229. Kas ir vietējā draudze?


3. svētdienā pēc Zvaigznes dienas

Un, kad Viņš no kalna nokāpa, daudz ļaužu Viņam sekoja. Un redzi, kāds spitālīgs vīrs pienāca, nometās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Un Viņš, roku izstiepis, to aizskāra un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības. Un Jēzus uz to saka: “Pielūko, ka tu to nevienam nesaki, bet noej un rādies priesterim un upurē to dāvanu, ko Mozus pavēlējis, tiem par liecību.” Bet, kad Viņš iegāja Kapernaumā, viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza un sacīja: “Kungs, mans kalps guļ mājās triekas ķerts un cieš lielas mokas.” Un Jēzus uz to saka: “Es iešu un to darīšu veselu.” Bet virsnieks atbildēja un sacīja: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels. Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti karavīri; un, kad es vienam no tiem saku: ej! – tad viņš iet, un otram: nāc šurp! – tad tas nāk, un savam kalpam: dari to! – tad tas dara.” Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: “Patiesi Es jums saku: ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis. Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā. Bet Valstības bērni būs izstumti galējā tumsībā: tur būs kaukšana un zobu trīcēšana.” Un Jēzus sacīja virsniekam: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis.” Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā. [Mt.8:1-13]

Evaņģēlijs sākas ar vārdiem: “Kad Viņš no kalna nokāpa, daudz ļaužu Viņam sekoja.” Mūsu Kungs un Pestītājs nupat ir sacījis kādu sprediķi jeb runu, kas ļaužu sarunās iegājis kā “Kalna sprediķis.” Viņš mācīja ļaudis, kas bija ap Viņu sapulcējušies lielā pulkā. Kad Viņš bija savu runu pabeidzis un izteicis savus vārdus – mēs lasām – ļaudis brīnījās par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja kā tads, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji. Šajā piebildē kalna runas noslēgumā ir apslēpta kāda nozīmīga lieta, kas mums jāsaprot. Šie vārdi nošķir Jēzu no visiem pasaules gudrajiem un mācītājiem, visiem skolotājiem un filosofiem, visiem reliģiskajiem līderiem, jo visi tie māca, kas cilvēkam būtu jādara, kā jādzīvo, kā jārīkojas pareizi. Un cilvēki, klausīdamies šos vārdus, kas ir pēc cilvēka gudrības mēra izsacīti, var sacīt – jā, tā jau es domāju, ka kas tāds man jādara. Bet Pestītājs ne vien runā daudz dziļāk par visiem pasaules skolotājiem par visu to, kas būtu jādara, bet Viņš runā arī par tām lietām, kas ir tikai Viņa varā. Viņš runā daudz tālāk, daudz augstāk par visiem tiem, kas iepriekš un vēlāk dzirdēti. Tāpēc ļaudis brīnījās par Viņa mācību, un sacīja: “Viņš mācīja, kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji.”

Vēlāk, kad Jēzus sludinās Templī, un Viņa ienaidnieki sūtīs Tempļa sargus Viņu gūstīt, tad tie daudz redzējušie un daudz dzirdējušie un izglītotie vīri, jo viņi sargāja Templi, viņi bija dzirdējuši daudz un dažādus skolotājus, dzirdēdami kā Jēzus runā, atgriezās Viņu nesagūstījuši. Kad tie, kas viņus sūtīja gūstīt, vaicāja – Kādēļ jūs neesat Viņu atveduši? Viņi atbildēja – Nekad neviens cilvēks tā nav runājis. Šeit ieskanas kaut kas līdzīgs. Kas tāds, kas parāda dievišķu varu. Tempļa sargi saka – Nekad neviens cilvēks tā nav runājis. Viņi redzēja sev priekšā cilvēku, kuru bija gājuši gūstīt, bet vārdi, kas nāca pār Viņa lūpām bija dievišķi, tie bija paša Dieva vārdi.

