220. Kāda ir Kristus Baznīca jeb Draudze?


4. svētdienā pirms Lieldienām

Pēc tam Viņš izdzina ļaunu garu, kas bija mēms. Kad nu ļaunais gars bija izgājis, tad mēmais sāka runāt, un ļaudis brīnījās. Bet daži no viņiem sacīja: “Viņš izdzen ļaunos garus caur Belcebulu, ļauno garu valdnieku.” Bet citi, Viņu kārdinādami, prasīja no Viņa zīmi no debesīm. Bet Viņš, nopratis viņu domas, sacīja: “Ikviena valsts, kas savā iekšienē ir sašķelta, aiziet postā, un tur nams uz namu grūst. Ja nu sātans ar sevi ir naidā, kā tad viņa valsts pastāvēs? Jo jūs sakāt, ka Es ļaunos garus izdzenu caur Belcebulu. Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu caur Belcebulu, caur ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc viņi būs jūsu tiesātāji. Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi. Kad stiprais apbruņojies sargā savu pili, viņa īpašums paliek mierā, bet, kad kāds par viņu stiprāks nāk un to uzvar, tad tas paņem viņa bruņas, uz kurām tas paļāvās, un izdala viņam atņemto laupījumu. Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa. Kad nešķīsts gars atstāj cilvēku, tad viņš apstaigā sausas vietas un meklē atpūtas vietu, bet, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, kuru atstāju. Un viņš noiet un atrod to izslaucītu un izgreznotu. Tad viņš noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāk, nekā bija iepriekš.” Un gadījās, kad Viņš tā runāja, tad kāda sieva paceltā balsī uz Viņu sacīja: “Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un tās krūtis, ko Tu esi zīdis.” Bet Viņš sacīja: “Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā.” [Lk.11:14-28]

demoni

Cilvēks šajā pasaulē dzīvo lielā tumsā. Mūsu Kungs un Pestītājs nākdams pie šī tumsā mītošā cilvēka, kas velna varā grēkus darīdams un tos gribēdams darīt, ir šīs pasaules gūstā un varā. Jēzus, nākdams šajā pasaulē, nenāk kā tiesnesis un soģis. Viņš nāk kā Atbrīvotājs, kā Pestītājs.

Šī pasaule nemaz neapzinās savu briesmīgo stāvokli. Tai bieži vien liekas, ka tai ir par maz mantas, par maz izpriecu, par maz naudas, par maz maizes, par maz cilvēcisku vērtību un citu lietu. Bet, ja šīs lietas tiktu sakārtotas, tad pasaule būtu laimīga. Ja vien līdzi nāktu laba veselība, pārticība un gods, tad ko tad vēl? Ko tad vēl vajag?

Tomēr šī pasaule ir daudz lielākā nelaimē, nekā neveselība, nabadzība, pasaulīga netaisnība, ērtību un pasaulīgu prieku trūkums. Šīs dienas evaņģēlijs tam ir apliecinājums.

Lūka stāsta par gadījumu, kad Jēzus izdzen dēmonu, kas bija mēms. Dēmons kādu cilvēku bija satvēris tik stipri, kas tas nevarēja ne dzirdēt, ne runāt, viņa dvēsele bija kā iesprostota. Tie ir tie īpašie gadījumi, kad mēs, redzēdami cilvēkam kādus īpašus miesas apgrūtinājumus, slimības un trūkumus, vedam viņus pie dakteriem, bet dakteri saka – mēs nekādas vainas tur neredzam. Viss it kā būtu kārtībā. Mēs nesaprotam, kāpēc šis cilvēks neredz, nedzird, nerunā vai nespēj darīt tās vai citas lietas.

Mēs redzam kādu miesīgās apsēstības piemēru. Ļauns gars ir tā apsēdis cilvēku, ka cilvēks ir kā iesprostots. Viņš nevar pats dzirdēt Dieva vārdu, nedz piesaukt Jēzu, lai Viņš palīdz. Tad mēs redzam, cik ļoti ir vajadzīgi tie mīļie, kas ir apkārt, kas ir dzirdējuši par Jēzu, Viņu uzmeklē, un ved savu nelaimīgo radinieku un draugu pie Jēzus. Jo Viņš ir darījis daudz laba.

Lai arī šis nelaimīgais gūtu atvieglojumu, lai kļūtu vaļā no velna varas. Jēzus izdzen dēmonu, un mēmais sāk runāt. Un ļaužu pūlis brīnās.

