132. Kas ir grēks?


5. post Trinitatis svētdienā

Kādu reizi ļaudis pie Viņa spiedās un klausījās Dieva vārdus, bet Viņš stāvēja pie Ģenecaretes ezera.Tad Viņš ieraudzīja divas laivas ezera malā stāvam, bet zvejnieki bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus. Bet Viņš kāpa vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, un lūdza nocelt mazliet no malas, un Viņš nosēdās un mācīja ļaudis no laivas. Un, beidzis runāt, Viņš sacīja uz Sīmani: “Dodies uz augšu un izmet savus tīklus.” Un Sīmanis atbildēja un Viņam sacīja: “Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest.” Un, to darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa. Un tie meta ar roku saviem biedriem otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās tikko negrima. Sīmanis Pēteris, to redzēdams, krita Jēzum pie kājām un sacīja: “Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Jo tam izbailes bija uzgājušas un visiem, kas pie viņa bija, par lomu, ko tie bija vilkuši, tā arī Jēkabam un Jānim, Cebedeja dēliem, Sīmaņa biedriem. Un Jēzus sacīja uz Sīmani: “Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot.” Un, savas laivas uz krasta vilkuši, tie atstāja visu un gāja Viņam līdzi. [Lk.5:1-11]

I

Šajā Evaņģēlija vietā mums tiek rādītas divas lietas, ar kurām tiekam mudināti ticēt un saņemam ticības stiprinājumu. Vispirms mūsu Kungs šeit parāda, ka tie, kuri tic Kristum, arī laicīgās un miesīgās lietās saņem no Viņa visu, kas tiem vajadzīgs. Un vēl jo vairāk Viņš mums grib palīdzēt garīgās vajadzībās, lai ar darbiem apstiprinātu to, ko Sv. Pāvils saka 1.Tim.4:8: “Dievbijība der visās lietās, jo tai ir tagadējās un nākamās dzīves apsolījums.” Visi Raksti ir pilni ar šo abu veidu apsolījumiem.

Ticību laicīgai un miesīgai palīdzībai Kristus apstiprina, sniegdams Sv. Pēterim un viņa darba biedriem tik lielu lomu – pēc tam, kad viņi bija velti pūlējušies visu nakti un neko nebija nozvejojuši, tā, ka vairs nedomāja un necerēja izvilkt kaut nelielu lomu. Bet Kristus apstiprina to kārtību un likumu, ko Viņš pats devis un mācījis Mt.6:33: “Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” Šeit Kristus apstiprina šos vārdus ar piemēru un liek Sv. Pēterim gūt šādu atziņu arī savā paša pieredzē. Jo tauta ir nākusi pie Kristus, lai klausītos Viņa vārdos; ļaužu ir tik daudz, ka Viņam jākāpj laivā, lai varētu tiem visiem sludināt. Bet pēc tam, kad Kristus tiem ir sniedzis mācību, Viņš grib turpināt savu darbu un sniegt arī to, kas vajadzīgs viņu miesai, jo ļaudis cieš trūkumu.

Jo, lai gan Viņš ir nācis un sludinājis ne tādēļ, lai rūpētos par šo ļaužu vēderiem, tomēr Kristus neaizmirst arī par tiem, ja vien cilvēki tiecas pēc Viņa Valstības. Tādēļ Viņš iežēlojas par nabaga zvejniekiem, kuri visu nakti ir pūlējušies un strādājuši, tomēr nav spējuši noķert nevienu zivi. Tā kā zvejnieki ir devuši Kristum savu laivu, ļāvuši Viņam no tās sludināt un uzklausījuši Viņu, Viņš, savukārt, dod tiem bagātu lomu, pirms vēl zvejnieki lūguši Viņa palīdzību. Tas notiek bez īpašām šo cilvēku rūpēm – tad, kad viņi ir saņēmuši Kristus mācību un labi saprot, ka Viņš ir Meistars, kas par viņiem rūpējas un viņus neatstās, ja vien tie turēsies pie Viņa Vārda un paliks Viņa mācekļi.

Lai mierinātu savu ticīgo pulciņu jeb Baznīcu un apliecinātu, ka Viņš par to gādās, un viņi šeit, uz zemes tomēr varēs sev atrast barību un vietu, kaut arī tie it visur tiek vajāti un padzīti, un šo pasaules vajāšanu dēļ nekad nevar būt droši par savu vietu – kā, līdzās šim un citiem piemēriem, apliecina arī daudz skaisti Rakstu vārdi, kā Ps.34:11: “Jauniem lauvām jācieš trūkums un bads, bet, kas To Kungu meklē, tiem netrūkst nekāda labuma.” Tāpat arī Ps.33:18–19: “Redzi, Tā Kunga acs vēro tos, kas Viņu bīstas un cer uz Viņa žēlastību, lai Viņš to dvēseles izglābtu no nāves un uzturētu viņus dzīvus bada laikā,” un Sālamana Pamācībās 10:3: “Tas Kungs neliek taisnā dvēselei badu ciest.”

Ar šo piemēru mūsu Kungs īpaši skaidri parāda, kā Viņš dod un palīdz saviem ļaudīm; šeit redzam veidu, kādā Viņš mēdz dot un glābt no posta, proti: kad cilvēks ir strādājis tā, kā šie zvejnieki, kas zvejojuši visu nakti, tomēr viss darbs un pūles izrādījušās veltīgas, tā, ka uz cilvēku spēkiem un palīdzību vairs nav iespējams cerēt – kā tas ik dienu notiek kristiešiem, kam arvien jācieš dažādas bēdas, trūkums un posts, jo bez šādiem kārdinājumiem, pūlēm un darba kristiešu dzīve nemaz nav iedomājama, un vienīgi Kristus spēj palīdzēt, kad cilvēku padoms, spēks un mierinājums neko nespēj panākt –, tad Kristus nāk ar savu palīdzību un pierāda, ka Viņš spēj sniegt mierinājumu un padomu, glābt un pasargāt. Viņš spēj dot visu, kā mums pietrūkst; un tas notiek, kad viss, ko esam darījuši vai izcietuši un ko vēl spētu darīt, ir izrādījies veltīgi. Jā, šādā posta un nespēka brīdī mūsu Kungs dod un palīdz daudz vairāk un bagātīgāk, nekā varētu panākt ar visu cilvēku spēkiem, prasmi un palīdzību.

Tai pašā laikā Kristus parāda, ka Viņš nebūt nedomā aizliegt vai atstāt novārtā darbus, kurus mums ir pavēlēts darīt; arī Viņš pats mudina mācekļus strādāt viņu amatā – Viņš saka: “Dodies uz augšu un izmet savus tīklus.” Tā visas šīs lietas tiek sasaistītas un paturētas kopā – mums jādara mums uzticētais darbs, lai gan pati mūsu strādāšana un darbošanās neko nepanāk.

