:: e - BAZNICA ::

Teistiskā evolūcija - velna nāvējošais ierocis

Šī čūska ir pārvērtusies par viltīgo Čārlzu Darvinu, angli, kas popularizēja evolūcijas teoriju. Kādēļ? Tādēļ, ka Bībele vēsta, - lai apmānītu Ievu, velns izmantoja visviltīgāko no dzīvniekiem – čūsku (1.Moz.3:1). Tādēļ mums nevajadzētu brīnīties, ka arī šodien velna visviltīgākie un visiedarbīgākie meli ir teistiskās evolūcijas teorija.

VELNA IEDARBĪGIE MELI

Teistiskā evolūcija ir iecienīti velna meli – jo tā apvieno darvinisma teoriju par pasaules rašanos un Dieva versiju par pasaules radīšanu. Jo velns zina, ka daudziem kristiešiem darvinisms liekas viņu prātam un loģikai pieņemams. Tādēļ, - kad velns viltīgi piedāvā ticēt gan evolūcijai, gan radīšanai vienlaicīgi, - viņš melo jums tāpat kā viņš meloja Ievai; un tomēr, daudzi kopā ar Ievu apšauba Dieva vārdu un sapinas velna melos.

TRAĢISKS PIEMĒRS

Mēs aplūkosim kādu traģisku piemēru, kas skaidri parāda, cik viltīgs spēj būt nežēlīgais velns. 1999.gada augustā laikraksta New York Times slejās publicēja rakstu par mazpazīstamu, bet spēcīgu evolūcijas piekritēju grupu, kas darbojās Berklijā, Kalifornijā. Ik reizi, kad ASV vai pat citās valstīs izraisās kāds disputs par radīšanu, šī grupa nekavējoties uz vietējām televīzijas stacijām un laikrakstiem izsūta visāda veida evolūcijas propagandu. Un lūk – pēc šīs grupas vārdiem, visefektīvākais ierocis cīņā pret Dievu un Viņa radīšanas stāstu ir vai nu vietējā mācītāja vai arī kāda sabiedrībā pazīstama kristieša teiktais, ka viņš ticot radīšanai un reizē arī evolūcijai, jebšu tā sauktajai teistiskajai evolūcijai. Avīžraksts uzsver, ka radīšanas-evolūcijas cīņas karstumā šāds cilvēks pieceļas un saka, ka viņš vai viņa ir kristietis un arī tic evolūcijai, un “uz auditoriju tas atstāj lielu iespaidu.” Tādā brīdī velns atkal ir uzvarējis!

Kāds pakalpojums velnam tika izdarīts, kad 1966.gadā pāvests no Vatikāna paziņoja, ka Romas katoļu baznīca vienmēr ir pieņēmusi teistisko evolūciju. To apliecina arī pēdējais katehisms, kas publicēts 1994.gadā.

TEISTISKĀ EVOLŪCIJA NAV NEKĀDS JAUNUMS!

Teistiskā evolūcija nav nekas jauns. Tā bija labi pazīstama arī Lutera laikā. Viņš par to sacīja:

“Nav tiesa, kā vairāki herētiķi un citi apgalvo, ka Dievs radīja visu sākumā un tad ļāva dabai iet savu, neatkarīgu ceļu, lai visas lietas rastos pašas no sava spēka; tādējādi viņi nostāda Dievu vienā līmenī ar kurpnieku vai drēbnieku. Tas ne tikai ir pretrunā ar Svētajiem Rakstiem, bet arī ar jebkādu pieredzi.”

Tālāk Luters paskaidro:

“Tāpat kā neviena dzīva radība nav bijusi spējīga radīt sevi no paša sākuma, tā arī nevar sevi saglabāt un turpināt. Tādējādi, tāpat kā mēs, cilvēki, neesam sevi radījuši, mēs nevaram arī darīt nekā, lai paildzinātu savu mūžu pašu spēkiem kaut uz mirkli.”

