59. Kāpēc mums ir jāgodā vecāki?


7. post Trinitatis svētdienā

Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus mācekļus pie Sevis un uz tiem sacīja: “Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst. Un, kad Es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, tie ceļā nonīks badā; un daži no tiem ir nākuši no tālienes.” Un Viņa mācekļi Viņam atbildēja: “Kas šos ar maizi var paēdināt še tuksnesī?” Un Viņš tiem jautāja: “Cik jums ir maizes?” Tie sacīja: “Septiņas.” Un Viņš ļaudīm pavēl pie zemes apmesties. Un Viņš ņēma tās septiņas maizes un pateicās, pārlauza tās un deva Saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tās ļaudīm priekšā. Tiem bija arī mazums zivtiņu; un, pateicību sacījis, Viņš pavēlēja arī tās likt priekšā. Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus grozus. Un to bija kādi četri tūkstoši. Un Viņš tos atlaida. [Mk.8:1-9]


Šajā evaņģēlijā mums tiek dots divkāršs mierinājums, ka mūsu mīļais Kungs Kristus apgādās gan mūsu dvēseli ar vārdu, gan mūsu miesu ar maizi. Jo, kaut arī Viņš saviem svētajiem zemes virsū liek būt nabadzīgiem un nicinātiem, tā ka viņus nenicina kā citus cilvēkus pasaulē, bet gan ikviens viņiem ir naidīgs un nenovēl viņiem pat maizes kumosiņu (jo taču ir nabadzīgs, nicināms tomēr viņiem nav jābūt tik nabagiem un nicināmiem, ka viņiem nav pilnīgi nekā un viņi mirst no bada, bet gan Viņš grib dot tiem puslīdz labu pārtikšanu, lai vēders būtu nodrošināts.

Bet šeit Kungs Kristus paliek pie savas paša mācības un kārtības ko Viņš dod Mateja 6:33: “Bet dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas.” It kā Viņš teiktu: jums nav jāuztraucas, ka jūs mirsiet no bada, domājiet tikai par to, lai klausītos manu vārdu. Kad tas ir noticis, tad ļaujiet Tēvam debesīs rūpēties par jūsu vēderu, Viņš jau ir nolēmis, ka jums nebūs jāmirst badā. Pie šādas kārtības šeit turas Kristus. Jo evaņģēlijs stāsta, ka tauta veselas trīs dienas ir palikusi pie Kunga. Bet kā tu domā, ko gan viņi tur ir darījuši un meklējuši? Nav šaubu, viņi ir sekojuši vārdam un gribējuši to klausīties. Tas tad arī ir iemesls, ka Kristus viņus tik sirsnīgi pieņem un ir tādās domās, ka Viņam par tiem ir jārūpējas, lai viņi dabūtu ko ēdamu un nenonīktu no bada.

Tā ka tai ir jābūt svarīgākajai mācībai, lai mēs visupirms tiektos pēc vārda un tam sekotu. Kad tas ir noticis, tad pēc tam mums savi vēderi ir jāatstāj Kunga Kristus gādībā.

Tieši tā stāsta evaņģēlists Marks iepriekš, 6.nodaļā, tur Kristus ar piecām maizēm un divām zivīm tuksnesī pabaroja piectūkstoš cilvēku. Kristus bija aizbraucis savrup kādā īpašā vietā tuksnesi, bet tauta bija Viņam sekojusi, un ap piectūkstoš cilvēku bija nākuši no visām pilsētām un vietām. Bet, kad Kristus redzēja tik daudz ļaužu, Viņš par tiem iežēlojās. Jo bija kā avis, kam nav gana, un Viņš sāka tos daudz mācīt.

