334. Vai mēs saņemam grēku piedošanu, ja draudzes gans ir neticīgs?


Aicinājums uz Dieva valstību

Bet Jēzus tam sacīja: “Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu.Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: Nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: Es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: Es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: Es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps, pārnācis, to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: Izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kropļus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: Kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir telpas. Tad Kungs sacīja kalpam: Ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.” [Lk.14:16-24]

Būtisks jautājums cilvēka dzīvē ir: Kas šai dzīvē ir svarīgs un kas ir mazsvarīgs? Kas ir jādara un ko var atstāt nedarītu? Daudzkārt cilvēki tikai pēc laika atskārst, ka savu laiku ir izšķieduši velti un daudz svarīgas lietas atstājuši novārtā. Arī mēs esam aicināti šīs Kristus mācītās līdzības gaismā izvērtēt, kādas ir šīs dzīves prioritātes.

Tik daudz ir visādā ziņā jauku un patīkamu cilvēku, kas ir ļoti kārtīgi, ar atbildību dara savu darbu un pilda savus pienākumus pret visiem, izņemot vienīgi Dievu. Tiem ir vispusīgas intereses, un, iespējams, nekādas cilvēciskas lietas tiem nav svešas, izņemot vienīgi ticību un lūgšanu. Laicīgās lietās tie ir gudri un veikli, sekmīgi vada visu savu iedzīvi, prot izkārtot visas savas naudas lietas, apdrošināšanas, testamentus, mūža galā pat arī savas paša bēres un apbedīšanu. Par visu ir padomāts, viss ir ņemts vērā, izņemot to, kas būs pēc tam, kad būs jāstājas Dieva priekšā. Tādi cilvēki rūpējas par miesu, gādā par veselīgu uzturu, higiēnu un ērtu mājokli, par labu miegu un skaistu figūru, proti, par visām labām lietām, bet aizmirst vienīgi par savu dvēseli.

Tādēļ Kristus stāsta ļaudīm līdzību par Dieva valstību, par Debesu valstības aicinājumu, kas ir tas svarīgākais, kas ar cilvēku var notikt. Kristus bieži savā sludināšanā izmantoja līdzības. Šīs līdzības bija cilvēkiem vispārpazīstamas un izteiksmīgas ikdienas dzīves ainas, ar kuru palīdzību Kristus vienkāršiem vārdiem izskaidroja garīgas, Debesu valstības patiesības. Šajās līdzībās cilvēki varēja atpazīt Dievu un varēja atpazīt arī paši sevi. Tāpat arī šajā līdzībā Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Tas cilvēks, kas līdzībā rīko mielastu, ir pats Dievs, un aicinājums uz Viņa mielastu ir aicinājums uz Dieva valstību. Taču aicinātie viesi negribēja nākt un aizbildinājās. Viņi nebija nekādi rupji ļautiņi. Viņi lūdza, lai tos aizbildina, viņiem bija attaisnojums, kura dēļ tie pagaidām nevarēja nākt. Vienam bija jākārto īpašuma lietas, otrs bija nopircis vēršus (šodien mēs teiktu: traktoru vai automašīnu), trešais bija aizņemts savā jaundibinātajā ģimenē. Tas ir gluži tāpat, kā tas notiek mūsdienās. Ir tik daudz šādu aizbildinājumu, kuru dēļ cilvēkiem nav laika priekš Dieva un Viņa baznīcas. Vismaz pagaidām nav.

Mēs redzam šajā līdzībā, ka Dievs nepieņem šādus attaisnojumus. Dzirdēdams atteikumus, nama tēvs tapa dusmīgs ..un sacīja, ka neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu, kas pēc būtības nozīmē izslēgšanu no Dieva valstības un Viņa žēlastības. Pār cilvēkiem, kas noraida Nama Tēva žēlastības pilno aicinājumu, nāk dievišķās dusmas un sirds apcietināšana. Tas ir kā brīdinājums ikvienam, kam šķiet, ka ir kādas lietas, kas ir svarīgākas par Dievu un Viņa valstību. Dieva vārds mums māca, ka neviena radīta lieta, nekas visā šai pasaulē, ne nauda, ne manta, ne vara, ne gods nekas nedrīkst nostāties starp cilvēku un Dievu. Tāda ir arī mūsu Mazā Katehisma mācība, skaidrojot pirmo bausli: Es esmu Kungs, Tavs Dievs, tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā. Kas tas ir? Mums būs Dievu pāri visām lietām bīties, mīlēt un uz to cerēt. Pie šā baušļa mēs varam pārbaudīt paši sevi: ko mēs šai pasaulē visvairāk bīstamies, ko mēs visvairāk mīlam un uz ko visvairāk paļaujamies, tas arī ir mūsu īstais Dievs vai arī elks. Šeit atklājas visas tās lietas, kas nostājas cilvēkam patiesā Dieva vietā, šeit atklājās cilvēka traģiskā novēršanās no Dieva un grēcīgais egoisms. Šis bauslis atklāj, kam tad īsti ir pieķērusies mūsu sirds, un rāda, ka visi ir novērsušies un nav neviena taisna, it neviena.

