43. Kas ir svētās atpūtas dienas svētīšana?


3. svētdienā pēc Lieldienām

“Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit.” Tad daži no Viņa mācekļiem runāja savā starpā: “Ko Viņš grib teikt ar šiem vārdiem: mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit, un: Es aizeju pie Tēva?” Tie sacīja: “Ko Viņš ar to grib teikt: mazu brīdi? – Mēs nesaprotam, ko Viņš runā!” Jēzus noprata, ka tie gribēja Viņam jautāt, un sacīja viņiem: “Vai par to jūs spriežat savā starpā, ka Es sacīju: mazu brīdi, un jūs Manis neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit? Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā. Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē. Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. [Jņ.16:16-23]

Jēriņš

Šī Jēzus runa un tālākās pārrunas ar mācekļiem notiek tajā naktī, kas Viņš ar tiem kopā svinējis pēdējo mielastu, atrodas ceļā uz Ģetzemani. Mēs redzam cik ļoti evaņģēlista un apustuļa Jāņa sirdī ir iespiedusies šī pēdējā nakts, ka gandrīz pusi no sava evaņģēlija viņš veltī tam, ko šajā pēdējā naktī Jēzus ir runājis, ko Viņš uz šo krusta ceļu ir mācekļus gatavojis, kā Viņš vēlāk arī cietis, un krusta nāvi arī pieņēmis.

Tagad mēs redzam kā Pestītājs runā uz mācekļiem par to, kas viņus sagaida. Viņš grib viņiem iemācīt kaut ko ļoti nopietnu un būtisku, kas viņu dzīvēs izmainīsies no Viņa nāves un augšāmcelšanās brīža, kas paliks cauri visam viņu mūžam, kas arī mūsu dzīves tieši tāpat piepildās un notiek, kā tas piepildījās un notika arī mācekļu dzīvēs.

Mēs šajā gaviļu laikā kādā kolektes lūgšanā lūdzam par to, lai Kristus nāves un augšāmcelšanās spēks pie mums varens parādās. Šie Pestītāja vārdi labāk kā jebkuri citi izskaidro un paskaidro mums veidu, kā Viņa nāve un augšāmcelšanās ar savu spēku pie mums darbojas.

Pestītājs saka saviem mācekļiem: “Vēl brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un vēl pēc brīža jūs Mani skatīsit.” Šo teikumu, mēs redzam, Jānis pierakstīdams evaņģēliju, atkārto atkal un atkal no jauna. Laikam vēlēdamies, lai šie brīnišķīgie Pestītāja vārdi, iespiestos mūsu atmiņā. Lai mēs tos izprotam un priecājamies par to, ko tie pasaka. Īpaši par šo vienu vārdiņu – brīdis. “Mazs brīdis” kā mēs lasām vecajā tulkojumā. “Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit.”

Protams, mēs zinām, kā tas pirmo reizi piepildījās mācekļu dzīvē – tas piepildījās ļoti nopietni, dziļi un smagi. Mums nekas gandrīz nav saglabājies no to izjūtu apraksta, ko mācekļi izjuta tajā brīdī, kad pienāca laiks “mazais brīdis”, par kuru Pestītājs teica “un jūs Mani vairs neredzēsit.” Viņu acis vairs Pestītāju nevarēja skatīt. Viņu ausis vairs nevarēja klausīties Viņa vārdus. Nevis tāpēc, ka Viņš būtu izgājis vai pagājis mazliet nost no viņiem, bet tāpēc, ka Viņš bija miris pie krusta.

Viņš jau daudzkārt viņiem bija sacījis, ka iet uz Jeruzalemi, lai ciestu, lai tiktu cilvēku atmests, lai tiktu rakstu mācītāju un augsto priesteru nodots pagāniem, lai tie Viņu šaustītu, apspļaudītu un krustā sistu. Bet trešajā dienā, Viņš teica, Cilvēka Dēls augšāmcelies.