Bet tūdaļ mostas kāda pretestība. Ne jau no vienkāršās tautas un vienkāršiem ļaudīm, bet no mācītajiem vīriem, no farizejiem un Rakstu mācītājiem, kuri nekādi negribēja Jēzum piederēt, uz Viņu ticēt un Viņam sekot.

Viņi gan vienmēr bija turpat blakus, visu rūpīgi iztaujādami un izpētīdami, un vienmēr meklēdami, kur varētu runāt Viņam pretī, kur laupīt Viņa godu.

Tagad viņi paša Dieva Dēla darbus padara par it kā velna darbiem. Viņi saka, ka Viņš izdzen dēmonus ar Belcebulu, dēmonu valdnieka, palīdzību.

Šajā brīdī Dieva Dēls, kas dievišķā pilnvarā ir nācis no Debesu godības, kuram paklausa viss, varēja viņus sadedzināt ar Debesu uguni, kādā brīnumainā veidā tik ļoti atklāt savu godību, ka viņiem tūdaļ būtu jāatzīst sava kļūda vai arī jāiet bojā, jo šādu sodu viņi būtu pelnījuši par saviem zaimiem.

Tomēr Cilvēka Dēls nav nācis cilvēkus un grēciniekus pazudināt. Mēs redzam Viņu dziļā pazemībā. Viņš, it kā apmulsis no šādas pretī runāšanas un zaimošanas, cilvēku nekrietnuma un melīguma, sāk ar viņiem diskusiju, dziļā pazemībā apelēdams pie viņu, ja tā var sacīt, veselā saprāta, un runādams par to, ka viņu apgalvojums sevī ir pretrunīgs, un sakot kādu pretrunu, ko viņiem vajadzētu ieraudzīt. no savas aplamības novērsties un atgriezties pie Dieva. Mēs redzam, cik lielā pazemībā Jēzus māca šos farizejus un Rakstu mācītājus.

Ja velna vara tiek lauzta, tikai tad cilvēks var tapt brīvs. Jo Jēzus ir nācis pret velna vareno un stipro varu, kā kāds, kurš ir stiprāks, kurš nāk no Debesīm ar dievišķu spēku, kas apslēpts Viņa pazemībā, mīlestībā, Viņa iežēlošanās pret cilvēka dzimumu. Viņš nāk mīlēdams tos cilvēkus, kas ir velna varā. Viņus atraisīdams, viņu dvēseles un miesas dziedinādams, un tādā veidā viņus darīdams brīvus.

Tālāk ir kāda ļoti nopietna pamācība. Viņš saka: Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa.

Šie vārdi ir ļoti prasīgi. Cilvēki bieži vien domā, ka viņi dzīvo kādā neitrālā teritorijā. Ja viņiem nekas gluži ļauns nenotiek un neatgadās, tad viņi ir brīvi no velna varas, un – kā iepriekš tika teikts – ja vien viņiem būtu drusku vairāk naudas un veselības, drusku vairāk goda un laimes šai pasaulē, tad ar viņiem jau viss būtu kārtībā. Tomēr tas tā nav.

Visa pasaule ir tumsas un velna varā. Tikai Jēzus, nākdams šajā pasaulē, šo varu lauž tajos, kas pieder Viņam. Tajos, kas pie Viņa meklē palīdzību. Tajos, kurus Viņš ir atraisījis. Tā Viņš veido savu valstību, ap sevi pulcinādams savu ļaudis un savu tautu. Tie, kas ir pulcināti ap Viņu, ir ar Viņu. Pie Viņa sapulcināti, dzīvodami ar Jēzu, tie savāc un sakrāj mūžīgai dzīvībai. Viņi ir izglābti no šīs ļaunās pasaules un tās varas.

Bet tas, kas grib turēties malā no Jēzus, kaut kā saglabāt savu mentalitāti un brīvību, tas ir velna pievilts, jo viņš nav brīvs un brīvībā. Viņš gan baidās no Jēzus prasīguma, viņš negrib nodot Jēzum savu sirdi, it kā Jēzus būtu viņa pretinieks, viņš ir auksts un ciets pret Dieva vārdu un Kristus Evaņģēliju.

Viņš saka: Es jau neesmu pret. Es tikai saprotu, ka tas nav priekš manis. Varbūt priekš tevis tas ir, bet priekš manis tas nav.