Tā ir pirmā nelaime, ko ievēroja Kungs kā dievbijīgs sludinātājs: ka viņi bija kā izklīdis ganāmpulks. Līdzīgi kā mēs esam bijuši pāvestībā: viens piesauca svēto Barbaru, cits svēto Katrīnu, tur nebija neviena patiesa sludinātāja, kas mums dotu īstās ganības un vestu pie pareizas mācības. Visiem trūka drošības, un tie dzīvoja elkdievībā un maldos. Tā, saka Marks, bija arī nabaga ļaudīm pie jūdiem. Tur gan bija iestādīti priesteri un levīti, lai tie sludinātu par Kristus atnākšanu un Viņa žēlastības valstību. Bet ko viņi darīja? no ganiem kļuva par ļauniem vilkiem un sludināja savus pašu sapņus, lai novārdzinātu nabaga avis, līdzīgi kā notika arī ar mums pāvestībā. Jo tur neviens nezināja, ka Dievs Kristus dēļ grib mums būt žēlīgs un piedot mūsu grēkus, tādēļ arī neviens nevarēja zināt, kā pret mūsu Kungu Dievu izturēties. Ikviens domāja — lai kļūtu svētlaimīgs, viņam palīdzes viņa darbi un dzīve. Tā nu ir pirmā nelaime un posts, ko Kungs redzēja nabaga tautā, ņēma to pie sirds un teica viņiem garu, skaistu runu. It kā Viņš gribētu teikt: ko tad dara neģēlīgie baznīckungi? Te ir tik daudz ļaužu, viņi labprāt gribētu kaut ko dzirdēt un mācīties par mūsu Kungu Dievu, bet te nav neviena, kas to darītu, baznīckungi ir norūpējušies tikai par savu greznību, skopumu, lepnu dzīvi un upuriem.

Tāpēc Marks saka: nabaga ļaudis izskatījās kā avis, kam nav gana. Ak, Dievs, Kungs! Ja kādai avij nav gana, tad tā ir nabaga, nelaimīgs kustonītis. Jo tai ir vajadzīgs gans, sargu suns un stallis. Kas notiks tad, ja nebūs ne gana, ne sarga, ne suņa, ne laidara? Tad avis noklīdīs pašas par sevi. Tieši tā ir arī ar mums. Vai tur nevaldīs velns, kur nav nedz Dieva vārda, nedz pareiza sprediķa? Kad klāt ir dievbijīgs draudzes mācītājs un uzticams dvēselu gans, tad mēs taču darām pietiekami, ka mēs labprāt klausa mies Evaņģēliju, lasām un lūdzam. Bet kas notiek, kur tā nav? Tur ļaudis ātri tiek pierunāti, lai viens kļūst par mūku, otrs par mūķeni, lai viens — šo, otrs — citu svēto pieņemtu par pestītāju, un tā visi nonāk maldos un vilku vidū.

Taču tās ir mūsu mīļā Kunga Jēzus Kristus draudzīgās un mīļās acis, ka Viņš tā ielūkojas ļaužu sirdīs un tik sirsnīgi rūpējās par viņu maldu gaitām, ka tās bez gana ir tā paklīdušas. Tāpēc, kaut arī Viņš bija, kā saka Marks, aizbraucis savrup kādā klusā vietā tuksnesī, tomēr Viņš iznāca un, pirmkārt, remdēja viņu garīgo izsalkumu, un teica viņiem skaistu runu, un visupirms pabaroja un mierināja viņu dvēseles.

Tā ir arī šīsdienas evaņģēlijā, kur evaņģēlists parāda, ka ļaudis veselas trīs dienas ir pavadījuši pie Kunga Kristus, bez šaubām, lai klausītos, ko Viņš sludina. Un būtu labi, ja būtu aprakstīta arī šī runa, bet evaņģēlists Marks ir gribējis aprakstīt tikai darbus. Ja tas būtu svētais Jānis, viņš būtu blakus darbiem aprakstījis arī Kunga runu. Bet svētais Matejs un Marks vairāk apraksta Kunga darbus un notikumus nekā Viņa runas.

Tā nu ir pirmā lieta, ka mūsu mīļais Kungs Kristus ir norūpējies un Viņam ir žēlīga sirds par pamestajām dvēselēm. Tādēļ Viņš uz laiku atliek savas lūgšanas Tēvam un rūpējas par nabaga ļaudīm un viņiem sludina.

