73. Kad notiek grēks pret piekto bausli?


Abu valstību atšķiršana un saistība

Nesaprātīgi ļaudis mēdz apgalvot, ka luteriskā mācība par divām valstībām ir cēlonis politiskam konservatīvismam. Šādā skatījumā šī tēma tiek saprasta kā teoloģiskas teorijas veidošana ar politiskām sekām, kuras uzskata par liktenīgām. Līdzīgā veidā arī tāds bibliski pamatots teoloģisks norišu un faktu kopuma formulējums kā “Radīšanas mācība” tiek politiski diskvalificēts.

abu valstību atšķiršana un saistība

Te var vienīgi secināt, ka, no vienas puses, trūkst teoloģisku pamatzināšanu un, no otras puses, par kritēriju, ar kuru nosakāma pareiza un nepareiza teoloģija, tiek izraudzīta politika, nevis Dieva vārds [runātais vārds] un Viņa darbošanās.

Ja saprotam, ko saskaņā ar Bībeles liecību māca – un ne vispirms Luters – , jau Augustīns savā lieliskajā darbā “Par Dieva valstību” un arī Kalvins savās “Institūcijās”, tad cieši jāiegaumē: runājot par divām valstībām, runa pirmām kārtām nav par valsts un baznīcas vai baznīcas un politikas attiecībām, bet gan par Dieva valdīšanas veidiem, tātad par to, ko Dievs dara un kā Viņš rīkojas. Ja Jēzus Pilātam paskaidro “Mana valstība nav no šis pasaules”, tad ne vien kaut kas tiek aprakstīts, bet arī kaut kas notiek: atšķirība starp Kristus valstību un pasaules valsti parādās iepretim pasaulīgajai varai. Pasaulīgā vara un valdīšana balstās uz ieroču varu, bet Kristus ķēniņvalsts – uz Dieva patiesības: “Kas ir no patiesības, dzird manu balsi” (Jņ.18:36-37).

Tā nav nekāda sabiedriski politiska teorija, bet gan norise, kas notiek tāpat kā iepriekš aplūkotās atšķirības kopš Jēzus Kristus tapšanas par cilvēku, Viņa nāves un augšāmcelšanās šajā pasaulē. Luters šo tēmu atkal un atkal ir iztirzājis savos rakstos, pirmām kārtām 1523.gada rakstā ar zīmīgu virsrakstu “Par pasaulīgo varu, cik tālu tai jāpaklausa”.

Jāņem vērā, ka ierosme šādas visos laikos aktuālas tēmas apskatam bija kāds paziņojums teotoģijā un baznīcā:

“Neviens nav mācījis vai dzirdējis, neviens nav arī zinājis kaut ko par pasaulīgo varu, no kurienes tā nāk, kas ir tās amats vai darbs, vai kā tai būtu jākalpo Dievam.”

Šeit kļūst redzams visam tālākajam izšķirošs punkts: runa ir par to, ka arī pasaulīgā vara ir “Dieva kalpone tev pašam par labu” (Rom.13:4; Jaunajā Bībeles tulkojumā: “valdītājs, kalps”), un līdz ar to asi atraidītas tiek pāvesta pretenzijas uz varu:

“Tā tolaik pāvests un garīdzniecība visumā pār visiem bija kā Dievs pasaulē, un pasaulīgā vara atradās ēnā, apspiesta un nepazīta”.

Dievs tātad darbojas gan ar pasaulīgo varu un zobena varu, gan arī ar garīgo pilnvaru attiecībā uz vārda un sakramenta līdzekļiem. Zobens vajadzīgs tāpēc, ka pasaule un cilvēki pakļauti Nelabā varai. Tam tātad ir uzdevums labos sargāt un ļaunos sodīt (Rom.13:34).

Uzdevums ir preventīvs, tātad aizkavējošs un atturošs. Pasaule ar to netiek darīta labāka, nekļūst par paradīzi. Bet garīgajos līdzekļos Svētais Gars darbojas, atjaunojot un pārveidojot cilvēku sirdis, tas iedēsta bauslību sirdī, arī tad, kad kristieši pēc Kristības joprojām dzīvo spriedzē starp veco cilvēku grēcīgajā miesā un jauno cilvēku, ko vada Dieva Gars:

“Tādēļ, ka visa pasaule ir ļauna un starp tūkstošiem tik tikko viens ir īsts kristietis, cits citu tie būtu gatavi aprīt, tā kā neviens nevarētu apņemt sievu un audzināt bērnus, pabarot sevi un kalpot Dievam, un tā pasaule taptu nopostīta. Tādēļ Dievs ir iedibinājis divas valdīšanas – garīgo, ko veido dievbijīgi ļaudis un kristieši, Kristus vadīti, un pasaulīgo, kura aizsargā no nekristiešiem un ļaunajiem, lai tie ārēji saglabātu mieru, būtu mierīgi.. Ja tad kāds gribētu pasauli pārvaldīt pēc evaņģēlija un atceltu visas pasaulīgās tiesības un zobenu, un liekulīgi klāstītu, ka tie visi jau arī ir kristīti un kristieši, kuriem tāpat ir evaņģēlijs, un ka tiesības un zobens ir lieki, tāds lai Labāk apdomā, ko viņš ar to izdarītu. Viņš mežonīgos ļaunos zvērus atbrīvotu no to saitēm un ķēdēm, tā kā tie katru saplosītu un sakostu.. Kur garīgā vara viena valda pār zemi ļaudīm, tur ļaunumam tiktu noārdīts žogs un dota telpa ļaundarībām. Jo nekrietnā pasaule, to nevar nedz pieņemt, nedz saprast..”

Kopējais starp abām valstībām un varām tātad ir tas, ka tās ir Dieva valdīšanas veidi, ka abas ir pamatotas Dieva noteiktajā kārtībā un noteiktas ar Viņa pavēli. Bet atšķirīgi ir līdzekļi: ļaunos apvaldošā un labos sargājošā soģu vara, no vienas puses, un cilvēkus svētdarošie un atjaunojošie līdzekļi, vārds un sakramenti, ar kuriem tiek sniegts Gars, kurš rada ticību, no otras.

Bet arī robežas kļūst skaidras: “Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem” (Ap.d.4:19, 5:29), bet ķecerību nevar sodīt ar zobenu, jo tā ir garīga lieta.

“Jo, ja arī sadedzinātu visus jūdus un ķecerus, tad tomēr neviens no tiem ar to netiktu pārliecināts un atgriezts.”

Problēmas rodas visos laikos, reformācijas laikā tāpat kā mūsu laikos, kad pasaulīgā vara tiek sajaukta ar laicīgo. Tā tas notiek, kad valsts domā, ka tai jāpārņem baznīcas mācība un vadība, un, otrādi, kad baznīcas ierēdņi uzskata, ka tie drīkst no kanceles un sabiedrībā izmantot politisku mandātu, kas tiem nav deleģēts, lai dabūtu cauri savus priekšstatus par paradīzi zemes virsū. Abos gadījumos parādās valsts baznīca, ja pirmajā gadījumā valsts pārņem baznīcas pozīciju, kā tas bieži notiek diktatūrās, un kad, no otras puses, baznīcas institūcijas uzstājas kā sabiedriski politisku aktivitāšu instrumenti. Cēlonis abos gadījumos meklējams tur, ka netiek ņemta vērā un godāta balstošā, cilvēku no pašiznīcināšanās sargājošā Dieva rīcība un līdzekļi un ka, no otras puses, netiek ņemti vērā svētdarošie un glābjošie Svētā Gara līdzekļi to iedarbībā..

Birkas: , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.