Tāpat arī šeit, Jēzus nemāca ļaudis kā vienkāršs cilvēks, kam ir gudrība, saprašana, pieredze, vai kaut kas cits, kas cilvēkiem mēdz būt, bet kā tāds, kam ir dievišķa vara. Cilvēki tajā brīdi, kaut kā par to ir pārliecināti, ka vārdi, ko Jēzus saka, nav kaut kāds viedoklis citu viedokļu starpā, bet tie ir paša Dieva vārdi. Tāpēc mēs varam saprast to, kas notiek tālāk.

Kad Jēzus nokāpa no kalna beidzis savu runu, Viņam sekoja liels ļaužu pūlis. Tie gribēja dzirdēt atkal, tie gribēja dzirdēt vēl, tie gribēja Viņam sekot, jo žēlastības, dzīvības un dievišķas pilnvaras pili bija Viņa vārdi.

Tad, mēs lasām, kāds spitālīgais, kāds lepras slimnieks, pienācis klāt, nometās Viņa priekšā ceļos un sacīja: “Kungs, ja vien tu gribi, tu vari mani šķīstīt.” Droši vien viņš to sacīja pavisam klusi, tā lai citi to nedzird. Jo viņš bija iedrošinājies ko tādi, ko nekādā ziņā viņam nevajadzēja darīt. Mozus bauslība par spitālīgajiem jeb lepras slimniekiem nosaka, ka tādiem ir jāiet prom no savām mājām, no saviem ciemiem un pilsētām, un jādzīvo kaut kur ārpus tam vietām, kur cilvēki dzīvo, viņiem jāvalkā īpašas drēbes, un, ja viņi kādam tuvojas, lai lūgtu kādu žēlastības dāvanu, tad viņi nedrīkst stāvēt tuvāk kā 5 soļus aizvēja pusē vai 10 soļus vēja pusē. Ja vējš pūta uz cilvēku no viņu puses, viņiem bija jāstāv 10 soļus atstatus, un jāsauc – nešķīsts, nešķīsts, nešķīsts! Lai kāds neiedomātos nākt tuvāk, lai arī šim cilvēkam nenotiek šāda pat nelaime. Šādu kopsakaru ļaudis taču bija pamanījuši. Un, ja kāds no spitālīgajiem jeb lepras slimniekiem uzdrošinājās pienākt tuvāk, viņam draudēja nāve – nomētāšana ar akmeņiem.

Domājams, šis spitālīgais, satinies savās drēbēs, tā, lai nevar redzēt viņa slimību, bija pienācis Jēzum pavisam tuvu klāt. Tā, lai Viņš dzird viņa čukstus. Bet cik neparasti ir šie vārdi, kurus viņš klusītēm, tā lai tikai Jēzus dzird, izsaka. Viņš saka – Kungs, ja vien tu gribi, tu vari mani šķīstīt. Viņš taču varēja sacīt – Kungs, šķīsti mani, es tevi lūdzu. Bet viņa uzruna ir daudz dziļāka. Viņš saka – Kungs, ja tu gribi. Šī viņa uzruna Jēzum ir palikusi kā lielais jautājums un taujājums pēc Dieva gribas visos laikos un visās vietās, kur nabaga grēcīgais, piemeklētais un nastu nospiestais cilvēks šajā pasaulē vaicā pēc Dieva gribas – kāda tā ir? Jo šo Dieva gribu nevar izzināt ar cilvēka prātu, ar cilvēka gudrību viņu nevar izprast. Tur ir daudz kas tāds, kas stāv kā aizkars, kā šķērslis priekšā, kam cilvēka prāts nevar izlauzties cauri. Dieva griba! Visuvarenais Dievs, kas radījis šo pasauli, brīnišķu un skaistu. Tie, kas šo pasauli uzlūko ar gudrām sirdīm un redzīgām acīm, un ieklausās tajā ar dzirdīgām ausīm, tie vienmēr ir spiesti atzīt cik labs ir Dievs. Kā Viņš radījis šo pasauli, lai cits par citu gādā. Viņš licis, lai zeme izdod dažādus augus un kokus, lai šie augi un koki nenes tikai sēklu, kas šeit tos pavairotu šeit virs zemes, bet ka šie koki un augi nestu arī augļus, kas viņiem pašiem nemaz nav vajadzīgi, ēdīs cilvēki, dzīvnieki, un lopi. Kur visi darbojas tiešā saistībā, gādā viens par otru. Mēs to redzam dzīvnieku pasaulē, un mēs to redzam arī grēcīgā cilvēka pasaulē, kur cilvēks, vai viņš grib vai negrib, vai mīl savu tuvāko vai nē, viņš ir spiests pakļauties un sava tuvākā labā darboties un strādāt. Lai viņa tuvākajam būtu, ko ēst un dzert, ko mugurā vilkt un mājoklis, kur dzīvot, un lai viņam būtu daudzas citas neskaitāmas un neuzskaitāmas lietas.