Luters noliedz nejaušu un mehānisku cilvēka radīšanas procesu tik skaidri un nepārprotami, it kā viņš būtu lasījis Darvinu. Piezīmēs par 1.Moz.1:6 Luters raksta:

“Mums šeit tiek skaidrots par cilvēka izcelšanos – pirmais cilvēks neradās pakāpeniski, kā to Aristotelim liek domāt viņa saprāts, vai arī filozofiem viņu iztēle.”

Luters noliedza jebkādu nejaušību pasaules radīšanā, jo viņš bija izpētījis Svēto Rakstus, kuri visu izskaidro nepārprotami.

“Bezdievīgie un samaitātie cilvēki uzskata, ka viss ir nejaušība, un nesaprot ne nieka no tā, ko vēsta Svētie Raksti un Dieva radība.”

Nav šaubu, ka Luters bija iepazinies ar evolūcijas klasiskajiem pamatiem. Un nav šaubu, ka viņš tiem nepiekrita ne mazākajā mērā!

LUTERS PAR ZINĀTNI

Luters neuzskatīja, ka patiesa zinātne ir pretrunā ar Svētajiem Rakstiem. Viņš nebaidījās no zinātnes, bet gan uzskatīja, ka patiesa zinātne, skaidrojot tēmu, kas atklājās Svētajos Rakstos, var to tikai papildināt. Zinātne, kas bija pretrunā ar Svētajiem Rakstiem, tādējādi, nebija īsta zinātne. Zinātne skaidro tikai to radīšanas daļu, kuru iespējams saprast ar prātu, toties Svētie Raksti skaidro visus galvenos radīšanas aspektus, gan redzamos, gan neredzamos. Tādēļ Rakstiem ir piešķirama lielāka autoritāte nekā zinātnei, saka Luters. Mārtiņa Lutera izpratne par zinātnisko metodi bija ļoti progresīva. Viņš ievēroja, ka tiek publicēti tikai tie astrologu pareģojumi, kuri piepildās, bet pārējie tiek noklusēti. Viņš neticēja, ka “no šādiem nepilnīgiem novērojumiem var attīstīt veselu zinātni.” Luters aizstāvēja patiesu zinātnisku metodi, kura operē ar pilnīgiem un atkārtotiem novērojumiem pret viltojuma iespējamību.

LUTERS PAR GARĪGI NĀVĒJOŠO KONFLIKTU EVOLŪCIJAS UN DIEVA VĀRDA STARPĀ

Lutera iebildumi pret evolūciju sakņojās viņa uzticībai Evaņģēlijam. Dievs radīja cilvēku, lai cilvēks būtu kopā ar Dievu. Ar Dieva žēlastību Evaņģēlijs atjauno Dieva attiecības ar kritušo cilvēku – un šajās attiecībās ietilpst Dieva nepārtraukta klātbūtne mūsu dzīvēs. Dievs netiesās mūs pēc saviem baušļiem. Tas būtu žēlastības noliegums! Luters citē apustuli Jāni:

“Ja Kristus nav patiess Dievs, kas dzimis no Tēva un visu lietu Radītāja mūžībā, tad mēs esam pazuduši.”

Citiem vārdiem, ja apgalvo, ka Kristus personīgi nepiedalās radīšanā, vai arī radīšanu uzskata par otršķirīgu mācību, tādējādi diezgan rafinētā, bet iedarbīgā veidā kristietība atsakās no Kristus.

Luters nepiekrita uzskatam, ka radīšana turpinās pēc sestās dienas nākamajās paaudzēs. Viņš teica:

“Dieva prātā mans sākums sakrīt ar pasaules sākumu, jo Viņš sacīja: “Darīsim cilvēku” un radīja arī mani. Visu, ko Dievs vēlējās radīt, Viņš radīja brīdī, kad Viņš to izteica. Tikai ne viss ir kļuvis redzams uzreiz.”

