157. Kas ir eņģeli?


Ar labu izglītību saistītā atbildība

Bieži šo aspektu neievēro vai pilnīgi aizmirst. Jau minējām, ka izglītība nozīmē pastāvīgi būt gatavam kalpot. Taču, pārejot no vienas klases otrā, no vienas skolas uz otru, tiecoties pēc arvien augstākiem diplomiem, tas var piemirsties. Kad mācības beidzas, iespējams, ka students turpina studēt ārzemēs. Būtu labi, ja vēlāk viņš atgrieztos, lai kalpotu savai valstij vai pasaules sabiedrībai.

ar labu izglītību saistītā atbildība

Tomēr notikumi var iegūt citu virzienu, piemēram, ja viņš augstāk par visu nostāda kalpošanu pats sev. Visas viņa studijas var būt viena vienīga apliecību un diplomu krāšana, lai dabūtu vadošus amatus vai lielu algu. Ja šiem amatiem un algai ir maz kopīga ar dzimtās zemes dzīvi un problēmām, kam šī cenšanās bija vajadzīga? Arī no tautas viedokļa raugoties – kāpēc gan izglītot šo cilvēku par vislielākajiem līdzekļiem, ja vēlāk viņš tai pagriež muguru? Šāds students varētu teikt: “Es izmantoju savu prātu, lai iepazītu gudrību, neprātu un muļķību.” Tādējādi šī gudrība ir “vēja ķeršana” (Sal.māc.1:17).

Iespējams, ka daudzu studiju gadu iznākums ir egoistiski darba meklējumi un naudas kāre. Var notikt arī ļaunāk. To labi raksturos divi piemēri. Pēc divdesmit vai pat trīsdesmit gadu ilgām studijām tehnoloģijas students iekļūst vadošā amatā lielā koncernā, kas izgatavo ļoti bīstamas bērnu rotaļlietas. Iespējamā ļaunuma dēļ, ko šīs rotaļlietas varētu nodarīt, daudzās valstīs tās ir aizliegtas. Bet šis inženieris un vadītājs? Vai viņš kalpo savai valstij un pasaules sabiedrībai tādos mērogos, kas pielīdzināmi viņa izglītošanai iztērētajiem valsts izdevumiem? Nē, viņš saņem lielu algu par darbu, kas ir tikai un vienīgi iznīcinošs. Otrs piemērs: students, kas padziļināti studējis filozofiju un literatūru, pēc ilgākas akadēmiskas izglītošanās strādā izdevniecībā, kas izdod galvenokārt jaunatnes raksturu un morāli graujošu literatūru. Tur maksā “lielo rubli”. Ja tāds ir viņa augstās izglītības iznākums, kāpēc sabiedrība ilgstoši maksājusi par viņu lielu mācību maksu? Ko tā ieguvusi? Vai postītāju darbu var uzskatīt par ieguvumu?

Šo izglītības problēmu nevar atrisināt, ieviešot stingrus likumus, piemēram, lai noskaidotu, ko visi skolnieki un studenti mācās, kā izmanto mācību laikā apgūto un kur iestājas darbā. Šāda sistēma nekad nav darbojusies totalitārās valstīs un nedarbosies nekur citur. Dažās valstīs ar šādu iestāžu ziņu vai pat to pavēli ir notikušas šausmu lietas. Tādēļ pastāv tikai viena iespēja, kā nodrošināt to, lai sabiedrībā pieejamo izglītību izmantotu pozitīvos nolūkos: pašai tautai jānosprauž sev tādi ētiski mērķi, lai pamata un augstāko izglītību varētu plānot un izmantot individuālai rakstura izaugsmei un kalpošanas darbam sabiedrībā.

Vēl kāda atbildības izjūta

Šī atbildība ir saistīta ar valsts skolu un citu mācību iestāžu iekšējo ikdienas dzīvi, kurā noteikti jābūt gan ētiskajam, gan morālajam aspektam, jo izglītība nevar būt tikai smadzeņu un formālu zināšanu jautājums. Izglītībai ir noteikti jāaptver miesa, prāts un dvēsele – visa personība. Tāpēc skolas vai mācību iestādes mērķim jābūt – palīdzēt visiem skolniekiem un studentiem augt garīgi un ētiski, pilnveidot savu personību, uzņemties pilnu atbildību par savu dzīves ceļu un attiecībām ar citiem cilvēkiem.

Daudzu skolu un mācību iestāžu darbs ir neapmierinošs, dažkārt divējādi – atstājot novārtā savus pienākumus un nepārprotami rīkojoties nepareizi.

Pirmajā gadījumā skolnieki tiek atstāti bez kārtīgas uzraudzības un kļūst iespējama situācija, kad skolā notiek daudz sliktu lietu, kuras neviens ne redz, ne dzird. Dažkārt gadās, ka bērni pabeidz skolu un stāsta, ka visus skolas gadus tur ir notikušas šausmu lietas, kurās neviens nav iejaucies. Ja kāds to pajautātu skolotājiem, viņi droši vien visu noliegtu: “Nē, cik man zināms, nekas tāds nenotika.” Līdz ar to skola gadiem ilgi nevis tiekusies veidot pozitīvas personības, bet gan darījusi pilnīgi pretējo.

Otrajā gadījumā skolotāji, vismaz daži no viņiem, ir tieši atbildīgi par negācijām skolā. Ja tādas lietas skolā patiešām notiek, skolotāji, acīmredzot, māca morāli sliktas lietas, un izglītības līmenis tādā vietā ir nožēlojami zems: izglītības darba vietā iestāde dara postītāju darbu. Šeit varam gūt divas mācības. Pirmkārt, skola nevar pastāvēt tikai skolotāju un skolnieku dēļ; tai vienmēr jābūt iestādei, kuras darbā piedalās un par ko noteiktā veidā dalās atbildībā visa sabiedrība. Otrkārt, sabiedrības locekļiem jātiecas pēc tādas izglītības, kura veidotu raksturu, ieaudzinātu labus ētiskos standartus un radītu nesašķeltas personības ar augstu morāli.

Kopš seniem laikiem Dieva tautas vidū ir bijusi paruna, ka nepatiesas zināšanas vienmēr dara uzpūtīgu, bet patiesa mīlestība un zināšanas cilvēku ceļ (1.Kor.8:1). Ir arī zināms, ka “bijība Tā Kunga priekšā ir atziņas sākums” (Sal.pam.1:7). Protams, šie vārdi attiecas uz dziļākajām zināšanām, ko vien šajā pasaulē var apgūt.

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.