185. Kādos dažādos stāvokļos Jēzus ir savā pestītāja misijā?


3. post Trinitatis svētdienā

Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: “Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.” Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību: “Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga. Vai arī – kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, ko biju pazaudējusi. Gluži tāpat, es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.” [Lk.15:1-10]

I

Arī šajā Evaņģēlija vietā atrodama mācība, ar kuru lepojamies kā ar savu galveno mācību un kas saucama par īsto kristīgo mācību. Tā ir mācība par žēlastību un grēku piedošanu, par kristīgu brīvību no Bauslības spaidiem. Un tas ir ļoti mīļš un laipns pamudinājums uz grēknožēlu un Kristus atziņu. Arvien ir žēl, ja šādu brīnišķīgu, mierinošu un prieka pilnu pasludinājumu dzird bezdievīgs, nekaunīgas cilvēks. Un vēl daudz postošāk ir, ja kāds iedomājas esam to jau uzreiz izmācījies un kļuvis par meistaru, it kā viņš šo mācību jau zinātu tik labi, ka nekas no tās vairs nebūtu jāmācās. Bet pats Dievs, mūsu Kungs taču nepagurdams to māca un atkārto ik gadu, jā, ik dienu, itin kā Viņš nezinātu neko citu, ko sludināt, un pats neko vairāk nespētu mācīt. Un mēs, nožēlojamie ļautiņi, tik ātri jau esam šo mācību izmācījušies, ka tā mums jau sāk apnikt, un mēs pret to vairs nejūtam ne mīlestību, ne patiku.

Taču, pirms ķeramies pie šīs mācības, ko Sv. Lūka mums rāda priekšvārda veidā, atklādams, kas Kristu pamudinājis teikt šādu sprediķi; evaņģēlists saka: pie Kristus nākuši muitnieki un visādi grēcinieki, gribēdami būt Viņa tuvumā un dzirdēt Viņa Vārdu. Sv. Lūka skaidri nosauc šo cilvēku vārdā un saka, kādi ļaudis pulcējušies Kristus tuvumā, proti – tie, kuri pavisam atklāti dzīvojuši tādu dzīvi, kādu neklātos dzīvot – īsti grēcinieki un ļauni cilvēki. Tā nu šķiet, ka farizejiem ir bijis pietiekams iemesls Kristu nopelt par to, ka Viņš, dievbijīgs, svēts Vīrs, atļāvies būt kopā ar šādiem ļaudīm.

Jo tolaik par muitniekiem tika saukti ļaudis, kuri romiešu uzdevumā pildīja muitnieka vai kādu citu amatu viņiem piederošajās pilsētās un zemēs; tiem bija jāatdod romiešiem noteikta naudas summa, kas tika pieprasīta no iedzīvotājiem – kā tagad turki vai venēcieši mēdz iecelt pilsētā savu amata vīru, kam no tās jāsaņem vairāki tūkstoši guldeņu gadā, un, ja muitnieks var izspiest no ļaudīm vēl vairāk, šo pārpalikumu saņem viņš pats. Tāpat rīkojās tie vīri, kuri iekasēja vai pieprasīja kādus citus maksājumus, tā, ka arī paši guva sev labumu. Un, tā kā šī summa , kas tika saņemta no visas pilsētas, bija liela, šādi amata vīri varēja izsūkt savus pilsētniekus un droši baudīt savas netaisnības augļus; jo viņu kungi palika pie savām prasībām tik stingri, ka muitnieki neko daudz nevarētu iegūt, ja gribētu rīkoties taisnīgi un nevienam nedarīt pāri. Tādēļ tie visās zemēs bija pazīstami kā ļaužu mocītāji, pie kuriem daudz dievbijības un godaprāta nebūtu atrodams.

Līdzīgi arī par grēciniekiem tika saukti visi pārējie, kuri dzīvoja nekrietnu un apkaunojošu dzīvi, atklāti grēkodami, dzīvodami alkatībā, netiklībā utt.

Šādi ļaudis bija sastopami Kristus tuvumā. Un tie nāca pie Viņa tādēļ, ka gribēja dzirdēt Viņa vārdus, jo tie jau bija dzirdējuši, ka Kristus ir krietns Cilvēks, kas sludina labu mācību, turklāt dara arī daudz brīnumu. Šajos grēciniekos tomēr ir atrodama kāda tikumības un dievbijības dzirksts, proti – tie jūt patiku pret Kristu un vēlas dzirdēt mācību, ko Viņš sludina, un redzēt darbus, ko Viņš dara. Viņi taču zina, ka Kristus ir dievbijīgs Vīrs, un ikviena par Viņu ir dzirdējis tikai labu – gan par Viņa vārdiem, gan darbiem. Tātad šo grēcinieku dzīve nepavisam nav līdzīga Kristus dzīvei, tomēr tie neizturas pret Viņu naidīgi un nebēg no Viņa, bet steidzas pie Kristus – ne tādēļ, lai mēģinātu arī Viņš saskatīt ko skaistu, bet – lai redzētu un dzirdētu ko labu; tie cer, ka Kristus mācība viņiem palīdzēs laboties.

Turpretī farizeji un Rakstu mācītāji, kuri tika uzskatīti par pašiem dievbijīgākajiem un svētākajiem cilvēkiem un tika slavēti savas nevainojamās dzīves dēļ, tomēr ir indīgi tārpi, kas pret Kristu nevien izturas naidīgi un negrib Viņu ne redzēt, ne dzirdēt, bet arī nespēj paciest to, ka pie Viņa nāk un Viņa sludināšanu uzklausa nabaga grēcinieki, kas vēlas laboties. Jā, farizeji kurn un nopeļ Kristu par to, ka Viņš ļauj, lai grēcinieki atrodas Viņa tuvumā; viņi saka: skatieties, vai tad tas ir krietns, svēts Vīrs? Kurš gan varētu teikt, ka Viņš ir no Dieva, ja Viņš turas kopā ar šādiem ļauniem neliešiem? Jā – cituviet viņi saka – šis cilvēks ir uzdzīvotājs, vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku sabiedrotais.

