, un kā Viņš tos, kas Viņam nekalpo no visas sirds, draud sodīt šeit laicīgi, bet īpaši tur mūžīgi, tāpat tas pats Dievs sola labu darīt tiem, kas dara labu savam tuvākajam, un biedē ienīst tos, kas ienīst savu tuvāko, “jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” [Lk.6:38]

Mācies nu mans draugs! Neaizmirsit šos vārdus. Mīli Dievu ne vien ar muti un mēli, bet no sirds dziļumiem. Ko tas līdz, ja tu ar muti lielies, ka mīli Dievu, ja tava sirds par šim runām neko nezina? Dažs saka – es mīlu Dievu – iet baznīcā, māk krāšņas lūgšanas – Jā – viņš iet arī pie Dievgalda, bet tomēr viņš melē un dara negantību. Viņš ir melkulis, neklausa kungu, tēvu, māti, radus, kas viņam māca labu. Viņš rejas kā suns, strīdas un kaujas ar kaimiņu, ir bezkaunīgs, maucinieks, laulības pārkāpējs, zaglis, viltnieks, apmelo savu tuvāko, sūdzas par to [šķendē] un lamā, un ja vien viņš varētu, viņš ņemtu sava tuvāka ēkas, lopus, mantu un atviltu visu saimi. Un tomēr viņš lielās, ka mīl Dievu. Ja gribi, mans draugs, sacīt – es mīlu Dievu, – tad tev jādara tas, ko Dievs no tevis grib. Ja tu tagad to nevari, grēku pārņemts un samaitāts, tad tomēr tev jāpatur savā sirdī Dievu savu Kungu un Viņa Vārdu un to jāmīl. Tev jāvēlas no visa spēka dzīvot tā, ka vari sacīt līdz ar ķēniņu Dāvidu: “Es Tevi mīlu no sirds dziļumiem, Kungs, mans stiprums,” [Ps.18:2] un kopā ar svēto apustuli Pēteri: “Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!” [Jņ.21:16] Ja tu Dievu mīli no visas savas sirds, tad tu Viņa vārdu turēsi, kā saka Jēzus Kristus: “Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl.” [Jņ.14:21] Ja tu Dievu mīlēsi no visas sirds, tad tu tīši [apzināti] negrēkosi, un ar saviem grēkiem Viņu neapkaitināsi. Labs bērns ir tas, kas savu tēvu mīl, un cik vien spēdams dara, ko tēvs un māte. Ej tu, mans draugs, un dari tāpat. Mīli savu tuvāku kā sevi pašu. Katrs cilvēks, kas grib tavu palīdzību, ir tavs tuvākais. Viņš, tāpat kā tu, ir Dieva radīts. Jēzus Kristus viņu ir tik grūti un sūri no elles un velna valstības atpestījis, tāpat kā tevi. Kāpēc tad tu gribi no viņa novērsties? Mīli viņu, nevis tāpēc, ka tu cilvēki tevi varētu uzslavēt, bet “visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši.” [Mt.7:12] Pats sevi tu mīli nevis ar viltīgu sirdi, nevis tikai ar mēli un vārdiem, bet pa īstam un no visas sirds. Tāpat mīli savu tuvāko, nedz ar “vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!” [1.Jņ.3:18] Tu sevi mīli nevis remdeni, bet karsti. Mīlestība pret sevi nemainās, bet ir pastāvīga. Tāpat tev jāmīl savu tuvāko, kā saka svētais apustulis Pāvils: “mīlestība lai ir neliekuļota. Nīstiet to, kas ļauns, pieķerieties tam, kas labs.” [Rom.12:9] Tu, cilvēk, sevi tā mīli, ko novērs no sevis to, kas tev var darīt ļaunu, bet dzenies pēc labuma. Tāpat mīli arī savu tuvāko. Lai tāda ir tava sirds attieksme pret viņu.

To tev ir pavēlējis tavs Dievs un Kungs ar šādiem vārdiem: “Tev nebūs atriebties, nedz nemitīgi dusmas turēt pret savas tautas bērniem, bet tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu,- Es esmu Tas Kungs!” [3.Moz.19:18] Kristus Jēzus saka: “Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu. No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” [Jņ.13:34-35] “Tas ir Mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis” [Jņ.15:12] Un svētais apustulis Pāvils saka: “kalpojiet cits citam mīlestībā! Jo visa bauslība ir vienā vārdā izpildīta, proti, tanī: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. – Bet, ja jūs savā starpā kožaties un ēdaties, tad pielūkojiet, ka jūs cits citu neaprijat!” [Gal.5:13-15]

Kas nemīl Dievu un savu tuvāko, bet to ienīst, dzīvo un vārtās visādos grēkos, kaitina Dievu un apbēdina savu tuvāko, patiesi tam nebūs daļas Debesu valstībā. Tādēļ, mans draugs, lai allaž tavās ausīs skan šī mācība: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta, un savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.”

