160. Kas ir augstākā no Dieva radītajām redzamajām būtnēm?


Uz nāvi draudziņ sataisies! [639]

Nāc, cilvēks, uzskat miroņu! Tas aridzam dzīvs bijis.
Viņš bijis cilvēks, tā kā tu; Tev ar rīs, kas šo rijis!
Tam bij papriekš, tev jāiet pēc; Dar, tā kā prātigs cilveks mēdz,-
Pats sevi mācies pazīt.


No pasaul’s šķirties sataisies Un pastra stundu piemin.
Dažs, kas nedoma, drīz aizies, Jau nāves pīšļos iemin.
Ta reize šodien viņu sauc, – Kas zin, tev rītu ja-aizbrauc,
Vaj vēl šo pašu vakar’!

Nesaki: es jauns cilvēciņš, Vēl ilgi dzīvot varu!
Ak ne, jau šis tavs vezumiņš Gan pietiek izlaist garu.
Cik drīz tu vari kapā būt, Cik drīz tev nāve var piekļūt, -
Jo ta nelūko gadus!

Tev dvašu velkot dieniņas Uz savu galu steidzās;
Un tik kā krūtis atpūšās, Ar dzīvib’s daļa beidzās.
Tev nāve, ko tu tāļu škiet’, Uz visām pēdām pakaļ iet;
Tu visur līdz to nesi!

Nesaki: Es vēl vesels, spirgts; Pie sirds iet ēdiens, dzēriens!
Kas zin, tas koks jau mežā cirsts, kas tev par zārku mērens.
Ikkatris solis, ko tu sper’, Pie past’ra gājuma pieder
Un māca, ka gals nākams.

Kā rasa nozūd dzīviba, Kā vakareja diena,
Kā kusdams sniegs pavasarā, Kā sapņi, dūmi, ēna.
Kad to nedomāt nedoma, Tad labu nakti jāsaka,
Tad šeitan jau izdzīvots!

Tad dzīvdams jel dzīvo tā, Ka vari nomirt svēti;
Tu nezini: kur, kad un kā Tev gals var uziet lēti.
Apdoma labi, ko tu dar’, Viens brīds, viens acumirklis var
Uz mūžibu tev aizvest.

Tev vaj tad satasisīts, vaj ne, No pasaul’s ja-atstājas!
Tapēc lai gāda dvēsele, Ka tai tad labi klājās.
Lai iet pie sirds šīs mācibas, Jo tavā augšāmcelšanās
Tāds būsi, kāds tu miris.

Nedoma: par to bēdas maz! Kad vājums spēkus lauzīs,
Tad laiks būs priekš atgriešanās, Gan Dievs man tad paklausīs!
Kas zin, vaj tiksi slimībā, Vaj neņems’ galu ātrumā;
Kas tad tev spēs palīdzēt?

Jo kas iekš grēkiem priecajās Un žēlastibas gaida,
To žēlastiba tad atstās, To vels tad ellē spaida.
Tad pirms tu mirsti, mācies mirt, Lai bargu tiesu tu nedzird’,
Kad Dievs nāks past’rā sodā.

Uz savu nāvi sataisies; Tā doma visās lietās:
Vaj tas man labi izdosies, Kad mirtu uz šās vietas?
Vaj varu tagad drošs aiziet Un tur priekš Dieva pastāvēt?
Tad nāve tev nekaitēs.

Tad mūžam, kad nāks augstais Dievs Ar godibu uz tiesu,
No nāves izrauts līgsmosies Ar dvēseli un miesu.
Sataisities pie laika steidz, Ar Dievu savu dzīvib’ beidz;
Ak cilveks, piemin galu!



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

4 atsauces par “Uz nāvi draudziņ sataisies! [639]”

  1. Juris:


    Viena no svētīgākajām pieredzēm, ko esmu saņēmis, būdams jauns kristietis, bija kādas pieredzējušas personas padoms izpētīt, kā katrs cilvēks iztēlojas savu virzību pēc nāves. Zinošo personu uzklausījis, no sākuma domāju, ka viņa pārspīlē. Sāku neuzkrītoši jautāt – kur nokļūs tava dvēsele, kad nomirsi? Pareizticīgie un staroveri vai katrs apgalvoja, ka nokļūs ellē. Katoļi un daži luturāņi – ka šķīstītavā. Ārkārtīgi reti saņēmu atbildes, ka debesīs, jo Kristus par to ir samaksājis.
    Pamēģiniet arī jūs! Kur to darīt? Kristīgajā draudzē, protams! Kur gan citur!

  2. Juris:


    Autoram (ne dziesmu grāmatai) vēlos jautāt, kur dabūji tik foršu bildīti? Vai nepiestrādā policijā?

  3. e-baznicens:


    nē, cik man zināms nepiestrādā,
    …e-bildes parasti tiek izraktas no i-vides e-dzīlēm

  4. gviclo:


    Ījābs:

    Taču es zinu, ka mans pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem, un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu. Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs un ne jau kā svešinieku un pretinieku, Viņu, pēc kura mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies!



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.