Tādu vārdu Kristum piešķir svēti ļaudis – ne tādēļ, ka Viņš tiešām plītētu, negausīgi rītu un dzertu līdz ar uzdzīvotājiem, bet vienīgi tādēļ, ka Viņš ļauj tādiem pie Viņa nākt, neatraida un nenicina viņus, lai gan – kā farizejiem šķiet – to būtu vajadzējis darīt. Viņi domā, ka Kristum būtu jāstaigā pelēkos svārkos, jābūt sadrūmušam un jānošķiras no vienkāršiem ļaudīm; redzot šādus muitniekus un grēciniekus, Viņam būtu vajadzējis aizspiest degunu un novērst skatienu, lai, tos uzlūkodams, arī pats neaptraipītos, – kā to mēdz darīt svēti ļaudis. Arī Jesaja (65:5) raksta, ka farizeji ir uzskatījuši sevi par tik šķīstiem, ka nav spējuši pieskarties grēciniekam, nedz paciest, ka grēcinieks pieskartos viņiem. To redzam piemērā, kas aprakstīt Lk.7:39 – farizejs veltīgi pārmet Kristum, ka Viņš ļāvis, lai Viņu aizskar grēcīga sieva. Tādi bija tie, kuri pamācīja citus un gribēja arī Kristum norādīt, kā izturēties un kā dzīvot svētu dzīvi. Tādēļ farizeji šeit kurn par to, ka Kristus neturas kopā ar viņiem un nevairās no atklāti grēcīgiem ļaudīm, kā to dara viņi paši.

Taču Kristus arī ir nedaudz stūrgalvīgs – Viņš šeit skaidri parāda, ka negrib, lai kāds Viņu pamācītu; Viņš nekādā ziņā negrib ļaut sevi sasaistīt. Tā visur Evaņģēlijā redzam, ka šajā Cilvēkā, kas citkārt ir tik lēnprātīgs, labprātīgs un gatavs kalpot ikvienam, kā neviens cits cilvēks uz zemes, tomēr mīt īpaša stūrgalvība. Kad farizeji nāk ar saviem likumiem un grib Kristu pamācīt, tad visa draudzība beidzas; Kristus atraida visas mācības, nocirzdams visas runas kā ar cirvi. Viņš runā un dara tieši pretēji tam, ko farizeji no Viņa prasa, lai gan tie runā pareizi un citē Dieva Vārdu. Tā arī šeit – viņi nāk un saka: Tev būtu jārīkojas tā: jāturas kopā ar dievbijīgajiem, nevis ar grēciniekiem! Tā ir jauka mācība, kas ņemta no Rakstiem – pats Mozus raksta, ka ir jāvairās un jāatbrīvojas no visa ļaunā. Viņiem ir šie Rakstu vārdi, tādēļ viņi droši nāk ar savu Mozu, gribēdami ar savas Bauslības palīdzību vadīt šo Cilvēku.

Taču Kristus negrib tikt sasaistīts – vienalga, vai farizeji gribētu Viņu saistīt ar Dieva, vai ar cilvēku likumiem. Gluži kā par vienradzi stāsta, ka to neesot iespējams notvert dzīvu – lai kā viņu vajātu, tas neļauj sevi notvert, un to var izdoties tikai nošaut, nodurt vai kā citādi nonāvēt, taču ne notvert dzīvu. Tāpat rīkojas Kristus – kaut arī farizeji ar saviem likumiem Viņu ielenc un sāk cīnīties, Viņš tomēr to nepacieš, bet izraujas no viņu zirnekļu tīkliem, turklāt sniedz tiem labu mācību. Tā Mt.12:2 u. t., kad farizeji apsūdzēja Jēzus mācekļus tādēļ, ka tie sabatā plūca vārpas, viņi norādīja uz Dieva bausli par sabata svinēšanu; bet Kristus apgriež visu gluži otrādi, turklāt pierāda gluži pretējo, tāpat izmantodams Rakstu vārdus un piemērus. Tāpat arī Mt.16:22-23, kad Kristus sludina apustuļiem par to, kā Viņam jācieš un jātiek krustā sistam, un Sv. Pēteris, labu nodomu vadīts, parādīdams savu mīlestību un norādīdams uz Dieva bausli, saka: “Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tas nenotiek!” Kristus dod Pēterim labu, bet bargu mācību, uzrunādams viņu pavisam nelaipni un sacīdams: “Atkāpies no Manis, sātan, tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.”

Īsi sakot – visur, kur kāds sāk norādīt Kristum uz likumiem, Viņš to nedomā paciest, bet grib būt brīvs no visiem likumiem un valdīt pār tiem. Viņš negrib ievērot likumus tā, it kā būtu spiests to darīt. Šos likumus Kristus pilda pats no sevis, un neviens likums nav tik mazs, ka Viņš no laba prāta negribētu to pildīt – jā, Viņš dara daudz vairāk, nekā likumi vispār varētu prasīt. Ja negribam Kristu pamācīt, tad nekur neatradīsim labprātīgāku cilvēku, kas kalpotu citiem vairāk, nekā Viņš. Jā, Viņš pazemojas tik dziļi, ka pat savam nodevējam Jūdam mazgā un skūpsta kājas, un pats naktī apsedz savus mācekļus (kā leģenda stāsta un kas arī ir gluži ticams); tā arī Mt.20:28 Viņš saka: “Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu…” Šī kalpošana sevī ietver Bauslības darbus. Taču tos Kristus dara nevis pašas Bauslības vai Bauslības spaidu dēļ. Visā Viņa dzīvē redzam, ka Viņš pārstaigā visu zemi, naktīs guļ tieši uz zemes, gavē četrdesmit dienas, dara tik daudz darbu, ka citi raizējas, vai tikai Viņš nav zaudējis prātu, Mk.3:21, vai nenodarīs pāri savai miesai. Kristus dara visu, ko vien var un spēj, tikai Viņš grib to darīt nepiespiesti, neļaudams nevienam likumam sevi sasaistīt; kad kāds mēģina kaut ko no Viņa pieprasīt ar likumu palīdzību, Viņš stingri turas pretī. Tā nu Kristus ir reizē visstūrgalvīgākais un arī vislabestīgākais Cilvēks – reizē pats ietiepīgākais Vīrs un arī tas Vīrs, kurš vislabprātāk kalpo ikvienam. Viņš negrib darīt neko tādu, kas būtu jādara Bauslības spaidu dēļ; un tomēr Viņš dara visu – no Viņa plūst neizsīkstoša labo darbu pārpilnības straume, ja vien ļaujam Viņam darīt šos darbus pašam no sevis, bez mācīšanas un pamācīšanas.