Un, tajā pašā laikā, cilvēks uzlūkojot šo pasauli, kas ir tik brīnišķi radīta, viņš skatās ar neizpratni, redzēdams slimības, postu, bēdas, nāvi, lielu netaisnību, ārkārtīgas briesmas, neizsakāmas
ciešanas, kas šajā pasaulē ir atrodamas ik uz soļa, nabadzību, badu, dusmas, ļaunumu, grēku, negantību, nešķīstību. Kā Dievs, kas visas lietas tik brīnišķi radījis, bez kura ziņas, kā mēs to zinām, pat mats nekrīt no cilvēka galvas, to pieļauj? Kā Viņš uzlicis šai pasaulei šādu ciešanu nastu un ciešanu jūgu. Vēl jo vairāk mēs šeit varētu kopā ar Ījabu saukt un vaicāt, kāpēc bieži vien taisnajam un krietnajam ir jācieš, jābūt visu nicinātam un atmestam, un netaisnais, alkatīgais laupītājs un plēsējs dzīvo šajā pasaulē un bēdu nepazīst. Kā tas var būt? Varbūt tas ir Dieva prāts?

Un tad, ja tu cilvēks esi nastas saliekts, un Dievs, bez kura ziņas nekrīt ne mats no tavas galvas, tev šo nastu ir pieļāvis nest, ja tu esi akls, kurls, spitālības pārņemts, kādā citādā veidā pie zemes liegts, tas taču nevarētu būt bez Dieva ziņas, tas nevarētu būt bez Dieva gribas.

Tomēr starp šīm divām acīm redzamām lietām – acīmredzamo Dieva labestību uzlūkojot, kā šī pasaule radīta, un neizprotamo Dieva gribu, uzlūkojot kā šī pasaule mokās, tā grēka dēļ, un netaisnības dēļ, kas pasaulē, šis spriegums neatstāj cilvēku mierā.

Šis vīrs kaut ko ir dzirdējis par Jēzu. Varbūt kaut kur, kādā slepenā vietā aiz kāda klints bluķa tur pat kalnā noslēpies, ir dzirdējis, ko Jēzus māca. Viņš ir sapratis, ka drīkst nākt tuvāk, un sacīt šos neparastos vārdus – Kungs, ja tu gribi. Kāda ir Dieva griba? Vai tas tev, cilvēk, to nevajadzēja saprast no sava likteņa, no sava stāvokļa. Tu esi piemeklēts ar visļaunāko slimību, ar kuru bija piemeklēts arī Ījabs, ko senatnē sauca par nāves pirmdzimto. To, kas cilvēku ved nāvē vistiešākā veidā, kad viņš dzīvs būdams ir kā mironis, kas sadalās un lēnām dziest. Bet kaut kas liek šim vīram vaicāt – Varbūt tā vēl nav visa Dieva griba? Varbūt Dievs vēl kaut ko nav līdz galam atklājis un pateicis arī manā dzīvē. Tāpēc viņš saka – Kungs, ja vien tu gribi, tu vari mani šķīstīt. Es zinu, ka Tu vari – viņš saka – bet es nezinu, vai Tu gribi.

