239. Kādēļ Dievs piedod tavus grēkus jeb taisno tevi?


Absolūcija kā žēlastības līdzeklis

Luters, pamatojoties skaidrās Rakstu vietās, mācīja, ka viss Evaņģēlijs nav nekas cits, kā vienīgi Dieva dāvātā absolūcija visiem grēciniekiem Kristus dēļ (2.Kor.5:19-21; Rom.4:25). Šajā fundamentālajā patiesībā dižais reformators balstīja visu savu mācību par absolūciju, jeb Evaņģēlija vispārējo piedošanas apsolījumu attiecināšanu uz konkrētām personām, kas notiek vai nu privātbikts, vai kopīgās grēksūdzes laikā.

Absolūcija kā žēlastības līdzeklis


Līdzīgi Luteram, mācību par absolūciju uzsver arī luteriskās ticības apliecības. Šmalkaldes artikuli saka:

“Atslēgu vara ir amats un vara, ko Baznīcai ir piešķīris Kristus – saistīt vai atlaist grēkus.”

Un Apoloģija saka:

“Atslēgu vara pārvalda un pasludina Evaņģēliju ar absolūcijas starpniecību, kura pasludina mieru cilvēkiem un ir īstā Evaņģēlija balss;”

“Mums būtu jātic absolūcijai un jāuzskata par neapšaubāmu to, ka Kristus dēļ mums dāvāta grēku piedošana;”

“Mēs saglabājam arī grēksūdzi, it īpaši absolūcijas dēļ, kā Dieva Vārdu, kurš pasludina cilvēkam dievišķās atslēgu varas spriedumu.”

Līdzīgi arī Mazais katehisms:

“Biktī ir divas daļas: pirmā ir, ka mēs izsūdzam grēkus, un otra ir, ka mēs saņemam no biktstēva grēku atlaišanu jeb piedošanu it kā no paša Dieva un ka mēs neapšaubām, bet ticam droši, ka mūsu grēki ir ar šo atlaišanu piedoti arī Dieva priekšā debesīs.”

Absolūcija tiek definēta kā “tā īpašā Evaņģēlija pasludināšanas forma, saskaņā ar kuru Baznīcas mācītājs vai jebkurš cits kristietis vienam vai vairākiem cilvēkiem pēc grēksūdzes piedod viņu grēkus”. Luters:

“Kas gan cits Absolūcija ir, kā vienīgi Evaņģēlijs, kas pasludināts vienam atsevišķam cilvēkam, caur kuru viņš saņem mierinājumu par saviem atzītajiem grēkiem.”

Tātad, absolūcija, gluži tāpat kā sakramenti, nav nekas cits, kā individualizēts jeb uz konkrētiem cilvēkiem attiecināts Evaņģēlijs (Mt. 9:2; Lk. 7:48). Tas, ko Evaņģēlijs piedāvā visiem cilvēkiem, absolūcija piedāvā konkrētam indivīdam.

Bibliskā mācība par absolūciju ir allaž bijusi klupšanas akmens tiem, kuri noliedz patieso mācību par žēlastības līdzekļiem. Cvinglijs saka: “Mūsu gara pārliecība, ka esam Dieva bērni, nāk no Gara, nevis no biktstēva mutes.” Pietisti pat apgalvoja: “Bikstkrēsls ir velna krēsls, Satansstuhl.” Tā kā viņi neatšķīra biblisko mācību par absolūciju no Romas katoļu mācības, kura patiešām ir Rakstu patiesības izkropļojums, tad arī tā tika dēvēta par “antikrista bausli,” utt..

Tomēr patiesā mācība par absolūciju stingri pamatojas Rakstos. Kristus vārdi ir skaidri un nepārprotami: “Patiesi es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs” (Mt. 18:18). Tāpat arī: “Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks” (Jņ. 20:23; skat. arī Mt. 9:8; II Kor. 2:10).

Šie panti skaidri apliecina, ka: a) visi, kuri ir saņēmuši Svēto Garu, proti, visi īsteni ticīgie, var piedot vai paturēt grēkus; b) šī piedošana attiecas uz konkrētiem cilvēkiem (“kam jūs piedosit”); c) visi grēki, kurus tādā veidā piedod cilvēks, piedod arī Dievs (“tiem tie būs piedoti”).

