182. Ko Jēzus dara, būdams mūsu pravietis?


Aicinošā Dieva balss

Un Dievs Tas Kungs sauca cilvēku, sacīdams: “Kur tu esi?” [1.Moz.3:9] Dievs sauca Ādamu. Viņš dusmās to nepameta, bet meklēja, sauca un aicināja viņu pie Sevis. Tāds ir Dieva prāts, par ko jau iepriekš runājām. Dievs staigāja dārzā dienas spirgtumā un sauca uz Ādamu: “Kur tu esi?” – Ko slēpies? Kas noticis? Agrāk tu ar prieku nāci ar Mani tikties, bet tagad izvairies! Kāpēc?

aicinošā Dieva balss

Tā Dievs meklē celu, kā viņu modināt un saukt pie prāta. Ko nozīmē Tā Kunga jautājums: “Kur tu esi?”, mēs saprotam no Ādama atbildes, kurš sāk taisnoties, kāpēc viņš bija noslēpies [1.Moz.3:10]. Tas ir pirmais piemērs, kad Dievs virs zemes aicina grēcinieku. Tā ir pirmā reize, kad grēcinieks top modināts uz atgriešanos. Tas Kungs sāk ar viņa sirds satriekšanu, jo vārdi “kur tu esi?”, pēc Lutera domām, ir Bauslības balss sirdsapziņai, un Bauslības mērķis ir pārliecināt grēcinieku par viņa kritušo un nožēlojamo stāvokli.

Protams, neviena radība nepaliek nepamanīta Tā Kunga skatam un pilnīgi viss ir atsegts un atklāts Viņa acīm [Ebr.4:13], bet Tas Kungs tik un tā sauc: “Ādam, kur tu esi?”, it kā gribēdams sacīt: Es nāku un tevi meklēju. Nāc laukā un atbildi Man, kas ar tevi noticis? Kur esi aizbēdzis? Kur ir brīnišķīgais Dieva tēls, kam bija jāvalda pār visu zemi? Kāpēc tu sēdi krūmos? Vai domā, ka Es tevi neredzu? Tu domā, ka esi apslēpts Manam skatam? Bet kur gan tu dosies? Lūk, ko nozīmē šis Dieva jautājums. – Tādēļ tūlīt nāc ārā un paskaidro!

Redzi, šī aicinošā Dieva balss un sauciens: “Kur tu esi?” ir jāuzklausa ikvienam grēciniekam. Un šis pirmais piemērs ir attiecināms uz visiem laikiem un visiem Ādama bērniem. Vispirms tas ir tēvišķs aicinājums visiem ticīgajiem, kas grēkojuši, un tā ir dievišķa balss viņu iekšienē: “Ko tu esi darījis?” – kamēr kārību un tukšības dēļ viņu gars ir kurls un viņu ausis nedzirdīgas. Bet tas ir nebeidzams un nerimtīgs sauciens, ko kristieši sevī jūt ik dienas: “Kur tu esi?” Kad Dieva bērns ir bijis neapdomīgs, pārsteidzīgs un nevērīgs, Tas Kungs tūdaļ sauc: “Kur tu esi? Ko tu esi darījis?”

Kad tas ir pabijis nīcības tirgū un sabiedrībā, kur, būdams vājš vai baidīdamies no cilvēkiem, vai vēlēdamies izpatikt, tas ir piedalījies nekrietnās sarunās un visādi citādi ar vārdiem un darbiem aizliedzis savu Kungu, tad līdzīgi Pēterim viņš tūdaļ ir jutis visuredzīgā Glābēja skatienu, kas sirdij atgādina: “Kur. tu esi? Ak, ko tu esi darījis?” Tas ir gluži kā drauga pliķis, ar ko Viņš mūs aicina uz atgriešanos, un tā ir pieredze kas nav atsverama ar visas pasaules zeltu. Bēdas, ak, bēdas, tādam kristietim, kas savas sirds dzīlēs vairs nejūt šo skatienu un nedzird šo saucienu!