Jo, ja šīs pūles un darbs varētu palīdzēt, tad jau, zvejodami visu nakti, zvejnieki būtu paveikuši vairāk (un tumšajā, klusajā nakts laikā arī būtu vairāk cerību noķert zivis), nekā tagad, kad Kristus tiem liek izmest tīklus gaišā dienas laikā; tomēr, sekodami Kristus Vārdam, zvejnieki izvelk necerēti bagātu lomu. Tā nu ikviens var redzēt un mācīties, ka darbs un pūles – lai cik lielas tās būtu – nekad nav spējušas pabarot nevienu cilvēku; to paveic tikai Dieva svētība un žēlastība. Pie tā mums jāpaliek – kā vācu valodā mēdzam teikt: tā Dievs lēmis, un: Dievs dos arī naktī – šie teicieni nāk no dievbijīgiem cilvēkiem, kuri dzīvojuši senatnē un paši šādas lietas pieredzējuši. Arī mūsu ikdienas pieredze liecina, ka viens otrs padara savu dzīvi sūru un rūgtu, darīdams smagu darbu, kas sniedzas pāri viņa spēkiem, un tomēr tik tikko spēj nopelnīt sev maizi, tā arī nekad neizkļūdami no trūkuma un parādiem; turpretī cits nemaz nenopūlas, taču bagātīgi saņem visu, kas viņam vajadzīgs, tā, ka ir jāsaka: viss atkarīgs nevis no darba, bet no Dieva lēmuma, – kā arī Ps.127:2 sacīts: “Ir velti, ka jūs agri ceļaties un vēlu paliekat nomodā un ēdat savu maizi ar rūpēm; saviem mīļajiem Viņš to bagāti dod miegā.” Itin kā teiktu: tas taču ir veltīgi, ka jūs dienu un nakti nomokāt sevi ar bailēm, rūpēm un pūlēm, lai nodrošinātu visu, kas vajadzīgs jūsu namam. Jums nepieciešamas daudzas lietas, taču ar savām rokām un darbu jūs tās nevarat iegūt. Jūsu darbs neizdosies, ja pats Dievs nebūs jūsu namatēvs un nedos to, ko Viņš dod saviem mīļajiem arī miegā – kā graudus un visu barību, kas nāk no zemes augļiem, jā, visu, kas cilvēkiem ir un ko tie var iemantot, var dot vienīgi Dievs.

To Dievs paveic un pierāda arī bezdievju un nekristīgu cilvēku dzīvēs – vienam otram ļaunam cilvēkam, kas par Dievu neliekas ne zinis, Viņš tomēr dod pilnu māju un pagalmu dažādu labumu, jā, Viņš tos bērtin apber ar laicīgu mantu – ne jau viņu darbu un pūļu dēļ, bet tikai no savas svētības – kā arī Ps.17:14 par šādiem ļaudīm ir sacīts: de absconditis tuis repletus est venter eorum – “Izglāb mani, ak, Kungs, no šīs pasaules ļaudīm… , kam vēderu Tu pildi ar savu mantu,” tas ir, ar tiem labumiem, kas ir Tavi dievišķie, apslēptie dārgumi, par kuriem neviens nezina, no kurienes tie nāk; pār tiem nevienam nav varas, un neviens nespēj pats tos radīt – šos dārgumus vari dot un piešķirt tikai Tu.

Tā nu Kristus šeit grib stiprināt kristiešus, mudināt viņus ticēt, kā arī pasargāt viņus no negantās neticības ar visiem tās augļiem, it īpaši – ar alkatības un baiļu pilnām rūpēm par vēderu un šo laicīgo dzīvi, kas cilvēka dabai ir pieķērušies kā iedzimta nelaime, kas rosās un plosās cilvēka miesā, ar neticības radītām tieksmēm pretodamās Garam – kā Sv. Pāvils saka Gal.5:17. Turklāt velns traucē ticībai ar saviem kārdinājumiem, cenzdamies cilvēkā iedēstīt šaubas un neuzticību Dievam; arī pasaule ar savu naidu, skaudību un vajāšanām vēršas pret dievbijīgajiem – tā tīko pēc viņu mantas, goda un dzīvības, vēlēdamās, lai šie ļaudis kļūtu par tās kāju pameslu. Turpretī mēs – es saku – šeit redzam gan ticības spēku, gan tās atnesto labumu. Ticība turas pie Kristus Vārda un paļaujas uz to – kā šeit saka Sv. Pēteris, sacīdams: “Mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest.” Šī ticība ir tā, kas saņem lielo lomu, ar ko zvejnieki var piepildīt abas laivas; jo, ja Pēterim nebūtu ticības, viņš nebūtu izmetis tīklus, nedz izvilcis zivis.

Taču Raksti daudzās vietās rāda arī to, kādu postu rada neticības modinātā alkatība un laicīgās rūpes. Tās noteikti nespēj saņemt no Dieva nekādu mierinājumu, nedz svētību, tā, ka neticīgais nekad nespēj būt apmierināts un priecīgs par laicīgajiem labumiem, pēc kā viņš tā tiecas, nedz iemantot skaidru un mierīgu sirdsapziņu. Tādēļ arī Kristus Mt.13:22 nosauc šādas laicīgas rūpes par ērkšķiem, kas neļauj Dieva Vārdam parādīt savu spēku un nest augļus. Un Sv. Pāvils 1.Tim.6:9–10 paskaidro, kas ir šie ērkšķi. Viņš saka: “Kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā. Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju.”

Tā nu tev jāprot salīdzināt; visupirms raugies, ko labu nes un paveic ticība. Jo ticībai ir nevien žēlastība un svētība, bet arī apsolījums – ka tai pietiks visa, kas vajadzīgs; ticība dara sirdi labu, mierīgu un priecīgu, tādēļ tā patiesi saucama par visa labās sakni. Turpretī neticība ar savām rūpēm un alkatību kā algu saņem tikai to, ka visas pūles un rūpes neatnes neko labu; neticīgais ir sasaistīts dažādu postošu tieksmju un kārību valgos, tā, ka neiemanto neko citu, kā vien mūžīgo pazušanu. Tādēļ neticība ir visu nelaimju sakne.

Abas šīs lietas redzam arī paši savām acīm – šajā pasaulē. Tie, kuriem pietiek ar to, ko Dievs piešķīris, iemanto mieru, tā, ka ar prieku un labo prātu dzīvo savā kārtā, un viņam ir viss, kas nepieciešams, un viņi var sacīt: es vēl nevienu vakaru neesmu gājis gulēt izsalcis – kaut arī no malas šķiet, ka šos cilvēkus māc trūkums un bēdas, kā tas šeit ir ar Sv. Pēteri. Tā kā viņi tic un uzticas Dievam, viņiem nav jānomokās ar rūpēm par savu vēderu, nav jārauš manta un tās dēļ jāaiziet bojā, bet tie dzīvo tā, it kā staigātu skaistā rožu dārzā, – kā arī Sālamans saka savās pamācībās 15:15: “Laba noskaņa rada ik dienas patīkamu labsajūtu.” Bet citi – tie, kuri sapinušies alkatības ērkšķos un tiecas pēc lielas mantas, tiek sadurti un saskrāpēti; tie krīt dažādos kārdinājumos un ir pakļauti dažādām briesmām – un būtu labi, ja ar to vien viss beigtos. Bet viņi tiek sagūstīti un iemesti gan laicīgā un miesīgā postā, gan arī mūžīgā pazušanā, no kuras vairs nav nekāda glābiņa.

Tu pats ik dienu vari redzēt, kā ļaudis, kuri grib būt kristieši un lepojas ar Evaņģēliju, tāpat nododas laupīšanai, izspiešanai, augļošanai, tā, ka ir gatavi mainīt gan Dievu, gan savu sirdsapziņu pret nieka grasi. Un, it kā tas pats par sevi jau nebūtu pietiekami dziļš kritiens, viņi vēl to pastiprina ar savu spītību un pārgalvību, līdz nogrimst tik dziļi, ka kļūst par Dieva ienaidniekiem, nespēdami vairs ne redzēt, ne dzirdēt, turklāt būdami tik neganti un nolādēti, ka nespēj kalpot nevienai kārtībai, nedz darīt ko labu un svētīgu, kas kādam varētu nest labumu, jā, tie visur rada tikai zaudējumus, nelaimes un postu, kaitēdami gan zemei, gan ļaudīm. Kā Sv. Pāvils saka, tas viss notiek tādēļ, ka viņi tiecas vienīgi pēc bagātības.

Jo alkatīga mantas krāšana un zūdīšanās arvien nes līdzi arī augstprātību, tieksmi būt lieliem un vareniem; alkatība labprāt saraustu visu pie sevis. Cilvēks domā tā: ak, ja man būtu šis nams, šis tīrums, šis ciems utt.! Šīs vēlmes arvien pieņemas spēkā un plašumā, līdz kļūst par pūķa asti, kas velk līdzi visu pārējo. Ja alkatība reiz ir iesakņojusies, tā ik dienu atnes simtiem dažādu rūpju – kā varētu iegūt vairāk mantas un naudas! Cilvēka sirdi plosa neskaitāmas nepiepildāmas tieksmes un kārības, kas tomēr nekalpo nekam citam, kā vien viņa paša pazušanai. Tie visi ir augļi, kas seko atkrišanai no ticības; nu cilvēks ir kritis dažādos kārdinājumos un grēka valgos. Jo tā ir briesmīga nelaime, kas cilvēku pārņem tik ļoti, ka viņš vairs nespēj darīt neko labu un derīgu savā amatā vai kārtā, un vairs nedomā kalpot ne Dievam, ne cilvēkiem.