Ja nu Viņam ir tāda sirds, kā gan tu domā, kā Viņš pastardienā pieņems neuzcītīgos draudzes mācītājus, kas ar uzcītību nerūpējas par savu amatu, jā, vēl arī pavedina savus draudzes bērnus? Tāpat firstus un kungus, kuri piespiež tautu uz elkdievību un negrib ļaut ļaudīm tikt pie skaidra vārda? Bet īpaši, ko šeit teiks mūsu bīskapi un kā aizbildināsies kas rīkojas ar vārdu un lepojas ar savu amatu? Dievs ir padarījis viņus par bīskapiem un dvēseļu ganiem, un viņi taču to nedara, bet gan tīši tur ļaudis elkdievībā un negrib ļaut tiem nonākt pie patiesas vārda atzīšanas un patiesas kalpošanas Dievam, un soda savus padotos miesiski un mantiski, ja viņi šāda elkdievībā nedzīvo un negrib to piekopt.

Tāpat arī: ko teiks tēvs un māte, kas savus bērnus un saimi netur čakli pie baznīcas un vārda? Te, nav šaubu, Viņš teiks: jums, tēviem, mātēm, kungiem un kundzēm, ir bijušas padotas tik daudzas dvēseles, kuras jums vajadzēja audzināt dievbijībā un cītīgi turēt pie vārda. Bet jūs to neesat darījuši, jūs esat ļāvuši kļūt tam par bezdievīgām un izaugt bez dievbijības. No kā man ir jāprasa atbildība par šo neizsakāmo postu? Ne no viena cita kā vienīgi no jums, vecāki, kungi un kundzes, kuriem es biju pavēlējis to pielūkot, bet jūs to neesat izpildījuši, lai bērni un saime būtu ko iemācījušies. Tā pastardienā Kristus uzrunās bīskapus, mācītājus, sludinātājus, tēvus, mātes, kungus, kundzes un prasīs no viņiem atbildību. Viņš dod barību ne tikai vēderiem, bet pirms visām citām lietām pamielo un pabaro dvēseli ar vārdu, lai vestu cilvēkus pie patiesības atzīšanas un viņi kļūtu dievbijīgi un svētlaimīgi. Tādu piemēru Viņš mums rāda, lai mēs sekotu Viņa pēdās.

Tāpēc nav augstāka un lielāka darba, ko mēs zemes virsū varam veikt, kā vien audzināt ļaudis ar sludināšanu un mācīšanu. Šim labajam darbam vislielākais naidnieks ir velns, tāpēc arī viņš tik ļoti uzmācas ar šķelšanos[1], tirāniju, varmācību un vajāšanu. Jo tā pati par sevi ir grūta lieta un maksā daudz pūļu un darba, pirms bērni un jaunieši kaut nedaudz nostājas uz kājām, lai uzņemtu sevī mācību un kļūtu dievbijīgi. Apkopojot: nav smagāka darba, kā audzināt citus ļaudis par dievbijīgiem, un nav arī lielākas kalpošanas Dievam.

Tomēr Kungs Kristus šeit, pirmkārt, dod lielāko žēlastības dāvanu un dara augstāko darbu un svarīgāko kalpošanu Dievam — Viņš palīdz nabaga ļaužu dvēselēm. Ar šo darbu Viņš ir patiesi un labi svētījis svēto dienu, daudz kalpojis Dievam un palīdzējis ļaudīm labāk, nekā Viņš katram no viņiem būtu dāvājis tūkstoš guldeņu. Garīgā barība daudzkārt pārspēj miesisko, jo tikai caur to cilvēks dzīvo mūžīgi.

Tēvam, mātei, kungam un kundzei ir jāseko šādam piemēram, tā viņi var nopelnīt debesis saviem pašu bērniem un saimei, tas ir, darīt pēc ticības nākamo un lielāko, un Dievam tīkamāko darbu, ka viņi visi pēc Kristus piemēra vispirms palīdz dvēselēm, lai tās nenonāktu pie velna.