Mēs šeit redzam vēl kādu lietu. Kamēr Pestītājs bija ceļā uz Jeruzalemi, Viņš runā pavisam skaidru valodu, norādīdams uz ciešanām, kas Viņam priekšā, gatavodams savus mācekļus šim mazajam brīdim, kad viņi Viņu vairs neredzēs. Bet tad, kad krusts ir kļuvis pavisam tuvu, kad tā stunda ir klāt, mēs redzam, ka Viņš par savām ciešanām runā stipri citādāk nekā tad, kad runāja atklāti. Mēs redzam, ka Viņš par savām ciešanām runā, kā par pagodināšanas brīdi. Kā par paaugstināšanu no šīs pasaules. Arī šeit par savu krusta nāvi Viņš runā tikai attiecinādāms uz to, ko izcietīs mācekļi. Viņš nesaka – Es mokošā nāvē miršu pie krusta. Viņš saka – Vēl brīdi, mazu brīdi, un jūs Mani vairs neredzēsit.

Cik daudz šajos vārdos ir ietverts! Mācekļiem bija smagākais brīdis viņu mūžā, kad likās, ka visas viņu cerības ir zudušas. Viss tas, ko viņi varbūt aplam, bet tomēr bija mēģinājuši, saprast no Dieva Vārda par apsolījumiem, ko pravieši senos laikos bija sacījuši, ka tad, kad Kristus nāks, Viņš šeit nodibinās Valstību, kļūdams par Ķēniņu. Viņi domāja par laicīgu valstību, kur viņi būs ministri un Ķēniņa pietuvinātie ļaudis augstā godā.

Mēs to redzam arī augšāmcelšanās rītā, kad Jēzus uzrunā divus no saviem mācekļiem uz Emavas ceļu, kas gāja projām no Jeruzalemes. Viņi sacīja – Mēs domājām, ka Viņš būs valdnieks Israēlā. Tādas bija mācekļu cerības. Šīs pasaulīgās cerības nu bija sagruvušas. Nebija neviena, kas viņus pamāca. Nebija arī neviena, kas viņus stiprinātu šajā grūtajā brīdī, kad viņu Skolotājs un Vadonis bija miris. Tāpēc viņi Viņu neredzēja un nedzirdēja.

Tomēr viņi redzēja naidu, kuru pasaule bija vērsusi pret viņu Kungu. Viņi redzēja to prieku, ar kādu grēcinieki Viņu sita krustā. Šis prieks bija neizskaidrojams. Ko gan Viņš bija viņiem nodarījis? Viņi arī neteica – Mēs tiesājam kādu ļaundari. Viņi ņirgājās pie krusta – “Viņš citiem palīdzējis, lai palīdzas pats Sev.” [Lk.23:35] Pats velns runāja ar šo cilvēku lūpām, un deva viņiem šo velnišķīgo prieku, kādu pasaulē mēs pieredzam vienmēr, kad kāds priecājas par citu nelaimi, cita neveiksmēm, cita bēdām. Pasaule ir pilna ar šādu nenovīdīgu, skaudīgu, ļaunu, velnišķu prieku. To viņi bija redzējuši, šausmās slēpdamies un neiedami ārā no savām pagaidu mājvietām, kur viņi bija apmetušies. Viņi gaidīja, ka šāds liktenis piemeklēs arī viņus.

Līdz šim Kungs viņus bija aizsargājis. Līdz šim Viņa darītie darbi un sacītie vārdi bija aizšķērsojuši ienaidniekiem un velna ļaudīm ceļu, un tie nevarēja neko padarīt. Bet tad Viņa vairs nebija. Viņš bija miris.

Bet kā šī nāve darbojas pie viņiem – pie Viņa mācekļiem? Mēs redzam, ka šī nāve ir sagrāvusi visu, uz ko viņi, kā cilvēki ir cerējuši, ko viņi ir domājuši, ko viņi līdz šim ticējuši. Viņi bija līdzi nomiruši tanī ziņā, mēs to varam sacīt pavisam droši. Ne tikai līdzi nomiruši tajā cilvēcīgajā līdzjūtībā, kad cilvēks līdzi cieš, raud un skumst par kāda cita bēdām. Bet patiesi, viņu dzīves paši pamata bija satricināti un pat sagrauti tajā brīdī, kad Kristus bija miris.

Ja viņi tajā brīdī būtu atcerējušies to vienu vārdiņu – “brīdi, mazu brīdi.” Mazu brīdi tas tā būs, bet pēc tam jūs Mani atkal skatīsiet. Es atkal jums atklāšos un parādīšos. Šis lielais prieks, protams, notika augšāmcelšanās dienā, kad Jēzus stājās savu mācekļu vidū un viņu dvēseles pēkšņi atspirga. Viņi no jauna guva savas dzīves, cerības un ticības pamatu. Nevis to iepriekšējo – aplami un cilvēciski likto. Tas bija nomiris. Bet viņi varēja likt kādu jaunu pamatu, kas Kristū Augšāmceltajā viņiem bija dots.