Un Jēzus atbilde šī notikuma un meklējuma gaismā iegūst īpašu nozīmi. Jēzus saka – Es gribu. Es gribu, topi šķīsts. Dieva brīnišķīgā un mīlestības pilnā griba izlaužas cauri visiem priekškariem un aizkariem, kas cilvēka prātam neļauj to saskatīt un izprast. Jā, tā ir Dieva griba, pēc kuras Viņš radījis šo pasauli skaistu un brīnišķu. Jā, tā arī ir Dieva griba, atgādināt šai pasaulei ar ciešanām grēkā krišanu, nepaklausību, pretestību, bezdievību, un galu galā, arī iznīcību, lai cilvēks meklētu Dievu, lai viņš meklētu izeju, lai viņš jautātu – Kungs, kāds ir tavs prāts, kāda ir tava griba? Lai viņš nāktu klāt un sacītu – Kungs, ja Tu gribi, Tu vari man palīdzēt.

Mēs redzam Jēzus kalpošanā un sludināšanā, ka neviens, kas pie Viņa ir nācis, lai lūgtu, lai meklētu palīdzību (bet vēl arī daudzi tādi, kas nemaz nemeklēja, bet to saņēma), visi tie, kas meklēja, tie arī saņēma. Nevienu Viņš neatraidīja, nevienam Viņš neteica – Ja nu Dievs tev ir uzlicis šo te lietu, tad nes vien, tas jau nenotiek bez Dieva ziņas. Viņš visus dziedināja, lai parādītu savu gribu.

Te mēs varētu vaicāt – Bet kāpēc šodien tas tā nenotiek? Kādēļ reizēm mēs lūdzam un nav? Reizēm saucam uz Dievu un alkstam atpestīšanas un atbrīvošanas no visām bēdām, kas mums šai pasaulē ir, un tomēr tomēr tā nenāk? Redziet, Jēzus ar savu sludināšanu un darbošanos, ir gribējis rādīt, ka Dieva griba ir, ka mēs galu galā taptu no visa tā brīvi – atbrīvoti, dziedināti, atpestīti. Pat, ja šķiet, ka mūsu lūgšanas kādā brīdī netiek uzklausītas, mums jāsaprot, jāmācās un jāatceras – Jēzus ir sacījis, Es gribu. Tā ir Viņa svētā, šķīstā griba. Palīdzēt grēciniekam.

Un mums ir jātic un jāpaļaujas, ka reiz tas arī notiks. Jā, vēl aizvien šai pasaulei pāri klājas tas cilvēkam neizprotamais plīvurs. No bēdām, ciešanām, ārkārtīgām sāpēm, izmisuma. Tas ir atgādinājums pasaulei par tās grēku. Par to ceļu, ko tā iet bez Dieva pretī iznīcībai. Un tomēr mums jāskatās uz Jēzu. Vienīgi pie Viņa mēs redzam Dieva gribas pilnību.

Šie vārdi – Es gribu, topi šķīsts – ir sacīti par visiem. Ne tikai par šo vienu atsevišķo, bet par visiem, kas pie Viņa nāk, uz Viņu gaida, Viņu piesauc, Viņu lūdz. Pat tad, ja uzreiz tas nenotiek. Viņa gribai, Viņa labajai un žēlastības pilnajai gribai, ir jābūt tai gaismai, kurā mēs staigājam, un neļaujam savai ticībai šaubīties, vājināties vai zust.

Tad, kad Jēzus ir šos vārdus izsacījis, Viņš tūdaļ izstiep savu roku, pieskaras viņam, sacīdams – Es gribu, topi šķīsts – un šis cilvēks uzreiz top vesels no savas spitālības.

Jēzus ne tikai grib, bet var.