Otrkārt, šis sauciens modina garīgi mirušos, kas dzīvo bez Dieva šai pasaulē. Grēka, tukšības un pasaulīgo kārību dārza vidū viņi nereti sirdī dzird: “Kur tu esi? Tu dzīvo posta dzīvi, un tev nepieciešams atgriezties.” Kad beidzot atgriežas pie Tā Kunga, tie atzīst, ka jau bieži un ilgstoši ir apslāpējuši šo aicinājumu, kad Dievs tos meklējis un kavējis viņu grēku baudas. Īpaši dienas vēsumā, kad aizliegtais auglis jau bija baudīts, tie nonākuši vientulībā vai nakts mierā un savā sirdī dzirdējuši: “Kur tu esi?”

Vai arī, kad viņi ir klausījušies Dieva vārdu un sprediķošanu, sūdzējuši grēkus un nākuši Viņa vaiga priekšā Svētajā Vakarēdienā, tie bieži dzird šo uzrunu par saviem grēkiem, par atgriešanos, kas tā arī nekad nav notikusi, un tās nepieciešamību: “Kur tu esi? Laiks lido vēja spārniem! Kad tu reiz atgriezīsies?”

Un, ja cilvēks no sirds neatgriežas un nenāk pie Dieva, tam jāzina, ka kādu dienu gribot negribot būs jāstājas Dieva vaiga priekšā laikā. vai mūžībā ikvienam cilvēkam būs jāuzklausa šis sauciens, kas spiežas cauri kaulu smadzenēm un katrai šūnai: “Kur tu esi? Ko tu esi darījis?”, jo neviens grēcinieks nevar izvairīties no tikšanās ar visvareno un svēto Dievu. Neviena radība Dieva priekšā nepaliek nepamanīta, bet visas lietas Viņa acīm ir atsegtas un atklātas [Ebr.4:13].

Tāpēc neesi pārdrošs! Dievs gan novilcina Savu sodu un klusē, it kā neredzētu tavus grēkus, bet reiz tu dzirdēsi Viņa balsi. Kā Viņš pats saka: “..tu ienīsti pamācību un laid Manus vārdus pār galvu? Tā tu dari, un, kad Es ciešu klusu, tu domā, ka Es esmu tāds pats kā tu. Tādēļ Es pārmācīšu tevi un turēšu to tev acu priekšā” [Ps.50:17, 21]. Un apustulis saka: “..Tas Kungs atnāks; Tas arī cels gaismā, kas bija apslēpts tumsībā, un atklās siržu nodomus, un tad ikvienam būs sava uzslava no Dieva” [1.Kor.4:5]. Kur ir grēks, tur būs skumjas un bēdas, vai nu šajā laikā dievišķas skumjas, kas ved uz atgriešanos un svētību, vai arī pasaulīgas skumjas, kas ved mūžīgās vaimanās.

Tas patiesi ir attiecināms uz visiem laikiem un visiem Ādama bērniem. Ikvienam būs jānāk Tā Kunga priekšā, vai nu jāizlīgst par saviem grēkiem šajā laikā, vai arī jāsastop Dievs mūžībā. Tas ir skaidrāks par skaidru: mēs visi esam grēcinieki un mūsu starpā nav atšķirības, jo pēc šāda sprieduma nekas miesīgs nevar tapt izglābts. Atšķirība ir vienīgi tā ka vieni izvairās un bēguļo no Dieva, turas svešumā un neizmanto savu žēlastības laiku, nemeklē un neatrod žēlastību. Kā Kristus saka: “Bet šī ir tiesa [pazudināšanas iemesls], ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni” [Jņ.3:19].

Taču, ja nākam gaismā un ar Dievu izlīgstam par saviem grēkiem, viss vēršas par labu, kaut arī esam bijuši visbriesmīgākie grēcinieki, tāpēc liksim pie sirds mūsu Kunga vārdus: “Tad nāciet, turēsim tiesu, saka Tas Kungs. Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna” [Jes.1:18].

Tā runā arī Kristus Mateja evaņģēlija 18. nodaļā – kad ķēniņš aicināja savus kalpus norēķināties, ieradās viens, kas bija parādā desmit tūkstošus, tas krita pie zemes un lūdzās, un viņam parāds tūdaļ tika atlaists [Mt.18:23-27]. Tā Kungs attieksies pret mums, kad nāksim ar Viņu norēķināties.

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.