356. Kad mēs esam patiesi sagatavojušies un cienīgi piedalīties Svētajā Vakarēdienā?


Apmaiņa

Tās bija vītņveida trepes, kas tiecās arvien uz augšu, līdz izgaisa nepārredzamajā dūmakā, kurā visas noteiktās līnijas, viss konkrētais, viss skaidros vārdos izsakāmais kļuva nedefinējams, acīm netverams. Jebkuras parādības, jebkuras izpausmes, šķiet, nevis tuvināja, bet attālināja objektus. Dīvaini, taču šo attālumu nevarēja nosaukt par plaisu, par robežu, pirms kuras beidzas viens, bet otrs iegūst sākumu. Neraugoties uz visu, valdīja nepārtrauktība, tā pastāvēja gluži kā nogrieznis, kam bija gan sākums, gan gals.


Trepes vijās uz augšu. Tās sastāvēja no dažādiem materiāliem, kas, kā likās, papildināja viens otru un katrs no tiem bija jēdzieniski noslogots. Atlika tikai minēt to patieso nozīmi; protams, ja vien tāda tai tika piešķirta jau no iesākuma, nevis radusies nepārvaramā vēlmē visam piedēvēt papildus slēptu jēgu. Cik gan bieži tā notiek, vai ne?

Daļa pakāpienu bija no bruģakmens. Pavisam parasta bruģakmens, kas laika gaitā bija noslīpējies no daudzo pēdu pieskāriena. To asās malas bija kļuvušas noapaļotas, tāpat arī virsma vairs nebija perfekti gluda. Dažu brīdi likās, ka tajā ir palikuši pēdu nospiedumi – lūk, kāds kurpes purngals vai kailas kājas papēdis ieminis savu parakstu. Saule, kas retumis izlauzās cauri dūmakai, haotiski mētājot savus starus, veidoja ap bruģakmeņu noberzumiem savas dīvās rotaļas, savijoties mezglos, zīmējot acīs krītošus zaķīšus vai varbūt mudinot atcerēties kāpiena mērķi…

Trepju margas galvenokārt bija no koka. Tur, kur tās vispār bija. Koks, neslīpēts un atskabargains, tiecās ieķerties plaukstās, kuras pie tā cerīgi vai varbūt izmisīgi meklēja glābiņu, atbalstu, pamatojumu. Jo kāpiens nebija viegls.

Kāds margā bija papūlējies iegriezt vārdu “mīlestība”. Rakstītā autors sen jau bija projām, ne viņš pats, ne kāds cits vairs nevarēja paskaidrot, kāpēc tas ticis darīts, taču pats vārds bija pārdzīvojis rakstītāju un turpināja nodarbināt augšup kāpjošo ļaužu prātus. Varbūt tieši šajā uzrakstā slēpās norāde uz mērķi tā vispilnīgākajā pakāpē?

Muļķības. Tas nevar būt mērķis. Mērķis nevar būt nedefinējams, mērķis nevar būt sajūtu kamols, kurš nepadodas atšķetināšanai, mērķis nevar būt jūsma, mērķis nevar būt sadzīvē izčākstošas savstarpējas tirdzniecības subjekts, kurš sastāv no divām “īstajām” pusēm, kas katra par sevi, tātad, ir nepilnvērtīga…

Vējš atnesa ziedu smaržu. Varbūt tie nebija ziedi, bet trepju augšgalu tīstošās dūmakas dvesma. Tā atgādināja mīlestību. Mīlestību, kas nerodas vienkārši tāpat, mīlestību, kurai pašai par sevi piemīt gan dzīvības spēks, gan tendence būt destruktīvai, nonāvējot arī tās nesēju.

Lai cik liela būtu augšup kāpjošo ļaužu pretestība pret domāšanu kā apceri vispār, margās iegravētais vārds kā nolemts stāvēja acu priekšā. Bez tā vienkārši nevarēja iztikt. Var izravēt vārdnīcas, var apgūt pretdabiskus dzīves modeļus, kur savstarpējo saistību apzīmēšanai var tikt lietoti surogātapzīmējumi, var likt izkastrēt sevi vai sterilizēt, taču nevar nogriezt savu ēnu. Pat atskabargainais margu koks, pat nomītie akmeņi bija mīlestībā lietoti, atstājot katrā pa druskai no pieskāriena.