Viņš grib stāvēt malā. Palikt maliņā. Un tomēr viņš nevar palikt maliņā. Būdams velna varā, viņš tiek vērsts pret Kristu. Agri vai vēlu tas parādīsies un atklāsies. Jo velns jau ļoti labi prot paslēpties un nebūt redzams. Kamēr Jēzus ir tālu, arī velns nav redzams. Viss šķietami notiek labi, krietni un kārtīgi. Un tikai tad, kad cilvēki tiek rauti ārā no velna varas, kad Jēzus ir pietuvojies, kad Viņa Evaņģēlijs tiek pasludināts, tad velns kļūst redzams. Viņš trako, brēc un pretojas, cīnās, mulsina, zaimo, un tad arī visi tie, kas gribējuši stāvēt malā, ja vien viņi neatgriežas, top par velna rīkiem un atklājas kā velna ļaudis.

Bet vēl ir žēlastības laiks. Jēzus jau nav nācis kā tiesnesis un soģis. Viņš ir nācis, lai katru velna varā esošo ņemtu savās rokās, un atraisītu no tiem pinekļiem, kuros viņš ir iepīts. Daudzus iepītos Viņš ir atraisījis un darījis brīvus.

Tālāk ir vēl kāds brīdinājums un pamācība.

Jēzus saka: Kad nešķīsts gars atstāj cilvēku, tad viņš apstaigā sausas vietas un meklē atpūtas vietu, bet, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, kuru atstāju. Un viņš noiet un atrod to izslaucītu un izgreznotu, jeb kā mēs lasām Mateja evaņģēlijā – tukšu [12:44]. Tad viņš noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāk, nekā bija iepriekš.

Šeit turpinās pamācība tiem cilvēkiem, kas iedomājas, ka viņi var stāvēt malā visām šīm lietām, ka Kristus viņiem nav vajadzīgs, un, ja kādreiz tiem kāda nelaime gadās, viņi atnāk uz baznīcu, lūdz Dievu, un ja šādiem ļaudīm, viņiem par nelaimi, viņu lūgšana tiek uzklausīta, tad viņi aiziet apmierināti. Viņu problēma ir atrisināta. Viņi ir atnākuši nokristīties, nosvētīties, viņi saprot, ka viņu dzīvē viņiem kaut kas pietrūkst, un uz to brīdi velns no viņu dzīves tiek tā kā izdzīts. Tad viņi domā, ka nu ir kārtībā. Nu es esmu saņēmis svētību, nu man Viņu vairs nevajag.

Paskatieties uz šiem ļaudīm, kas kādreiz uzrunāti, kas kādreiz Dievu lūguši, kādreiz Dieva namā pabijuši, un atkal pasaulē aizgājuši, kas ar viņiem ir noticis?

Ar viņiem notiek aizvien ļaunākas un ļaunākas lietas. Viņiem ilgam laikam nepietiek ar šo šķietamo (patiesībā īsto) atbrīvošanu. Kādu laiku viņiem šķiet, ka ar dzīvi nu ir kārtībā, nams ir izslaucīts, uzposts, nu es varu tajā dzīvot. Bet tad pamazām sāk atgriezties vecie grēki un ļaunā daba. Turklāt ne tādā veidā, kā tas bija pirms nams tika šķīstīts, žēlastība saņemta, bet kā mēs lasām – ļaunais gars atgriežas savā mājoklī, ņemdams līdzi septiņus citus garus. Viņš laužas tur atkal iekšā. Uzpostais un izslaucītais nams nevar būt pasargāts ar cilvēka spēkiem. Cilvēks var cīnīties, pretoties, neļauties kādu laiku, bet galu galā durvis atkal tiek atrautas vaļā, un vecais dēmons, ņemdams līdzi vēl septiņus niknākus un sliktākus un stiprākus nekā viņš pats, ir atgriezies. Beigās šim cilvēkam kļūst sliktāk, nekā bija sākumā.

Mēs to redzam ne tikai pie atsevišķiem cilvēkiem, mēs to redzam pie tautām, kurās kādreiz Evaņģēlija gaisma ir ļoti spoži spīdējusi, kur aizvadītajos gadu simtos ļaudis ir dzīvojuši un staigājuši šajā gaismā. Bet kas ir noticis ar viņu bērniem? Kad viņi ir pateikuši – Man Kristu nevajag. Man nav nekādas intereses vai gribēšanas Dieva nama lietās, Dieva vārda mācībā, man tāpat ir labi, jo to, ko es no dzīves vēlos un gribu, es tāpat varu iemantot un dabūt. Paskatieties, kas notiek ar šīm tautām?