Tas rakstīts kā piemērs mums – lai mēs mācītos, kas ir patiesi kristīgs cilvēks; tas redzams un novērtējams pēc viņa gara, nevis pēc Bauslības prasībām vai pēc tā, ko māca mūsu gudrība. Tādēļ jau Kristus ir mūsu Kungs, ka Viņš mūs dara par tādiem cilvēkiem, kāds ir Viņš pats. Un, kā Viņš necieš, ka ļaudis vēlas Viņu saistīt likumu valgos, bet grib būt Bauslības un visu lietu Kungs, tāpat arī kristieša ticība negrib panest nekādus spaidus. Jo mums caur Kristu un Viņa Kristību jātop darītiem tik brīviem, ka mūsu sirdsapziņa ticībā vairs nepazīst nekādu Bauslību, bet vienkārši grib, lai Bauslība to atstāj nepamācītu un nenotiesātu. Mēs iekšēji, savās sirdīs jūtamies tā, it kā uz zemes nekad nebūtu bijis neviena likuma – ne dusmības, ne kaut viena baušļa, ne Dieva, ne pāvesta vai ķeizara likumu, bet arvien pastāvējusi tikai brīvība, tā, ka varam sacīt: es nevienu likumu nepazīstu un arī negribu pazīt.

Jo tajā kārtā un dzīvē, kurā kļūstam kristieši, visi mūsu un pārējo cilvēku darbi beidzas, tāpat, kā visi likumi. Jo, kur nav neviena darba, tur nevar būt arī neviena likuma, kas prasītu darbus un teiktu: tas tev ir jādara, bet tas nav jādara. Ar Kristību un Kristus asinīm mēs esam darīti pilnīgi brīvi no visiem darbiem; no tīras Dieva žēlastības un žēlsirdības esam taisnoti un tikai no tās arī dzīvojam Dieva priekšā. Tas ir – es saku – mūsu dārgums, ar kuru kļūstam kristieši, spējam dzīvot un pastāvēt Dieva priekšā. Jo tas, kā ārēji mums nākas dzīvot šajā miesā un asinīs, ar mūsu taisnību un dzīvību Dieva priekšā nav saistīts.

Tādēļ kristietim jāmācās Dieva priekšā nesasaistīt savu sirdsapziņu ne ar kādiem likumiem; ja kāds ar tiem mēģina uzbrukt viņa ticībai, kristietim jāpretojas un jādara tā, kā Kristus dara gan šeit, gan cituviet: Viņš kļūst tik stūrgalvīgs un savāds, ka ne Mozus, ne Bauslības mācītāji nevar tikt ar Viņu galā, lai gan Viņš taču ir pats pazemīgākais, laipnākais un lēnprātīgākais Cilvēks.

Taču tā ir liela, brīnišķīga prasme un māksla, kuru neprot neviens cits, kā tikai Viņš, kas ir spējis atspēkot visus likumus un atraidīt ikvienu Bauslības mācītāju. Mums šādu prasmi neizdodas apgūt; jo velns uzsāk savas spēles mūsu miesā un asinīs – viņš satver cilvēka sirdsapziņu un sāk ar to apspriest visu, ko cilvēks darījis vai nav darījis. Velns labi prot diskutēt gan par mūsu grēku, gan dievbijību. Nu cilvēks ir iekritis cilpā un iegrūsts dziļā bedrē, tā, ka viņš vairs nevar izrauties, bet grimst arvien dziļāk, jo uz viņa pleciem ir smaga nasta, kas viņu nospiež tā, ka nabaga cilvēks nekad nespēj pacelties tai pāri – tā viņu nomoka un nekad neliek mierā. Es arī pats jūtu, ka ne ar kādiem darbiem nespēju no šī smaguma atbrīvoties – kaut arī strādātu nemitīgi un iedzītu pats sevi nāvē. Es nespēju izkļūt no šī slazda, pacelties pāri Bauslības draudiem un panākt, lai tie apklustu, tā, ka Bauslība man teiktu: labi, nu tu esi padarījis pietiekami daudz, un es ar tevi esmu mierā. Tas nevar izdoties; no šīs bedres neviens nevar izkļūt pat ar visas pasaules palīdzību – cilvēki, kuri to mēģinājuši un pieredzējuši vai joprojām turpina pieredzēt, varēs to apliecināt līdz ar mani.

Tas tādēļ, ka visa mūsu daba tiecas darboties tikai ar likumiem un darbiem; tā seko farizejiem, kuri saka: kādēļ Viņš ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem? Ja Viņš ēstu un dzertu ar mums, tad rīkotos pareizi. Un kādēļ Viņa mācekļi plūc vārpas, darīdami to, ko sabatā neklājas darīt? Cilvēka daba grib spriedelēt un diskutēt tik ilgi, līdz Bauslība sacīs: tu esi dievbijīgs. Jo tā nevar tikt augstāk, nedz saprast ko vairāk, bet zina tikai to, ka Bauslības mācība ir pati augstākā mācība, un tās taisnība ir vislabākā dzīve Dieva priekšā. Tā cilvēks paliek mūžīgi saslēgts un sasaistīts Bauslības valgos. Un, lai kā mūsu daba censtos, tā nekad nespēj apklusināt Bauslības balsi, lai tā vairs neko nevarētu prasīt, nedz nosodīt. Cilvēka dabai visu mūžu jāpaliek Bauslības gūstā, gluži kā cietumā. Un, jo ilgāk tā nopūlas, mēģinādama izlauzties brīvībā, jo sliktāk viss kļūst – līdz beidzot tai pilnīgi jāiet bojā.

