83. Ko Dievs vēlas sargāt ar sesto bausli?


5. svētdienā pēc Lieldienām

“Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs. To Es jums līdzībās esmu runājis; nāk stunda, kad Es vairs nerunāšu uz jums līdzībās, bet tieši stāstīšu par Tēvu. Tanī dienā jūs lūgsit Manā Vārdā, un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva. Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē: tagad Es atkal atstāju pasauli un aizeimu pie Tēva.” Mācekļi Viņam saka: “Redzi, tagad Tu runā tieši un ne vairs līdzībā. Tagad mēs saprotam, ka Tu zini visu un Tev nav vajadzīgs, lai kāds Tevi jautātu; tāpēc mēs ticam, ka Tu no Dieva esi nācis.” [Jņ.16:23-30]

Rogate - hello kitty ludz Dievu

Šīs svētdienas nosaukums ir Rogate – lūdziet. Kopš seniem laikiem tēvi ir gribējuši, lai šajā dienā tiek sludināts un mudināts Dievu lūgt ar drošu paļāvību un patiesu sirsnību, lai mēs varētu bez bailēm Kristus asiņu dēļ tuvoties žēlastības tronim un saņemt palīdzību īstā laikā.

Mūsu Kungs un Pestītājs būdams kopā ar saviem mācekļiem vēl pēdējās stundas mudina tos lūgt, nevis noturēt kādas liturģiskas lūgšanas kā jūdiem bija ierasts sinagogās un templī. To visu viņi jau bija darījuši. Arī psalmus dziedājuši, viņi zināja galda, rīta, vakara un visādas citādas lūgšanas, tomēr Viņš gribēja viņiem mācīt kaut ko vairāk un dziļāk. Līdz šim viņi vēl ar savām lūgšanām vēl nebija īsti pratuši nākt pie Dieva, jo Jēzus bija viņiem blakus, un visās lietās, kur vien viņiem bija kāda vajadzība, viņi tikai piegāja Viņam klāt, lūdza un tūdaļ arī dabūja. Tāpēc viņiem nevajadzēja kādas īpašas prasmes.

Protams, viņi bija lūguši savam Kungam, lai Viņš māca viņus Dievu lūgt, kā arī Jānis ir mācījis savus mācekļus. Pestītājs viņiem mācīja lūgšanu Mūsu Tēvs Debesīs.

Bet šeit, pirms savas aiziešanas, Pestītājs, zinādams, ka Viņa mācekļiem tagad jo īpaši būs nepieciešama prasme, varēšana un iedrošināšanās lūgt, viņus mudina un pamāca.

Šīs lietas sakarā mums būtu jāiemācās un jāsaprot piecas lietas, kas attiecas uz lūgšanu. Piecas.

Pirmā lieta ir Dieva apsolījumi, jo mūsu lūgšanām vienmēr ir jābūt pamatotām tajā, ko Dievs ir darījis vai solījis darīt. Tā ir pirmā lieta. Otrā lieta ir ticība, kas nešaubīgi paļaujas un uzticas šādiem Dieva apsolījuma vārdiem Kristū. Trešā lieta ir zināšana, ko lūgt. Ļoti svarīga lieta. Ceturtā lieta ir gribēt to, ko mēs zinām, ka tas jālūdz. Bez tā nekas nesanāk. Piektā lieta ir – tuvoties Dievam Kristus asiņu spēkā. Ne ar savu taisnību, bet vienīgi ar žēlastību, kas Kristū mums atklāta. Tātad šīs piecas lietas.

Pirmā – Dieva apsolījums.

Cik daudz mums dots šādu brīnišķīgu Dieva apsolījumu Kristū. Es runāju šeit par apsolījumiem, kas doti visiem ticīgajiem, un kas ietiecas mūžībā, kas ir mūžīgie Dieva žēlastības apsolījumi. Arī šeit, šīs dienas evaņģēlijā, mēs redzam apsolījumu, kas stāv kā īpašs pamudinājums lūgt. Pestītājs saka pavisam skaidri un noteikti, pat itin kā zvērēdams, “Patiesi, patiesi Es jums saku: ko vien jūs Manā Vārdā Tēvam lūgsit, Viņš jums to dos.” Šeit nav nekādu šaubu, nav nekādu “varbūt,” nav nekādu jā, kas reize ir arī nē, vai nē, kas reizē ir arī jā. Šeit ir skaidrs, noteikts un drošs apsolījums, ko Pestītājs dod saviem mācekļiem, tos mudinādams lūgt: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ko vien jūs Manā Vārdā Tēvam lūgsit, Viņš jums to dos.” Šeit nav kādu sākotnēju ierobežojumu, ka kādās lietās mēs būsim neuzklausīti, ja lūgsim saskaņā ar Dieva prātu. Visas lietas Pestītājs ir solījis Tēva priekšā, ka mēs saņemsim.

