280. Ko mēs lūdzam Svētās Lūgšanas piektajā lūgumā?


6. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu. [Mt.5:20-26]


“Esiet svēti, jo Es esmu svēts,” saka tas Kungs. Tātad ja cilvēks vēlas Dievam patikt un būt kopā ar Viņu, tad cilvēkam jābūt pilnīgi, es uzsveru, pilnīgi svētam un bezgrēcīgam. Turklāt svētums un bezgrēcība nav mērāmi ar cilvēcisku mērauklu, tādēļ mums jāzina, ko Dievs uzskata par svētu.

To, kādas ir Dieva prasības jeb svētuma standarti, Viņš ir atklājis desmit baušļos. Tajos īsu pavēļu formā “tev būs” un “tev nebūs” Dievs ir atklājis, kas cilvēkam jādara un ko viņš nedrīkst darīt, ja tas vēlas būt taisns Dieva priekšā un iemantot mūžīgo dzīvību.

Viens no izcilākajiem bauslības pazinējiem un izpratējiem, bijušais farizejs, apustulis Pāvils par bauslību saka: “Nolādēts ir ikkatrs, kas netur un nedara visu to, kas ir rakstīts bauslības grāmatā” (Gal.3:10), un, kas to ir turējis, tam tā dod dzīvību.” (Gal.3:12). Taču tas pats Pāvils ir spiests atzīt, ka “Nav neviena taisna, it neviena” (Rom.3:10). Pati bauslība gan ir laba un garīga, bet cilvēks miesīgs un grēcīgs. Viņa grēcīgajā miesā nemīt nekas labs, un tādēļ, pat labu gribot, viņš dara ļaunu (Rom.7). Šā iemesla dēļ neviens cilvēks “netop taisns pēc bauslības darbiem” (Gal. 2:16). Taisnība Dieva priekšā panākama ne ar bauslības darbiem, bet ar ticību Kristus darbam, Viņš piepildījis bauslību mūsu vietā.

Lielu daļu sava mūža Pāvils pavadīja cīnīdamies ar saviem bijušajiem domu biedriem farizejiski noskaņotajiem jūdiem, kas bija pārliecināti, ka ar Dieva palīdzību tie spēj piepildīt bauslību, kļūt taisni Dieva priekšā un iemantot mūžīgo dzīvību. Šo pašu cīņu, vēl niknākā veidā, savas zemes dzīves laikā izcīnīja arī pats Kristus, savās nebeidzamajās sadursmēs ar farizejiem.

Farizeji bija ārīgi ļoti dievbijīgi cilvēki, kas centās izpētīt bauslību līdz pat sīkumiem un arī to īstenot. Tiesa, viņi zināja, ka ir grēcīgi un ka tiem ir vajadzīga grēku piedošana, bet tajā pat laikā bija arī pārliecināti, ka ar Dieva palīdzību tie maz pamazām kļūs arvien svētāki līdz beidzot sasniegs pilnību un mūžīgo dzīvošanu.

Šādas bauslības izpratnes sekas bija tās, ka farizeji izmainīja bauslības jēgu. Par grēku viņi atzina tikai ārīgus, konkrētus bauslības pārkāpumus. Tādēļ Kristus par viņiem teica, ka tie atgādina kapus tas ir ārēji tie ir nobalsināti tīri, bet iekšēji netīrumu un puvekļu pilni.

Šodienas Evaņģēlija tekstā Jēzus mācekļiem māca pareizi izprast bauslību, bet apustulis Pāvils vēstules tekstā skaidro, kur atrodams kristieša dzīves svētums.

Vispirms mums ir jāmācās no Kristus, proti, pirmkārt, lai nokļūtu debesīs, ir vajadzīga labāka taisnība nekā bauslības darbu taisnība, otrkārt, kāda ir bauslības pareiza izpratne. Treškārt, mums ir jāmācās no apustuļa Pāvila, ka mūsu taisnība ir Kristus un ka mēs dzīvojam Viņa taisnībā. Tātad no piedošanas.

I

Daudzi no Jēzus sekotājiem galvenokārt vēlējās no Viņa dzirdēt padziļinātu bauslības skaidrojumu un pamācības kā bauslību labāk piepildīt. Kad daudz šādu sekotāju reiz bija sapulcējušies pie Jēzus, Viņš apsēdās uz kalna un sāka tos mācīt. Viņa vārdi visus pārsteidza, jo būtiski atšķīrās no rakstu mācītāju mācības. Tajos bija jaušams ārkārtīgs dziļums un spēks, kas atklāja pašu bauslības būtību.

Izrādījās, ka svētīgi ir nevis tie, kas dara kādus ārējus darbus, bet ka patiesais svētības stāvoklis ir cilvēka sirds stāvoklis. Svētīgi bija nevis farizejiski domājošie kas, aizmirsdami būtību, bija iegrimuši neskaitāmās bauslības darbu detaļās, ziedodami pat desmito tiesu no mētrām un dillēm bet gan svētīgi ir garā nabagie, bēdīgie, lēnprātīgie pēc taisnības izsalkušie un izslāpušie, žēlsirdīgie, sirdī šķīstie, tie, kas nes mieru un tiek vajāti taisnības un Kristus dēļ.