Pretēji dažiem mūsdienu domātājiem, Luters ļoti rūpīgi nošķīra Dieva radīšanas darbu (kas tika pabeigts sestajā dienā) un to, ko Dievs dara, lai saglabātu savu radību (kas notiek pēc dažādiem principiem un turpinās arī šodien).

Savās piezīmēs par Jāņa evaņģēlija pirmo un otro pantu, Luters raksta, ka šie panti nepārprotami savieno Kristu, Viņa dievišķo dabu un 1. Mozus grāmatas radīšanas stāstu uz visiem laikiem. Šīs divas lietas nav saprotamas viena bez otras. Luters bija pārliecināts, ka ir ļoti svarīgi pareizi saprast radīšanu, jo no tās izrietēja uzskats par pestīšanu. Viņš rakstīja:

“Ja ticība tiek kaut nedaudz vājināta vai ievainota, mēs esam pazuduši. Ja Kristum nav dievišķās dabas, nekas neglābs mūs no Dieva dusmām un Viņa tiesas.”

Tomēr, “ja kāds ir kristietis, tad viņam jākalpo savam Radītājam. Ārpus tā mēs ne uz ko neesam spējīgi. Mēs neesam radījuši un izveidojuši paši sevi – viss mums ir Dieva dots”, kā Sv. Pāvils saka: “Kas tad tev ir, ko tu nebūtu saņēmis?” (1.Kor.4:7). Luters radīšanu uzskatīja par ārkārtīgi svarīgu jautājumu. Viņš ļoti labi apzinājās velna viltīgos kārdinājumus, īpaši attiecībā uz teistisko evolūciju. Viņš nepieņēma senās pasaules evolūcijas teorijas, ne arī tolaik “moderno” teologu teistisko evolūcijas skaidrojumu. Luteram Bībeles mācība par radīšanu bija visskaidrākā no visām un pēc viņa domām tā bija jāinterpretē burtiski, kā arī jāuzskata par vissvarīgāko daļu Bībeles mācībā par Kristus personu un darbu.

Evolūcijas teorija nav tikai mācība par “labāk piemērotā izdzīvošanu”, kā daudzi uzskata. Evolūcija ir teorija par to, ka viss dzīvais attīstās un mainās no viena veida uz citu, piemēram, pērtiķis miljoniem gadu laikā ir attīstījies par cilvēku. Ja cilvēks, kā uzskata evolūcijas piekritēji, pēc savām īpašībām neatšķiras no dzīvnieka, tad cilvēks nav grēcinieks un viņam nav vajadzīga dievišķā piedošana. Tādā gadījumā Bībeles vēsts par Dieva dēla, Jēzus Kristus, grēcinieku Pestītāja nākšanu pasaulē ir pilnīgs absurds un nav nepieciešama. Bībeles mācība par cilvēces vēstures gaitu ir absolūti pretēja tam, ko sludina evolūcijas piekritēji – perfekta radība, tās grēkā krišana, dievišķais Pestītājs, kurš piedod kritušajai radībai mirstot krusta nāvē un nāks vēlreiz, lai atjaunotu radības pilnību. Vai mēs ticam Dieva vārdam jeb arī esam krituši par upuri evolūcijas piekritēju nepatiesajiem pieņēmumiem? Vai nav vienalga, kam mēs ticam? Ja taisnība ir evolūcijas piekritējiem, tad nav nekādas vajadzības pēc Dieva. Par visu mēs atbildam vienīgi savā priekšā. Tikumībai nav pamata un dzīvei nav mērķa. Mēs dzīvojam bezvērtīgā, bezjēdzīgā pasaulē. Mēs neesam grēcinieki un mums nav vajadzīgs Pestītājs Jēzus Kristus un Viņa pilnības un mūžīgās dzīves dāvana. Šie pieņēmumi ir evolūcijas teorijas traģēdija. Ticībā saprotot Dieva radīšanas stāstu, mēs dzīvojam dzīvi, kurai ir jēga un kurā ir vieta piedošanai un, visbeidzot, kura reiz kļūs par mūžīgo dzīvi.