Kā tad nu jārīkojas, kad Bauslība no manis negrib atkāpties, un es jūtu, ka nedaru to, ko tā prasa? Atbilde: redzi, kā Kristus šeit dara – Viņš paceļ galvu un kļūst stūrgalvīgs, negribēdams ļaut, lai kāds likums piespiestu Viņu ko darīt – pat tad, ja prasības nāktu no Dieva baušļiem. Mācies arī tu darīt tāpat un atteikt pavisam īsi: mīļā Bauslība, atbrīvo mani no šiem strīdiem un ej savu ceļu; jo man ar tevi nekas nav apspriežams. Jā, tieši tādēļ, ka tu nāc, gribēdama ar mani runāt un jautāt, cik dievbijīgs es esmu, es tevī negribu klausīties. Jo tā Soģa priekšā, kuram dzirdot, mēs tagad ķildojamies, nav svarīgi, kas es esmu un kas man jādara vai nav jādara, bet vienīgi – kas ir Kristus, ko Viņš dara un dod. Mēs tagad esam guļamistabā, kur līgava ar līgavaini grib palikt divi vien; te nu tev neklājas nākt un iejaukties ar savām runām.

Tomēr Bauslība vēl arvien klauvē un saka: jā, tev tomēr jādara labi darbi un jātur Dieva baušļi, ja gribi iemanot pestīšanu. Atbilde: vai tad tu nedzirdi? Tagad par to neklājas runāt. Es savā Kungā Kristū jau esmu iemantojis taisnību, visas svētības un pestīšanas pamatu – bez kādiem saviem paša darbiem. Es esmu jau atpestīts, pirms vēl tu esi nākusi, un man tava palīdzība nav vajadzīga. Jo, kā jau sacīju, kur nav vajadzīgi darbi, tur nav nepieciešama arī Bauslība; un, kur nav Bauslības, tur nav arī grēka. Tādēļ tu esi istabā, kur jābūt tikai līgavai un līgavainim – Kristum, kurš tai ir itin viss, tā, ka nekas cits tavai pestīšanai nav vajadzīgs; Bauslībai jāpaliek ārpusē ar visu savu bungošanu un stabulēšanu – tu droši vari to neievērot un raidīt projām, kad tā grib uzbrukt tavai sirdsapziņai; jo Bauslībai te nav īstā vieta, un tā nāk nelaikā, gribēdama darboties lietās, kurās tai neklājas iejaukties. Jo mēs esam tur, kur nozīmīga ir tikai šī apliecība: es ticu uz Jēzu Kristu, manu Kungu, kas par mani cietis, miris, augšāmcēlies utt. – Viņam pakļauti gan Mozus, gan ķeizara un paša Dieva likumi; es varu skaidri un droši atraidīt ikvienu, kas grib ar mani diskutēt par grēku, taisnību vai netaisnību, vai par visu, ko es spēju darīt.

Redzi, tādu brīvību Kristus mums grib rādīt – lai mēs, kristieši, paliktu pie ticības un neļautu, lai kāds cits meistars mūs pamāca. Mums stingri jāturas pie tā, ka esam kristīti un aicināti pie Kristus, caur Viņu taisnoti un darīti svēti. Tādēļ mēs sakām: tās ir manas tiesības, mans dārgums, mans darbs un viss pārējais, kas var stāties pretī grēkam un netaisnībai, ar ko Bauslības grib mani sasaistīt un pazudināt. Ja gribi iemantot kādas citas tiesības, darbus vai grēkus, ņem tos, kur gribi – pie manis tu sev vietu neatradīsi. Tā cilvēks varētu pastāvēt un aizstāvēties pret velna iedvestajām domām un kārdinājumiem gan attiecībā uz tagadējiem, gan iepriekš darītajiem grēkiem. Mums tikai jāprot atšķirt un nošķirt Mozus no Kristus, darbi no ticības, sirdsapziņa – no ārējās dzīves. Kad Bauslība grib izbiedēt manu sirdi, tad ir īstais laiks ļaut tai atpūsties, un, ja tā negrib rimties, mums droši jāatraida uzstājīgās prasības un jāsaka tā: es labprāt daru un veicinu labus darbus, kad vien tas iespējams, taču tiem jātiek darītiem īstajā laikā – tad, kad esam ļaužu vidū. Bet šeit, kad manai sirdsapziņai jānāk Dieva priekšā, es par to visu neko negribu zināt. Nemulsini mani un nesaki neko par darbiem, kuri man ir vai nav jādara. Šādās lietās jāvalda nevis Mozum vai farizejiem, bet vienīgi Kristum; Viņam vien ir jābūt pilnīgi visam. Un es gribu sēdēt pie Viņa kājām un klausīties Viņa Vārdu; lai Marta paliek ārpusē, lai rosās pa virtuvi un tiek galā ar mājas darbiem, bet mana sirdsapziņa lai iemanto mieru.

