Terminu antikrists Raksti lieto gan šaurākā, gan plašākā nozīmē. Plašākā nozīmē šis termins apzīmē visus mācītājus, kuri papildina Dieva Vārdu ar cilvēku mācībām (1.Jņ.2:18). Visi maldu mācītāji ir jāuzskata par antikristiem (ἀντίχριστοι, Kristus ienaidnieki), jo mūsu Kungs uzstāj, ka baznīcā nedrīkst mācīt nevienu citu mācību, kā vien Svētos Rakstus (Mt.28:20; Jņ.8:31-32; 17:20; 5:39; Rom.16:17; 1.Pēt.4:11; 1.Tim.6:3 un turpm.; 2.Tim.3:15-17; 2.Jņ.10; Atkl.22:18-19). Visi, kuri neņem vērā šo dievišķo pavēli, ir Dieva pretinieki un ienaidnieki (Lk.11:23).
Lasīt tālāk »
...
Kristīgi mācītāji ir vienīgi Dieva noslēpumu “kalpi,” nevis kungi (1.Kor.4:1). Tādēļ viņiem ir jāpārvalda žēlastības līdzekļi (Evaņģēlijs un sakramenti) tieši tā, kā tos ir iestādījis pats Kristus (1.Kor.4:2; Mt.28:20). Mācītāji vai draudzes, kas Svētā Vakarēdiena pārvaldīšanā novirzās no Kristus iestādījuma, noraida Viņa autoritāti, pretojas Viņa gribai, nepareizi lieto šo dārgo Sakramentu un tādēļ “šī sanāksme ir viņiem par sodu” (1.Kor.11:29-34).
Lasīt tālāk »
...
Visur, kur Evaņģēlijam ir ļauts neierobežoti darboties, tam ir atbrīvojošs iespaids uz sievietēm (gluži tāpat kā Evaņģēlijs atbrīvo visus ļaudis, Jņ.8:31-36). Piemēram, kristietības ienākšana Papua-Jaungvinejā, kur sievietes tradicionāli tika uzskatītas par kustamo īpašumu[1], bieži vien dāvājusi tām jaunu cieņu un respektu. Patiesi, daudzās kultūrās, kurās sievietes reiz tika uzskatītas vienīgi par dobēm bērnu audzēšanai[2] (neauglības gadījumā atmetamām kā nederīgām), vīri kristieši sākuši paust tām savu pieķeršanos un mīlestību.
Lasīt tālāk »
...
Jau no paša vēstules sākuma Pāvils saista garīgo dāvanu problēmu ar Dieva žēlastības Evaņģēliju Jēzū Kristū. Ir tieša saikne starp “žēlastību” (χάρις, 1.Kor.1:3-4), kas tiem ir dota Evaņģēlijā, un to, ka tiem “netrūkst nevienas žēlastības dāvanas” (χάρισμα, 1.Kor.1:7) “visās lietās viscaur vārdos un atziņā” (1.Kor.1:5). Ar Evaņģēlija žēlastību baznīcai ir dota ikviena dāvana, kas nepieciešama tās labklājībai un celsmei. Lai gan šķiet, ka korintieši uzskatīja sevi par “garīgiem cilvēkiem” (1.Kor.3:1, Pāvils gan tos novērtēja kā joprojām “miesīgus”) un tiem patika runāt par savām “garīgajām dāvanām” (πνευματικά, sk. komentārus par 12:1), taču Pāvils tiem nemitīgi atgādina, ka Gara dāvanas ir “žēlastības dāvanas” (χάρισματα, 1.Kor.1:7; 7:7; 12:4, 9, 28, 30-31). Viņš tiem jautā: “Kas tad tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Bet, ja tu esi saņēmis, kāpēc lepojies, it kā [tās] nebūtu saņēmis?” (1.Kor.4:7).
Lasīt tālāk »
...