Apustulis Pāvils pēc gadiem, pašu šo augšāmcelšanās brīdi gan nepieredzēdams, bet zinādams, kā Kristus augšāmcelšanās spēks cilvēkos darbojas, ir sacījis: “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” [2.Kor.5:17]

Mēs redzam, ka Pestītājs tā savus mācekļus gatavo kaut kam ļoti nopietnam. Nav tā, ka augšāmcēlies, Viņš paliek redzams pie viņiem līdz pasaules galam. Viņš ir kādu brīdi pie tiem – tos stiprinādams, tos atspirdzinādams. Tad atkal nāk brīdis, kad viņi Viņu vairs neredz.

Viņi atkal nesaprot, ko viņiem darīt. Viņi atkal nesaprot, uz ko viņiem cerēt. Kas bija vakar, tas bija vakar. Vakar Viņu varēja aptaustīt Pestītāja brūces, pieskarties, just Augšāmceltā dzīvības spēku, ko Viņš izstaro. Bet tas bija vakar. Šodien ir tikai atmiņas. Kā būs rīt?

Pestītājs atkal saka – Vēl mazu brīdi. Un tad Pestītājs atkal atklājas saviem mācekļiem, tad atkal pazūd, tad atkal atklājas, un atkal pazūd.

Tad pienāk brīdis, par kuru Pestītājs tālāk saka, ka, lai gan mācekļi Viņu vairs neredzēs, jo Viņš uzkāp Debesīs pie Tēva, tomēr, Viņš saka, jums tagad ir bēdas, bet Es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirdis priecāsies. Proti, ar šo ik pa brīdim parādīšanos un ik pa brīdim nozušanu šo četrdesmit dienu laikā līdz Debesbraukšanas dienai pēc savas augšāmcelšanās, Pestītājs viņus pamazām pieradina pie tā, ka Viņš ir klāt, ka Viņš visu ir redzējis, dzirdējis, katru viņu lūgšanu dzirdējis, katras viņu šaubas redzējis. Viņš ir klāt, un tomēr mācekļi to neredz. Viņiem ir jāmācās ir mirt un augšāmcelties, pieredzēt, kā Viņa nāves un augšāmcelšanās spēks pie viņiem varens parādās. Tas viņiem būs jāmācās līdz sava mūža pēdējai dienai, un tiem, kuri pēc viņu sludināšanas ticēs, proti, mums, savā mūžā tas būs jāpieredz atkal un atkal.

Vai mēs to neesam jau pieredzējuši, kad Dievs mūs brīnišķīgā veidā iepriecinājis, uzklausīdams mūsu lūgšanas, brīnišķīgā veidā atraisīdams mūsu saites, bet tad nāk atkal diena, kuru neviens negribētu – tumša, drūma, ar ciešanām, ar pārbaudījumiem, ar skumjām, bēdām, šaubām, velna un grēka uzmācību un uzbrukumu. Kur liekas, Kristus mūs ir atstājis, Dievs mūs ir aizmirsis. Mīļie – mazu brīdi. Mazu brīdi jūs mani neredzēsit – saka Kristus.

Tādos brīžos, kad tas notiek, kas ir šīs mazais brīdis, kad jūs sērosit un raudāsit, kā saka Pestītājs, atcerēsimies, ka tas ir tikai mazs brīdis, ka Pestītājs arī pie mums grib nodot nāvē visu to, kas aplams, lieks un greizs. It kā pamezdams mūs nāvē, it kā Viņa nebūtu mums klāt, it kā Viņš būtu miris, atkal krustā sists. Izzudis mūsu skatienam, gara acīm, mēs Viņu vairs neredam un nejūtam klāt.