Ir nepieciešams izprast to, ka absolūcijā grēku piedošana cilvēkam tiek ne tikai pasludināta jeb piesaukta, bet arī faktiski sniegta un nodrošināta (Jņ. 20:23), gluži tāpat, kā tas ir ar Evaņģēliju vispār (Lk. 24:47). Vēl vairāk, absolūcijā grēkus piedod pats Dievs. Nepastāv divpakāpju absolūcija, kurā sākumā grēkus piedotu cilvēks un pēc tam – Dievs; cilvēku sniegtā absolūcija ir Dieva absolūcija, kura tiek pasludināta Viņa vārdā (skat. Luters, St. L., XIX, 945). Tādēļ Augsburgas ticības apliecība pamatoti saka (XXV): “Mēs pamācam cilvēkus, lai viņi absolūciju ļoti augstu vērtē, tādēļ ka tā ir Dieva balss un tiek pasludināta Dieva uzdevumā.” Ja grēku sūdzēšana mācītājam ir Baznīcas jaunievedums, tad absolūcijas pasludināšana visiem, kuri to vēlas, ir paša Dieva noteikta. Katoļu ausu bikts ir antikristīgs izgudrojums (skat. Luters, St. L., XI, 582. un turpmākās lpp.).

Romas katoļu baznīcā praktizētā absolūcija ir Kristus iestādītās absolūcijas karikatūra. Tādēļ Luters to pamatoti nosodīja kā “pilnīgi pelagiānisku, entuziastisku un antikristīgu” (St. L., XIX, 943. lpp.), tādēļ ka tās priekšnosacījumi ir grēku nožēla, pilnīgs visu grēku uzskaitījums un gandarīšana. Bez tam, Romas katoļu baznīcā absolūcija ir atkarīga no priestera “nolūkiem.” Vēl viena bēdīgi slavena katoļu absolūcijas iezīme ir tā dēvētās “kļūdainās atslēgas*“, kas nozīmē, ka priestera pasludinātā absolūcija nedod nekādu pārliecību, ka grēki ir piedoti Dieva priekšā debesīs. Tātad, katoļu absolūcija nesniedz nekādu mierinājumu un pārliecību par pestīšanu. Taču tieši to jau arī vēlas Romas katoļu teologi: grēcinieks nedrīkst būt pārliecināts par savu grēku piedošanu un pestīšanu.

Oponējot luteriskajai un bibliskajai mācībai par absolūciju, Cvinglijs apgalvoja, ka Jņ. 20:23 Pestītājs lieto savdabīgu izteiksmes veidu, aizstājot vārdus “Svētais Gars” ar vārdu “jūs,” un tādēļ Viņa teiktais patiesībā ir jāsaprot tā: “Kam Svētais Gars grēkus piedod, tiem tie būs piedoti.” Cvinglijs uzskatīja, ka Pestītāja vārdi: “Kam jūs grēkus piedosit,” ir sacīti vienkārši dievišķa draudzīguma izpausme.

“Lai arī Kristus piedēvē atlaišanu un saistīšanu mācekļiem, tomēr tas ir vienīgi Gara darbības rezultāts, [..] tādēļ Viņš vienīgi sava dievišķā draudzīguma dēļ attiecina uz apustuļiem to, kas patiesībā ir vienīgi Gara darbs.”

Šai mācībai vienprātīgi pievienojās Cvinglija arī sekotāji, tādējādi noraidot biblisko mācību par absolūciju. Nav grūti saskatīt tā cēloni. Cvingliānisms (kalvinisms) māca maldu mācības par īpašo žēlastību (“pestījošā žēlastība vienīgi izredzētajiem”) un Svētā Gara tiešu darbību; taču šīs divas mācības padara absolūciju tās bibliskajā izpratnē par neiespējamu. Saskaņā ar kalvinismu, neviens cilvēks nevar piedot kāda konkrēta grēcinieka grēkus, jo, no vienas puses, viņš nevar zināt, vai šis grēcinieks ir izredzēts vai nav, un, no otras puses, tādēļ, ka tas ir vienīgi Svētā Gara darbs.

Luterāņu aprindās mācību par absolūciju noliedz gan pietisti, gan sinergisti. Piētisms pārprata dievišķo Evaņģēlija apsolījumu patieso nozīmi, noliedzot objektīvo salīdzināšanos, savukārt sinergisms, aizstāvot cilvēka līdzdalību savā atgriešanā, balsta grēku piedošanu daļēji paša cilvēka uzvedībā, tādēļ nedz tas, kurš pasludina absolūciju, nedz tas, kuram tā tiek pasludināta nevar zināt, vai konkrētajā gadījumā absolūcija ir tiešām stājusies spēkā. Abos gadījumos šie luterāņi maldījās tādēļ, ka novirzījās no Rakstu un luterisko ticības apliecību mācības, noraidot objektīvo attaisnošanu un sola gratia.