Tātad šī pirmā lieta – dievišķais apsolījums – mūsu ticības pamats. Apsolījums un ticība sader kopā. Kur nav apsolījuma, tur nevar būt nekādas patiesas ticības. Tur cilvēki paši ar savu ticību ķer un grābj gaisu, un mēģina vēju iebāzt maisā. Tas viņiem neizdosies, tas nekad nebūs. Pa priekšu ir Dieva apsolījums. Tā ir visdrošākā lieta un lūgšana, ja zinām, ka mūsu lūgšanas pamatā ir Dieva apsolījums.

Otrā lieta – ticība.

Mēs zinām no Svētajiem Rakstiem, ka bez ticības nevar patikt Dievam. [Ebr.11:6] Sirds, kas pilna šaubu, lai cik viņa būtu grimusi īpašā noskaņā vai īpaši gatavojusies vai īpaši piekopusi kādus paņēmienus, lai tuvotos Dievam, viņa neko nevar panākt bez ticības. Visur, kur cilvēki nāk ar kādiem īpašiem paņēmieniem un ieteikumiem, kā vajadzētu Dievam tuvoties, visur tur nav pamatā ticība un Dieva apsolījuma, bet cilvēks mēģina cerēt uz savu cienīgumu, savu prasmi un iemaņu.

Ir tā, kā sacījuši krietni mācītāji, ja tu bez ticības lūgtu tā, ka tev tecētu asiņainas asaras, tad tas nav nekas, un pat, ja tava sirds būtu aizgrābta un gandrīz līdz debesīm celta, bet tev nebūtu ticības, tas nebūtu nekas.

Mēs lasām pie apustuļa, tā Kunga brāļa, Jēkaba, kur viņš par šo ticību saka šādi: “Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots. Bet lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim. Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos, lai nedomā, ka viņš no Tā Kunga ko saņems.” [Jēk.1:5-8]

Ļoti skaidri un reizē skarbi vārdi, kas runā par ticību. Šie vārdi ir skarbi tādēļ, ka mūsu neticība un šaubas iepretī Dieva apsolījumam, kas ir uzticams un drošs, vienmēr aizvaino Dievu, padara Dievu par meli, par nepatiesu solītāju, jo, ja Dievs ir solījis uzklausīt, kā gan mēs varētu šaubīties? Tādēļ ticībai jābūt jo drošai jo patiesai.

Nākamā lieta – zināšana.

Zināt, kā un ko lūgt. Mēs bieži vien tieši pie šīs lietas klūpam, jo mūsos sēž vēl tas pats vecais pagāns, kas nezinādams, un patiesībā arī negribēdams zināt Dieva prātu, bieži vien lūdz to, kas viņam ienāk prātā. Viņš patiesībā nezina, ko īsti viņam vajag, viņa dvēselei, viņa mūžīgai labklājībai. Viņš līdzinās mazam bērnam, kas mātei līdzi iegājis veikalā, un, kamēr māte staigā pa veikalu un meklē un atrod tās lietas, kas nepieciešamas viņai, viņas bērnam un ģimenei, tikmēr bērns ir klāt pie lietām, ko aizvien kāro viņa sirds. Tās nemaz nav vajadzīgas. Tās viņam patiesībā neko nedos, vien kādu īslaicīgu prieku, tāpēc māte kādreiz mēģina viņu atrunāt, un mācīt to, kas viņam ir vajadzīgs.