Iedzimtais grēks (peccatum originale) jeb samaitātības stāvoklis, kurš sekoja Ādama pārkāpumam un iedzimst visos viņa pēcnācējos, sevī ietver: a) pārmatoto vainu (culpa hereditaria) un b) pārmantoto samaitātību (corruptio hereditaria).
Lasīt tālāk »
...
Gan 1. vēstulē korintiešiem, gan dažās citās savās vēstulēs Pāvils norāda uz atšķirību starp tiem, kas savā kristieša ticībā ir kā “zīdaiņi” (νήπιος, 1.Kor.3:1; Ef.4:14) vai “bērni” (παιδίον, 1.Kor.14:20), kuriem ir lielāka nosliece uz “miesīgām” (σαρκικός, 1.Kor.3:1) kaislībām un uzskatiem, un tiem, kuri ir “nobrieduši” (τέλειος, 1.Kor.2:6; 14:20; Kol. 4:12), “garīgiem” (πνευματικός, 1.Kor.2:13, 15; 3:1; Gal.6:1), “ticībā rūdītiem” (δόκιμος, 1.Kor.11:19; 2.Kor.10:18; 2.Tim.2:15).
Lasīt tālāk »
...
Pat zīdaiņu Kristības pretinieki apzinās, ka tas, ka Jaunajā Derībā trūkst īpašu norāžu uz šo ticību, nav pietiekams arguments par labu viņu nostājai. Tādēļ arī viņiem ir jāsniedz argumentācija, kas balstīta teoloģiskos pamatojumos. Visbiežāk lietotais arguments pret zīdaiņu ticību ir apgalvojums, ka viņi nav spējīgi ticēt. Šī nostāja tiek pieņemta par patiesu, lai gan tā nav pierādīta.[1]
Lasīt tālāk »
...
Lai arī Kristība nav adiafora, bet gan dievišķs iestādījums un pavēle, mēs nedrīkstam to uzskatīt par absolūti nepieciešamu tādā nozīmē, it kā grēku piedošanu un pestīšanu nevarētu iegūt neviens, kurš nav saņēmis šo sakramentu. “Necessitas baptismi non est absoluta.”[1] Tas ir tādēļ, ka jau Evaņģēlija sludināšana piedāvā dievišķo žēlastību, dzīvību un pestīšanu tik pilnīgā un perfektā veidā, ka ikviens, kurš tic tā apsolījumiem, iemanto visas garīgās svētības.
Lasīt tālāk »
...
Svētie Raksti nepārprotami apliecina, ka Tēva noliktā stundā (Ap.d.1:7; Jņ.5:28-29) Kristus, Dievcilvēks (Mt.25:31), redzamā veidā (Ap.d.1:9-11) vienlaicīgi parādīsies visiem cilvēkiem (Mt.24:27-30; 1.Tes.5:2) dievišķā godībā, savu eņģeļu pavadīts (Mt.25:31; 1.Tes.4:16; Mt.13:41-42), lai tiesātu “visas tautas” (Mt. 25:32), gan dzīvos, gan mirušos, pēdējos pēc viņu augšāmcelšanās (1.Kor.15:51; Dan.12:2; Jņ.5:28-29), lai mestu ļaundarus mūžīgās elles liesmās (Mt.25:46) un vestu svētos mūžīgā godībā (Ebr.9:28), lai karojošā Baznīca (ecclesia militans) mūžībā kļūtu par triumfējošo Baznīcu (ecclesia triumphans; skat. Luters, St.L., IX, 951. un turpm. lpp.).
Lasīt tālāk »
...
Tik tuvu Ticības atjaunošanas vai Reformācijas svētkiem (31.oktobri) esot, vēlējos intervēt kādu īpašu viesi. Intervējamajam bija jābūt kādam, kas varētu adekvāti iejusties minēto svētku būtībā. Domas šaudījās no viena pie otra, līdz stingri izlēmu, ka intervējamais būs cilvēks, kuru dēvē par “Amerikas Luteru” – Karls Ferdinands Vilhelms Valters.
Lasīt tālāk »
...
Atsauces (0)