Tie, kuri apgalvo, ka luteriskā mācība par absolūciju ir “katolisks raugs”, nespēj uztvert būtiskās atšķirības, kādas pastāv starp luteriskās baznīcas aizstāvēto biblisko mācību par absolūciju un antikrista baznīcā pastāvošo mācību. Saskaņā ar katoļu uzskatiem, absolūciju var pasludināt vienīgi priesteris (īpaši smagos gadījumos – bīskaps vai pāvests), ja grēcinieks veic attiecīgu gandarīšanu (sirds satriektība, mutiska izsūdzēšana, gandarīšana [ar darbiem]), pie kam priesteris veic tiesneša funkcijas, nosakot, vai šī gandarīšana ir bijusi pietiekama. Absolūcija šajā gadījumā ir atkarīga no paša cilvēka nopelniem, pildot cilvēku uzliktus gandarīšanas darbus, kuri tiek vērtēti pēc pašu cilvēku standartiem un kritērijiem. Tādēļ Romas katoļu mācība par absolūciju ir “cilvēku likums” (Mt. 15:9) šī vārda pilnā nozīmē un kā tāds nespēj sniegt piedošanu, bet atstāj grēcinieku zem lāsta (Gal. 3:10; 5:4).

Raksti, turpretī, māca, ka: a) atslēgu vara (potestas clavium), tas ir, īpaša vara piedot vai paturēt grēkus pieder visiem kristiešiem (Jņ. 20:23; Mt. 18:18; 16:19), tādēļ ikviens ticīgais var atlaist grēkus ne sliktāk par priesteri vai bīskapu; b) absolūcija pamatojas nedz grēku nožēlā (patiesā vai uzspēlētā), nedz kādā gandarīšanā, kuru grēcinieks veic par saviem grēkiem (Romas katoļu mācība), bet gan vienīgi pilnīgajā salīdzināšanā, kuru Kristus ar savu vietniecisko paklausību ir nodrošinājis visiem cilvēkiem, un no Dieva pavēles (Jņ. 20:21; Lk. 24:47) Viņa vārdā sludināt grēku piedošanu visām tautām. Tātad, absolūcija ir nekas cits, kā individuāla grēku piedošanas saņemšana Jēzus vārdā. Tādēļ to nedrīkst apšaubīt vai noraidīt, bet tā būtu jāuzņem patiesā ticībā, gluži tāpat, kā ir jātic Dieva apsolījumiem, kurus Evaņģēlijs pasludina visiem cilvēkiem.

Līdz ar to, ir skaidrs, kādēļ Luters tā uzsvēra, ka absolūciju var izteikt jebkurš kristietis. Tiesības pasludināt absolūciju ir tikpat neapstrīdamas, kā tiesības sludināt Evaņģēliju (1.Pēt.2:9); patiesībā absolūcija ir vienīgi īpaša žēlastības un salīdzināšanās Evaņģēlija sludināšanas forma.

Ja katoļi un prokatoliski noskaņotie protestanti apgalvo, ka Kristus piešķīra grēku atlaišanas un paturēšanas pilnvaras vienīgi garīdzniekiem (Jņ. 20:22-23), viņi ignorē to apstākli, ka mūsu Kungs šajā gadījumā uzrunāja ne tikai apustuļus, arī citus mācekļus (Jņ.20:19, 24; Lk.24:33). Dr. A. Špēts, piemēram, raksta:

“Kad Tas Kungs izteica šīs pilnvaras, apustuļi nebija vienīgie klātesošie un arī ne visi apustuļi bija klāt. Jānis skaidri runā par “tiem divpadsmit” (24. p.) un “mācekļiem” (19. p.). Un Lūka mums skaidri vēsta, ka tajā vakarā ar mācekļiem bija pulcējušies arī citi (Lk.24:33). Tādēļ Luteram (Jāņa evaņģēlija komentārā) ir taisnība, sakot: “Šī vara ir dota visiem kristiešiem. tā piemīt visiem, kam ir Svētais Gars, proti, visiem kristiešiem.”"