Un tad, kad šāds cilvēks jau ir sarausis daudz mantas, viņam ir ne mazāk grūtību un raižu, rūpējoties par to, kā visu šo mantu saglabāt un aizsargāt. Nu viņam jādomā, kā iemantot ietekmīgu cilvēku labvēlību un draudzību; viņš meklē dažādus ceļus, lai nezaudētu to, kas viņam pieder. Tādēļ viņam uzbrūk naids, skaudība un vēl citi netikumi, no kuriem viņš nevar atbrīvoties; viņa dzīve ir tikai nemiers un sāpes, – kā Sv. Pāvils saka – sirdsapziņas mokas un īsta elle, kurā viņš pats sevi iedzinis. To visu viņam atnesusi šī briesmīgā nelaime – alkatība, kas domā pati saviem spēkiem, bez ticības Dievam iemantot bagātību. Tai jau iesākumā ir savs neizbēgamais lāsts un nelaime, proti – tai nekad nebūs diezgan, turklāt viss, ko mantrausis ir ieguvis, nesīs viņam tikai nelaimes un sirdssāpes , un galu galā – arī mūžīgu postu un pazušanu.

Paši savā ikdienas dzīvē un pieredzē varam redzēt, cik apkaunojošs, nolādēts netikums ir alkatība un cik lielu postu tā rada – it īpaši augstos amatos un kārtās, vai tās būtu garīgas, vai laicīgas. Jo, kad mācītājam vai sludinātājam sirdi satver alkatības velns, un viņš sāk tīkot tikai pēc tā, lai, līdzīgi visai pārējai pasaulei, varētu saraust lielu bagātību – tad šis cilvēks jau ir iemests velnam rīklē, gluži tāpat, kā nodevējs Jūda, kas uzdrīkstējās naudas dēļ nodot Kristu un Viņa Vārdu. Tā arī pāvests, gribēdams vairot savu varenību un bagātību, slēpdamies aiz Dieva un Baznīcas vārda, ieviesis daudzveidīgu elku kalpošanu un atklātu negantību, ar nodomu vezdams dvēseles veseliem pulkiem tieši pie velna; turklāt viņš tā iebiedējis ļaudis ar saviem izraidīšanas draudiem, ka neviens neuzdrīkstas viņam ko iebilst.

Un cik postoši ir, ka kungi un valdnieki, kuru rokās ir laicīgā vara, ir šī paša netikuma pārņemti, tā, ka tiecas tikai raust sev mantu, aizmirsdami par savu amatu, kas prasa palīdzēt zemei un ļaudīm. Viņi ir kungi, kam vajadzētu iemantot godu un slavu, tikt mīlētiem un cildinātiem savu ļaužu vidū, kā savas tautas un zemes tēviem. Taču viņi neņem vērā to, ko prasa Dieva Vārds – ka viņiem jāuztur baznīcas un skolas, jāsniedz ļaudīm pareiza mācība, jāuztur tikumība un likumīgā kārtība savu padoto vidū. Viņi liek nabaga mācītājiem līdz ar viņu bērniem, atraitnēm un bāreņiem ciest netaisnību, pārestības un postu, paši pievērsdamies saviem reģistriem, domādami tikai par to, kā un no kurienes varētu saraust naudu, lai varētu arī turpmāk atļauties savus pārmērīgos izdevumus un lieko greznību. Un, tā kā šādiem nolūkiem naudas nekad nav pietiekami daudz, nabaga padotie tiek apkrāpti un izsūkti līdz pēdējai iespējai; tā valdnieki paši sevi ir iedzinuši tādā postā un lielās grūtībās, ka iestieg nabadzībā un aiziet bojā līdz ar visu savu zemi un ļaudīm; vai arī – ja viņi jau daudz ir sarausuši, domādami, ka nu jau tiešām kļuvuši bagāti, tie iesaistās dažādos savādos darījumos un lietās, kuras – kā tiem šķiet – palīdzēs īstenot viņu nodomus; taču galu galā viņi saņem sodu, nonāk grūtībās un aiziet bojā.

Cik briesmīgas nelaimes un samaitāšanu tagad Vācijai atnesusi apkaunojošā, nolādētā augļošana, kas it visur ieguvusi tādu varu, ka neviens to nevar apturēt, nedz savaldīt, jo arī tie, kuriem vajadzētu to apturēt, paši ir nogrimuši šajā netikumā. Katrs, kas vien spēj, izmanto savu naudu, lai ar savu naudu izsūktu citus; Dievu un sirdsapziņu viņi pavisam aizmirst un pavisam apzināti skrien uz elli, savās netīrajās sirdsapziņās nolādēdami paši sevi, tas ir, uzkraudami sev lāstu, kas jau ir pasludināts nekrietnajai alkatībai: neviens nevarēs ar mieru un prieku baudīt ar augļošanas palīdzību iegūto mantu – vai nu viņš pats saņems Dieva sodu, vai arī šī manta zudīs, nesasniegusi viņu mantiniekus. Jo pār šādu nekristīgu dzīvi noteikti jānāk Dieva dusmām un Viņa bargajam sodam, ko mēs, diemžēl, jau sen esam pārpārēm nopelnījuši, un Dievs to jau ir nolicis mūsu durvju priekšā, ļaudams nākt turkiem un citām briesmīgām nelaimēm. Tā Dievs pats ar savu varu grib sodīt šādu nekristīgu dzīvi, jo cilvēki nevēlas uzklausīt Viņa Vārdu, pamācības un pamudinājumus.

Ticīga sirds var no tā visa izbēgt un izvairīties, jo ticīgais dzīvo ar skaidru sirdsapziņu un dievbijību, palikdams savā kārtā un iemantodams mieru; viņam pietiek ar to, ko Dievs viņam piešķīris. Šāds cilvēks nekrīt kārdinājumos un valgos, viņam nav jānomoka pašam sevi ar raizēm un bailēm, nedz jāstrīdas un jāķildojas ar citiem cilvēkiem, jāskauž un jānīst. Viņš ir krietns, noderīgs, svētīgs cilvēks, kas daudziem var kalpot un palīdzēt; viņš iemanto žēlastību gan pie Dieva, gan cilvēku vidū, un arī viņa bērnubērni saņems gan mantu, gan godu.

Tā nu šim Evaņģēlija piemēram vajadzētu mūs mācīt un mudināt ticēt un nonākt arī pie šādas ticības pieredzes, proti – ka Dievs rūpējas par saviem kristiešiem un dod tiem pietiekami daudz, lai viņiem nebūtu jānomokās ar savām rūpēm un alkatību un jādzen pašiem sevi pazušanā. Tomēr – kā jau sākumā esmu sacījis – ir nepieciešams zināt arī to, ka, lai gan zūdīšanās un alkatība ir aizliegta, tas nenozīmē, ka kristiešiem nevajadzētu darīt darbu. Pasaule šīs lietas grib sagrozīt, kā jau tā arvien mēdz izturēties pret Dievu un Viņa iedibināto kārtību. Pasaule vienmēr raizējas par to, kur iegūt naudu un mantu, lai gan šādas rūpes Dievs paturējis tikai savā ziņā. Pasaule, savukārt, grib, lai Dievs pats rūpējas par darbu, kas tai iz uzticēts; jā, pasaule ar savu zūdīšanos un alkatību cenšas panākt tieši to, lai nevajadzētu strādāt vaiga sviedros. Dievs grib panākt tieši pretējo – lai mēs darbu paturētu sev, bet rūpes atstātu Viņam. Tad mēs savu būtu paveikuši un īsā laikā, bez īpašām rūpēm, saņemtu visu, kas mums vajadzīgs, strādādami tieši tik, cik ir mūsu spēkos.

