Baznīcas pazīmes un kristīgā atbildība [1.daļa]

Kāpēc baznīcai ir vajadzīgas pazīmes un kādas tās ir?

Attiecinot to uz Kristu un draudzi, Pāvils saka: “Šis noslēpums ir liels” [Ef.5:32]. Mārtiņš Luters komentē: “..tas ir liels noslēpums, kas ticībā aptverams. Tas nav redzams un taustāms, tāpēc tas ir sakraments, kaut kas slepens, neredzams, apslēpts.”^[1]

Baznīca ir Kristus miesa, kas ietver sevī visus patiesi ticīgos ar Dieva dāvātās, izraisītās ticības palīdzību. Tas ir svēts templis, nams, kas “uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūrakmens ir Kristus Jēzus” [Ef.2:20]. Tagadnē, šajā laicīgajā dzīvē to nevar redzēt, tāpat kā nevar redzēt ticību. Mūsu acīm ir apslēpta Svētā Kristus Baznīca, kuras locekļi ir “savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs” [Atkl.7:14]. Tā vietā var novērot dažādas frakcijas, apvienības un sev pašiem līdzīgus grēciniekus. Apustuļu ticības apliecībā sakām: “Es ticu uz vienu svētu kristīgu Baznīcu”, nevis: “Es redzu vienu svētu kristīgu Baznīcu.” Līdzīgi skan arī Nīkajas ticības apliecība, kurā sakām: “Mēs ticam uz vienu svētu kristīgu un apustulisku Baznīcu.” Personīgā pārliecība par attaisnošanu, svētumu un nevainojamību Dieva priekšā nav konstatējama kaut kādā no ārpuses tveramā veidā un paliek vienīgi Dieva kompetencē. Vienīgais, kas sasniedzams un pārbaudāms, ir ticības apliecība.

Tāpēc ir vajadzīgas pazīmes, identifikācijas zīmes jeb ceļa rādītāji, jo pretējā gadījumā neviens kristietis nebūtu pasargāts no dažādām fanātisku izpausmju pārņemtām kopām, kas sevi ļoti labprāt mēdz dēvēt par “kristīgām.”

Augsburgas ticības apliecības Apoloģijā par baznīcas pazīmēm teikts:
“Baznīca nav tikai ārējo lietu un rituālu sadraudzība, kā tas ir valstiskās iekārtās, bet pašā pamatā tā ir ticības un Svētā Gara sadraudzība sirdī, kurai, lai šo sadraudzību varētu pazīt, tomēr ir ārējas zīmes, proti, skaidrā Evaņģēlija mācība un sakramentu pārvaldīšana saskaņā ar Kristus Evaņģēliju.”^[2]

“Mēs nesapņojam šeit par Platona valsti,…bet mācām, ka šī baznīca patiesi pastāv. Proti, baznīca, ko veido patiesi ticīgie un taisnie cilvēki, kas izkaisīti pa visu pasauli. Un mēs pievienojam zīmes: skaidro Evaņģēlija mācību un sakramentus. Šī baznīca patiesi ir: “patiesības balsts un pamats” [1.Tim.3:15]. Tiešām, tā saglabā šķīsto Evaņģēliju un, kā to saka Pāvils, “pamatu”, tas ir, patiesu Kristus zināšanu un ticību.”^[3]

“Turklāt šis artikuls saka – “katoliska baznīca”, lai mēs nedomātu, ka baznīca ir kādas valstiskas iekārtas atdarinājums, bet gan cilvēki, kas izkaisīti pa visu pasauli, kuri ir vienā prātā par Evaņģēliju un kuriem ir viens un tas pats Kristus, viens un tas pats Svētais Gars, vieni un tie paši sakramenti.”^[4]

Citiem vārdiem sakot, vienīgi Dievs redz ticību cilvēka sirdī, taču mēs varam būt pārliecināti par baznīcu tur, kur ir klātesošas un ir neapstrīdamas šīs baznīcas pazīmes. Kur Evaņģēlija mācība tiek paturēta šķīsta un tiek pareizi sludināta, kur sakramenti tiek pareizi, saskaņā ar Kristus mācību pārvaldīti, tur baznīca ir patiesa, pareiza jeb ortodoksa.

