187. Ar kādiem vārdiem ticības apliecība izsaka Jēzus pazemības stāvokļa dažādos brīžus?


3. svētdienā pirms Lieldienām

Pēc tam Jēzus pārcēlās pāri Galilejas, tas ir, Tiberijas, jūrai. Bet Viņam sekoja liels ļaužu pulks, tāpēc ka tie redzēja tās zīmes, ko Viņš darīja slimajiem. Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur apsēdās ar Saviem mācekļiem. Bet Pashā, jūdu svētki bija tuvu. Kad Jēzus, acis pacēlis, redzēja, ka daudz ļaužu nāk pie Viņa, Viņš sacīja uz Filipu: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?” Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt. Filips Viņam atbildēja: “Par divi simti sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums.” Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, Viņam saka: “Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divi zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?” Jēzus sacīja: “Lieciet, lai ļaudis apsēstas!” Bet tur bija daudz zāles tanī vietā. Tad tie apsēdās – vīru vien kādi pieci tūkstoši. Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās. Bet, kad viņi bija paēduši, Viņš sacīja Saviem mācekļiem: “Salasait atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā!” Tad tie salasīja tās un piepildīja divpadsmit grozus ar druskām, kas no piecām miežu maizēm bija atlikušas tiem, kas bija ēduši. Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi Viņš bija darījis, tie sacīja: “Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē.” Bet, Jēzus manīdams, ka viņi taisās nākt, lai Viņu ar varu ņemtu un celtu par ķēniņu, viens pats atkal uzkāpa kalnā. [Jņ.6:1-15]

Arvien tuvojoties Lieldienām, arī Evaņģēlija notikumos, mēs nonākam krietni tuvāk Golgātas krustam. Tikmēr mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus, nelokami dodas savā no mūžības izvēlētajā misijā. Moku un sāpju pilnu, rūgtu ciešanu un nāvei nolemtu ceļu, uz vietu, kurā pienāktos būt ikvienam mums – mazam vai lielam, sirmgalvim vai zīdainim. Katram, kurš dzimis šajā pasaulē ir jāsaņem pelnītais, katram pēc saviem nopelniem, katram pēc – veikumiem: taisnajam – mūžīgā dzīve un svētlaime, bet tam, kas Dieva likumus pārkāpis būs jāsaņem bargs sods. Spriedums ir nepārsūdzams, neatceļams un negrozāms; tas sacīts skaidri: kas grēku darījis – mirst.

Vai kāds uzdrošināsies teikt, ka nav nekad grēkojis? Ka nav nekad pakritis kārdinājuma brīdī, ka nav nekad darījis netaisnību? Ja šodien mūsu vidū ir tāds cilvēks, es aicinu to iznāk šeit priekša!

Es redzu, ka neviens neuzdrošinājās nākt priekša.

Tik tiešām tā ir asins stindzinoša patiesība: nav it neviena taisna – visi ir grēkojuši, gan jūs.. gan es…, un grēka alga ir nāve. Ja vien mums nebūtu doti Svētie Raksti, kuros atrodam 10 baušļus, mēs īstenībā nemaz neaptvertu, kas ir un kas nav grēks. Vēl vairāk – uzklausot Dāvida psalmā sacītos vārdus: “Kas gan apzinās savu nomaldīšanos?” (Ps.19:13) mēs reāli spējam apjaust savu bēdīgo stāvokli un tad ar lielām grūtībām vārdos varam izteikt niecību un postu, kurā atrodamies. Ar Dieva vārda palīdzību mēs droši varam ielūkoties katrs savā sirdī un pārbaudīt to. Vai kāds būs tāds pārgalvis, kurš kārdinājumus uzskatīs par svēto nemieru, kurš savus grēkus sauks par tikumiem?

Skaidru prātu un neliekuļojot mēs varam konstatēt un droši apliecināt, ka esam nožēlojami grēcinieki. Šādu bezcerīgu stāvokli apjaušot, izbailēs par sagaidāmo un neizbēgamo nākotni sirds nodreb un šausmās taustās. Dvēsele izmisīgi brēc: ko tagad darīt, vai maz ir kāds cerības stariņš? Vai ir kaut niecīgs glābšanās salmiņš pie kā tverties?

Tad nu lūkosim, ko mēs šodien dzirdētajā Jāņa evaņģēlijā varam atklāt, ko no tā varam mācīties un kādu atbildi atrod satriektās sirdis un izbiedētās dvēseles, kad izmisuma pilnas sauc: ko darīt šajā šausmīgajā situācijā?