Ja daži iebilst pret mācību par absolūciju, uzskatot to par “katolisku raugu,” tad citi to pamato ar apgalvojumu, ka piedot grēkus var vienīgi Dievs. Tādēļ viņi uzskata par zaimošanu to, ka šīs pilnvaras tiek piedēvētas jebkuram cilvēkam. Uz šādu iebildumu mēs atbildam, ka piedot grēkus patiešām ir vienīgi Dieva varā; tomēr Viņš neīsteno šīs pilnvaras tiešā veidā (tieši pasludinot piedošanu), bet ar noteiktu līdzekļu, ar Evaņģēlija starpniecību, kuru Viņš liek saviem mācekļiem sludināt visai radībai (Mk. 16:15-16; Mt. 28:19-20). Tātad, Tas Kungs piedod grēkus ar tā paša vārda starpniecību, kuru ticīgie sludina Viņa vārdā (II Sam. 2:13; Lk. 24:47). Pat tad, kad cilvēks lasa Evaņģēlija apsolījumus un tādējādi attiecina Evaņģēlija piedāvāto absolūciju uz sevi, viņš nesaņem grēku piedošanu tiešā veidā (interior Spiritus illuminatio), bet gan netiešā – ar praviešu un apustuļu vārda starpniecību (Ef. 2:20).

Uz iebildumu, ka mācība par absolūciju var ievest cilvēkus gan pašapmierinātības, gan lepnuma grēkā (‘priesteru lepnība’ [par atslēgu varu]) mēs atbildam, ka kādas lietas ļaunprātīga izmantošana neanulē tās pareizo pielietošanu. Ja mācību par absolūciju nedrīkst mācīt tādēļ, ka tā tiek ļaunprātīgi izmantota, tad mēs nedrīkstam arī sludināt Evaņģēliju un pārvaldīt sakramentus, jo arī tie tiek ļaunprātīgi izmantoti. Turklāt būtu vēl jāpiebilst, ka mācība par absolūciju var izraisīt pašapmierinātību vai lepnumu vienīgi tad, ja tā tiek sludināta sagrozītā formā (katolicisms). Absolūcija bibliskā nozīmē allaž saistās ar grēku nožēlu un ticību.

Uz iebildumu, ka mācītājs nevar piedot grēkus tādēļ, ka nezina, vai konkrētais cilvēks ir “cienīgs” saņemt absolūciju, vai nē, mēs atbildam, ka absolūcija nav atkarīga no cilvēku cienīguma, bet gan no Dieva žēlastības Kristū, kura ir atklājusies visiem cilvēkiem un tādēļ ir arī jāpasludina un jāpiedāvā visiem. Tas tiek darīts, gan ar vispārējas Evaņģēlija sludināšanas starpniecību, gan arī, izmantojot šo īpašo Evaņģēlija formu – absolūciju. Tie, kuri pasludina cilvēkiem Dieva žēlastību Kristū, nekad nekļūdās, jo šeit nepastāv clavis errans jeb kļūdainās atslēgas. Absolūcijas vārdi allaž ir tikpat patiesi, kā paša Evaņģēlija vārdi, kurus arī izsaka absolūcija. Ja nu kāds nesaņem absolūcijā pasludināto un sniegto absolūciju, tad tā ir vienīgi viņa paša vaina. Kristus dēļ Dievs ir žēlīgi piedevis visas pasaules grēkus (II Kor. 5:19-20) un absolūcija nav nekas cits, kā Viņa žēlastības pilnās piedošanas pasludināšana konkrētam indivīdam. Ikviens, kurš tam tic, ir iemantojis pilnīgu grēku piedošanu.

Tātad, pret biblisko absolūcijas mācību vērstie iebildumi balstās nepareizā izpratnē par to, kas patiesībā ir absolūcija. Tā tiek pārprasta tādēļ, ka cilvēki nespēj izprast objektīvo salīdzināšanos, kuru Kristus panāca ar savu vietniecisko izpirkšanu. Un tas, savukārt, notiek tādēļ, ka grēcinieka pestīšanu viņi vismaz daļēji balsta viņa paša nopelnos un nevis vienīgi Dieva žēlastībā un Kristus vietnieciskajā paklausībā (sola gratia, sola fide), ko žēlastības līdzekļi piedāvā visiem cilvēkiem.