Jo vairāk baznīca atkāpjas no dievišķās patiesības, jo mazāk kristietis var būt pārliecināts par tās leģimitāti. Kristus kā stūrakmens un apustuliskā jeb ortodoksā doktrīna [Ef.2:20; 4:5] ir savstarpēji saistīti, un skaidri norāda gan uz kristieša atbildību pestīšanas kontekstā^[5], gan uz apsolījuma drošumu noteiktos apstākļos, jo Kristus ir klātesošs nevis tur, kur vien ļaudis domājas Viņu esam, bet tur, kur pats ir apsolījis [Mt.28:20].

Tā kā tieši Evaņģēlijs ir “Dieva spēks par pestīšanu ikvienam” [Rom.1:16] un tā sludināšana un uzklausīšana rada un uztur ticību [Rom.10:17], tātad – iekļauj kristieti Kristus miesā, tad baznīcas, kas jauc skaidro mācību ar maldiem un meliem līdzinās Ciānas un Bābeles apvienībai, kas apliecina gaismas un tumsas sadraudzību [sal. ar 2.Kor.6:14]. Luteriskie dogmatiķi šajā sakarā skaidri ir definējuši patiesības un maldu attiecības, sakot: “Ecclesia quatenus impura, non est ecclesia.”^[6] Līdz ar to Šmalkaldes artikulos dotais baznīcas skaidrojums iegūst daudz pilnīgāku, visaptverošāku nozīmi, proti: “svēti ticīgie – avis, kuras dzird sava Gana balsi.”^[7]

Taču kāpēc tieši Evaņģēlija sludināšana un sakramenti? Tāpēc, ka tikai caur ticību kristietis tiek piepulcināts Kristus baznīcai, un tikai Evaņģēlijs ir ticību radošais faktors. Kā teikts Augsburgas ticības apliecībā: “Jo caur vārdu un sakramentiem kā instrumentiem tiek dāvināts Svētais Gars, kas – kur un kad Dievs to grib – rada ticību tajos, kuri uzklausa Evaņģēliju…”^[8] Sludināšana un sakramenti ir viena un tā paša Evaņģēlija dažādas formas; žēlastības līdzekļi, kurus iedibinājis Dievs, lai caur tiem piedotu grēkus un radītu un uzturētu ticību. Tie rada baznīcu un bez tiem baznīca nevar pastāvēt.

Pretstatā tam bieži baznīcas identificēšana notiek, paļaujoties uz daudzām cita rakstura parādībām, tādām kā dažādi cilvēku radīti rituāli un tradīcijas, grandiozas ceremonijas, sazarota hierarhija un administratīvais aparāts, vēsturiska izpratne par apustulisko sukcesiju jeb cauri laikam esošu un nepārtrauktu bīskapu pēctecību utt.

Par ceremonijām un rituāliem Augsburgas ticības apliecībā var lasīt: “..nav nepieciešams, ka cilvēku ieviestās tradīcijas, rituāli jeb ceremonijas visur būtu vienādas.”^[9] Un Šmalkaldes artikulos: “Šis [baznīcas] svētums nepastāv kora kreklos, tonzūrās, garos svārkos un citās svinīgās ieražās, kādas tās ārpus Svētajiem Rakstiem ir sagudrotas, bet gan Dieva vārdos un īstā ticībā.”^[10] Respektīvi, baznīca nav kolārkrekli, albas un noteikta veida liturģija, kā arī ēkas ar torni, tāpat tā nav zvanu, baznīcu, tiltu u.c. priekšmetu un būvju svētīšanā, kas “ir vienīgi izsmiekls un krāpšana.”^[11] Piedēvēt baznīcai jebkādas citas pazīmes kā identifikatorus, izņemot pareizi pārvaldītus žēlastības līdzekļus, nozīmē pašos pamatos balstīt baznīcu citā, maldīgā mācībā, kā arī sagrozīt baznīcas uzdevumus. Tas nozīmē būt Aversantium veritatem – par tādu, “kas novēršas no patiesības” [Tit.1:14] pie “dēmonu mācībām” [1.Tim.4:1-3].