Otrkārt, ieklausīsimies ko Jēzus Kristus vaicā farizejiem pats par sevi, kad viņi bija sapulcējušies. Kā jūs domājat – Kristus, kā dēls Viņš ir? Rakstu mācītājs jautāja Kristum vienam, bet nu Kristus jautā visiem farizejiem. Viņš grib sacīt: Jūs cienīgie kungi mani esat paklausījuši par bauslību, bet neņemiet ļaunā, ka arī es jums ko jautāšu. Jūs daudz lielāties ar savu Mesiju. Sakiet man, kam Viņš pieder? Kā dēls Viņš ir? Farizeji sacīja: “Dāvida.” Tā ir laba atbilde, bet ne pilnīga. Par Kunga Kristus cilvēcību farizeji proti runāt, bet nekā nezina par Viņa cilvēcību. Kristus tiešām ir Dāvida dēls, jo kā cilvēks Viņš ir cēlies no ķēniņa Dāvida cilts, kā saka apustulis Pāvils: “pēc miesas cēlies no Dāvida.” [Rom.1:3] Bet to, ka Kristus Jēzus ir arī patiess Dievs, viņi nezina. Tāpēc Kristus šeit saka: “Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, sacīdams: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku Tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām. – Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?” Jēzus Kristus grib sacīt: es dzirdu, ka jūs, farizeji, domājat, ka Mesija, Kristus esot Dāvida dēls, un patiess cilvēks, un tas ir pareizi. Bet Viņam jābūt arī patiesam Dievam, citādi ķēniņš Dāvids Viņu nebūtu saucis par savu Kungu. Nekad nav dzirdēts, ka tēvs savu dēlu sauktu par kungu vai savu kungu. Jums pašiem bija jāsaprot, ka Kristus ir ne vien tīrs [patiess] cilvēks, bet arī īstens Dievs. “Un neviens nevarēja Viņam atbildēt neviena vārda, un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs Viņam ko jautāt.” Farizeji gribēja Kungam Jēzum darīt kaunu, bet paši aizgāja ar lielu kaunu.

Mācies, mans draugs, pareizi atzīt Kungu Jēzu Kristu, jo tajā tu atradīsi sirdsprieku, žēlastību un mūžīgo dzīvošanu. Viņš ir Dievs un cilvēks, kā saka evaņģēlists Jānis: “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.” [Jņ.1:14]

Jā, mans draugs! Lai tev palīdzētu un atpestītu no grēku nastas un elles mokām, tavam Pestītājam bija jākļūst Dāvida dēlam, tas ir, Viņam bija jākļūst par patiesu cilvēku. Taisnais Dievs bija cilvēkam sacījis: “tai dienā, kad tu ēdīsi no tā [aizliegtā koka], tu mirdams mirsi.” [1.Moz.2:17] Cilvēks šo Dieva Vārdu pārkāpa, un tādēļ visi cilvēki un visa pasaule būtu nolemta mūžīgi velnam, lai tas spīdzinātu un vārdzinātu visus elles ugunīs, ja Jēzus Kristus nebūtu uzņēmies miesu un asinis un tapis cilvēks. Bet tā kā Viņš to ir darījis, un mūsu dēļ nācis šajā pasaulē, tapis par cilvēka bērnu, tad Dievs mūs žēlo sava Dēla dēļ. Par to runā svētais apustulis Pāvils: “kā ar viena cilvēka nepaklausību neskaitāmi kļuvuši grēcinieki, tāpat ar viena cilvēka paklausību neskaitāmi kļūs taisnoti.” [Rom.5:19] Ja Jēzus Kristus, tavs Pestītājs, nebūtu kļuvis par cilvēku, tad Viņš nebūtu varējis izciest mokas un mirt, un caur savu nāvi mūs atpestīt no mūžīgās nāves. Jo Jēzus Kristus ir “nonāvēts miesā.” [1.Pēt.3:18] Tagad tu, cilvēk, vari ar priecīgu sirdi sacīt: “Kristus ir miris par mūsu grēkiem; nāve ir aprīta uzvarā!” [1.Kor.15:3;54]

