333. Vai draudzes gans var piedot grēkus?


Aklo vadīšana

Un tad mūsu skats pievēršas aklajiem, par kuriem tagad ir runa. Viņi nevar iet, tāpēc ka nevar atrast ceļu. Viņi aizķeras aiz katra nelīdzenuma un klūp, un, ja nav acu gaismas, tad ir iespējams vienīgi bikli ierauties kaut kādā kaktiņā. Aklajiem nepieciešama palīdzība. Aklus cilvēkus apņem tumsa. Un, ja tas ir piesaistījis mūsu uzmanību, tad varam padomāt arī par tumsu saistībā ar nāvi, par nāves varu un neizbēgamību.


Saistībā ar šo pantu es gribētu pastāstīt kaut ko personīgu. Man tas bija liels pārsteigums, kad vienā no šīs dienas sprediķa tekstam paredzētajiem lasījumiem ieraudzīju tieši šo vietu no pravieša Jesajas grāmatas. Jo tieši šie vārdi par aklajiem otrajā aprīlī pirms četrdesmit trim gadiem bija tas Bībeles pants, kas manai sievai un man mūsu laulības ceremonijā tika sniegts līdzi kā ceļamaize, uzsākot kopējo dzīves gaitu. Ir saviļņojoši, atskatīties uz noieto ceļu, pa kuru esam vadīti jau vairāk nekā četrus gadu desmitus. Un tad var tikai pabrīnīties par to, pa kādiem gan ceļiem mēs tiekam vadīti – pa ceļiem, kas vispār nav pazīstami un kurus nav iespējams arī izplānot. Ko gan mēs varam zināt par savu. nākotni?

Es domāju, ka tā ir pieredze, ko guvis ne viens vien mūsu vidū. Bieži vien tikai atskatoties, atveras acis Dieva labestības un klātesamības brīnumam.

Dzīves ceļi mūža garumā nekādā ziņā nav vienmēr tikai gludas šosejas, pa kurām iespējams ātri doties uz priekšu. Nē, bieži vien tie met līkumus, ir tumsas klāti un dažkārt izskatās kā tādi, kas noveduši bezizejā. Akli mēs esam visi, ja runa ir par ieskatu nākotnē – tā nav caurskatāma un ir tīta necaurredzamā miglā. Daži tad ķeras pie astroloģiskiem padomdevējiem, izmanto gaišreģu pakalpojumus vai citus līdzekļus, lai ieraudzītu to, ko redzēt nav spējīgi.

Bet šeit tad nu atcerēsimies, ko apsola Dieva vārds: “Es vadīšu aklus pa ceļiem, ko tie agrāk nepazina, pa tekām, kas tiem bija svešas; Es darīšu tumsību viņu acīm par gaismu un nelīdzenumu par līdzenu ceļu. To visu Es darīšu un no tā neatkāpšos.” Dievs mūs ņem pie rokas un vada.

Bet kā tad Viņš to īstenībā dara? Vispirms jāieklausās, ko Viņš mums saka savā vārdā: Es tevi gribu vadīt un tieši tur, kur tu nezini ceļa un to neredzi. Dievs mūs ņem pie rokas ar Savu Vārdu, un tādēļ ir labi, ja mēs šādus vārdus arī iegaumējam, iekaļam – kā, piemēram, no 23.psalma: “Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās, ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens.” Vai 37.psalma 5.panta vārdi: “Pavēli Tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs.” Kristībās, iesvētībās, slēdzot laulību, šādus Bībeles pantus var dot līdzi un var iegaumēt visam mūžam. Tas var notikt arī, atlaižot no Vakarēdiena, kad tas saņemts. Tādā veidā Dievs mūs vada cauri laika tumsai.

Šī vadība īstenojas arī, mums sarunājoties ar Dievu lūgšanā, proti, pateicoties Viņam par to, ko no Viņa saņemam ik dienas, un izlūdzoties no Viņa to, kā mums trūkst un kas mums vajadzīgs. Pie atziņas par to, kā Dievs mūs vada visā mūsu dzīvē, var nokļūt vienīgi tad, ja regulāri Viņu lūdzam, Viņam pateicamies – rītos, vakaros un it īpaši arī pirms un pēc ēdienreizēm. Lūgšanā mums tiek atvērtas acis – lai mēs spētu saskatīt bagātīgās Dieva dāvanas, ar kurām Viņš mūs apgādā ik dienu.

Un beidzot – ja dzīvojam, turoties Dievam pie rokas, labi iederas Viņa slavēšana ar dziesmu. Tam labi noder daudzās dziesmas Dziesmu grāmatā. Un Dziesmu grāmata verama vaļā ne tikai dievnamā, dievkalpojumā, bet arī mājās, ģimenē. Cik tas ir svarīgi un skaisti, to varu apliecināt pēc paša pieredzes. Arī tagad, kad mūsu bērni ir atstājuši mūsu mājas, mēs – mana sieva un es – ik rītu kopīgi: nodziedam kādu dziesmu.

Un tā mums ir trīs lietas, ko šodien paņemt līdzi savā dzīves gaitā – paņemt līdzi un stingri pie tām turēties. Pirmkārt, tas ir Dieva runātais vārds, kas mūs paņem aiz rokas un vada pa nepazīstamiem ceļiem. Otrkārt, lūgšana, kurā mēs varam un kurā mums vajag sarunāties ar Dievu, pateicoties Viņam par to, ko esam saņēmuši un ņemam no Viņa, un izlūdzoties to, kā mums trūkst. Treškārt, slavas dziesma, kas mums sniedz stiprinājumu un citiem prieku.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.