Par baznīcu tiek teikts, ka tā ir apustuliska, taču apustuliskums un ar to saistītā sukcesija jeb pēctecība bieži tiek attiecināta uz vēsturiski nepārtrauktu bīskapu ķēdi, kas sasaista baznīcu mūsdienās ar apustuļiem senatnē. Šāda domāšana nav balstīta Rakstos, turklāt ir tendēta piešķirt kalpošanas amatam kādu īpašu kvalitāti.^[12]

Taču baznīcas apustuliskums izpaužas uzticamā apustuļu un praviešu mācības paturēšanā un realizēšanā, lai visi patiesie baznīcas locekļi līdz pat laiku beigām var ticēt Kristum ar apustuļu atstātā vārda starpniecību [Jņ.17:20; Ef.2:20]. Tieši tā baznīcas apustuliskumu definē arī luteriskie dogmatiķi: “Apostolica dicitur ecclesia, quod doctrinam apostolicam fide amplectitur et integram tenet.”^[13]

Episkopāts, kas pastāv apstākļos, kad līdztekus patiesībai tiek paciesti un praktizēti maldi, tajā pat laikā pretendējot uz “apustulisku sukcesiju”, ir salīdzināms ar zivs fosiliju, kurai gan pieder pilnīga “anatomiskā sukcesija”, taču tā sen vairs nav zivs, bet vienīgi akmens gabals.^[14] Šāda “apustuliskā sukcesija” ir jānoraida un no tās nesējiem stingri jānorobežojas. Ne velti Pāvils rakstīja: “Bet ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!” [Gal.1:8], ietverot šajā pasludinājumā arī sevi ar līdzgaitniekiem un pat eņģeļus, jo Kristus pilnvaras manifestējas pareizā Evaņģēlija pasludinājumā, nevis amata kā profesijas vai pašizpausmes un pašapziņas celšanas izpratnē.

Lasi 1.daļu

---

[1] Luther’s Works 41:164
[2] Augsburgas ticības apliecības Apoloģija, art. VII, VIII [IV].
[3] turpat.
[4] turpat.
[5] Lai atšķirtu garus un konstatētu baznīcas palikšanu patiesībā vai novirzīšanos no tās, pirms teoloģiskajām problēmām un pāri tām jāliek pneimatiskie fenomeni, kas īstenojas atgriešanās un piedošanas saņemšanas rezultātā, kad Kristus nav kāds formulējums vai princips, bet dzīvais Kungs, kurš runā savā vārdā. Bez tā Raksti paliek aizslēgta grāmata. Tā nav vienkārši kauzāla cēloņu un seku saistība, bet organiska un personiska saistība sadraudzībā ar Dievu Viņa vārdā, kas rosina nevis apceroši reflektēt, bet sekot, nostādot izvēles priekšā starp apliecināšanu un aizliegšanu.
[6] Tik lielā mērā, cik kāda baznīca ir nešķīsta, tā nav baznīca.
[7] Šmalkaldes artikuli, 12.art.
[8] Augsburgas ticības apliecība, art. V.
[9] Augsburgas ticības apliecība, art. VII.
[10] Šmalkaldes artikuli, 12.art.
[11] Šmalkaldes artikuli, 15.art.
[12] Character indelebilis – neizdzēšamais zīmogs jeb īpašas, neatņemamas spējas kalpot – spējas konsekrēt Svēto Vakarēdienu, atlaist grēkus utt.
[13] Baznīca tiek saukta par apustulisku, jo tā patur apustuļu ticības mācību pilnībā un nesagrozīti.
[14] Dr. Kurt E. Marquart “The Marks of the Church”.