Tālāk mēs lasām, ka Viņš dodas uz Kapernaumu, kurā Viņš ir apmeties pēc pārcelšanās no Nācaretes, pēc tam, kas Viņš ir aizgājis no saviem brāļiem, no sava tēva nama, kur Viņš dzīvoja un uzauga. Viņam ieejot Kapernaumā, kā mēs lasām Lūkas evaņģēlijā, kur, domājams, šis notikums ir aprakstīts precīzi, Viņam nāk pretī Jūdu vecaji. Viņi lūdz par kādu centurionu, kura kalps guļ uz slimības gultas, un nevar kustēties. Viņi saka Jēzum – viņš ir tā vērts, ka tu palīdzi viņam. Redzi, viņš mums ir uzcēlis sinagogu pats par savu naudu. Un daudz labu lietu mums darījis. Lai arī viņš ir pagāns – romietis, lai arī viņš ir karavīrs, kas šeit dien, ja tā var sacīt, okupācijas karaspēkā. Viņš ir tā vērts, ka Tu viņam palīdzi.

No tālākiem notikumiem mēs redzam, ka droši vien šī kapteiņa jeb centuriona, priekšnieka pāri simtam, biklums un ārkārtīgā pazemība, nav ļāvusi nemaz viņam pie Jēzus iet. Viņš nemaz nav iedrošinājies lūgt. It tin nemaz. Bet laikam jūdu vecaji, kas ir bijuši tur, viņa namā, kas ir padzirdējuši par viņa ārkārtīgajām bēdām, jo viņš ļoti mīlējis savu kalpu, kas to zina – varbūt viņš viņam bijis kā tēvs, varbūt kā dēls, viņu drošināja. Sakot, ka ir kāds Jēzus, Viņš nupat ir atgriezies Kapernaumā. Viņš var dziedināt. Viņš bieži vien ir tādas lietas darījis.

Bet šis centurions, droši vien ir teicis -Nē! Es neesmu tā cienīgs. Es neuzdrošinos Viņu nemaz lūgt. Un tad šie jūdu vecaji iet paši, jo šis cilvēks viņiem ir ļoti vērtīgs un nozīmīgs. Viņš ir uzcēlis viņiem sinagogu – lūgšanu namu.

Viņi nāk pie Jēzus un stāsta par centurionu un viņa kalpu. Saka – Nāc, Jēzu, dziedini šo kalpu, viņš ļoti smagi cieš.

Kad Jēzus dodas, un centurions, šis kapteinis, to ir padzirdējis, viņš ir izbijies. Viņš ir izbijies, un sūta Tam pretī kādus savus kalpus un biedrus ar vārdiem: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka tu nāc manā namā. Dod tikai pavēli, un mans kalps būs dziedināts, jo arī es esmu cilvēks, kas pakļauts varai, un man ir padotie – kareivji. Kad es vienam saku – Ej, tas iet, Un citam – Nāc, tad viņš nāk. Un savam kalpam – Dari to, tad viņš dara. Saki tikai vārdu.

Šis cilvēks savā ārkārtīgajā pazemībā un biklumā, ko nemaz tā nevarētu gaidīt no armijas virsnieka, bet bieži vien tas tieši tā arī ir. Viņš saka – Kungs, es neesmu cienīgs, bet es zinu, ka tev ir vara. Man arī ir vara – daudz mazāka. Es esmu priekšnieks pār simtu, bet tu esi priekšnieks pār visu. Un, kad es saku tiem, kas ir manā varā, kas man pakļauti, kad vienam saku – Ej, tad viņš iet, citam saku – Nāc, tad viņš nāk, un vēl kādam saku – Dari to, tad viņš to dara un izdara. Jo es esmu viņu priekšnieks. Bet tu esi Kungs pār visu. Viss pakļaujas tev. Saki tikai vārdu, un mans kalps būs vesels.

To dzirdēdams Jēzus brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: “Patiesi Es jums saku: ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis.”