Vispirms mēs dzirdējām, ka Jēzus devās laivā kopā ar saviem mācekļiem un pārcēlās otrā pusē Galilejas jūrai, lai tur savrup viņus mācītu. Tomēr iecerētais diez ko neizdevās, jo uzzinājuši kurp mūsu Kungs un Pestītājs bija devies, liels pūlis ar jūdiem gar krastu viņiem sekoja. Pirms tam tie ilgākā laikā periodā bija skatījuši Kristu darbībā; redzot zīmes un brīnumus, kurus Viņš veica dziedinot lielu pulku neārstējamu slimnieku: gan aklus, gan tizlus, gan izkaltušus. [Jņ.5:3] Vai jūdi saprata, ko un kāpēc dara Kristus, un kāds ir Viņa darbības mērķis?

Mēs dzirdējām kā pūlis seko Jēzum, jo Viņš bija dziedinājis neveselos. Mēs arī dzirdējām, ka pūlis gribēja celt Viņu par ķēniņu un valdnieku, jo tika pabaroti izsalkušie. Cik gan ātri pagurst un izgaist ticība, kas balstīta redzamās lietās, zīmēs un brīnumos. Šeit Jēzus neslavēja jūdus par šādu ticību, drīzāk brīdinot gan viņus, gan arī mūs, sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” [Jņ.4:48]

Tik tiešām cik gan ātri tas viss pagaist, cik gan ātri zūd šī šķietamā aizgrābtības pilnā cilvēka prāta ticība. Tā vienkārši izzūd un to mēs konstatējam brīdī, kad Jēzus Kristus runā un māca par Debesu valstību, vieni dzirdēja, bet nesaprata šo valodu, tā tiem šķita sveša un tad daudzi viņu atstāja un devās prom; citi turpretī dzirdot šos vārdus palika dusmīgi, kurnēja un bija gatavi sagūstīt un pat saplosīt Jēzu. Pūļa acis bija naida pilni vērstas pret mūsu Pestītāju, tikai tāpēc vien, ka Viņš nerunāja to valodu, ko gribēja dzirdēt pūlis

Mūsu Kungs Kristus saka: “Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” [Jņ.20:29] Ticība nebalstās skatīšanā un redzamās lietās, bet gan stiprā sirds paļāvībā uz to, kas cerams. Pārliecībā par neredzamām lietām. [Ebr.11:1] Nav šaubu, ka garīgas lietas ir apspriežamas garīgi un ka neatdzimis cilvēks nespēj satvert to, līdzīgi kā avis dzird sava Gana balsi un tam seko, bet āži ietiepīgi pretojas. Tāpēc Jēzus arī mūs māca un atgādina, ka lai topam kā bērni un šādā vienkāršā un sirds pilnā paļāvībā uz neredzamām lietām, nenoraidām Gara dāvanu – ticību.

Tajā laikā jūdi gaidīja Mesiju. Gaidāmajam pravietim un ķēniņam bija jāpiepilda tautas alkas pēc atbrīvošanās no ciešanām un rūpēm, vajāšanām un apspiešanas. Viņi ilgojās pēc tāda vadoņa, kurš nodibinās jaunu pasaules kārtību – jūdu ilgas bija saistītas ar Debesu valstības nodibināšanu zemes virsū, līdz ar to viņu pašizdomātais un gaidītais Mesija nebija tāds, kurš atklāts Svētajos Rakstos.

Tas bija pilnīgs pretstats tādam Glābējam, kuru gaida kristīgā draudze, kurš nāca atpestīt mūsu dvēseles no mūžīgās pazušanas un posta un mokām, kas sagaida ikvienu grēcinieku. Mesiju, kas nāca, lai lietu savas svētās asinis, ciestu un mirtu mūsu dēļ, lai mēs ticībā uz Viņu iemantotu debesu valstību, lai saņemtu grēku piedošanu. Jūdi nāca, meklēja un gaidīja pašizdomātu Mesiju, kurš piepildīs viņu šīs pasaules vajadzības – bagātību, veselību, varu. Cik gan tie bija un ir naivi sapņi, jo vēl šobaltdien jūdi gaida Mesiju.