Jo, kad Kristus grib dot barību Sv. Pēterim un citiem, Viņš to nedara tā, kā būtu varējis – ka zivis pašas ielēktu zvejnieku laivās, un viņiem nevajadzētu darīt nekādu dabu, arī izmest tīklus. Kristus liek šiem cilvēkiem doties uz augšu un izmest tīklus, tas ir, ķerties pie sava amata darbiem, kurus viņi ir mācījušies un arvien mēdz darīt – viņiem jādara tā, kā zvejnieki parasti dara. Kristus negrib pārvērst šos cilvēkus par slinkiem, neuzticamiem dīkdieņiem, kuri nedara to, kas viņiem pavēlēts, un atstāj savas rokas un kājas bez darba. Tā Kristus māca abas šīs lietas – ka Viņš mums neko negrib dot bez mūsu darba, un tai pašā laikā viss, ko saņemam, ir nācis nevis no mūsu darba, bet tikai no Dieva padoma un svētības. Darbs tev ir jādara, taču tu nedrīksti uz to paļauties, itin kā strādādams tu pats visu panāktu un paveiktu.

Īsi sakot – mūsu darbs un darbošanās neko nedod un nerada, tomēr darbs mums jādara, lai saņemtu to, ko Dievs dod. Jo mācekļiem ir jāstrādā pašiem ar savām rokām, lai iemestu un izvilktu tīklus, un jāizturas tā, it kā viņi paši gatavotos nozvejot un izvilkt lielo lomu; tomēr viņiem tai pašā laikā jāatzīst un jāsaka, ka viņi paši ar savu darbu to nav paveikuši – citādi viņi būtu varējuši to izdarīt arī bez Kristus palīdzības. Tādēļ mūsu Kungs ļauj viņiem pašiem par to pārliecināties, visu nakti veltīgi strādājot.

To Viņš mums vēl joprojām māca mūsu pieredzē – visās lietās, darbos un kārtībā, kāda pastāv uz zemes. Dievs bieži liek mums ilgi un daudz strādāt, lai arī mums vajadzētu teikt un žēloties līdz ar Sv. Pēteri: “Mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši.” Tas tādēļ, lai mēs nekļūtu pārgalvīgi un nepaļautos paši uz saviem darbiem, bet zinātu, ka Viņam ir mums jādod un jāpiešķir, nevis mēs paši ar savām pūlēm, prasmi vai uzcītību spējam ko panākt.

Cik bieži notiek tā, ka tēvs un māte veltī lielas pūles, izdevumus un darbu, lai izaudzinātu savu dēlu par godājamu un tikumīgu cilvēku, cerēdami un paļaudamies, ka nu gan – kā mēdz sacīt – viņu dēls būs īsts eņģelis, taču pavisam nemanāmi un negaidīti viņš uzaug par nekrietnu, pazudušu cilvēku. Turpretī dažs nabadzīgs, nožēlojams bārenis, kura audzināšanā ieguldīts pavisam maz darba un pūļu, izaug par krietnu cilvēku, tā, ka ir jābrīnās un jāsaka: tas nav atkarīgs no mūsu rūpēm un uzcītības, bet no tā, kā viss izdodas.

Vai gan visas laicīgās valdības lielākā nelaime nav tāda, ka valdītāju pūles un darbs bieži izrādās veltīgs – arī tad, ja tie ir cilvēki, kuri grib un spēj labi valdīt un kuriem netrūkst ne gudrības un izpratnes, nedz arī spēka un varas; viņiem nākas mācīties, ka arī ilgi valdīdami, tie tomēr neko daudz nespēj paveikt. Jā, bieži gadās, ka paši labākie nodomi, gudrākie padomi un skaistākās domas cieš pilnīgu neveiksmi – to ir pieredzējuši un par to sūdzējušies paši gudrākie valdītāji. Tā pasaulei nākas aptvert un mācīties, ka Dievs negrib dot visu labo un izdošanos ar cilvēku gudrības radītiem nodomiem un darbiem, ja cilvēki vēlas paļauties uz šādām lietām.

Tādēļ, ja pasaule gribētu pieņemt vienkārša, nesaprātīga cilvēka padomu, es tai ieteiktu paklausīt vislabākajam – mūsu Kunga Dieva padomam, jo Viņš tomēr ir gana saprotošs un pieredzējis valdīšanas lietās. Un šis padoms ir tāds: savas domas un nodomi katram cilvēkam ir jāliek lietā, lai uzticīgi pildītu sava amata pienākumus un ticībā darītu to, kas pavēlēts, paļaujoties nevis uz savām domām un nodomiem, bet uz Dieva rūpēm un gādību. Tā cilvēks varētu pieredzēt, ka tas, kurš uzticas Dievam, spēj paveikt vairāk, nekā tas, kurš grib īstenot pats savas domas, rīkodamies pats pēc savas gudrības vai pats saviem spēkiem.

Arī Baznīcas garīgajā valdīšanā notiek tā, kā paradīts šajā piemērā. To, ko es esmu sludinājis un mācījis divdesmit gadus, cits varbūt spētu iemācīt un paveikt viena gada laikā, jeb – viens sprediķis reizēm nes vairāk augļu, nekā daudzi citi. Jo arī šeit darbs, uzcītība un pūles vēl neko nespēj panākt, bet ir nepieciešamas abas lietas, proti – katram ir jādara savs darbs, un tomēr jāsaka līdz ar Sv. Pāvilu: mans darbs neko nepanāk un nepaveic, ja Tu, Dievs, neliec visam labi izdoties. Tāpat arī Sv. Pāvils saka 1.Kor.3:6–7: “Es dēstīju, Apolls aplaistīja, bet Dievs deva spēku augšanai. Tamdēļ nav cildināms ne dēstītājs, ne laistītājs,” tas ir, ne viņš ir tas, kas ar savu darbu un pūlēm spēj ko panākt, “bet Dievs, kas audzē.”

Kopā saņemot, varam sacīt, ka visā cilvēka dzīvē notiek tā: viņš bieži vien ilgi strādā un pūlas, taču visas pūles izrādās veltīgas, līdz brīdim, kad Dievs dod šim darbam augļus. Un tomēr darbs nedrīkst izpalikt – cilvēkam neklājas dzīvot bez darba. Mums tikai jāgaida un jāļauj, lai Dievs liek visam izdoties, kas Viņš pats to grib – kā Sālamans Mācītājs 11:6 saka: “No rīta sēj savu sēklu un neļauj mieru savai rokai līdz vakaram, jo tu nezini, kas izdosies.”

Šeit īpaši tiek parādīts, kad un kādā gadījumā darbs ir noderīgs un auglīgs, proti – kad Kristus nāk un liek izmest tīklus, tas ir – tur, kur ir ticība, kas satver Dieva Vārdu un pasolījumu, droši paļaujas uz to un dara visu, kas pavēlēts, ar lūgšanām un Dieva piesaukšanu gaidot Dieva palīdzību un svētību. Šāds ticīgs cilvēks līdz ar Sv. Pēteri saka: Kungs, es gan esmu daudz darījis, strādājis un cietis, taču zina, ka ar to visu tomēr neko nespēju panākt, ja Tu pats neesi klāt, nedod manam darbam savu spēku un izdošanos. Tādēļ es turpināšu, paļaudamies nevis uz saviem darbiem, bet uz Tavu Vārdu, un atstāšu šīs lietas Tavā ziņā. Tad arī darbs izdodas un cilvēks pats savā pieredzē atzīst, ka tur, kur ir Kristus, Viņš pavisam niecīgam darbam un pūlēm ļauj panākt vairāk, nekā cilvēks būtu uzdrīkstējies cerēt; jo, kur Viņš devis savu svētību, tur darbs noteikti nepaliks bez augļiem.