Bet ko lai daru, ja manī vēl joprojām ir grēks? Vai tad tā nav? Atbilde: jā, patiesi, es esmu grēcinieks un daru netaisnību; taču tādēļ vēl nekrītu izmisumā un neskrienu ellei rīklē, nedz arī bēgu no Bauslības; jo man ir vēl citas tiesības un darbs, ne tikai tas, ko devis Mozus – es satveru To, kas satvēris mani, un turos pie Tā, kas Kristībā mani ņēmis savā klēpī un caur Evaņģēliju aicinājis mani visu savu dārgumu kopībā; Viņš man pavēl tam ticēt. Kur ir Kristus un ticība, tur farizejiem un Mozum ar savām Derības plāksnēm, visiem juristiem ar savām grāmatām, visiem cilvēkiem ar visiem viņu darbiem ir jāklusē un jāpiekāpjas; nekāda Bauslība, nekādi likumi mani nevar apsūdzēt, nedz arī no manis ko prasīt, kaut arī neesmu darījis un nespēju darīt visu, ko Bauslība prasa. Jo Kristū bagātīgi saņemu visu, kā man pietrūkst.

Tā – es saku – ir kristiešu mācība un prasme, kas nepieciešama tikai tajās lietās, kurās jāvalda Kristum un kurās sirdsapziņa nāk saskarsmē ar Dievu. Tas netiek sludināts rupjiem, nekaunīgiem, vieglprātīgiem ļaudīm, jo tie neko no šādām lietām nesaprot un – kā Sv. Pēteris 2.Pēt.3:16 saka – sagroza šo mācību, paši sev par pazušanu. Tie izmanto šo mācību, lai varētu dzīvot, kā ienāk prātā, aizbildināties un sacīt: ak, kam gan būtu vajadzīgs darīt labus darbus? Kas gan tur slikts, ka esmu grēcinieks? Kristus taču ir atcēlis Bauslību… – Tādas atrunas nav nekam derīgas. Tev jāuzlūko Kristus arī citā vietā un jāredz, ko vēl Viņš dara. Jo šeit Viņš pats saka, ka ir Vīrs, kurš meklē nabaga pazudušās avis, turklāt arī ar darbiem pierāda, ka rūpējas par muitniekiem un grēciniekiem un sludina tieši viņiem. Nu tu redzēsi, ka Viņš paveic vēl daudz vairāk, nekā Bauslība ir pavēlējusi, un ar savu piemēru māca tev darīt tāpat. Kristus ir tik lepns, ka negrib būt pakļauts Bauslībai; tai pašā laikā – Viņš ir tik labprātīgs, ka grib darīt vēl daudz vairāk, nekā Bauslība varētu prasīt. Tāpat jāizturas arī tev – negaidi, līdz Bauslība sāks tevi dzīt un mocīt, bet pats, no laba prāta, bez Bauslības spaidiem dari to, kas tev jādara! Tā arī Sv. Pēteris tevi mudina 1.Pēt.2:16: “…kā svabadi, nevis tādi, kam svabadība būtu kā ļaunuma apsegs, bet kā Dieva kalpi.” Un Sv. Pāvils Rom.6:18: “…un, no grēka atsvabināti, kalpojiet taisnībai.” To dara tie, kuri labos darbus dara ar brīvu sirdsapziņu, bez Bauslības spaidiem.

Jo, kad Evaņģēlijs patiesi ir uzņemts sirdī, tas dara cilvēku tādu, ka viņš nekavējas un negaida, līdz nāks Bauslība, bet ir prieka pilns Kristū, jūt mīlestību un patiku pret visu labo, tā, ka labprāt palīdz un dara labu ikvienam, no brīvas gribas palīdzēdams savam tuvākajam, kur vien iespējams. To visu viņš dara nepiespiesti un no sirds, pirms vēl ir iedomājies par Bauslību. Viņš nododas šādai kalpošanai ar visu savu miesu un dzīvi, nemaz nedomādams par to, ko, šādi dzīvojot, nāksies izciest. Šis cilvēks ir labo darbu pārpilns, un tie nāk un tiek paveikti paši no sevis – ar viņu ir tāpat, kā ar Kristu, kas pat salmiņu negrib pacelt no zemes, ja tiek piespiests to darīt, bet no brīvas gribas ļauj, lai Viņu sit krustā manā un visas pasaules labā; Viņš mirst, lai glābtu savu pazudušo avi – šis darbs ir augstāks par visiem citiem darbiem.

Un tālāk – mācies skaidri izšķirt un atdalīt abas šīs lietas, lai tad, kad Bauslības un grēks nāk un grib sākt diskutēt ar tavu sirdsapziņu, tu varētu droši aizspiest Mozum muti un likt viņam klusēt – rādi viņam ceļu uz ārējām lietām, pie tava vecā cilvēka; ļauj, lai tas iet skolā pie Mozus, lai Bauslība ar to strīdas un saka: klausies, tu dažkārt esi slinks un nolaidīgs – tu nesteidzies darīt labu un kalpot savam tuvākajam. Tu labprātāk izder alus kausu, nekā slavē Kristu; tu negribi pakļaut sevi briesmām Kristus dēļ, un daudz labprātāk krāp un aplaupi savu tuvāko, kur vien tas iespējams. Tu esi slinks blēdis, kas negrib iet uz priekšu, nedz pakustināt savas rokas, lai izdarītu kādu labu darbu; tavas kājas negrib iet turp, kur tām jāiet, acis negrib raudzīties ar šķīstu skatienu. Tādēļ tev jāņem šīs akmens plāksnes, lai tās tevi, gluži kā ēzeli, dzītu uz priekšu.

