361. Kā parasti notiek sagatavošanās Vakarēdienam luteriskajā Baznīcā?


Absolūcija kā sakraments

Piektais mīts: grēksūdze luteriskajā baznīcā nav sakraments.

Absolūcija kā sakraments


Plaši izplatīts luteriskajā baznīcā ir uzskats, ka luterāņiem ir tikai divi sakramenti: Kristība un Svētais Vakarēdiens. Tomēr tie, kas labāk pārzina luteriskās ticības apliecības, parasti runā par trim sakramentiem: Kristību, Svēto Vakarēdienu un Grēksūdzi. Daži pat jokodamies saka, ka luterāņiem esot divarpus sakramenti. Lai labāk saprastu, kādēļ tas tā, vispirms ir jāapskata pats sakramenta jēdziens.

Latīņu vārds sacramentum (no kura cēlies arī latviešu vārds “sakraments”) ir ienācis teoloģijā no Hieronīma (330–419) Bībeles tulkojuma latīņu valodā jeb tā sauktās Vulgātas. Hieronīms šo latīņu vārdu dažviet lietojis, lai atveidotu grieķu vārdu mysterion “noslēpums”. Mums šodien grūti saprast, kādēļ viņš tā ir darījis, jo sacramentum latīņu valodā nozīmē ‘zvērests, svinīgs reliģisks solījums’ vai pat ‘drošības nauda’. Jau senatnē neviens lāgā nesaprata, kāpēc tieši šāds vārds ir izvēlēts, lai tulkotu grieķu mysterion un lai vēlākos laikos arī apzīmētu Dieva pavēlētos žēlastības līdzekļus.

Baznīcas tēvs Augustīns (354–430) bija ieviesis sakramenta definīciju, kuru pārņēma arī Luters: “Accedat verbum ad elementum et fit sacramentum” (“Pievienojiet vārdu [materiālajam] elementam, un radīsies sakraments”). Bez rūpīgas izskaidrošanas šāda definīcija gan radīja arī dažādus pārpratumus, jo to varēja saprast arī kā pamudinājumu uz neierobežotu un patvaļīgu svētdarbību ieviešanu, – pievieno tikai Dieva vārdu kaut kam, un radīsies sakraments. Protams, Luters šos Augustīna vārdus saprata saistībā ar Dieva pavēli un iestādījumu un pavisam noteikti attiecināja uz diviem žēlastības līdzekļiem: Kristību un Svēto Vakarēdienu. Uz Grēksūdzi šo Augustīna definīciju bija grūti attiecināt, jo grēksūdzei gan ir Dieva pavēle, bet nav skaidra un Dieva pavēlēta materiālā elementa. Tāpēc Luters reizēm kavējās Grēksūdzi atzīt par atsevišķu sakramentu, bet uzskatīja to drīzāk par Kristības sakramenta daļu, kas turpinās ik dienas cauri visai kristieša dzīvei. Reformācijas pirmajos gados Luters runā par trim sakramentiem. Vēstulē Spalatīnam 1519. gada 18. decembrī viņš raksta: “Izņemot šos trīs [Kristību, Svēto Vakarēdienu, Bikti] es nevienu citu neuzskatu par sakramentu”. Taču jau pavisam drīz – polemiskajā rakstā “Baznīca Bābeles gūstā” (1520. gads) – Luters atzīst par patiesiem sakramentiem tikai divus. Pārmaiņa par labu Grēksūdzes atzīšanai par sakramentu iezīmējas ap 1529. gadu, kad iznāk dažādi katehisma izdevumi – gan ar sadaļu par Bikti, gan bez tās. Bet jau 1530. gadā Augsburgas ticības apliecībā, ko Filips Melanhtons sastādīja saskaņā ar Lutera norādēm, ir apskatīti trīs sakramenti (IX, X, XI artikuls).

1537. gadā Lutera “teoloģiskajā testamentā” – Šmalkaldes artikulos – Luters pats arī runā par trīs sakramentiem: “Atgriezīsimies atkal pie Evaņģēlija. Tas dod padomu un palīdzību pret grēku ne vienā vien veidā, jo Dievs ir pārlieku bagāts savā žēlastībā. Vispirms, ar runāto Dieva vārdu, ar ko visā pasaulē tiek sludināta grēku piedošana; tas ir īstais Evaņģēlija uzdevums. Otrkārt, ar Kristību. Treškārt, ar svēto Altāra Sakramentu. Ceturtkārt, ar Atslēgu varu.” (ŠA III, 4)

