306. Kā Svētā kristība dāvina mums mūžīgo svētlaimību?


Apslēptā dzīve

Jūsu dzīve līdz ar Kristu apslēpta Dievā (Kol.3:3).

Apslēptā dzīve

Mūsu dzīve apslēpta Dievā – apslēpta Kristū! Kristus ir mūsu dzīvība, bet Kristus ir apslēpts. Tādēļ mūsu dzīve ir apslēpta. Tā šeit runā apustulis. To apstiprina arī visu svēto pieredze. Bet mēs tam negribam piekrist un sakām: ja tā būtu īsta dzīve ar Kristu Dievā, tad tā nebūtu apslēpta, bet parādītos skaidri, kaut kā vairāk tiktu pamanīta, ieraudzīta un sajusta. Bet aplūkosim, kā tas ir. Tas ir tiesa, “kas tic uz Dieva Dēlu, tam ir liecība Viņā” (1.Jņ.5:10), un “Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni” (Rom.8:16).

Apustulis Jānis bieži atkārto, ka mēs droši zinām, ka esam Dieva bērni, piederam Dievam un Viņš mājo mūsos. Taču cilvēks, kas nav piedzīvojis atgriešanos, atmošanos no grēka miega, bauslības uzbrukumu viņā, glābšanu Kristū un jaunu dzīvi sekošanā Viņam, bet joprojām ir vienots ar pasauli, kaut arī nav tik rupjos grēkos – tas tiesa, šāds cilvēks maldina pats sevi, ja iedomājas, ka, par spīti visam, viņš dzīvo apslēpto dzīvi ar Kristu Dievā, jo viņš šo tekstu grib saprast tā, ka dzīvei Kristū nav nekādu noteiktu pazīmju, nekāda spēka un nekādu ārēju apliecinājumu.

Bet taisnība ir Svētajiem Rakstiem, kuri māca, ka labs koks būs pazīstams pēc Gara augļiem. Garīgās dzīves apslēptība ir skaidrojama šādi: pirmkārt, mūsu kritušais, aklais prāts nekad pilnībā nesaprot Gara augļus un darbus, nekad tos pilnībā nenovērtē, bet pats vēlas šo dzīvi satvert ar savām rokām, redzēt to un pārbaudīt. Dažkārt mēs neesam apmierināti ar tiem Gara augļiem, kas uzskaitīti Svētajos Rakstos, un tāpēc paši vēlamies noteikt, kā vajadzētu izpausties garīgai dzīvei.

Tā, piemēram, kad Svētie Raksti piemin mīlestību, prieku, mieru kā galvenos Gara augļus, daudzi saka: “Jā, bez šaubām, kad saņēmu visu savu grēku piedošanu, manā sirdī bija jauna mīlestība, prieks un miers ar Dievu, kas iepriekš nebija bijis. Bet kādi ir šie augļi? Tās ir tādas vājas un nepastāvīgas lietas manī. Man vajag lielāku mīlestību, prieku, mieru, lēnprātību” utt. Vai arī mēs tiecamies pēc kādām iekšējām sajūtām vai pieredzes sevī, un, kad šādu sajūtu nav, mēs tūlīt sākam šaubīties par savu garīgo dzīvi.

Otrkārt, mūsu dzīve Dievā ir visvairāk apslēpta tad, kad Dievs ne tikai atņem visas ticības sajūtas un spēku, bet arī pieļauj mūsos daudz grēku un vājību, ļauj sātanam mūs sāpīgi sijāt, kārdināt un mocīt ar grēcīgām domām, kārībām un iekārēm, tā ka mēs tik ļoti aizmirstamies, ka – Pēteris noliedz To Kungu ar meliem un lāstiem, Pāvils un Barnaba sāk strīdēties utt. Kad kas tamlīdzīgs notiek ar mums, tad jāuzdod sāpīgais jautājums – kur ir mūsu dzīve ar Kristu Dievā? Mēs jūtam, ka ticēt Dieva Gara mājošanai mūsos ir vienkārši muļķīgi! Tas, šķiet, nav Dieva, bet velna gars. Tomēr mūsu dzīve ar Kristu ir patiesi dziļi apslēpta.

Turklāt Dievs pieļauj visa veida neglītus piedzīvojumus, negadījumus un ciešanas, kas stājas mūsu ceļā un pārņem mūs kā lieli plūdi. Tā pret dievbijīgo Ījabu vienlaikus vērsās visi spēki – daba, cilvēki un gari, kad laupītāji, vējš un vētra nolaupīja viņam visu, kas tam bija, pat viņa bērnus. Velns plosīja viņa miesu, sieva izsmēja viņa ticību, viņa nožēlojamie mierinātāji uzkrāva viņam jaunus akmeņus uz viņa nastas un viņa paša sirds sacēlās ar jautājumiem pret Dievu, tā ka viņš pat nolādēja savu dzimšanas dienu! Kur tagad ir vīrs, kas bija tik bagāti apveltīts ar žēlastību un kuram līdzīga nebija visā zemē? Kur palika draudzība ar Dievu, kuru tam pienāktos baudīt? To katrā ziņā var saukt par dziļu mūsu godības apslēptību.

No visiem ļaunumiem, kas apklāj un apslēpj mūsu dzīvi ar Kristu, pats lielākais tomēr ir grēks. Salīdzinājumā ar to, mūsu ārējās ciešanas ir zelts, ko cilvēks drīz vien var mācīties uztvert kā tēvišķu rīksti – ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca (Sal.pam.3:12). Bet pats smagākais ir grēks, velna plosīšanās miesā, nemitīgā iekāre grēkot un tam sekojošā nāves sajūta un doma, ka mums pēc taisnības jābūt Dieva pamestiem un Gara atstātiem.

Tie ir patiesi nāves dūrieni, kas iet caur mūsu kauliem un smadzenēm un aptumšo mūsu žēlastības dzīvi. Šādās reizēs parasti nekas cits nelīdz, kā vien atmest visas cerības uz savu dzīvi un raudzīties vienīgi uz mūžam nemainīgo Dievu, lai Viņš mūs glābj un palīdz. Bet, kad lietas atkal noskaidrojas, mēs no jauna varam redzēt ne tikai Dieva nemainīgi tēvišķo sirdi un pilnīgo Kristus taisnību šīs melnās tumsas vidū, bet arī īstu, dzīvu, cīņas pilnu žēlastības dzīvi savā sirdī. Tā mēs mācāmies, kā Dievs vada Savus svētos neparastos veidos un apslēpj zem nāves dzīvību, zem grēka – taisnību, zem dusmām – žēlastību, zem elles – debesis. Tā ir Dieva augstā gudrība, un tā mums nepieciešama pāri visam citam, lai mēs spētu pastāvēt kopā ar To Kungu

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.