Šīs dienas līdzība runā par aicinājumu uz Dieva valstību. Šis aicinājums attiecas ne tikai uz tā laika ļaudīm, bet arī uz ikvienu no mums. Ikviens mūsu draudzes dievkalpojums ir šāds Dieva aicinājums. Ik svētdienas mūsu draudzē piepildās šīs līdzības vārdi Dievs sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: Nāciet, jo mielasts ir sataisīts!

Tomēr ir liela atšķirība, kā cilvēki parasti iedomājas šo Dieva aicinājumu un kā Kristus runā par aicinājumu uz Dieva valstību. Arī mums, kristiešiem, kā grēciniekiem dzīvojot šai pasaulē, nereti aizmiglojas skats un ticības liesma kļūst arvien blāvāka. Tieši tādēļ mums arvien no jauna ir jāuzklausa Kristus vārdi un mācība, lai mēs stingri pastāvētu Evaņģēlijā un skaidri zinātu, kas ir tas aicinājums, ko Dievs mums ir devis.

Būtībā šis aicinājums ir pilnīgi citāds, nekā pasaule to iedomājas. Dažādi cilvēki dažādi domā par Dieva aicinājumu. Vieni šo aicinājumu gaida caur zīmēm un brīnumiem, bet citi gaida, ka tam ir jābūt lielai filozofiskai gudrībai, kas viņus tuvinās Dievam. Taču tās ir tikai cilvēciskās domas un priekšstati. Apustulis Pāvils Dieva gudrībā saka: Jūdi prasa zīmes, un grieķi meklē gudrību, bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība .. Jo, kad pasaule ar savu gudrību Dievu Viņa gudrībā neatzina, tad Dievam labpatika izglābt ticīgos ar ģeķīgu sludināšanu. Tieši par ģeķīgu jeb muļķīgu pasaule uzskata šo aicinājumu, jo Dieva aicinājums nav tāds, kādu cilvēki to iedomājas.

Dieva aicinājums neglaimo cilvēkam, bet atklāj to, ka cilvēks ir viscaur grēcīgs un garīgi nabags, ka viņš pats nespēj nākt pie Dieva, un atklāj to, ka viņam ir vajadzīgs Pestītājs, kas izglābj to no pazušanas stāvokļa. Bet cilvēki negrib dzirdēt, ka viņi ir grēcīgi, tāpēc viņiem tā ir apgrēcība un ģeķība. Un ja reiz viņi neatzīst savu grēcīgumu, tad viņiem nav vajadzīgs arī Pestītājs. To mēs redzam arī mūsdienās, ka baznīcas aicinājums ir populārs tikai tad, ja tas tiek izteikts skaistiem filozofiskās gudrības vārdiem vai rāda kādas īpašas zīmes. Bet tiklīdz izskan patiesi evaņģēlisks aicinājums par atgriešanos no grēkiem un ticību Kristus piedošanai un glābšanai, tā cilvēki nepatikā novēršas.

Aicinājums uz Dieva valstību nav kaut kas neskaidrs, nenoteikts vai atkarīgs no mainīgiem apstākļiem. Dieva aicinājums nav, pasakas vārdiem runājot, aizej tur, nezin kur, paņem to, nezin ko. Šo aicinājumu ļoti skaidri ir izteicis pats Jēzus savas sludināšanas sākumā, un tas skanēja Atgriezieties no grēkiem un ticiet Evaņģēlijam. [Mk.1:15] Tāds vienmēr ir bijis Dieva aicinājums, tāds tas skan no šīs kanceles un tāds tas būs līdz pasaules galam. Tas skan pār mums, notiesājot mūsu grēkus un mūsu samaitātās sirdis, un tas skan pār mums arī kā Kristus piedošanas vārds, kas mazgā mūs tīrus no visiem mūsu grēkiem un ietērpj mūs Kristus taisnības drēbēs. Tā ir skaidra un konkrēta, mūžam nemainīga vēsts, kas liek pieņemt Dieva spriedumu pār mūsu grēkiem un glābšanu caur ticību Kristum.

Ja kāds noraida Dieva vārdu, noraida aicinājumu un uzskata, ka viņa “personiskās” lietas ir svarīgākas, tad tas paliek savos grēkos, tas ir ārpus Dieva žēlastības un Debesu valstības. Uz tādiem cilvēkiem, kurus sauc par neatgriezīgiem, attiecas Dieva dusmība un pazušana, jo viņi neatzīst savus grēkus un līdz ar to arī nevar saņemt Kristus nopelnīto piedošanu pie krusta.

Bet tiem grēciniekiem, kas ņem nopietni šo aicinājumu, Dievs ir sagatavojis savas žēlastības un mīlestības mielastu, kas sākas jau šeit pat, kristīgās draudzes vidū, kur pats Nama Tēvs dāvā mums brīnišķīgu svētku mielastu, pabarodams mūs ar dārgu un svētu barību Kristus miesu un asinīm, kas ir mūžīgās dzīvības ēdiens un dzēriens. Tas ir Dieva valstības mielasts, kas jau ir mūsu vidū, tas, varbūt ārēji šķiet necils, bet sniedz jau tagad visu Debesu valstības prieku un paša mūsu Kunga klātieni. Šā mielasta godība un viss Debesu valstības krāšņums atklāsies mūsu skatam tikai pēdējā dienā, kad mēs vairs nedzīvosim ticībā, bet visu redzēsim savām acīm. Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.