Kad jūdi ieraudzīja, ka Kristus spēj pabarot daudzus, ka spēj dziedināt ar nedziedināmām kaitēm sirgstošos, ka Kristum paklausa pat dabas spēki. Viņā ticēja, ka tas bija sapņu piepildījums – pravietis un glābējs, kurš atbrīvos jūdu tautu no apspiedējiem, kurš nodrošinās tautu ar iztiku un ka nebūs jābīstas slimību, jo Viņu vidū būs lielais pravietis, Viņš būs kopā ar tiem un valdīs pār Izraēlu mūžīgi.

Un tomēr, kā mums atklāj evaņģēlists Marks, Kristus sirds iežēlojās par savu radību, par tiem, kuri klīda apkārt un nonākuši šajā pūlī, jo tie bija kā avis, kam nav gana [Mk.6:34] un Kristus gribēja visus pulcināt, kā vista zem spārniem savus cālīšus. [Lk.13:34] Savas lielās mīlestības dēļ Kristus veica šos darbu, gan dziedinot slimos, tizlos un aklos, gan pabarojot daudzus tūkstošu, gan pasargājot no briesmām izbijušos – tomēr to visu varēja arī nedarīt, bet iet savu no mūžības izvēlēto ceļu – ciešanu un nāves ceļu uz Golgātu. Un nevienam nedrīkstētu atvērties mute ar pārmetumiem, ka Viņš to nedara. Kas gan var noteikt Dieva Dēlam, ko Viņam būs darīt?

Lai arī cilvēka acīs kāds amats šķiet liels un ievērojams, tas vienmēr notiek laika un telpas ierobežojumā. Taču visas pasaules, pat vairāk visa universa mērogā tas ir nenozīmīgs. Tam, kas šo uzņēmumu, līdz ar šo cehu, izveidojis, attīstījis rūpējies un gādājās par to. Tāpat arī visa Radītājam, kas radījis arī šo pasauli – mūsu planētu, Uzturētājam un Visuvaldītājam nepienākas saņemt mazāku amatu, par to, kas Viņš ir… Iedomājieties situāciju uzņēmu boss, direktors vai prezidents labi veicis kādu cehā izpildāmu darbību, ceha kolektīva sapulcē tiek izlemts, ka viņu celt par ceha brigadieri. Vai tas šķiet nopietni?

Jau ilgi pirms Evaņģēlijā aprakstītajiem notikumiem, šī pasaules varenie jau bija atklājuši, ka tautai pietiek ar maizi un cirku. Tas ir apmierināt eksistenciālās – pirmās nepieciešamības vajadzības un sniegt asas izjūtas izklaidējot sabiedrību. Tas nav svešs arī šodien un spilgti vērojams pirms vēlēšanām, kad politiskie darboņi sola debesu brīnumus – labklājību un pārticību, nodrošinājumu un leiputriju. Iespējams, ka kādi priekšvēlēšanu kampaņās dala banānus vai simts gramus, tomēr Kristus rīkojās pretēji – Viņš neizmato populismu un viņa mērķis nebūt nebija iegūt politisku varu un ietekmi.

Kristus neļāvās kārdinājumam, līdzīgi kā tuksnesī, un bēgtin’ bēga no jūdu pūļa, kas gribēja Viņu celt tronī savu Ķēniņu. Tas neietilpa Jēzus mērķī, Viņa stunda vēl nebijā situsi. Misijas uzdevums – ceļš uz Golgātas krustu vēl turpinājās, lai viens taisnais mirtu par daudziem grēciniekiem. Lai ar savām bezvainīgajām un svētajām asinīm atpirktu pasauli, no tai pienākoša bargā soda – mūžīgās pazušanas ellē. Viņa uzdevums bija mirt mūsu labā, lai mēs ticību ieguvuši spētu satvert šo ieguvumu – grēku piedošanu un atraisīšanos no grēka verdzības. Joprojām būdami grēcinieki, tomēr Kristus aizsegā droši stātos tiesās priekšā un iemantotu mūžīgo dzīvību.

Jēzus mūs daudzkārt un dažādi iepriecina un mierina, atgādinādams, ka Viņa “valstība nav no šīs pasaules” [Jņ.18:36] dara, lai mēs neiztrūktos un nebītos. Kristus, mūs laipnīgi iedrošinot, saka, ka Viņa “Tēva namā ir daudz mājokļu” [Jņ.14:2], kurus Viņš ir devies sataisīt. Mēs ar cerības pilnām acīm varam lūkoties Debesīs, kurās ir mūsu piederība un no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu. [Fil.3:20] Tas tiešam ir tiesa!

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.