Un tad Viņš atkal nāk. Brīnišķīgā veidā. Caur vārdu mēs tiekam stiprināti. Protams, to var piederēt tikai tas, kurš pastāvīgi turas pie Dieva vārda. Kurš pastāvīgi ir tajā vietā, kur Kristus ir apsolījis būt ikdienas līdz pasaules galam. Tur visbrīnišķīgāk var pieredzēt šo Kristus nāves un augšāmcelšanās spēku. Tie, kas ir jau rūdīti kristieši, kas to ir pieredzējuši nevis vienreiz, nevis divas, trīs, piecas, vai desmit, bet nesalīdzināmi vairāk reižu savā mūžā, “viņi iet no spēka uz spēku, līdz kamēr viņi parādās Dieva priekšā Ciānā.” [Ps.84:8]

Kā tas var notikt, to Pestītājs šeit brīnišķīgā veidā atklāj. Viņš runā par to, ka Viņš aiziet pie Tēva, pie Dieva, Visuvaldītāja, Debess un zemes Radītāja, lai būtu pie Viņa labās rokas kā Valdnieks, kam dota visa vara Debesīs un virs zemes. Šī Viņa dievišķā klātbūtne visur, visos un vienmēr. Bet šī dievišķā klātbūtne ir dabūjama tur, kur Viņš īpašā veidā valda pie Tēva labās rokas, proti, tur, kur Viņš valda ar grēku piedošanu, žēlastību, Evaņģēliju, savu miesu un asinīm Svētajā Vakarēdienā, ar savu Kristību. Tur Viņš ir īpaši klātesošs un dabūjams.

To nozīmē Viņa aiziešana pie Tēva, lai Viņš būtu šajā visvarenībā, visurklātesamībā. Lai visur tur, kur šajā Viņa visur klātesamībā cilvēki sanāk kopā divi vai trīs, tur Viņš būtu kopā ar viņiem vairs nevis vienkārši visurklātesamībā, (kā cilvēki saka – Dievs ir visur), bet ka cilvēki varētu Viņu dabūt pēc Viņa apsolījuma, kas ir drošs un uzticams. Dabūt Viņu līdz ar Viņa dievišķo dzīvības spēku. Lai atkal varētu Viņu redzēt. Lai atkal varētu tikt pāri tam brīdim, kad viņi Viņu vairs neredzēs, kad velns, tumsa un šaubas viņus atkal mocīs un uzmāksies tā, ka viņiem atkal būs jāpieredz Kristus nāves spēks. Lai tad atkal cauri šim nāves spēkam ieietu Viņa dzīvības spēkā.

Pestītāja acs no Debesu godības, no Debesu klātbūtnes šeit Viņa Valstībā redz mūs. Pestītājs saka – jums tagad ir bēdas, bet Es jūs atkal redzēšu. Un jūsu sirds priecāsies, un neviens jums neatņems jūsu prieku. Redziet, kā mācekļi to varēs iemācīties, saka Pestītājs. Ka pat tad, kas viņi Viņu neredzēs ar savām miesīgajām acīm pēc Debesbraukšanas dienas, viņi varēs priecāties zinādami, ka Pestītājs ir turpat klāt, ka viņiem jāiet cauri grūtībām, bēdām, ciešanām, bet tomēr atkal un atkal no jauna jāieiet dzīvībā, atjaunojoties, stiprinoties un pieaugot. Turklāt tāpēc, ka Kristus viņus redz un uzlūko un stāv kā Augstais Priesteris, kas viņus aizstāv Tēva priekšā pie Debesu troņa.

Bet viņi var lūgt, kā saka Pestītājs, “patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs.” [Jņ.16:23-24]

Tā nu mēs redzam, kas mums ir jādara tajā brīdī, kas Kristus nāves spēks mūsos darbojas varens, kad mūsu cerības ir aptumšotas un zūd, kad šaubas uzmācas, un velns un grēki nomoka – Pestītājs saka – lūdziet, lūdziet Manā vārdā, un tad jūs dabūsit. Dzīvības vārti atkal vērsies, un jūs dabūsit pieredzēt Kristus augšāmcelšanās spēku.

Redziet, kā Pestītājs, būdams pie saviem mācekļiem vēl cieši klāt, kur viņu acis varēja Viņu redzēt, rokas aptaustīt un ausis dzirdēt, jau gatavoja viņus tam, kas būs vēlāk un tālāk, un līdzi gatavoja arī mūs, kas šos vārdus mācīsimies, kas šos vārdus pieredzēsim savā dzīvē ikdienas, kamēr vien šeit esam.

Lai Dievs dod mums gūt vislielāko un visbrīnišķīgāko svētību no Kristus nāves un augšāmcelšanās spēka, ko pieredzam, Āmen!

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.