Cik dīvaina un neparasta ir šī ticība, šī centuriona ticība. Viņš nenāk ar savu ticību un ticības spēku ar kāju durvis vaļā vērdams, pieprasīdams, paģērēdams, prasīdams un uzstājošs, kā bieži vien to sektanti dara. Viņš ir tik dziļā pazemībā un biklumā kā neviens. Viņš neatzīst sevi par cienīgu, ka Jēzus varētu viņa namā nākt. Bet ka tikai šajā namā varētu ienākt Jēzus vārds – Viņa pavēle, tas ko Viņš ir sacījis.

Tur, tieši tur ir apslēpts šīs ticības lielums. Viņam pietiek ar vārdu, ko ir teicis Kungu Kungs un Ķēniņu Ķēniņš. Viņam ar to pietiek. Viņš tic, lai arī cik bikls viņš nebūtu, lai cik kautrīgs un necienīgs savā iekšējā sajūtā – viņa ticība pieķeras pašam galvenajam – vārdam. Un Jēzus arī uzteic ticību sacīdams: Patiesi Es jums saku: ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis.

Ap Jēzu stāv apustuļi – Pēteris, Andrejs, Jānis, Jēkabs, Matejs, Bartolomejs, Toms, Fīlips, Jūda un visi citi. Pie neviena no viņiem Viņš tādu ticību nav atradis. Jēzus māte, uz kuru runāja svētais eņģelis, Jāzeps, Viņa patēvs, Sīmeāns, kas gaidīja Mesiju atnākam šajā pasaulē un sagaidīja – ne pie viena Israēlā Jēzus tādu ticību nebija atradis. Viņš nemelo un nepārspīlē.

Šī ticība, ko parāda kapteinis, virsnieks pār simtu, ir pārāka par visu to ļaužu ticību, ko Jēzus bija redzējis. Jo dziļā pazemībā viņš bija gatavs paļauties tikai un tā Kunga pavēli, uz vārdu, kas nāk no Viņa mutes, nāk pār Viņa lūpām. Viņš zināja, ka tā ir patiesība, ka šī pavēle jau izdara to, ko tā izsaka un paziņo.

Te nu mums ir daudz ko mācīties. Mums jāsaprot, ka Evaņģēlijs un Jēzus vārdi, nav tikai kaut kādi vārdi, kas mums kaut ko izstāsta. Šie vārdi ir apsolījums un Kunga pavēle, pavēle dzīvot, pavēle kļūt vaļā no grēkiem un šķīstītiem Viņa asins spēkā, Viņa dievišķajā pilnvarā. Jā, tikai vārds. Bet ar šo vārdu pietiek. Ne mēs paši to spējam izdarīt. Tāpat kā šis virsnieks pats nevarēja savam kalpam palīdzēt neko. Viņš varēja dod visdārgākās zāles, viņš varēja saukt vislabākos ārstus, bet ar to nebūtu līdzēts. Bija līdzēts tikai ar to vārdu, ko viņš gaidīja.

Tieši tāpat, lai mēs iemantotu mūžīgo dzīvību, un tiktu vaļā no sava grēka un vainām, mēs varētu darīt visu ko vien spējam un varam, bet mēs nepietuvotos šim mērķim ne par mata tiesu, bet kad tā Kunga vārds saka – Es gribu, topi šķīsts. Lai tavs kalps top vesels. Lai tev notiek, kā esi ticējis – tad tas notiek, notiek šī vārda spēkā.

Tā mēs redzam šos divus cieši kopā saistītos notikumus, kas atklāj mums mūsu Kunga sirdi, Viņa svēto gribu. Viņš grib mūs glābt. Viņš var mūs glābt. Tāpat mēs redzam ticību, kura pieķeras šai Kunga gribai un varai. Ne jau gribai un varai vien, bet, visupirms, Viņam pašam. Viņam, kurš mīlestībā pie mums noliecies mūs izglābt. Tāda ir Viņa griba. Un Viņš to var. Un Viņš to darīs, ja tu Viņam tuvosies, Viņu lūgsi, un Viņu par savas dzīves Kungu celsi. Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.