Tiklīdz kā grēcinieks saprot, ka absolūcija ir vienīgi Evaņģēlija pasludinātās un sniegtās piedošanas pielietojums, viņš spēj saprast arī to, kādēļ Kristība un Svētais Vakarēdiens būtu jāuzskata par privātas absolūcijas formām. Abos šajos sakramentos Dievs individuāli piedāvā žēlastību, kuru Kristus ar savu nāvi ir nodrošinājis visai pasaulei (Ap.d. 2:38; Mt. 26:26-28). Neatkarīgi no tā, kā cilvēks saņem Evaņģēliju – vispārējā pasludinājumā, Kristībā, Svētajā Vakarēdienā vai absolūcijā – viņa grēks allaž top piedots, jo tur visur skan viena un tā pati prieka pilnā, mierinošā vēsts: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti” (Mt. 9:2).

No tā izriet, ka absolūcijai nekad nedrīkst būt nosacījuma raksturs (“Ja jūs patiesi nožēlojat grēkus un patiesi ticat, jūsu grēki jums tiks piedoti”), bet tā allaž ir beznosacījumu (“Tavi grēki ir tev piedoti”). Patiesi, piedošana tiek saņemta vienīgi ticībā un īsta ticība mīt vienīgi grēku nožēlas pilnā sirdī. Raugoties no šī viedokļa, Luters pareizi saka, ka “katras absolūcijas priekšnosacījums ir ticība,” tomēr viņš piebilst: “Tomēr vienīgi tik tālu, cik tā saņem absolūciju un saka tai jā” (St. L., XXIb, 1847. un turpmākās lpp.). No otras puses, Luters nepārprotami noraida uzskatu, ka grēku piedošana pamatojas grēku nožēlā un ticībā tādēļ, ka tās ir labi darbi vai cilvēka nopelni.

Ja grēku nožēla vai ticība būtu cilvēka nopelni, absolūcijai tiešām būtu jāpiemīt nosacījuma raksturam. Tomēr, tā kā grēku piedošana nepamatojas cilvēku labajos darbos, bet gan vienīgi Dieva labvēlībā Kristū Jēzū, tad tā nesaistās ne ar kādiem nosacījumiem. Kristus dēļ Dievs patiešām piedod ikvienam grēciniekam viņa pārkāpumus un šī patiesība ir jāpasludina ikvienam grēciniekam, un ikvienam grēciniekam ticībā ir tai jāpaļaujas. Tādējādi, tāpat kā nosacījuma raksturs nepiemīt nedz Kristībai, nedz Svētajam Vakarēdienam (“Es tevi kristu ar nosacījumu, ka tu patiešām tici;” “Ņem un ēd, šī ir mana miesa, ja tu tam patiešām tici”), tāpat tas nepiemīt arī absolūcijai. Dieva dāvātā piedošana patiešām tiek piedāvāta ikvienam grēciniekam visās Evaņģēlija pasludināšanas formās, jo cilvēka neticība nekad neatceļ Dieva uzticību (Rom. 3:3). Tādēļ absolūcijai jebkurā gadījumā ir jāpiemīt beznosacījuma raksturam.

Ja, saskaņā ar luteriskās baznīcas tradīcijām, pirms absolūcijas tiek vaicāts: “Vai tu no sirds nožēlo savus grēkus, tici uz Jēzu Kristu un patiesi vēlies ar Dieva Svētā Gara palīgu atteikties no savas grēcīgās dzīves?” tas nenozīmē, ka absolūcijai līdz ar to tiek piešķirts nosacījuma raksturs. Šo vārdu mērķis ir vienīgi brīdināt pašpārliecinātos un mierināt tos, kuri nožēlo savus grēkus.

Ir skaidrs, ka biblisko mācību par absolūciju var aizstāvēt vienīgi tie, kuri piekrīt bibliskajai mācībai par attaisnošanu no žēlastības, ticībā Kristum Jēzum. Katolicisms, sinergisms un kalvinisms mācībā par absolūciju maldās tieši tādēļ, ka noliedz vai nu sola gratia, vai gratia universalis. Kur tiek noliegtas abas šīs mācības, tur Dieva piedošanai ir jābūt atkarīgai no kādām paša cilvēka īpašībām, savukārt, ja Dieva piedošana tiek padarīta par atkarīgu no kādiem cilvēka īstenotiem priekšnosacījumiem, bibliska absolūcija kļūst neiespējama (skat. Christl. Dogmatik, III, 223.-248. lpp.).


* – Uzskats par to, ka Absolūcija nepiedāvā grēku piedošanu tam, kurš savus grēkus patiesi nenožēlo, līdz ar to tiek pateikts, ka Absolūcijas vārds ‘ir kîūdījies’ apgalvodams, ka šī cilvēka grēki ir piedoti.- Red.

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.