Ne ko tādu farizeji nemācīja. Viņu mācības saturs bija nevis sirds taisnība, bet neskaitāmi ārīgi darbi: kam drīkst un kam nedrīkst pieskarties, cik bieži jāmazgā rokas, no kā jāvairās, kas jāziedo, ko drīkst un nedrīkst darīt Sabatā utt. Tas, ko Kristus tagad skaidroja mācekļiem, bija ka galvenais ir nevis darbi, bet sirds stāvoklis. Nevis labi darbi dara kādu taisnu, bet taisnais dara labus darbus. Augļi nevar koku padarīt labu, bet tikai labs koks nes labus augļus.

Jēzus arī uzsvēra, ka Viņš nav nācis atmest veco bauslību un sniegt kādu jaunu. Nē, tās pašas bauslības prasības būs spēkā līdz pat pasaules galam. Ja, kāds grib būt liels un labs mācītājs, tam jāmāca un jāpilda bauslība pareizi, t.i., pēc tās jēgas un būtības. Rakstu mācītāju un farizeju taisnība spīd tikai ļaužu priekšā. Tā ir ārēja taisnība, kas meklē cilvēku atzinību un šīs pasaules godu. Viņi vēlas, lai cilvēki tos apbrīnotu un uzskatītu par svētiem, taču ir aizmirsuši Dieva prasības pēc šķīstas un patiesas sirds. Tā viņi ir kļuvuši nevis par pasaules gaismu, bet par nederīgiem ceļa rādītājiem, kas cilvēkus ved vieglprātīgā paštaisnumā.

Neviens, saka Jēzus, kas tiecas pēc šāda svētuma un taisnības, lai necer nokļūt Dieva valstībā. Šāda taisnība ir kā sārņaina drāna, Dieva priekšā tā nespēj nosegt cilvēka grēkus. Nekas nav apslēpts, viss nāks atklātībā! Tēvs redz slepenībā un tiesā siržu domas. Viņš netiesās pēc cilvēku mērauklām, bet pēc saviem nemainīgajiem likumiem, kas atklāti Viņa baušļos.

Neviens cilvēks tos nespēj piepildīt. Tāpēc Dieva Dēls ir nācis, lai bauslību piepildītu, nevis to atmestu, kā to farizeji darīja. Cilvēciskā taisnība ir sagrozīta taisnība. Tā ir taisna tikai paša cilvēka, bet ne Dieva acīs. Ir vajadzīga kāda cita, labāka taisnība taisnība, ko arī Dievs atzītu par pieņemamu un pareizu, taisnība, kas pildītu baušļus pēc to būtības, bet nevis formāli.

II

Tālāk Kristus māca, kāda tad ir šī Dieva pieprasītā taisnība. Par piemēru Viņš iemanto piekto bausli “Tev nebūs nokaut.” Balstoties vecajo tradīcijā, farizeji mācīja, ka šo bausli pārkāpj tas, kas izdara slepkavību. Šādam cilvēkam ir jāstājas tiesas priekšā. Patiešām, cilvēku priekšā ir vainīgs un tiesājams tas, kas izdara slepkavību.

Nevienu nevar tiesāt par to, ka viņš savās domās iztēlojies, ka viņš nogalina savu ienaidnieku. Tāda kriminālkodeksa, kas tiesātu par domām, nekur pasaulē nav. Neviena tiesa neņemtos notiesāt šādu cilvēku. Cilvēku sabiedrībā to, kas tikai domās kādu ir nogalinājis, uzskatītu par pilnīgi nevainīgu. Taču Kristus māca, ka lieta ir pilnīgi citāda Dieva tiesā un Viņa priekšā.

Dieva nodoms ir baušļi, un Piektā baušļa saturs, pēc Kristus vārdiem, ir pārkāpts jau tad, kad kāds uz savu tuvāko dusmo. Vēl vairāk tas ir pārkāpts tad, kad kāds savas dusmas izsaka vārdos. Un tas, kas savu tuvāko nolād, ir pats sodāms elles ugunīs.

Te mums, protams, jāatceras, ka Kristus runā par cilvēku savstarpējām attiecībām. Tam, no kā pienākums to prasa, ir jālieto bardzība un asi vārdi. Vecākiem jāsoda bērni, kad tie neklausa, tiesnesim jāsoda likuma pārkāpēji un mācītājiem jāsoda maldu mācības un tie, kas apzināti tās izplata. Tas ir viņu pienākums.

Taču cilvēku savstarpējās attiecībās piektais bauslis aizliedz un notiesāt ne vien slepkavu, bet arī to, kas pieļauj ļaunas domas un vārdus pret savu tuvāko. Kristus pamāca ne tikai pienest upuri par šādu grēku, bet arī izlīgt ar savu tuvāko, ja esam to apvainojuši ar ļauniem vārdiem vai darbiem. Radījuši viņā dusmas vai naidu pret mums.

