107. Ko Dievs aizliedz astotajā bauslī?


Ar skatu uz mūžību

Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas, un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu! [Ps.139.23-24]

Ar skatu uz mūžību

Tuvojas baznīcas liturģiskā gadu mija. Tuvojas noslēgumam vēl viens ceļa posms, kura gaitā Tas Kungs mūs, savu tautu, ar pacietību un žēlastību ir vadījis pa saviem ceļiem, un mēs katrā aizejošā gada dienā esam mācījušies to, ka “visi Tā Kunga ceļi ir žēlastība un uzticība tiem, kas tur Viņa derību un Viņa liecības” [Ps.25:10]. Zīmīgi, ka liturģiskā gada beidzamā – Mūžības – svētdiena nes vārdu un atgādinājumu, kas liek mums skaidri apzināties sava dzīves ceļojuma mērķi un lūgt: “Kungs, vadi mani pa mūžības ceļu!”

Mūsu ceļi nav vērsti uz šo pasauli un nepaliek tajā. Katrs, kas iegājis Tā Kunga namā uz palikšanu, ir iegājis pa mūžības vārtiem un uzsācis gaitu pa mūžīgās dzīvības ceļu. Tas, kurš iet pa šo ceļu, zina un uzlūko arī šī ceļa mērķi. Kristīgais cilvēks dzīvo un tam jādzīvo ar skatu, kas pievērsts mūžībai.

Iespējams, ka arī daudzi neticīgie labprāt dzīvotu ar mūžībai pievērstu skatu, taču nespēj to. Nespēj tāpēc, ka ceļš uz mūžīgo dzīvību ved cauri nāvei un, uzlūkojot mūžību, ir allaž jāierauga un jāuzlūko arī nāvi, kas ir tās ceļā. Neticīgie nespēj uzlūkot nāvi un ar to saistīto Dieva tiesu un spriedumu par savu dzīvi, jo šīs lietas iznīcina viņus un viņu dzīvi. Tāpēc viņi dzīvo ar skatu, kas novērsts no nāves, bet līdz ar to arī no mūžības un mūžīgās dzīvības. Šo novēršanos no nāves var redzēt vai itin visā, kas liecina par šīs pasaules ļaužu dzīvi un to centieniem. Tie radījuši pat tādu kā Dzīves Baudīšanas kultu, kura izpriecu “liturģijā” nav vietas īstai nāvei un tās pieminējumam.

Kāds gudrais ir labi sacījis, ka tikai tur, kur nav patiesa prieka, cilvēki izgudro izpriecas. Šai pasaulei nav un nevar būt patiesa prieka, tāpēc tā aizvien vairāk meklē izpriecas. Izpriecas ir kļuvušas par savdabīgu šīs pasaules izmisuma un bezcerības zīmogu. To skaidrākos brīžos jūt arī paši pasaules ļaudis, jo Radītājs taču arī viņu sirdīs ir ielicis mūžības alkas: “Visu Dievs ir savā laikā jauki iekārtojis, pat ari mūžību Viņš ir licis cilvēku sirdīs; žēl tikai, ka cilvēks nevar izprast Dieva darbu – ne tā iesākumu, ne galu.” [Sal.māc.3:11] Bet, kamēr mūžība, kas ielikta cilvēka sirdī, nesastop mūžību uz Dieva ceļiem, viņa dvēselei nav paliesa prieka un miera.

Reizēm šīs pasaules ļaudis, paguruši no savas bezjēdzības un vīlušies šīs pasaules izpriecās, krīt bezcerībā un meklē nāvi vai sava veida aizmirstības vai ilūziju “mūžību”. Taču šī viņu iedomātā nāve vienmēr ir nāve bez Dieva tiesas un sprieduma par viņu dzīvi un tāpēc – nav īsta; bet bez īstas nāves nav arī īstas mūžības. Īsto nāvi un īsto un mūžīgo dzīvību viņi tomēr vēl aizvien nespēj uzlūkot, jo nespēj uzlūkot un pieņemt Dieva tiesu un spriedumu par savu dzīvi.

Tāpēc cilvēks, kas dzīvo ar skatu, kas novērsts no nāves, bez patiesās dzīvības gaismas būdams, bēg no Dieva tiesas un staigā šīs pasaules tumšajos un greizajos ceļos, sagandēdams sevi un citus aizvien vairāk.

Ar skatu uz mūžību un dzīvības gaismā šīs pasaules ceļos var staigāt vienīgi tie, kas ticībā izgājuši cauri īstenai Dieva tiesai un nāvei, kas nāk no Dieva vārda. Tie ir dzirdējuši Jēzus Kristus vārdus un ticībā pieņēmuši Dieva tiesu un spriedumu par savu dzīvi jau tagad, tādēļ mūžīgā tiesa tos vairs negaida un tie no nāves jau ir iegājuši dzīvībā [Jņ.5:24]. Tie ir miruši un augšāmcēlušies Kristībā un ticībā līdz ar nonāvēto un augšāmcelto Dieva Dēlu. Arī viņi, skatīdamies uz mūžību, redz savu nāvi un tiesu, taču viņu nāve un tiesa ir ietērpta un aizzīmogota krustā sistajā Pestītājā, aiz kura krusta tie redz dzīvības pilnu mūžību.

Tā kristīgais cilvēks dzīvo ar skatu, kas pievērsts mūžībai. Kristū tērptā un aizzīmogotā nāve un Dieva tiesa ik dienas izdeldē grēku un nāvi no viņa dzīves, bet augšāmceltajā Kristū tērptā mūžība un dzīvība, ko viņš redz aiz šīs nāves, lej pār visu viņa dzīvi savus dziedinošos starus. Dievs viņu vada pa mūžības ceļu; šis ceļš ir skaidrs un taisns Dieva priekšā. Tā nu kristīgam cilvēkam pat nāve vairs nav nāve, bet dzīvības vārti, brīdis, kad tā mūžība, kas ielikta viņa sirdī, sastop savu avotu un piepildījumu Kristus godības mūžīgajā valstībā.

Gods lai ir Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam, kā bija sākumā, tagad un vienmēr – mūžīgi mūžos, āmen!

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.8 (15)]

Birkas: , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.