Tā mācekļi paši šeit redz un pieredz, kā darbs, kas darīts bez un pirms ticības Kristum, zvejojot visu nakti, atšķiras no tagadējā darba. Lai arī šķiet, ka nu vairs nav cerību izzvejot kādu zivi, tomēr ticībā Kristus Vārdam izmestie tīkli atnes bagātīgu lomu. Tādēļ, ja mēs ar savu darbu un pūlēm nepaveicam neko vai paveicam pavisam maz, tur vainīga mūsu neticība vai ticības vājums.

Tomēr patiesi ir tā, ka Kristus bieži vilcinās ar savu palīdzību un dāvanu, – kā Viņš to dara šeit un cituviet, Jņ. 21, likdams mācekļiem visu nakti strādāt un neko nenoķert, tā, ka šķiet – Viņš būs aizmirsis par savu Vārdu un apsolījumu. Taču arī to Kristus dara, lai mūs piespiestu jo skaļāk saukt pēc Viņa žēlastības un cieši pie tās turēties, nezaudēt cerības un nepārstāt strādāt, bet arvien turpināt un gaidīt, kad un kādā veidā Dievs mums dos. Jo Viņš grib vadīt un valdīt visus kristiešus tā, lai viņi tiktu uzturēti un viņiem palīdzētu ne tas, ko viņi paši ir redzējuši vai darījuši, bet tas, kas vēl ir neredzams un apslēpts. Tādēļ arī Ps. 17 tie tiek saukti par Viņa apslēptajiem dārgumiem – tā ir svētība, palīdzība un glābšana, kādu iepriekš neesam varējuši ne aptvert, jo tā bijusi apslēpta Viņa Vārdā un satverama tikai ticībā.

Redzi, tāda ir šī Evaņģēlija pirmā daļa; tas ir noticis un rakstīts kā mācība un mierinājums kristiešiem, apliecinot, ka Kristus rūpējas arī par savas Baznīcas miesīgajām vajadzībām, lai tā tiktu pabarota un uzturēta, kaut arī dažkārt tā nonāk tik lielās grūtībās, ka šķiet, it kā viss, kas darīts un izciests, ir izrādījies veltīgi, un tūliņ būs jāiet bojā. Tā tas notiek vienmēr un visur: kur atskan Evaņģēlijs, tur līdzi nāk arī nabadzība. Evaņģēlijs grib, lai mēs prastu panest badu, kailumu un nabadzību. Tomēr galu galā, kas velns ir mazliet pierimis un pasaule apmierinājusi savu rijību, Kristus nāk un saka: es tomēr esmu Kungs uz šīs zemes. Jo, kā rakstīts Ps.24:1, “Tam Kungam pieder zeme un viss, kas to piepilda.” Tāpat arī Ps.8:7–9: “Tu esi to darījis par valdnieku pār saviem radījumiem, visu Tu esi nolicis pie Viņa kājām: avis un vēršus visnotaļ, arī lauka zvērus, putnus zem debesīm un zivis jūrā, un dzīvību, kas jūras dzelmju tekas izlodā.” Tādēļ visai radībai ir jāpaklausa šim Kungam un arī jāiekļaujas Kristus Valstībā, lai visa pasaule saņemtu barību no Viņa – līdz ar Viņa ļaudīm.

Taču vispirms – kā jau sacīts – ir jānāk trūkumam un badam, tas ir – Sv. Pētera tukšajai laivai un tīkliem, ko zvejnieki izvelk, kad ilgu laiku ir strādājuši. Tomēr pēc šādas vilcināšanās mūsu Kungs vēl jo bagātīgāk apveltī viņus ar savām dāvanām – Viņš dod tiem nevis pilnu toveri (ar ko viņiem būtu pilnīgi pieticis), bet pilnu tīklu zivju, tā, ka abas tukšās laivas tiek piepildītas līdz malām. To Kristus dara tādēļ, lai ar šādu piemēru tiktu stiprināta ticība arī Viņa garīgajai palīdzībai. Kristus rāda šo zīmi Sv. Pēterim un citiem, kurus Viņš grib aicināt apustuļu amatā, lai viņi ticētu ne tikai tam, ka Kristus rūpēsies par viņu vēderiem, bet arī – ka Viņš sniegs savu spēku un palīdzību šim amatam, tā, ka viņu darbs tajā nebūs veltīgs un nepaliks bez augļiem.

II

Otrā lieta šajā Evaņģēlija piemērā ir mācība par garīgo trūkumu un sirdsapziņas cīņu, kā arī – par to, kāds ir īstais mierinājums šajā cīņā. Jo Sv. Pēteris, redzēdams šo Kristus brīnuma darbu un būdams tik bagātīgi apveltīts, sāk domāt par to, kas ir šis Cilvēks, un kas ir pats Pēteris, salīdzinājumā ar Viņu. Tā nu šī svētība Pēterim sākumā atnes vēl lielāku postu, kā viņš pieredzējis agrāk, ciezdams miesīgu trūkumu. Nu viņš kļūst īsti nabadzīgs, tā, ka izbailēs noslīgst zemē un liek Kristum iet projām no viņa. Jo nu šis cilvēks sāk sajust savu necienīgumu un grēku; viņam nākas atzīt sevi par nabaga grēcinieku un sūdzēt savu postu.

Te nu Pēterim pašam jākļūst par citu cilvēku, un brīnums, kas notiek pie viņa, ir lielāks, nekā tas, kas bija saistīts ar zvejošanu; šai brīdī Pēterī sāk darboties sprediķis, ko Kristus bija sludinājis no laivas. Jo iepriekš šis vīrs līdz ar citiem bija klausījies Kristus vārdos, taču vēl nebija ne iedomājies par to, kas ir viņš pats; tolaik Pēteris vēl nebija domājis saņemt no Kristus ne laicīgu, ne mūžīgu labumu, un arī nebija izbijies savu grēku dēļ. Bet nu, redzēdams Kristus svētību un brīnumu, Pēteris apjauš, kāds Vīrs ir šis Jēzus; viņš ierauga, cik liels ir šis Cilvēks un cik lielu labumu Viņš dod, un tai pašā laikā saskata savu necienīgumu, tā, ka izbīstas savu grēku dēļ. Jo sirds Pēterim saka, ka viņš nav pelnījis šādu cildenu žēlastības darbu, bet drīzāk gan Dieva dusmas un nežēlastību. Viņu pārņem bailes – ne jau bailes par savu uzturu vai raizes nabadzības dēļ, jo barību viņš jau ir saņēmis –, bet Pēteris bīstas, kā varēs pastāvēt Dieva un šī Cilvēka priekšā, kas viņam, nabaga necienīgajam, grēcīgajam cilvēkam, ir parādījis tādu žēlastību.

Tas ir iesākums un veids, kā Kristus grib darīt Sv. Pēteri garīgi bagātu, sniegdams viņam mūžīgus dārgumus – tā, lai viņš tajos varētu dalīties ar citiem, jā, ar visu pasauli. Nu notiek tāpat, kā iepriekš – viņam vispirms jānonāk garīgā trūkumā un postā, tas ir, sirdsapziņas bailēs un šausmās, un tikai tad viņš var iemantot grēku piedošanu un mierinājumu. Bet šai brīdī gan laiva, gan visa pasaule viņam kļūst par šauru, un viņš nezina, kur bēgt un paslēpties no Kristus, kas taču pret viņu nav izturējies draudīgi, bet draudzīgi un izpalīdzīgi.