Pēc šīs garīgās žēlastības dāvanas, pēc sludināšanas, notiek arī miesiskā, ka Kungs palīdz arī miesai un sagādā ļaudīm maizi un ēdamo. Jo līdzīgi Viņš dara arī Marka 6:35-36, kad Viņš iznāk un mācekļi dodas pie Viņa un saka: “Šī vieta ir tukša, un laiks jau vēls. Atlaid tos, ka tie var noiet apkārtējos ciemos un miestos un sev pirkt ko ēst.” It kā viņi gribētu teikt: Kungs, Tu sludini pārāk ilgi, jo tas ieilgst līdz vakaram un tauta nav ēdusi, Tu taču varētu padarīt runu īsāku un dot mums paēst. Viņš atbild un saka: “Dodiet jūs viņiem ēst”, sacīja: vai mums ir jādod viņiem ēst? Šeit taču nekā nav! Te Viņš pavēlēja ļaudīm pa pulkiem apsēsties zaļajā zālē un sadalīja piecas maizes pieciem tūkstošiem, tā ka viņi vēl salasīja divpadsmit pilnus grozus no druskām — tā arī Viņš šeit paaicināja pie sevis savus mācekļus un teica viņiem: “Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie manis palikuši un tiem nav ko ēst. Un, kad es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, tie ceļā nonīks badā.” Un, kad Viņa mācekļi atbildēja, ka viņi nevar ļaudis pabarot šeit, tuksnesī, Viņš sadalīja šīs septiņas maizes tā, lai četri tūkstoši ēstu un būtu paēduši, un vēl pielasītu ar atlikušajām druskām pilnus grozus.

Šī ir otrā žēlastības dāvana. Tas, ka Kristus visupirms sludināja tautai un mācīja ļaudis ar vārdu, tā ir bagātīgākā žēlastības dāvana. Tas, ka Viņš palīdz miesai un piepilda vēderu, tā ir vienkāršākā žēlastības dāvana. Jo Viņš nav nācis tāpēc, lai pazudinātu dvēseli un miesu, bet gan ir nācis tāpēc, lai tām palīdzētu. Viņš nav nācis tāpēc, lai kartēzietis[2] līdz nāvei badotos un lūgtu: cilvēkam taču ir jāstrādā tā, lai viņš pie tam paliktu vesels un nenodarītu savai miesai kaitējumu. Mums nav jādauza savas galvas un jāmoka miesa, kā pāvestībā ir darījuši klosteros daudzi, kas sevi ir sagandējuši ar pārmērīgu lūgšanu, gavēšanu, dziedāšanu, lasīšanu, nomodā būšanu, sevis šaustīšanu un gulēšanu mokošos apstākļos, lai tā mirtu pirms laika, un arī es pats to esmu darījis, esmu dauzījis savu galvu, un, ja es to nebūtu pārtraucis, tad arī mans mūžs tiktu pievārēts. Tā nav jādara, jo to sauc — pašam sevi nonāvēt.

Kristus rūpējas arī par mūsu vēderu, kas ir mirstīgs. Tāpēc miesu vajag apgādāt, pēc tam doties darbā, taču tā, lai miesa paliktu vesela. Tā saka Sīraks, 33:24: “Ēzelim barība, pātaga un nasta, un kalpam maize, mācība un darbs”, — un tūlīt pēc tam, 33:29: “Bet neuzliec nevienam pārlieku un turi mēru visās lietās”.[3] Miesai ir jādod barība, lai tā tiktu uzturēta un paliktu vesela. Pēc tam to ir jādzen darbā, lai tā ar kaut ko nodarbotos un nekļūtu kārīga. Treškārt, te ir arī jābūt pātagai vai sodam, lai miesa vienmēr tiktu skubināta un rosināta un nekļūtu ne slinka, ne nolaidīga. Kā ir sacīts: “Sava vaiga sviedros tev būs savu maizi ēst, kamēr tu atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts.” Arājs to dara ar aršanu, rakšanu un zemes kopšanu, sludinātājs ar sprediķiem un mācīšanu, skolmeistars ar lasīšanu un bērnu audzināšanu utt., ikviens ar viņam pavēlēto darbu.