Ļaudis plūda un plūda pa kāpnēm uz augšu. Dīvaini, bet iegrebtais uzraksts ikkatram primāri atgādināja sevi pašu – kā īpašnieku, patērētāju, parāda iekasētāju. Solis pa solim, pakāpiens pa pakāpienam lika vērsties uzrakstam uz pašu kāpēju, jo, pat ja dolce vita ir tikai atspulgs saulē mirguļojošā bruģī, kas gan tā būtu bez personīgas līdzdalības pašam atrodoties tās centrā? Vai Eiripīds būtu kļūdījies, kad Helēnas mutē tas atrada vārdus par “sevis mīlestību un slēptu taisnīguma svētumu sevī”?

Mūris, kas uzcelts no rūpēm mīlestību piesavināt kā dzīvotbaudu, kā pirkšanas, pārdošanas un maiņas objektu, vai vismaz abpusēji pieņemama līguma noformēšanu un uzturēšanu, ir stingrs sargs visam labajam, kas izrādās nav nekas cits, kā savējais un paša. Viss labums. Savs paša labums.

Mūris, kas ieskauj katru kāpēju, pasargā no iegrebtā vārda apdomāšanas, jo tas pieprasa būt “citam pašam”. Mūris labākajā gadījumā pieļauj nelīdzdalīga liecinieka statusu. Nosacīta kļūst jebkura darbība – kāpšana, rokas slidināšana pār iegrebto vārdu, papēža likšana iepriekšējā gājēja atstātajā gropē, spoguļošanās saules staros un acs miegšana par atbildi saules zaķim…Lai cik savādi neliktos, par mīlestības asi kļuvušais pašlabums steidz sagraut mistēriju ar kaislības, izpriecas un orgasmoloģijas palīdzību.

Es turpināju kāpt. Plaukstas jau bija pilnas ar skabargām kā atgādinājumiem par man nepiederošo, ikviens pakāpiens augšup runāja par divpusēju, ne vienpusēju darbību, par sadarbību, darbu, kas īstenojas līdzsvarā. Līdz šim es domāju, ka eksistē kāds nosacījums, kāds nepārvarams “bet”. Tas lika sakost zobus un kāpt aizvien augstāk, jo – jo es tuvojos mērķim, jo tuvāks tas top man. Tas ir likums, bez kura pastāvēšana nav iespējama. Nezin kāpēc it īpaši šobrīd šis likums sāka kļūt pagalam apšaubāms.

Es turpināju kāpt. Saules zaķu mirguļošana pārvērtās vienlaidus gaismā, kas žilbināja acis. Cauri neredzamajam redzu, ka pretī pa kāpnēm nāk kāds cilvēks. Tas tik ļoti līdzinās man, taču tai pat laikā neesmu es. Kad mēs nonācām uz viena pakāpiena, tad izšķirt, kurš no mums ir kurš, bija praktiski neiespējami. Es pasmaidīju, un smaids īstenojās viņa sejā. Es atviegloti uzelpoju, viņš šajā pašā mirklī nopūtās. Kad atrāvu roku, kas bija asiņaina no skabargu plēstajām brūcēm un pamīņājos uz noberztajām kājām, viņš jautāja par tiem, kas palikuši iepakaļ. Viņš jautāja par iegrebto uzrakstu, vai tas ir saglabājies? Man iešāvās prātā doma, ka tieši viņš ir uzraksta autors. Viņš to nenoliedza, taču arī neapstiprināja. Tas ir uzraksts, kas neatrodas noteiktā vietā un nav padots dažādu skaidrojumu nosacītībai. Ja nu tas ir beznosacījuma uzraksts, kas izsaka ko absolūtu?

Priekšlikums mainīties drēbēm bija patiesi negaidīts. Es kaunīgi novērsos, taču pēc apmaiņas jutos kā visus ceļa putekļus un grūtības noskalojis. Tie bija pagaisuši, tāpat kā jebkurš izdomāts, dzemdināts apgrūtinājums, kas neizbēgami stājas beznosacījuma vietā. Ikdiena bija beigusies, tās iespaids uz mīlestību bija miris, jo rutīna nav mīlestības koma, bet koeksistenciāls darbs. Drēbju maiņa, ja vēlaties, tādu drēbju, kuras mazgātas un skalotas beznosacījuma asinīs veido saikni, kura stiprībā attāli var atgādināt vienīgi Gordija mezglu. Apmainot drēbes, mēs bijām kļuvuši viens par otru, par vienu otrā, par mīlestību bez nosacījumiem, par mīlestību, kurā nav paša.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

  * - ievadot atsauci ar linku, tā var parādīties ne uzreiz