Te tu redzi, kāda ir nabaga nožēlojamā sirdsapziņa, kas tikko sāk īsti sajust savu grēku, kā tā dreb un bēg projām no Dieva, kad Viņš nāk tai tuvāk. Cilvēku pārņem tādas izbailes, ka viņš ir gatavs bēgt kaut vai līdz pasaules malai; tā arī Ādams Paradīzē domā paslēpties, kad Dievs 1.Moz.3:9 viņu laipni uzrunā, jautādams: “Ādam, kur tu esi?” Jo šāda sirds un sirdsapziņa ir bikla un bailīga; tā ir pārlieku izbijusies, uzlūkodama pati sevi, tādēļ bīstas no čabošas lapas gluži kā no pērkona un zibens; jo izbiedētā sirdsapziņa nespēj panest Bauslības spriedumu, kas rāda tās grēku un Dieva mūžīgo dusmību. Te nu nekas nespēj cilvēku mierināt – viņš nespēj priecāties, redzot, kādu žēlastības darbu Dievs viņa labā ir darījis; tas tikai izbiedē viņu vēl vairāk, jo cilvēks redz, ka ar savu nepateicību un grēku ir nopelnījis tikai vēl bargākas Dieva dusmas.

Jā, arī tiem, kuri ticībā iemantojuši Kristus žēlastības mierinājumu, vēl arvien jācīnās ar šo kārdinājumu un grēka biediem. Jo Dieva labestība un žēlastība ir tik liela un bagātīga, turpretī mūsu sirdis – tik šauras un vājas, ka, sajūtot un uzlūkojot savu necienīgumu pretstatā Dieva lielajai žēlastībai un žēlsirdībai, tas viss nav ne saprotams, ne aptverams, bet drīzāk gan cilvēka sirdi pārņem izbailes. Tādēļ arī Dievs parāda mums savu žēlastību, apslēpdams un aizklādams šo pretstatu, nākdams pie mums vienkāršā Vārdā un lielā vājumā.

Taču mūsu dabas briesmīgā negantība ir tāda, ka arī tur, kur Kristus nāk pie mums ar savu žēlastību un mierinājumu, tā bīstas un bēg no sava Pestītāja, kam būtu jāskrien pakaļ kaut vai basām kājām līdz pašai pasaules malai; cilvēka daba cīnās un pūlas, meklē pati savus darbus un labprāt jau iepriekš kļūtu pietiekami šķīsta un cienīga, lai pati būtu nopelnījusi sev žēlīgu Dievu un Kristu. Arī Sv. Pēteris domā meklēt mieru un izbēgt no grēka, bēgdams projām no Kristus; viņš grib vispirms atrast pats sevī ko tādu, ar ko varētu kļūt Kristus cienīgs un būt tā vērts, lai Kristus nāktu pie viņa. Tomēr šādi Pēteris iekrīt tikai vēl dziļākās bailēs un šausmās, līdz Kristus ar savu Vārdu viņu atkal no tām izrauj.

Tas viss notiek un tam arī jānotiek tur, kur ir tikai Bauslības mācība un izpratne, bet trūkst īstas un pilnīgas Kristus atziņas, ko sniedz Evaņģēlijs. Jo Bauslības atziņa jau no dabas ir iedēstīta un ierakstīta visu cilvēku sirdīs – kā Sv. Pāvils saka Rom.2:15. Tā mums māca, kas jādara un ko nedrīkstam darīt, un apsūdz mūs mūsu nepaklausības dēļ. To Bauslība dara dažādos veidos – ne tikai ar biedinošām zīmēm, Dieva dusmības un soda nojausmām, bet arī ar dažādām Dieva dāvanām un darbiem, ko cilvēks redz un dzird un kas viņam parāda viņa grēku un Dieva dusmību par to, ka Dieva dāvanas tiek izmantotas nelietīgi, parādot Viņam nicinājumu un nepaklausību. Jo arī pašam cilvēkam nākas secināt, ka tie, kuri nav pateicīgi Dievam par Viņa dāvanām, pelnījuši Viņa dusmas un lāstu.

Tā visi Dieva žēlastības darbi ir šādi dzīvi grēknožēlas sprediķi – kad tie skar sirdi, tie ved cilvēku uz grēka atziņu un iemet viņu izbailēs, – kā arī Sv. Pāvils Rom.2:4 saka neatgriezīgiem, cietsirdīgiem liekuļiem: “Jeb tu pārproti Viņa neizsmeļamo laipnību, pacietību un lēnību, nesajēgdams, ka Dieva laipnība tevi vada uz atgriešanos?”

Tādēļ nav nekāda pamata tam, ko no šī piemēra izmurgojuši mūsu antinomīti, kuri saka: grēknožēla esot jāsludina un jāmāca nevis ar Bauslības, bet ar Evaņģēlija palīdzību, jeb, kā viņi to sauc – per violationem Filii (caur Kristus ciešanām); viņi samaina vietām divas lietas – revelationem gratiae un revelationem irae (žēlastības atklāsmi un dusmības atklāsmi), itin kā vispirms vajadzētu sludināt žēlastību un sniegt mierinājumu, un tikai tad biedēt ar Dieva dusmām. Tie ir šo ļaužu pašu izdomātie, aklie un ģeķīgie apgalvojumi; viņi runā šādas aplamības tikai tādēļ, ka nesaprot, kas ir Dieva dusmība, kas – žēlastība, kas ir grēknožēla un kas – sirdsapziņas mierinājums. Viss, kas tiek sludināts par mūsu grēkiem un Dieva dusmību, ir Bauslības pasludinājums – vienalga, kad un kā tas tiktu sludināts. Turpretī Evaņģēlijs ir pasludinājums, kas nesniedz un nerāda neko citu, kā vien Dieva žēlastību un grēku piedošanu Kristū. Lai gan patiesi ir tā, ka apustuļi un Evaņģēlija sludinātāji – tāpat, kā pats Kristus – apstiprina Bauslības pasludinājumu un iesāk tieši ar to, kad jāuzrunā cilvēki, kuri vēl neatzīst savu grēku un nav izbijušies Dieva dusmības priekšā – kā Kristus saka Jņ.16:8: “Svētais Gars nāks un liks pasaulei izprast grēku…” Jā, vai gan būtu atrodams kāds vēl nopietnāks, biedinošāks grēku pelnītās Dieva dusmības attēlojums un pasludinājums, nekā Kristus, Dieva Dēla ciešanas un miršana?

Bet, kamēr tas viss vēl sludina tikai Dieva dusmību un biedina cilvēku, tas vēl nav paša Evaņģēlija un Kristus pasludinājums, bet gan Mozus un Bauslības sprediķis, kas domāts tiem, kuri neatgriežas. Jo Evaņģēlijs un Kristus ir doti ne tādēļ, lai cilvēkus biedētu vai pazudinātu, bet gan – lai mierinātu un stiprinātu tos, kuri ir bikli un izbiedēti. Un tomēr ir skaidrs arī tas, ka tad, kad Kristus ciešanas ir iekritušas cilvēka sirdī, viņš pats sajūt nepanesamās Dieva dusmas grēka dēļ un izbīstas šo dusmu priekšā tik ļoti, ka visa pasaule viņam kļūst par šauru. Arī Sv. Bernhards apliecina, ka ar viņu tā noticis, kad viņš īsti uzlūkojis Kristus ciešanas; viņš saka: Ak! Es biju domājis, ka esmu drošībā, un neko nezināju par Dieva dusmību un spriedumu, kas pār mums ir nācis, līdz ieraudzīju, ka Dieva vienīgajam Dēlam ir vajadzējis kļūt par manu Aizstāvi. Šī aina ir tik biedinoša, ka arī tie, kas pazudināti un iemesti elles dziļumos, nevar just lielākas mokas un sajust Dieva dusmību un savu pazušanu vēl skaudrāk, nekā, uzlūkojot Dieva Dēla miršanu, kas viņiem ir izrādījusies veltīga. Arī nodevēju Jūdu, kas negribēja uzklausīt Kunga Kristus laipno brīdinājumu un mudinājumu, nedz pārdomāt to, ko bija nolēmis Viņam darīt, šis skats tomēr iedzina tādās bailēs, ka viņš pats sev pasludināja Bauslības lāstu un pazušanu, sacīdams: “Es esmu grēkojis, nododams nenoziedzīgas asinis.” [Mt.27:4]

Arī Sv. Pēteris šeit pats sludina Bauslības pasludinājumu par savu grēku un Dieva dusmību – tieši šī lielā Kristus žēlastības darba dēļ; jo viņš no tā arī nevar saprast neko vairāk, kā vien Dieva dusmas un draudus, ko nes viņu necienīgums Dieva priekšā. Jo šī cilvēka sirdī nav citas izpratnes, kā vien – Bauslības izpratne, kas rāda, ka Dievs jūt naidu pret grēku un grib to sodīt. Par Kristus žēlastību, kas Evaņģēlijā bez nopelna tiek dāvāta visiem grēciniekiem, viņš vēl neko nezina; un Pēteris arī nevarētu par to neko uzzināt, bet būtu spiests palikt šajās izbailēs un krist izmisumā, ja Kristus nebūtu sniedzis viņam citu pasludinājumu, kas spēja viņu mierināt un stiprināt. Jo Evaņģēlija mācību un izpratni neviens cilvēks nevar aptvert pats no sevis, bez Svēto Rakstu atklāsmes Evaņģēlija Vārdā.