Lai saprastu šādu reformatora nenoteiktību Grēksūdzes kā sakramenta atzīšanā, jāatceras, ka arī senbaznīcā un pat viduslaikos nebija vienprātības par to, vai Grēksūdze ir īpašs sakraments vai nav. Pie senākajiem autoriem mēs varam atrast ļoti dažādu sakramentu uzskaitījumu; par sakramentu daži (piemēram, tā sauktais Dionīsijs Areopagīts) uzskatīja pat bēru ceremoniju. Grēksūdze šādos sarakstos parasti nebija iekļauta, un senie autori bija vienisprātis vienīgi par Kristību un Svēto Vakarēdienu kā īpašiem Dieva žēlastības līdzekļiem. Tikai XII gadsimtā Pēteris Lombardietis pirmais noteikti pieskaitīja Grēksūdzi sakramentiem, un Florences koncils (1439. gadā) pasludina oficiāli mācību par septiņiem sakramentiem, kuru vidū bija iekļauta arī Grēksūdze.

Jāņem vērā, ka luteriskajās ticības apliecībās mēs varam atrast divas sakramenta definīcijas. Viena no tām ir jau pieminētā Augustīna definīcija, kuru lietoja arī Luters (jo viņš taču reiz bija augustīniešu mūks!). Otra, kas, domājams, pārņemta no viduslaiku sholastiskās teoloģijas, ir atrodama Lutera līdzgaitnieka Filipa Melanhtona sarakstītajā Augsburgas ticības apliecības apoloģijā – “Rituāli, kuri ir Dieva pavēlēti un kuriem ir pievienots Dieva žēlastības apsolījums” (Apol. XIII (VII), 3). Saskaņā ar Melanhtona definīciju šajā mūsu ticības apliecībā arī Grēksūdze tiek atzīta par sakramentu: “Ja par sakramentiem mēs saucam “rituālus, kuri ir Dieva pavēlēti un kuriem ir pievienots žēlastības apsolījums”, tad nav grūti definēt to, kas tad īsti ir sakramenti. Rituāli, kas ir cilvēku ieviesti, nav sakramenti to patiesajā nozīmē, jo cilvēkiem nav varas apsolīt žēlastību. Lūk, tādēļ zīmes, kas ieviestas bez Dieva pavēles, nav drošas apsolījuma zīmes, kaut arī tās, iespējams, var kalpot neizglītoto mācīšanai. Tātad patiesie sakramenti ir – Svētā Kristība, Tā Kunga Mielasts un Absolūcija, kas ir grēku nožēlas sakraments. Šiem ritiem ir Dieva pavēle un pievienots žēlastības apsolījums, kas patiesi ir Jaunās Derības sirds.” (Apoloģija XIII (VII), 3, 4)

Kā tad ir ar seno viedokļu dažādību luterāņu vidū – vai luterāņiem ir divi vai trīs sakramenti? Varbūt – divarpus? Vienkāršāk būtu sacīt, ka saskaņā ar mūsu ticības apliecībām ir trīs sakramenti – Svētā Kristība, Tā Kunga Mielasts un Absolūcija jeb Grēksūdze, jo tad nevajadzētu vairs neko īpaši skaidrot. Tomēr var arī sacīt, ka ir divi sakramenti – Svētā Kristība un Tā Kunga Mielasts, taču tādā gadījumā tūdaļ vajadzēs arī skaidrot, ka Grēksūdze ir iekļauta Kristības sakramentā un ir neatņemama Kristības ikdienas lietojuma sastāvdaļa. Tātad – skaiti, kā gribi,– Grēksūdze luteriskajā baznīcā ir un paliek sakraments – vai nu patstāvīgs, vai arī Kristības sakramentā ietverts.

Pirmais mīts | Otrais mīts | Trešais mīts | Ceturtais mīts | Turpinājumā sestais mīts »

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.5 (12)]

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

12 atsauces par “Absolūcija kā sakraments”

  1. mea culpa:


    Vēl saskaņā ar Apoloģiju nosaucu par sakramentu ordināciju svētajā kalpošanas amatā.

  2. Roberto:


    mea culpa nestum savus pro-romiskos murgus – Luters par ordinācijas sakramentu saka sekojošo:

