109. Kā astotais bauslis ir jāpielieto praktiski?


Agrīnā baznīca un velna neveiksmīgā cīņa

1.Moz.3:15 Dievs sola sūtīt cilvēkiem Pestītāju, tādējādi uzsākot neizbēgamu karu starp sātanu un Dieva dzīvo Vārdu, pašu Kristu.

Agrīnā baznīca un velna neveiksmīgā cīņa


Luters norāda, ka šis “sātana naids un dusmas” pret Dievu un Viņa Vārdu ir viens no Vecās Derības vadmotīviem.

Tad pienāca jaunās derības laiks. Sīvā cīņa turpinājās. Kristus krusta nāve bija kā publisks apliecinājums uzvarai pār velnu (Kol. 2:15). Tomēr Kristus krusta uzvara nepielika punktu sātana ļaunajiem uzbrukumiem. Šie uzbrukumi nemitējās pat Lieldienu rītā, kad kareivji, kas sargāja Kristus kapu, pieņēma kukuli, lai slēptu augšāmcelšanās patiesību [Mt.28:11-13].

Šeit minēti tikai daži ievērojamākie sātana uzbrukumi Kristum un Viņa vārdam. Taču pats galvenais ir tas, kā visas baznīcas vēstures gaitā Dievs ir turpinājis ar Savu bērnu mutēm sludināt Savu vārdu, svinot uzvaru pār velnu, gluži kā Kristus savā krusta nāvē. “Tā Viņš atbruņojis visas pretvaras, tās atklāti kaunā likdams un Kristū uzvaru svinēdams pār viņām” [Kol.2:15].

AP 100.GADU PĒC KRISTUS DZIMŠANAS

Kristus ienaidnieki agnostiķi apgalvoja, ka Jēzus esot Dievs, taču Viņa cilvēciskums esot bijis tikai šķietamība un arī pie krusta Viņš patiesībā neesot miris.

Atbildot uz agrīno agnostiķu maldiem, kristīgā baznīca gan toreiz, gan tagad apliecina “Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas..” (Apustuļu ticības apliecība). Sakot šos vārdus, mēs apliecinām patieso kristīgo ticību, ka Jēzus ir vienlaicīgi ir cilvēks un Dievs. Viņa cilvēciskums ir gluži reāls, kā Viņš to arī apliecināja Savas dzīves laikā.

Kristus sekotāji balstīja šo ticības apliecību skaidros Dieva vārdos:

  • “Jo ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus, kas Sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem, par liecību savā laikā” (1. Tim. 2:5-6).
  • “Un patiesi liels ir dievbijības noslēpums: Viņš ir skatīts miesā, taisnots Garā, parādījies eņģeļiem, sludināts tautām, ticēts pasaulē, uzņemts godībā” (1. Tim. 3:16).
  • “Jēzus raudāja” (Jņ. 11:35).
  • “Pēc tam, zinādams, ka viss ir pabeigts un lai piepildītu Rakstus līdz galam, Jēzus sacīja: “Man slāpst!” (Jņ. 19:28).
  • “Un viņi Tam pasniedza gabalu ceptas zivs un tīru medu. Un Viņš ņēma un ēda to, viņiem redzot” (Lk. 24:42-43).
  • “Un redzi, liela vētra sacēlās jūrā, tā ka viļņi laivai gāzās pāri, bet Viņš gulēja” (Mt. 8:24).
  • “Un tie Viņu noveda Golgātā.. [un] Viņu sita krustā” (Mk. 15:22, 24).
  • “Jo es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu” (1. Kor. 2:2).
  • “Jūs, neprātīgie galatieši, kas jūs apmājis,jūs, kam acu priekšā ir tēlots Jēzus Kristus,
    krustā sistais?” (Gal. 3:1).

180.-200. GADS PĒC KRISTUS DZIMŠANAS

Kristīgās ēras otrā gadsimta beigās un trešajā gadsimtā Kristus ienaidnieki sabeliāņi apgalvoja, ka Dievs neesot trīs personu Trīsvienība, bet gan tikai viena persona, kas atklājas trīs dažādās lomās.

Atbildot herētiķiem sabeliāņiem, kristīgā baznīca toreiz un tagad apliecina: “Mēs ticam uz vienu vienīgu, visuspēcīgu Dievu Tēvu.. . Un uz vienu vienīgu Kungu Jēzu Kristu, Dieva vienīgo Dēlu.. . Un uz Kungu Svēto Garu, kas dzīvu dara” (Nīkajas ticības apliecība). Sakot šos vārdus, mēs apliecinām patieso kristīgo ticību: ir viens Dievs, kas pastāv trīs personās – Tēvs, Dēls un Svētais Gars.

Kristus sekotāji balstīja šo ticības apliecību skaidros Dieva vārdos:

  • “Klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs” (5. Moz. 6:4).
  • “..mēs zinām, ka nav neviena elka pasaulē un ka nav cita Dieva kā viens vienīgs” (1. Kor. 8:4).
  • Jēzus saka: “Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam” (Mt. 28:19-20).
  • “Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība, un svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem!” (2. Kor. 13:13).
  • “Un, kad Jēzus bija kristīts, Viņš tūdaļ izkāpa no ūdens. Un redzi, debesis tika atvērtas, un Viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam. Un redzi, balss no debesīm sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts” (Mt. 3:16-17).
  • “Kad nu nāks Aizstāvis, ko Es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Tas dos liecību par Mani” (Jņ. 15:26).