Tā arī Dievs mūs audzina, gribēdams atklāt to, kas mums patiešām ir vajadzīgs. Viens paraugs šādai mācībai ir mūsu Pestītāja sacītā un mācītā Mūsu Tēvs lūgšana, kur mēs redzam, pēc kā tiek lūgts, kas tiek lūgts un kā tiek lūgts. Protams, ir vēl daudz brīnišķu piemēru, kur mūsu Kungs un Pestītājs ir raidījis lūgšanas uz savu Tēvu tā, ka mācekļi dzird. Viņš ir lūdzis par viņu ticību, viņš ir lūdzis par viņu dvēseļu labklājību, par to, lai viņi iemantotu mūžīgo dzīvību, lai viņi iemantotu žēlastību un pasargājumu no ļauna šajā pasaulē. Tās ir vissvarīgākās lietas.

Ceturtā lieta ir gribēt to, ko mēs zinām, ka tas jālūdz.

Cilvēks bieži vien to nesaprot. Un pat tad, kad viņš to no Dieva vārda ir iemācījies un sācis to saprast, tad viņam rodas vislielākās grūtības ar ceturto lietu – gribēt to, ko vajag lūgt un to, ko viņš lūdz. Jo viena lieta ir kaut kā atšķirt un saprast, ka mēs esam aicināti uz mūžīgo dzīvību, uz dievišķo godību, uz lielu žēlastību, kur mēs svēto pulkā tiekam vadīti cauri svešniecības laikam un šai pasaulei, bet otra lieta ir to gribēt.

Reizēm kristīgais cilvēks it kā zina, kas viņam būtu jālūdz, bet pret šīm lietām viņš ir vēss un vienaldzīgs, aizmāršīgs, negribīgs un slinks lūdzējs, bet ir citas lietas, kas viņam kārojas, un ko viņš grib.

Jēkabs savā vēstulē tālāk par šo zināšanu un gribēšanu, kad cilvēks nezin, kas viņam nāk par svētību un grib pavisam citas lietas, vai arī zina, bet negrib lūgt, raksta šādi: “No kurienes kari, no kurienes cīņas jūsos? Vai ne no tieksmes pēc baudām, kas karo jūsu locekļos? Jūs iekārojat, bet neiegūstat. Jūs nogaliniet skaudībā, bet nevarat sasniegt. Jūs cīnāties un karojat, bet jūs neiegūstat tādēļ, ka jūs nelūdzat. Jūs lūdzat un nesaņemat, tādēļ, ka lūdzat aplam, lai tērētu savām baudām.” [Jēk.4:1-3]

Redziet, kā Jēkabs atklāj, kur šī zināšana un gribēšana maldās kādreiz savos ceļos, kur cilvēks, gribēdams lūgt pēc mantas, pēc pārticības, pēc pasaulīgas labklājības. Pestītājs tā nav mācījis. Viņš ir mācījis – mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Tas ir vienīgais lūgums par pasaulīgajām lietām Mūsu Tēvs lūgšanā. Viņš ir mācījis un sacījis: “Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” [Mt.6:33] Dzenaties – tas nozīmē lūdziet, meklējiet, klaudziniet pēc Debesu valstības un Viņa taisnības. Dievs zina, kas jums vajadzīgs. Dievs zina, ko jums vajag. Vai jūs zināt? Un vai zinādami gribat?

Cik bieži šī vecā Ādama samaitātības dēļ arī kristīgie cilvēki pie Debesu lietām, pie Debesu taisnības ir vāji, vēsi un nevarīgi. Tāpēc šī lieta ir īpaši jāmācās. Dievs jau pats arī māca. Dievs jau arī māca caur visiem tiem pārbaudījumiem un visām tām dzīves skolām, ko mēs pieredzam.

Un nākamā, pēdējā, piektā lieta – Jēzus māca lūgt Viņa vārdā.