Tādēļ mums jāsaka Mozum: ja tu man pamatoti pārmet, es tevi labprāt uzklausīšu un tev sekošu, paklausīdams tev ar savām rokām un savu dzīvi – lietās, kas atrodas ārpus ticības un manas sirdsapziņas taisnības Dieva priekšā. Tur tu vari valdīt kā uzraugs un audzinātājs nama saimē; tu vari prasīt, lai esmu paklausīgs, tikumīgs un pacietīgs, lai daru labu savam tuvākajam, palīdzu nabagiem, slavēju un godāju Dievu, turklāt es pacietīšu, ja tikšu lamāts un zaimots Dieva Vārda dēļ, un panesīšu visas mokas, ko pasaule man radīs. Ar to visu es esmu mierā un gribu darīt vēl vairāk, nekā mans ārējais cilvēks spēj paveikt. Jo gars ir labprātīgs – Kristus saka – un vēl vairāk, nekā labprātīgs; kaut arī miesa ir vāja. Kristus pats ļauj sevi apgraizīt, upurēt templī, šaust un sist krustā, lai gan Viņam nekas no tā visa nebūtu bijis jādara, un arī Bauslība nebūtu varējusi to no Viņa prasīt. Bet, ja tā grib tiekties tālāk un ienākt tur, kur tai vairs nav nekādas varas – manā sirdī un ticībā, es to vairs negribu ne redzēt, ne dzirdēt. Jo te man ir cits liels, nenovērtējams dārgums – Kristus ar savu Kristību un Evaņģēliju. Īsi sakot – lietās, kas saistītas ar manu ārējo cilvēku, tu, Mozu, ar savu Bauslību vari no manis prasīt un piedzīt daudz vairāk, nekā spēju izpildīt; taču manai sirdsapziņai nedrīksti uzlikt nekādus spaidus. Jo, kur ir Gars, tas atnes mums Kristu, kas valda pār visiem likumiem, – kā Sv. Pāvils 1.Tim.1:9 saka: “Bauslība nav dota taisnam,” un paveic daudz vairāk, nekā miesīgais cilvēks spētu izpildīt. Jo pēc savas miesas neesam nekas cits, kā grēcinieki, un pašiem par sevi mums būtu jāpaliek nolādētiem, pakļautiem Bauslības varai, taču Kristus un Kristības dēļ mēs paceļamies daudz augstāk, pāri Bauslībai un visiem likumiem.

Tātad Mozum savs darbs jāpaveic ārpus Kristus – dzenot un piespiežot tos, kuri nav kristieši, vai – valdot tikai pār veco cilvēku. Jo kristiešus Mozus ar savām prasībām nevar darīt ne dievbijīgus, ne taisnus; taču Mozus viņiem parāda, kāds ir viņu amats, ko viņi arī labprāt pilda, tikai miesa vēl negrib un nespēj sekot garam, tādēļ arī kristiešiem vēl joprojām nepieciešama mudināšana un pamācīšana. Taču viņu sirdsapziņas ir un paliek brīvas, tā, ka Bauslībai nav tiesību viņus apsūdzēt Dieva priekšā un pazudināt. Tādēļ arī kristiešu vidū ir nepieciešama šāda mācība un pamudinājums, ko mācījuši arī apustuļi, atgādinādami ikvienam to, kas viņam viņa kārtā ir jādara.

Bet pār citiem, kuri nav kristieši, Mozum ir jāvalda pilnīgi – gan pār viņu rokām, gan sirdsapziņām; Bauslībai jāspiež un jāmoka viņu sirdsapziņas, liekot darīt to, kas jādara, un novērsties no ļaunā, lai gan tieši tam cilvēka sirds labprāt gribētu sekot. Jo tas ir pārgalvīgais pūlis un stūrgalvīgā tauta, kas neievēro vai nesaprot Kristus brīvību, lai gan prot pļāpāt par Evaņģēliju un lielīties ar to; šie ļaudis tikai izmanto to savām ļaunprātībām. Viņiem jāzina, ka viņi ir pakļauti Mozum. Jo viņi nav tie, kuri spētu satvert Evaņģēlija mācību; tie ir pārdroši un iedomājas, ka Evaņģēlijs viņiem nav vajadzīgs, vai arī – ka viņi to jau zina pat pārāk labi. Šī mācība domāta tikai tiem, kuri sava grēka dēļ jau ir pieredzējuši šādas sirdsapziņas diskusijas ar Bauslību un izbijušies Dieva dusmības priekšā, sajuzdami, ka viņu sirdis saka: ak, bēdas man! Kā es esmu dzīvojis! Kā gan varēšu pastāvēt Dieva priekšā? Tā viņi kļūst pat pārāk bailīgi un bikli, kamēr citi ir pārāk cietsirdīgi un pārgalvīgi, tā, ka nejūt un neņem vērā ne Bauslību, ne savu grēku un postu. Gan vieniem, gan otriem notiek netaisnība – tiem, kuriem ar Bauslību nebūtu nekāda sakara, tā tomēr uzbrūk pat pārāk bargi, jā, viņi jūt tikai Bauslību; turpretī tie, kuriem vajadzētu just tikai Bauslību, par to nemaz neraizējas, jā, jo vairāk Bauslība un Dieva dusmas grib tos izbiedēt, jo vairāk tie nocietinās. Tādēļ viņiem ir vajadzīgs cits skolotājs, proti – bende un cietumsargs, kas māca: ja nedarīsi labu Dieva Vārdā, to vajadzēs darīt kāda cita vārdā, kā atlīdzību saņemot nevis pateicību, bet tikai elles uguni un visas iespējamās mokas.

Turpretī Kristus – kā jau sacīts – gan šeit, gan arī visās citās vietās grib mums gan ar savu piemēru, gan ar savu pasludinājumu mācīt, ka mums, kas jūtam savu grēku un Bauslības slogu, tomēr vēlētos būt kristieši, ir jāmācās aizstāvēties pret Bauslības draudiem un norādīt tai uz Kristu, nevis dot vietu velnam, kas ar Bauslības palīdzību cenšas uzlauzt Kristus jaunlaulāto istabu un pats nākt Viņa vietā, tas ir, atņemt cilvēka sirdsapziņai mierinājumu un prieku, lai iedzītu viņu izmisumā, tā, ka viņš vairs nespētu pacelt galvu, nedz atvērt savu sirdi Dieva priekšā. Jo tieši tā ir kristiešu prasme, ka viņiem jāmācās un jāzina nedaudz vairāk, nekā zināms un saprotams vienkāršo, neizglītoto ļaužu pulkam, proti – ka kristieši spēj cīnīties un pastāvēt, atvairot velna uzbrukumus, kad tas, runādams Mozus vārdiem, grib sākt ar mums strīdēties. Mums nav jāpiekrīt un jāļauj sevi iesaistīt šādās diskusijās, bet jānorāda uz Kristu, nevis tikai jāuzklausa Mozus; jo mums jāpaliek pie Kristus. Jo viss, ko velns ar savu viltu cenšas panākt, ir – novērst mūs no Kristus un pakļaut Mozum; velns zina, ka tad, ja tas izdosies, viņš būs mūs uzveicis.