300.-400. GADS PĒC KRISTUS DZIMŠANAS

Kristīgās ēras ceturtajā gadsimtā Kristus ienaidnieki ariāņi apgalvoja, ka Jēzus nemaz neesot patiess Dievs no mūžības, bet gan laika sākumā Dieva radīts kā zemāka, radīta būtne.

Atbildot herētiķiem ariāņiem, kristīgā baznīca toreiz un tagad apliecina: “[Jēzus Kristus ir] no Tēva piedzimis pirms pasaules sākuma, Dievs no Dieva, Gaisma no Gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva, dzimis, ne radīts..” (Nīkajas ticības apliecība). Sakot šos vārdus, mēs apliecinām patieso kristīgo ticību, ka Jēzus ir Dievs un nav neviena radīts. Viņam nav sākuma.

Kristus sekotāji balstīja šo ticības apliecību skaidros Dieva vārdos:

  • “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma” (Jņ. 1:1-4).
  • “Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā” (Kol. 2:9).
  • “Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi” (Ebr. 13:8).
  • “Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem, šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu, ko Viņš ir iecēlis par visu lietu mantinieku, caur ko Viņš arī pasauli radījis. Tas, būdams Viņa godības atspulgs un būtības attēls, nesdams visas lietas ar Savu spēcīgo vārdu..” (Ebr. 1:1-3).
  • “Šo vārdu dēļ jūdi vēl vairāk meklēja Viņu nokaut, tāpēc ka Viņš ne vien sabatu neievēroja, bet arī Dievu sauca par Savu Tēvu, Sevi pielīdzinādams Dievam” (Jņ. 5:18).

400.-500. GADS PĒC KRISTUS DZIMŠANAS

Kristīgās ēras piektajā gadsimtā Kristus ienaidnieki nestoriāņi apgalvoja, ka Dieva Dēls un cilvēks Jēzus esot divas dažādas personas, kas uz laiku esot apvienojušās Jēzus dzīves laikā; tas nozīmē, ka Dieva Dēls nemaz nav miris mūsu grēku dēļ.

Atbildot nestoriāņu herētiķiem, kristīgā baznīca toreiz un tagad apliecina, ka “mūsu Kungs Jēzus Kristus, Dieva Dēls, ir vienlaikus cilvēks un Dievs. Viņš ir Dievs, no Tēva būtības pirms pasaules sākuma dzimis; un cilvēks, no mātes būtības pasaulē dzimis” (Atanasija ticības apliecība). Sakot šos vārdus, mēs apliecinām patieso kristīgo ticību, ka Jēzus Kristus ir viena persona, kas ir patiess Dievs un patiess cilvēks. Viņa divas dabas nav nošķiramas. Tas nozīmē, ka, Kristum mirstot par mūsu grēkiem, par mums mira Dievs.

Kristus sekotāji balstīja šo ticības apliecību skaidros Dieva vārdos:

  • “Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā” (Kol. 2:9).
  • “Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības” (Gal. 4:4-5).
  • “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības” (Jņ. 1:14).
  • Sv. Pāvils par jūdiem: “No kuriem arī Kristus cēlies pēc miesas, kas ir Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi! Āmen” (Rom. 9:5).
  • “Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem, šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu, ko Viņš ir iecēlis par visu lietu mantinieku, caur ko Viņš arī pasauli radījis. Tas, būdams Viņa godības atspulgs un būtības attēls, nesdams visas lietas ar Savu spēcīgo vārdu un izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, ir sēdies pie Majestātes labās rokas augstībā” (Ebr. 1:1-3).

400.-500. GADS PĒC KRISTUS DZIMŠANAS

Piektajā kristīgās ēras gadsimtā Kristus ienaidnieki monofizīti apgalvoja, ka Jēzus gan esot Dievs, tomēr neesot gluži cilvēks – Viņam trūkstot dažu cilvēka īpašību, tai skaitā cilvēka prāta un dvēseles.

Atbildot monofizītiem, kristīgā baznīca gan toreiz, gan tagad apliecina, ka Kristus ir “pilnīgs Dievs, pilnīgs cilvēks, ar saprātīgu dvēseli un cilvēka miesu” (Atanasija ticības apliecība). Sakot šos vārdus, mēs apliecinām patieso kristīgo ticību, ka Jēzus ir vienlaikus patiess Dievs un patiess cilvēks. Viņam ir tieši tādas pašas cilvēciskas īpašības kā mums, tai skaitā miesa, gars, prāts, emocijas un griba. Viņš pilnīgi uzņēmās cilvēka dabu, lai mūs pilnīgi no tās atpestītu.

Kristus sekotāji balstīja šo ticības apliecību skaidros Dieva vārdos:

  • “Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā” (Kol. 2:9).
  • “Redziet Manas rokas un Manas kājas! Es pats tas esmu. Aptaustait Mani un apskaitat; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam” (Lk. 24:39).
  • “Bet, tā kā bērniem ir asinis un miesa, tad arī Viņš tāpat to ir pieņēmis, lai ar nāvi iznīcinātu to, kam nāves vara, tas ir, velnu, un atsvabinātu visus, kas visu mūžu nāves baiļu dēļ bija verdzībā” (Ebr. 2:14-15).
  • “Tad Jēzus.. garā aizgrābts noskuma” (Jņ. 11:33).
  • “Jēzus raudāja” (Jņ. 11:35).
  • “Un tanī pašā stundā Jēzus kļuva priecīgs Svētajā Garā” (Lk. 10:21).
  • Tad Viņš saka tiem: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā.” Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi” (Mt. 26:38-39).

Birkas: , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.