Tādēļ nav pareizi dažādu nesaprātīgu cilvēku apgalvojumi, kas māca, ka Jaunās Derības laikā Bauslība neesot jāsludina, vai arī – ka Dieva dusmības draudi jārāda tikai caur Evaņģēliju un tikai tad, kad jau iepriekš pasludināta žēlastība. Jo Evaņģēlijs nekādā ziņā nesludina Dieva dusmību un neved cilvēku bailēs, bet nāk tikai tādēļ, lai mierinātu sirdsapziņas. Raksti it visur rāda šādu kārtību: vispirms ir jātiek atzītam grēkam un sajustām bailēm Dieva dusmības priekšā, ko rada Bauslības pasludinājums, un tikai tad jāsaņem grēku piedošanas mierinājums – tā, lai cilvēks ilgotos pēc Dieva žēlastības un būtu gatavs saņemt Evaņģēlija mierinājumu. Tādēļ tos, kuri nebīstas Dieva dusmības, ir pārdroši, nocietinājušies un nepakļāvīgi, nepieciešams visstingrākajā veidā, ar draudiem un biedināšanu mudināt uz grēknožēlu, tas ir – viņiem jāsludina nevis Evaņģēlijs, bet tikai Bauslība un Mozus.

Savukārt tur, kur ir sirdis, kurās Bauslība jau paveikusi savu darbu, un tās sava grēka atziņas dēļ ir izbijušās, biklas un bailīgas, tur vairs nav jāsludina Bauslība, bet tikai tīrs Evaņģēlijs un mierinājums. Jo tāds ir Kristus tiešais amats, kura dēļ Viņš ir nācis un licis sludināt Evaņģēliju visiem nabaga grēciniekiem, pavēlēdams viņiem tam ticēt. Mums jātic, ka visas Bauslības apsūdzības, draudi un biedi ir atcelti un atņemti, un to vietā Kristus mums dod vienīgi mierinājumu. To Viņš rāda it visās vietās Evaņģēlijā; Lk.4:18 Viņš, citēdams vārdus no Jes.61:1, saka: “Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti…” Tādēļ bieži esmu sacījis, ka nedrīkst ļaut Mozum valdīt pār sirdsapziņām, kuras cieš kārdinājumus un bīstas Dieva dusmības priekšā; tādi cilvēki drīkst vienkārši atraidīt Mozu līdz ar visu Bauslību un to neuzklausīt.

Taču tai pašā laikā ir jāzina, ka arī tiem, kuri jau kļuvuši par kristiešiem, Bauslības mācību neklājas pavisam aizmirst. Tā kā kristieši joprojām dzīvo miesā un asinīs, kur arvien rosās grēcīgas tieksmes, viņiem ir jāpaliek ikdienas grēknožēlā, tādēļ arī šāds pasludinājums un pamudinājums viņiem vēl arvien ir nepieciešams, lai viņi, saņēmuši grēku piedošanu, nekļūtu pārdroši un neļautu miesai uzvarēt cīņā pret garu, Gal.5:13.

Tāpat šeit notiek ar Sv. Pēteri. Viņam, baiļu un šausmu varā esot, nav gluži nekādas žēlastības un grēku piedošanas atklāsmes jeb atziņas; viņā darbojas tikai Dieva dusmības atklāsme, kas mudina bēgt no Kristus; ja Pēteris Kristu tiešām pazītu, viņš tā noteikti nedarītu. Arī tagad, darīdams šo darbu, Kristus ir Pētera pusē – Viņš grib darīt šo cilvēku par īstu kristieti un ļaut viņam iepazīt patiesu sirdsapziņas mierinājumu, kas uzvar Bauslības draudus un ieceļ cilvēku no grēka posta žēlastībā un pestīšanā, no nāves – dzīvībā, no elles – Debesīs. Tādēļ vispirms Pēterim skaidri jāsajūt, kāds ir Bauslības spēks, ko viņa sirdī modina nevis Kristus, bet Mozus, ar desmit baušļu mācību.

Redzi nu, cik laipni Kristus mierina šādu izbiedētu sirdi un sirdsapziņu! Viņš saka: “Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot.” Tā ir mīļā Pestītāja balss, kas uzrunā visus tos, kuri savu grēku dēļ ir baiļu un šausmu varā. Jo šādiem cilvēkiem Kristus neliek grimt bailēs vēl dziļāk, bet vienkārši noņem tiem visus Bauslības draudus un rāda, ka cilvēkam grēku dēļ nav jābēg, bet drīzāk gan jāskrien pie Viņa, lai iemācītos pazīt Kristu kā savu mīļo Pestītāju, kas nāk tieši tādēļ, lai nevis atgrūstu nabaga grēciniekus, bet aicinātu viņus pie sevis, ar savu mierinājumu un palīdzību darītu viņus bagātus un svētīgus, – kā Viņš saka Lk.19:10: “Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.” Un “Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus. Es esmu pirmais no viņiem,” 1.Tim.1:15.

Kristus ne tikai sniedz nabaga izbiedētajam Pēterim mierinājumu, savā laipnajā Vārdā apsolīdams savu žēlastību un pasludinādams absolūciju, bet arī turpina, apstiprinādams šo mierinājumu ar lielu apsolījumu, atklādams, ka grib Pēterim dot un viņa labā darīt daudz vairāk, nekā šis cilvēks līdz šim ir saņēmis, lai Pēteris pats savā dzīvē sajustu un iepazītu mīlestību, kas mājo Kristus sirdī. “No šī laika,” Kristus saka, “tev būs cilvēkus zvejot.” Tā cilvēks tiek brīnišķīgi mierināts un apžēlots – viņam vairs nav jābīstas sava necienīguma un grēku dēļ, jo viņš zina, ka saņems nevien grēku piedošanu, bet Dievs caur viņu paveiks vēl lielākas lietas, sniegs mierinājumu un palīdzību arī citiem. Kristus grib sacīt: tas vēl ir tīrais nieks, ka tu esi izvilcis tik lielu lomu; turpmāk tev būs jākļūst par gluži citu zvejnieku, jāzvejo citā jūrā, no citas laivas – es tev došu tādu amatu, kas prasa zvejot cilvēkus, tas ir – izraut dvēseles no velna varas un ievest tās Dieva Valstībā. Tā tu kļūsi par īsti noderīgu cilvēku, kas spēj palīdzēt visiem ļaudīm, kā tev pašam ir palīdzēts.