Tādēļ raugies tikai, lai neviens neaizvestu tevi no īstā ceļa; neļauj sevi izslēgt no šī loka. Ja arī tev tiek rādīts un mācīts daudz dažādu likumu, kuri visi tāpat esot Dieva Vārds, kam tev ir pienākums paklausīt, tu vari atbildēt un sacīt: vai tu dzirdi, ko es saku? Tagad par likumiem negribu ne dzirdēt, ne zināt! Jo mēs esam tajā lokā un vietā, kur neviens nejautā: kas man jādara, kas nav jādara? Es jau iepriekš labi zinu, ka neesmu darījis un nedaru to, ko Bauslība prasa. Bet jautājums ir par to, kā iemantot žēlīgu Dievu un grēku piedošanu – ir jāmācās mācība par Kristu. Es gribu palikt Kunga Kristus rokās un apķerties Viņam ap kaklu – patverties Viņa Kristībā, lai ko arī Bauslība man sacītu, lai ko mana sirds sajustu! Kas droši satvēris un paturējis nesagrozītu šo galveno lietu un labi glabājis šo atslēgu, tas vēlāk arī ārēji darīs un panesīs visu, cik vien būs vajadzīgs.

Redzi, kas labi apguvis šo prasmi, tas būtu īsti pilnīgs cilvēks – tāds, kāds bijis Kristus. Viņš stāvētu pāri visiem likumiem; arī viņš drīkstētu saukt Sv. Pēteri par velnu, farizejus par nelgām un akliem ceļa rādītājiem, aizspiest muti Mozum un pavēlēt viņam klusēt – dzīvot bez Bauslības, un tomēr pildīt visus likumus, lepni un stūrgalvīgi stājoties pretī visam, kas viņu grib sagūstīt un sasaistīt; tomēr tai pašā laikā viņš pats no sevis kalpotu un pakļautos visiem cilvēkiem.

Taču mūsu trūkums arvien ir tāds, ka nespējam to īsti iemācīties; velns mums vienmēr stājas ceļā un mudina mūs visu sagrozīt, tā, ka ar pazemību un labprātību klausāmies tikai to, ko saka Bauslība; mēs izbīstamies tur, kur vajadzētu pacelt galvu, neklausīties un nesekot šīm prasībām. Turpretī ārēji gribam iemantot pārāk lielu brīvību, lai gan mums vajadzētu apspiest miesu un vingrināt to paklausībā Bauslībai, panesot visu, kas tai rada ciešanas – tādēļ, ka miesa arvien vēl grēko. Tā nu grēkam būtu jāpaliek ārpusē, kur tam ir īstā vieta, un jāļauj, lai Mozus to valda un apspriež; turpretī iekšēji mūsos nav jāvalda ne grēkam, ne Bauslībai, bet vienīgi Kristum ar Viņa dāvāto tīro žēlastību, prieku un mierinājumu. Tad viss notiktu pareizi, un cilvēks būtu spējīgs darīt visu labo, darīdams un panesdams visu ar prieku un labprātīgu sirdi īstā, patiesā ticībā Dieva žēlastībai caur Kristu.

Kas to prot, tas lai pateicas Dievam un pielūko, ka nekļūst pārgalvīgs un neiedomājas, it kā visu jau zinātu un prastu pārāk labi. Jo es un līdzīgi ļaudis vēl nespējam šajās lietās rīkoties tā, kā vajadzētu, kaut arī visvairāk esam to mācījušies un mēģinājuši apgūt. Jo tā – kā jau sacīts – ir īpaša prasme, ko nevar apgūt neviens cits, kā tikai kristieši; un arī mums visiem šai ziņā ir jāpaliek skolniekiem visu mūžu. Tikai citi pārdroši gari iedomājas, ka vienīgie zina un prot itin visu; taču no šīs prasmes viņiem nav ne vēsts, un viņi no tās ir aizgājuši tālāk, nekā visi citi. Tā ir visnegantākā lieta, kas rada kristiešiem pašu lielāko postu – šie gudrinieki, kas piepildījuši visu pasauli ar dažādām sektām un novirzieniem, ir cilvēki, kuri nekalpo ne Dievam, ne pasaulei, un īsti nesadzird ne Bauslību, ne Evaņģēliju. Bauslību viņi stūrgalvīgi neņem vērā, savukārt Evaņģēlijs tiem ir jau apnicis, tādēļ šie pārgudrie cilvēki meklē arvien jaunas mācības. Bet ne jau viņu dēļ mēs sludinām – viņi nav mūsu sludināšanas cienīgi. Dievs viņus jau ir nosodījis, ļaudams, lai viņi nemitīgi mācās, tomēr tā arī nespēj neko iemācīties arī tad, kad ir šo mācību dzirdējuši. Tā nu mēs to paturam tikai sev, un viņi no mums neko nevar saņemt – tie dzird tikai skaņas, bet mācību nesaklausa. Tā ir pirmā lieta, ko Kristus šeit māca ar savu piemēru. Nu aplūkosim mūsu Kunga skaisto sprediķi, kuru Viņš iesāk, sacīdams:

II

Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs?