Kas ir noticis ar zviedriem, norvēģiem, somiem, dāņiem, īslandiešiem, vāciešiem un vēl daudzām citām tautām? Kur Evaņģēlija gaisma reiz ir spoži spīdējusi, bet tad apdzisusi. Tur mēs redzam negantības un grēkus, kādu nemaz citās tautās nav. Pat pagānu tautās, kur velns nav izdzīts, mēs neko tādu neredzam. Mēs tiešām redzam, ka šīs Jēzus vārds ir piepildījies pie veselām tautām, kur dzird par tādiem grēkiem un tādu grēku legalizāciju, kas kādiem krietnam cilvēkam pat kauns runāt. Tik dziļi šie ļaudis ir atkal paverdzināti.

Tie nav mazie un salīdzinoši nespēcīgie pagātnes grēciņi. Tur ir nācis kaut kas jauns. Kaut kas veselajam saprātam neaptverams un neizskaidrojams. Kā kaut kas tāds var vispār pie cilvēkiem būt? Bet ar būt.

Ja nams tiek iztīrīts, izslaucīts un uzposts, bet paliek tukšs, ja cilvēks saka: es varu iztikt bez Jēzus, es varu iztikt bez Dieva nama, es varu iztikt bez Dieva vārda, bez Dieva žēlastības, bez svētā Vakarēdiena, bez grēku piedošanas. Man tāpat ir labi. Tad tā notiek.

Mēs, mīļie, esam aicināti, lai mūsu nams – šķīstīts, iztīrīts, uzposts – nepaliek tukšs. Lai to piepilda Dieva godība un Kristus klātbūtne. Dienu no dienas, svētdienu no svētdienas. Nākot Dieva namā pie sava Pestītāja, mēs to atkal pieredzam, kā piepildās Pestītāja vārdi, kur Viņš runā par tiem, pie kuriem Viņš mielastu turējis. Viņš iemājos, paliks un būs.

Tādā namā, kur mājo Kristus, nekāds tumsas gars vairs nevar ielauzties iekšā, ņemt cilvēku savā varā, mocīt un vest atkal pazušanā.

Jā! Velns gan staigā apkārt rūkdams, meklēdams, ko var aprīt. [1.Pēt.5:8] Mēs arī pieredzam, ka ikreiz, kad mūsu nams ir palicis tukšs, kad mēs esam aizmaldījušies no Dieva vārda, attālinājušies no Kristus, ka velns zin un prot mūs sakost, izbiedēt un mocīt. Bet tikko mēs pie Kristus atgriežamies, tā uzreiz ir jāatkāpjas tumsas spēkam. Viņš var biedēt, viņš var zaimot, viņš var izsmiet, bet viņš nevar mūsu dvēselei neko darīt.

Tā mēs redzam mūsu Kungu un Pestītāju, kas nāk šajā tumsas pasaulē, lai mūs atpestītu. Tā Viņš ir nācis arī pie mums, un mūs atpestījis. Pasaule to neredz un nesaprot. Tā redz Viņā velna spēku un darbību, bet velna darbošanos redz kā Dieva darbošanos. Šai pasaulei prāts ir sajaukts. Tāpēc Jēzus saka saviem mācekļiem: Māceklis nav lielāks par savu skolotāju. [Jņ.13:16; Jņ.15:20] Ja viņi skolotāju saukuši par Belcebulu, tas vēl jo vairāk Viņa mācekļus.

Jā! Pasaule to visu var nesaprast. Pasaule var zaimot, izsmiet un vērsties pret, bet tomēr mēs esam šajā pasaulē, tik pat dziļā pazemībā un tik pat dziļā mīlestībā saprazdami, ka tie, kas pret mums vēršas, patiesībā to dara, jo ir velna varā un viņiem ļoti ir vajadzīga pestīšana. Kad viņi saņem atraisīšanu, viņi nāk Dieva bērnu pulkā un tur paliek.

Tā Jēzus vēl runā šodien uz mums sacīdams: Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un, kas ar Mani nesavāc, tas izkaisa. Un mēs, Viņa ļaudis, zinām, ka mēs, kas esam ar Viņu, ar Viņu savācam mūžīgai dzīvībai un svētlaimei. Lai Dievs palīdz mums šo namu, ko Kristus izmēzis, turēt ne vien tīru un uzpostu, bet arī piepildītu ar Kristus klātbūtni Viņa vārdā un sakramentos. Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.