Taču šeit ir jābūt savam mēram, jo cilvēks nespēj arvien strādāt, viņam vajag arī atpūtu, bez kuras neviens nespēj ilgi izturēt. Tāpēc arī Dievs ir iekārtojis ne tikai dienu darbam, bet arī nakti miegam un atpūtai. Tāpat arī mēs ieturam diendusu pēc pusdienām. Jo Dievs nav slepkava kā velns, kas rūpējas par to, lai svētuļi līdz nāvei gavētu, lūgtu un būtu nomodā. Dievam tas nepatīk, bet gan to sauc tā: kad ēzelim ir barība un viņš negrib strādāt, tad sit viņam ar pātagu, taču tā, lai tu turētu mēru visās lietās, kā arī māca gudrais vīrs.

Tas ir otrs mierinājums, lai mēs mācītos pareizi izturēties visās lietās un, galvenais, tiektos pēc Dieva vārda. Kaut arī tas mums ir jāmeklē tuksnesī un par to jācieš trūkums, tas nav svarīgi. Mums ir bagāts Kungs, kurš rūpējas par mums mūsu nelaimēs un no kura mums ir jāgaida visi labumi. Kaut arī šķiet, ka uzmācas trūkums, tomēr Viņš par mums parūpēsies un mūs nepametīs, ja vien mēs cītīgi klausīsimies Viņa vārdu, tam ticēsim un būsim dievbijīgi. Ja par to rūpējas Kristus, tad pārticība rodas pilnīgi ne no kā, kā arī mēs šeit redzam.

Jo izdarīsim rēķinus un sadalīsim septiņas maizes četriem tūkstošiem, un paskatīsimies, cik cilvēkiem ar to pietiks pēc mūsu rēķina. Te mēs redzēsim, ka septiņas maizes tik tikko pietiks četriem vai pieciem galdiem, tas ir, četrdesmit, piecdesmit cilvēkiem, lai viņi būtu paēduši. Bet ko lai ēd pārējie? Kristum nu šeit bija ne vairāk kā septiņas maizes un nedaudz zivtiņu, un tomēr Viņš to sadalīja, tā ka ar to pietika četriem tūkstošiem, neieskaitot sievietes un bērnus, kuru, bez šaubām, arī tur bija daudz; un pāri vēl palika septiņi grozi ar druskām. Ar šo brīnumdarbu mūsu mīļais Kungs Jēzus Kristus ir gribējis parādīt, ka, ja būs vajadzība, Viņš pieprot šo mākslu, lai spētu pabarot četrus tūkstošus ar septiņām maizēm un dažām zivtiņām.

Šādu piemēru mums vajag labi iztēloties, lai mēs mācītos ticēt, ka, ja mēs uzcītīgi un čakli turamies pie Dieva vārda, tad, lai cik nabagi mēs būtu, mūsu Kungs Kristus tomēr dos mums iztiku un pabaros. Tas arī nekad nav dzirdēts, ka kristietis būtu miris badā, kā liecina arī Ps.37:25. Viņi, kristieši, tiek vajāti un mesti cietumos, un tiek nonāvēti, bet tomēr, kad viņi ir visupirms saņēmuši pirmo un bagātīgāko žēlastības dāvanu un viņi tic vārdam, viņi atradīs arī iztiku un tiks pabaroti.

Tā šīsdienas evaņģēlijs mums kalpo tam, lai mēs mācītos atzīt mūsu mīļo Kungu Jēzu Kristu kā žēlastības Kungu un Tēvu, kas labprāt grib palīdzēt mūsu miesai un dvēselei. Par šo mācību šodien pateiksimies Dievam un lūgsim, lai Viņš caur Kristu ar savu garīgo un laicīgo svētību par mums parūpētos. Āmen.


[1] – Šeit, kā arī vairākos citos sprediķos Dr. Luters vārdu “Rotten” lieto specifiskā nozīmē – t.i. – Koracha bars (4.Moz.16:5).

[2] – Kartēzieši – viduslaiku mūku ordenis.

[3] – “Vecās Derības Apokrifu grāmatā” ir: “- un nedari neko netaisni”. Dr.Luters raksta: “- un turi mēru visās lietās”.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.