Tātad prast ne tikai pašiem neko sliktu nedarīt otram, bet arī viņu neizprovocēt uz ļauniem vārdiem vai darbiem. Visos iespējamos veidos mums jācenšas uzturēt mieru ar saviem pretiniekiem, neaizskarot viņus un neizprovocējot un nekaitinot. Ikviens, kas pārkāps šo bausli būs spiests stāties Dieva tiesas priekšā un neizkļūs no elles, kamēr nebūs samaksājis par šo grēku. Samaksāt par to, protams, var tikai ar mūžīgām ciešanām.

Tātad ikviens, kas pārkāps šo vai citu Dieva bausli domās, vārdos vai darbos nopelnīs mūžīgu sodu ellē. Bet, kurš gan nav vainīgs šā vai kāda cita baušļa pārkāpšanā! Patiešām, kā Pāvils saka “visi ir vainīgi, nav neviena taisna!” Un veltīgi censties sevi mierināt vai noslēpt savu vainu aiz ārējas farizejiskas dievbijības maskas. Dieva tiesa atklās ikvienu darbu, vārdu un pat visslepenāko domu.

Bauslības mērķis nav iemācīt mūs maskēt savus grēkus vai izlikties, ka spējam negrēkot. Bauslība ir dota, nevis lai vadītu mūs uz mūžīgo dzīvošanu un svētumu, bet lai atklātu mūsu grēku un notiesātu to, pasludinot grēciniekam spriedumu vainīgs! Sods mūžība ellē! Mūžīgas mokas un ciešanas!

III

Šajā kontekstā mēs labi saprotam Pāvila izsaucienu: “Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu” (1.Kor.15:57). Kas tad ir noticis? Kristus ar savu nāvi ir samaksājis par visiem cilvēku grēkiem, atpirkdams mūs no bauslības lāsta. Savas kristības brīdī mēs visi tikām pagremdēti Kristus nāvē, ko norāda ūdens lietošana Kristībā.

Tātad Kristībā, mūsu vecais grēcīgais bauslībai padotais un nolādētais cilvēks mira, tiekot līdz ar Kristu pienaglots pie krusta. Tātad mēs esam miruši vecajai grēcīgajai dzīvei grēkam un kārībām. “Kas nomiris, tas ir vaļā kļuvis no grēka”. Taču tas vēl nav viss! Mēs esam ne tikai Kristībā miruši līdz ar Kristu, bet saņēmuši arī Viņa dzīvību un augšāmcēlušies līdz ar Viņu.

Mēs vairs nedzīvojam paši, bet dzīvojam Kristū Dievam. Kristū mēs esam brīvi kļuvuši no bauslības prasībām, miruši grēkam un dzīvojam Dievam. Protams, šī dzīve nenotiek miesā. Kamēr dzīvojam mierā, mēs esam pakļauti grēkam un nāvei. Miesa un asinis nevar iemantot debesis. Vecais cilvēks ir un paliek pilnīgi samaitāts un grēcīgs. Neko citu tas arī nespēj, kā tikai grēkot. Taču mēs dzīvojam nevis miesā un bauslības darbos, bet ticībā.

Mēs ticam, ka Kristus ir piepildījis bauslību mūsu vietā, samaksādams ar savu nāvi un svētajām asinīm par mūsu nesvētajiem darbiem. Tā Viņš arī mūs ticībā ir darījis svētus. Dievs vairs nepielīdzina mums mūsu grēkus, bet pielīdzina taisnību un svētumu. Mēs nedzīvojam vairs no savu darbu taisnības, bet no Kristus taisnības.

Tas ir, visam, ko mēs daram, Dievs Kristus dēļ pasludina spriedumu svēts, pelna dzīvību. Taču visam, ko cilvēks dara bez ticības Kristum, Dievs joprojām saka nesvēts, pelna nāvi un sodu. Tā Dievs mūs ir izglābis Kristū ar dzīvības gara likumu Viņā, atsvabinādams no grēka un nāves likuma. Bauslība to nespēj mūsu grēcīgās miesas dēļ, bet Dievs sūtīja savu Dēlu grēcīgās miesas veidā. Tas ir, Viņš uz sevi uzņēmās visus mūsu grēkus, pats kļūdams par grēku mūsu labā. Un savā mierā Viņš iznīcināja grēka varu.

Mēs, kas nedzīvojam vairs miesīgi, tas ir pēc bauslības, bet garīgi, t.i., pēc Kristus, vairs neesam pakļauti bauslības lāstam. Kristus ir piepildījis bauslību un, tā kā ticībā esam vienoti ar Viņu, tad arī mēs savā dzīvē piepildām bauslības taisnības prasību. Taču šī taisnība nav mūsu pašu ar darbiem nopelnītā taisnība, bet sveša Kristus taisnība, kas mums pielīdzināta caur ticību.

Ticība mūsu darbiem piešķir Kristus taisnumu un svētumu. Tāda ir Dieva nebeidzamā gudrība un žēlastība, ka Viņš mūs izglābis šādā neparastā veidā. Par to Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam ir gods un pateicība mūžīgi. Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.