Turklāt, lai tu varētu tik pestīts no mūžīgām mokām, tad tavam Pestītājam jābūt arī Dāvida Kungam, tas ir, īstenam, mūžīgam, visspēcīgam Dievam, citādi Viņš nespētu šo lielo nelaimi no tevis novērst, un tās dāvanas, kuras tev bija zudušas, Viņš nespētu atgūt. Apdomā pats, cik smagi, cik ļoti smagi bija tavi grēki! Kādi bija Dieva lāsti grēciniekiem, kad Viņš saka: nolādēts ir katrs, kas pārkāpj Dieva vārdu. Kas varēja panest Dieva dusmas? Kā gaidīja velns mūsu dvēseli un miesu, lai dabūtu savos nagos? Kas varētu tevi, ak nabaga cilvēk, no šis lielās nelaimes un bēdām pestīt un izglābt? Neviena radīta lieta, nedz debesīs, nedz virs zemes, nespēj deldēt grēkus, remdēt Dieva dusmas un izārdīt velna valstību un spēku. Tādēļ tavam Pestītājam jābūt patiesam Dievam, ka viņš tevi pilnīgi atpestītu, izrautu no stiprā un bruņotā velna varas, un varētu ievest tevi Debesu valstībā. [Lk.11:21]

Jūs paši zināt, lai samierinātu divus cilvēkus, trešajam jābūt šo abu draugam. Nu bija gadījusies vislielākā ienaidība starp Dievu un cilvēku. Lai samierinātu apkaitināto Dievu ar cilvēku, kas bija Viņu apkaitinājis, Jēzum Kristum jābūt Dieva un cilvēku draugam. Nu vari tu, cilvēk, ar priecīgu muti sacīt un dziedāt: “Tiešām, Dievs ir mana pestīšana!” [Jes.12:2] “Draudzi Viņš pats ar Savām asinīm ieguvis par īpašumu.” [Ap.d.20:28] Tava sirds tagad patiesi zina, ka tu esi atpestīts. Jo mēs tikām salīdzināti ar Dievu Viņa Dēla nāvē. [Rom.5:10] Tu, cilvēk, vari sacīt līdz ar apustuli Pāvilu: Dieva Dēls “mani ir mīlējis un nodevies par mani.” [Gal.2:20] Un svētais apustulis Jānis saka: “Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam Savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu.” [1.Jņ.4:9]

Kungs Jēzus ir arī Kristus, tas ir, tavs Mācītājs, Ķēniņš un Virsnieks. Viņš māca tevi, ka Dievs Debesu Tēvs tuvi mīl no sirds dziļumiem. [Jņ.3:16] Viņš saviem mācekļiem ir pavēlējis pēc savas augšāmcelšanās pasludināt pasaulei to pašu mācību: “eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis.” [Mt.28:19-20] Par visu, ko tu zini par Dievu un Viņa vārdu, pateicies savam Pestītājam un Mācītājam Jēzum Kristum.

Viņš ir Kristus, jo Viņš lūdz par tevi. Viņš lūgdams saka: “Tēvs, ne par šiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu [mācītāju] vārdiem Man ticēs.” [Jņ.17:20] Un pie krusta koka Viņš sacīja: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” [Lk.23:34] Kas ir tie, par kuriem Kristus lūdzas? Vai tad tie nav Viņa ienaidnieki, un tie, kas Viņu pie krusta pienaglojuši? Karavīri Kristu nekad nebūtu situši krustā, ja zemes soģis Poncijs Pilāts to nebūtu pavēlējis. Pilāts nebūtu to pavēlējis, ja jūdi nebūtu brēkuši: Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā! Ko lai daudz šeit saka? Ne jūdi, ne Pilāts būtu varējuši ko spriest [baudīt], ja Viņš nebūtu nesis mūsu sērgas un ciešanas. [Jes.53:4] Tātad Viņš lūdz arī par mums, un mēs varam sacīt: “Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” [Rom.5:1]
Tavs Virsnieks ir Jēzus Kristus, jo kā Viņš velnam atņēmis spēku un tevi no šī nešķīstā gara valstības ir atpestījis tāpat Viņš grib, lai tu Viņam kalpo”svētumā un taisnībā Viņa priekšā visas mūža dienas.” [Lk.1:75]

Tās miesas un to dvēselīt,
Un visu manu nabadzīb,
Tu man, Dievs augstais, devis,
Dod man to valkāt tev par god,
Par labu citiem arīdzan,
Kamēr es nabags spēju,
Dod, sirdī glabāt tavu Vārd,
No velna meliem sargāties,
To Krustu, kas man uzlikts ir,
Līdz galam nest ar pacietīb:
Kungs Jēzus Krist, mans Kungs un Dievs,
Mans Kungs un Dievs,
Nāves bēdās stāv man klāt. Āmen!

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.