Mēs varētu sacīt, ka šī pēdējā lieta attiecas arī un pirmajām četrām, jo Dieva apsolījumi mums ir doti caur Jēzu un Viņa vārdā. Nevelti apustulis Pāvils saka: “Cik ir Dieva apsolīšanu, tās ir Viņā jā, tāpēc caur Viņu mūsu āmen Dievam par godu.” [2.Kor.1:20]

Tur viņš norāda uz apsolījumu, gan uz ticības vienotību. Arī mūsu ticība uz Dievu ir Jēzus vārdā. Ne velti pašā Jāņa evaņģēlija sākumā mēs lasām par pašu pestīšanas būtību, ko saņem tie, kas Jēzu uzņem, tiem, kas Viņu uzņēma Viņa vārdā, Viņš ļāva kļūt par Dieva bērniem. Cik brīnišķīgi vārdi. Ticēt Jēzus vārdā. Nevis pašiem ar savu ticību grābt pēc iedomu tēliem, bet virzīt savu ticību uz to, ko Jēzus sacījis, kas no Jēzus nācis. Kas Jēzus vārda zīmogu uz sevi nes, Viņa darbi un vārdi un Viņa apsolījumi. Ticēt saskaņā ar visu to, ko Jēzus ir darījis, runājis un solījis. Tas nozīmē ticēt Viņa vārdā. No tā arī izriet zināšana, par to, ko un kā mums būs lūgt, jo Viņš nav vadījis savus mācekļus uz laicīgiem labumiem, uz laicīgu varu vai laicīgu godu. Tieši otrādi, Viņš viņus ir vedis pretī krustam uz mūžīgu labumu, mūžīgu godu, mūžīgu prieku. Arī tas mums ir atklāts Jēzus vārdā. Arī tur ir Jēzus vārda zīmogs.

Un tālāk, ja mēs paliekam šajās lietās, kas nes Jēzus vārda zīmogu, ja mēs paturam Viņa vārdus sevī, un Viņa vārdā ticam un lūdzam, tad mūsu prāts un mūsu griba top mainīti. Ne velti mūsu Pestītājs lūgšanā Mūsu Tēvs ir teicis arī šādus vārdus “Tavs prāts lai notiek.” Tā mums būs lūgt uz Dievu. Un Mārtiņš Luters Mazajā katehismā ir sacījis, kā tas notiek, ka Dievs ikvienu ļaunu prātu lauž, kas neļauj Dieva valstībai nākt un Dieva vārdu turēt svētu, proti, velna, pasaules un mūsu pašu, miesas, prātu. Kad mēs tā lūdzam, tas vienmēr mūsu pašu prāts un griba, nomaldījies prāts un nomaldījusies griba, tiek lauzta, un dots jauns prāts un jauna griba – Dieva bērnu prāts un Dieva bērnu griba. Ka mēs tiešām, kā no jauna dzimuši, gribam to, ko Dievs mums grib dot. Un kur šī mūsu griba ar Dieva gribu ir kopā, kas gan varēs mums liegt to saņemt, kas varēs nostāties pa vidu un šķirt mūs no Dieva prāta un no Dieva gribas.

Šī pēdējā, piektā lieta, kur Pestītājs saka: Ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs.

Šeit ir visa žēlastības bagātība šajā noslēpumā un šajā brīnišķīgajā apsolījumā mums dota. Lūgt Jēzus vārdā. Tuvoties Dievam Jēzus vārdā. Kur Jēzus ir devis savu vārdu līdzi. Kur mēs nākam Dieva priekšā un sakām: Visuvarenais Dievs, mēs nenākam ar savu pašu taisnību, mēs nenākam no sevis pašiem, bet mēs nākam no Jēzus, mēs nākam Viņa vārdā, Viņš mūs ir sūtījis, Viņš mums savu vārdu ir devis. Tad Dievs mūs uzklausa un pieņem nevis kā Jāni, Pēteri, Annu vai Mirdzu, bet kā Jēzu, savu Dēlu, Viņa vārdā nākdami lūdzam.

Šīm piecām lietām – apsolījums, ticība, zināšana, griba un lūgšana Jēzus vārdā – ir jābūt kopā, lai mēs varētu saņemt šo apsolījumu, kas mums dots. Lai mūsu prieks būtu piepildīts. Piepildīts šeit laikā un tur mūžībā. Mēs zinām, ka Dievs piepilda visas mūsu lūgšanas. Viņš ir viss, kas mums vajadzīgs. Varbūt ir kādas, kuru piepildījumu mēs vēl neredzam, vēl nesaprotam, vēl neesam saņēmuši, bet bet noteikti ieraudzīsim, sapratīsim un saņemsim. Tas ir pavisam droši, jo Jēzus to ir solījis, un Viņš to arī piepildīs. Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.