Tā nu mācīsimies ar šī Evaņģēlija piemēra palīdzību patiesi atzīt un satvert Kristu un Viņa sniegtā mierinājuma spēku, lai mēs varētu mierināt gan paši sevi, gan citus, lai sirdsapziņām, kuras grimst postā un izbailēs, tiktu mācīts un atgādināts, ka tām nekādā ziņā nav jābēg no Kristus, bet tieši otrādi – jāmeklē patvērums pie Viņa un jāgaida Viņa mierinājums. Jo bēgšana un vairīšanās no Kristus nav nekas cits, kā savas pestīšanas atraidīšana. Kristus ir nācis ne tādēļ, ka gribētu tevi iebiedēt, bet gan tādēļ, lai atbrīvotu tevi no tava grēka un posta; Viņš nāk pie tevis un iet tev pakaļ ne jau tādēļ, lai tevi padzītu, bet – lai laipni aicinātu pie sevis. Tādēļ tev neklājas darīt Viņam negodu, atraidīt Viņu vai sagrozīt Viņa atnesto mierinājumu, tā, ka tas tevi dzen izbailēs un izmisumā. Nē, drīzāk gan tev jāsteidzas pie Viņa ar pilnīgu paļāvību – tad arī tu drīz vien dzirdēsi priecīgo, mierinošo vārdu “Nebīsties!” To Viņš saka visām nomāktām sirdīm un sirdsapziņām, sniegdams tām absolūciju un atņemdams visas bailes. Jā, Kristus grib dāvāt tev vēl bagātīgāku žēlastību, darīdams tevi par svētu, svētīgu un noderīgu cilvēku savā Valstībā, tā, lai tu spētu mierināt un vest pie Kristus arī citus cilvēkus, kuri – tāpat kā tu tagad – ir izbijušies, ilgojas pēc mierinājuma un žēlastības.

Tā nu tu šeit redzi, kā cilvēks izkļūst no garīgas nabadzības un posta, tas ir – iemanto grēku piedošanu un sirdsapziņas mieru – caur šo Kristus Vārdu; turklāt viņš bez kādiem paša nopelniem gūst īpašu žēlastību un vēl vairāk garīgu dāvanu. Tas notiek tikai no Kristus žēlastības – gluži kā brīnumu darbā ar lielo lomu, ko zvejnieki izvilka ne tādēļ, ka bija daudz strādājuši, un šis brīnums varēja notikt tikai tad, kad viss viņu darbs un pūles izrādījās veltīgas un ļaudis uz tām vairs necerēja. Un tomēr – kā notikumā ar lielo lomu Kristus negrib aizliegt zvejniekiem darīt darbu, bet liek viņiem izmest tīklus un pašiem vilkt lomu, tāpat arī šeit darbi netiek atcelti, kaut arī Sv. Pēteris ar darbiem šādu žēlastību nav nopelnījis – tā ir dāvāta par velti. Kristus negrib ļaut, lai Pēteris dzīvo, nedarīdams nekādu darbu, jā, Viņš uztic šim cilvēkam svarīgu amatu un darbu – vest arī citus ļaudis pie Viņa, un līdz ar šo amatu sniedz arī mierinājumu, ka, uzticēdams Pēterim amatu, Viņš pats sniegs arī spēku un svētību šim darbam. Es – Kristus saka – gribu darīt tevi par cilvēku zvejnieku! Tā šeit vienlaikus tiek pareizi mācītas divas lietas: ticība neko nepelna ar darbiem, tomēr ticīgajam jādara visi savas kārtas un amata darbi, ko prasa Dieva Vārds un pavēle.

III

Šī Sv. Pētera izvilktā lielā loma nozīmi pats Kristus mums parādījis, sacīdams: “No šī laika tev būs cilvēkus zvejot.” Tajā attēlota Kristus Baznīcas garīgā pārvalde, ko īsteno sludināšanas amats. Jo ūdens jeb jūra ir pasaule, savukārt zivis ir cilvēki, bet tīkli, ar ko zivis tiek izvilktas no ūdens, ir publiskās sludināšanas amats. Jo, gluži kā tīkls tiek iegremdēts ūdenī, tā pasludinājums iziet pasaulē un atskan ļaužu vidū.

Taču sludināšana mēdz būt divējāda: pirmā grib zvejot cilvēkus bez Kristus – tas ir Bauslības pasludinājums, kas prasa tikai mūsu pašu darbus. Tas rada vai nu iedomīgus svētos, kuri vēlas paši peldēt plašos ūdeņos un nemaz nedomā nākt pie Kristus, vai arī – biedē un dzen projām sirdsapziņas, kuras jau tāpat ir vājas un nedrošas.

Tādēļ visas pūles un darbs, ko Bauslība dara, cauru nakti zvejodama, ir veltīgs, līdz nāk Kristus, kas iedibina citādu sludināšanas amatu, atnesdams dienu un mierinošo, priecīgo Evaņģēlija atklāsmi, kas apgaismo sirdis ar Dieva žēlastības atziņu. Nu Kristus liek atkal izmest tīklus un vilkt lomu. Kad tas tiek darīts pēc Viņa Vārda pavēles, iegūtais loms ir liels un bagātīgs; jo nu sirdis ir labprātīgas un pašas grib nākt pie ticības un paklausības Kristum, jā, tās tiecas pie Viņa līdz ar visu miesu un dvēseli – kā Kristus saka Mt.11:12: “No Jāņa Kristītāja laika līdz mūsu dienām Debesu valstībā laužas iekšā un tīkotāji ar varu cenšas to sagrābt.”

Šis loms ir tik bagātīgs, ka nepietiek tikai ar vienu laivu – kas līdz šim bijusi jūdu tautas Baznīca –, lai vilktu to ārā no ūdens un paturētu, bet ir jāsauc palīgā arī zvejnieki, kuri sēž otrā laivā, tas ir, no pagānu vidus nākušo ticīgo sapulcē un Baznīcā, kas tāpat ir uzcelta un izplatīta ar apustuļu sludināšanas palīdzību. Tā abas laivas tiek piepildītas ar vienu lomu, tas ir – ar vienu un to pašu pasludinājumu, tādu pašu ticību un apliecību.

No lielās zivju pārpilnības tīkls sāk plīst, un dažas zivis no tā izkrīt. Tie ir cilvēki, kuri nav godīgi un nepaliek pie Evaņģēlija, bet paši metas ārā no tīkla; tie labāk grib peldēt satrakotajos ūdeņos, nekā nodoties Kristum. Jūdu vidū bija īpaši daudz šādu cilvēku, kuri negribēja paklausīt Evaņģēlijam, bet runāja tam pretī. Tādi paši vēlāk bija visi tie, kuri veidoja paši savas sektas un novirzienus – šādi ļaudis nevar un tiem arī neklājas palikt Baznīcas sapulcē, īstās Dieva tautas vidū. Viņi paši skaidri parāda, ka ir kļuvuši nederīgi – kā Sv. Pāvils 1.Kor.11:19 saka: “Es dzirdu, ka jūsu draudzes sanāksmēs notiekot šķelšanās… Novirzieniem arī jābūt, lai taptu redzami jūsu starpā ticībā rūdītie.” Tādēļ dažām zivīm ir jāizkrīt no tīkla, kamēr citas tiek savilktas kopā un no tīkliem pārliktas laivās – šie cilvēki tiek uzturēti Baznīcas, ticības un Kristus vienībā, lai vairs nevarētu no tās izkrist. Citādi pastāvētu draudi, ka, dažādu novirzienu maldināti, arī viņi varētu krist atpakaļ jūrā.

Un, lai gan sludināšanas amatam, tāpat kā tīklam, ir jāpacieš, ka tas tiek iegremdēts ūdenī, samērcēts, pakļauts dažādiem kārdinājumiem un pasaules vajāšanām, tā, ka tas arī sāk plīst un ne visiem spēj nes labumu, tomēr tā spēks un augļi bagātīgi parādās pie tiem, kuri paliek un tiek uzturēti ticībā. Tas ir mūsu mierinājums – mēs zinām, ka ne visus cilvēkus spējam darīt dievbijīgus, tomēr sludinām visiem. Tāpat zinām arī to, ka sava amata dēļ tiksim vajāti. Jā, lai gan daudzi no tiem, par kuriem esam pārliecināti, ka viņi atrodas tīklā, izkritīs, tomēr Kristus ar mūsu amata palīdzību sapulcinās pie sevis un uzturēs savus ļaudis.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.