    Šo sakramentu Kristus baznīca nepazīst, un tas ir pāvesta baznīcas izgudrots, jo tam ne tikai nav žēlastības apsolījuma, par kuru kaut kur būtu rakstīts, bet arī visa Jaunā Derība to nepiemin ne ar vienu vārdu. Bet smieklīgi ir apgalvot par kaut ko, ka tas ir Dieva sakraments, ja nekur nevar pierādīt, ka Dievs to būtu iestādījis. ["Baznīca Bābeles gūstā"]

    savukārt Dr.Mārtiņš Hemnics:

    ordinācijai nav apsolījuma, ka tam, kurš grib kļūt piederīgs Dieva žēlastībai un pestīšanai, būtu jākļūst par priesteri. Jo arī daudzi no tiem, kas ir pravietojuši, pastardienā dzirdēs: Es jūs nekad neesmu pazinis (Mt. 7). Tādējādi par roku uzlikšanu Dieva vārdā nav nekādas noteiktas pavēles, un apustuļi to ir lietojuši savās lūgšanās brīvi. Bet svaidīšanai pāvestiešu priesteru iesvētīšanā nav nedz pavēles, nedz arī piemēra no Jaunās Derības Rakstiem; tā ir levītisko ceremoniju atkalieviešana, kas ir pret Dieva vārdu. Tā kā priesteru iesvētīšanai trūkst abu lietu, redzama elementa un Dieva apsolījuma, tad tā nav sakraments. ["Par Jaunās Derības sakramentiem kopumā"]

  3. mea culpa:


    Roberto, citātu dvēsele, ordinācijā paraksta LTA, ne abu svētīgo Mārtiņu darbus. Tātad, ja LTA – Augsburgas TA Apoloģijas autoritāte pieļauj saukt ordināciju par sakramentu, tad nevajadzētu iespringt, ja to arī dara.
    (Ir manīts, ka daži t.s. konfesionāļi apliecību rakstiem pieiet selektīvi:-) )

  4. Roberto:


    mea culpa,
    ja kā Tu saki “Augsburgas TA Apoloģijas autoritāte pieļauj saukt ordināciju par sakramentu”, tad mums vajadzētu uzskatīt par sakramentu arī lūgšanu..

  5. mea culpa:


    Vai tad mani īpaši satrauc ko jūs, shizmatiķi, gribētu vēl uzskatīt par sakramentiem…:-)

  6. Roberto:


    mea culpa, ja ir tā, kā Tu saki, tad sēdi savā “pro-romiskajā-odinācijas-sakramenta-mīlētāju” pulciņā un nebojā gaisu pie “shizmatiķiem”…

  7. mea culpa:


    Kristieši,
    kas akceptē luteriskās ticības apliecības,līdz ar to nav pro-romiski,
    bet tie, kas pārmēru satraucas par to, ka citi ordināciju sauc par sakramentu
    ( ko taču atvēl Apoloģija un līdz ar to tas tā kā nebūtu aizguvums no Rkb ),
    ( manis pēc vari arī to tā nesaukt, būtība no tā nemainās )
    laikam tomēr ir visai “shizmatiski” pēc savas iedabas. :-)

  8. gviclo:


    Draugs, mea culpa,

    Vai Jums nebūtu grūti nocitēt paragrāfu vai paragrāfus no Luteriskajām ticības apliecībām, kur ordinācija tiek apliecināta kā viens no sakramentiem.

    Paldies,

    Ar cieņu,
    gviclo

  9. mea culpa:


    “Ja ordinācija tiek skaidrota saistībā ar Vārda kalpošanas amatu, tad mums nav iebildumu saukt to par ordinācijas sakramentu.[]
    Ja ordinācija tiek skaidrota šādi, tad mums nav iebildumu pat roku uzlikšanu saukt par sakramentu.”
    (Apoloģija.204,205.lpp.Vienprātības grāmata.)

  10. Roberto:


    un tagad mīļais mea culpa, paskaidro vientiesīgajiem kristiešiem [ne jau tiem “shizmatiķiem”], kāpēc šie no konteksta izrautiem teikumi, liecina, ka ordinācija “IR” sakraments, ja nedz pats Luters, nedz viņa skolnieki un luterāņu teologi, kuri allaž ir palikuši uzticīgi Svētajiem Rakstiem un Vienprātības Grāmatā iekļautajām apliecībām, ordināciju NAV uzskatījuši par sakramentu?

  11. mea culpa:


    Roberto,
    vai tiešām tu domā, ka tādā veidā (piesaucot Luteru&skolniekus&teologus) var atcelt Apoloģijas tekstu, kas neiebilst pret ordinācijas saukšanu par sakramentu?

    Baznīcas ticības apliecībai jebkurā gadījumā ir augstāka autoritāte.

    Es neiespringstu pret tiem, kas ordināciju nesauc par sakramentu.
    Apoloģija savukārt nenosoda tos, kas sauc.
    Šādu attieksmi tu ( un tavējie ) varētu tikai pamācīties.

  12. Roberto:


    mea culpa, vai Tava loģika spēj izturēt kritiku?

    analoģijās sanāk, ka Apoloģija arī nenosoda sieviešu ordināciju, ko nu?



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.