Kungs Kristus ne tikai ir stūrgalvīgs un negrib sekot farizeju mācībai un pamācībām, bet norāda arī savas stūrgalvības iemeslu un prasmīgi iebilst šiem gudrajiem vīriem. Kristus aizbāž viņiem mutes, tā, ka tiem vairs nav, ko iebilst, jā, Viņš norāda uz viņu pašu darbiem un piemēru, tā, ka viņiem no visas sirds jākaunas par savu pārdrošos izturēšanos – par to, ka uzdrīkstējušies Viņu nopelt tik lielās lietās, lai gan paši mazākās lietās rīkojas tieši tāpat, turklāt grib tikt īpaši godāti.

Jo vai gan būtu iespējams viņiem atbildēt vēl labāk, nekā tieši tā, kā Viņš saka: jūs, lielie meistari un gudrinieki, vai gribat man mācīt, lai atgrūžu nabaga grēciniekus, kuriem esmu vajadzīgs – tos, kuri ilgojas pēc manis un nāk pie manis, gribēdami mani dzirdēt. Bet jūs traču paši pazudušas avs dēļ darāt daudz vairāk – pat tad, ja no vesela simta jums pazudusi tikai viena. Jūs atstājat savas deviņdesmit deviņas avis tuksnesī, tas ir, lauka laidarā, un skrienat pakaļ vienai – simtajai; jums nav miera, iekams neesat to atraduši! Un to jūs saucat par labu, slavējamu darbu; ja kāds šāda darba dēļ gribētu jūs nosodīt, jūs viņu uzskatītu par traku un neprātīgu. Vai tad es, dvēseļu Pestītājs, nedrīkstētu darīt ar cilvēkiem tāpat, kā jūs darāt ar savām avīm? Cilvēka dvēsele taču nav salīdzināma ar visām citām radītām būtnēm, ar visiem dzīvniekiem, kas dzīvo uz zemes! Vai gan jums pašiem savās sirdīs nevajadzētu kaunēties mani pamācīt un nosodīt par šādu darbu, kas ir nesalīdzināmi lielāks, nekā jūsu darbi, ko jūs paši slavējat? Ja gribat nosodīt mani, jums vispirms jānolād pašiem sevi!

Kristus patiešām ir sniedzis labu atbildi un aizbāzis mutes visiem pamācītājiem, pietiekami skaidri norādīdams pamatojumu, kādēļ Viņam nekādas pamācības nav vajadzīgas, jā, kādēļ Viņš tās nedomā uzklausīt un paciest. Tā nu mēs dzirdam, ka šie ļaudis, uzbrukdami Kristum, atklāj tikai paši savu grēku un kaunu. Jo tas patiesi ir kauns, jā, arī neciešama negantība, ka šādi meistari uzdrīkstas pamācīt šo Vīru, ko pats Dievs iecēlis par visu meistaru Meistaru. Un ir jānotiek tā, kā esmu sacījis: kas grib tiesāt un pamācīt kristieti, aizvest viņu projām no viņa Kristības un mācības par Kristu, mēģinot vadīt viņu ar savas gudrības vai Bauslības palīdzību, tas nevien būs spiests atzīt pats sevi par muļķi, bet arī darīs negantas lietas un slepkavos. Jo viņš zaimo Dievu pašā Dieva namā un svētajā vietā, ar velnišķīgu negantību ielauzdamies Viņa Valstībā, kur pats Dievs grib netraucēti valdīt ar savu Svēto Garu. Tāds uzbrucējs ir godam nopelnījis, ka Dievs atklāj viņa grēku un iegrūž viņu kaunā visas pasaules priekšā, jo viņš grib velna vārdā kļūt par meistaru tur, kur Kristus ir vienīgais Meistars; viņš ar savu galvu skrien pretī un uzbrūk Tam, kurš viņam ir pārāk gudrs un varens pretinieks.

Tādēļ nav labi šādi jokot ar kristiešiem, jo tie ir dzīvi svētie; lai visa pasaule nepūlas tikt galā ar šo Vīru, kura vārds ir Kristus. Pie Viņa tā neko nepanāks, un Viņš necietīs, ka pasaule grib Viņu pamācīt. Tāpat arī kristietim nav jāuzklausa šādas pamācības; jo, ja viņš tās pacieš, pakļaudamies vai piekāpdamies šādiem apgalvojumiem, kas grib mācīt un nopelt pašu Kristu vai uzbrukt ticībai ar Bauslības un darbu mācībām – tās ir veltīgas pūles un atkrišana no Kristus. Tādēļ turēsimies cieši pie Viņa un neņemsim vērā visu to, ko pasaule savā pārgudrībā māca. Jo, ja paliekam pie Kristus un saglabājam pareizo izpratni, mēs spējam apklusināt visus šos gudriniekus un likt viņus kaunā. Kristus grib palikt nenosodīts un nepamācīts – Viņš grib būt vienīgais, kurš māca un nosoda visu pasauli, tā, ka tai vai nu jāpieņem Viņa žēlastība, atzīstot Viņu par Kungu un Meistaru, bet sevi pašu – par ģeķi un neprašu, vai arī savas neticības dēļ jākrīt kaunā un jāiet bojā.

Bet es jau iepriekš esmu sacījis, ka šis sprediķis ir pārāk labs, salds un mierinošs rupjajam, trakajam un atskabargainajam pūlim, un mēs tam šeit vispār neko nesludinām – tas viņiem jāzina pavisam skaidri; tas domāts tieši tiem, kuri cieš bailes un sirdsapziņas mokas, ir postā un nāves briesmās, un velns ar viņiem diskutē par viņu grēkiem, gribēdams tos iedzīt grūtsirdībā un izmisumā. Tādiem ļaudīm ir jārāda šī jaukā aina, lai viņi iemantotu mierinājumu un stiprinājumu. Savukārt pārējie, kuri līdz šim ir dzīvojuši skurbumā un neko nezina par grūtsirdību un garīgām skumjām, ir jāved pie Mozus, pie bendes ar visiem viņa kalpiem un visbeidzot – pie velna. Jo šis sprediķis ir laipns un draudzīgs – tas attēlo Kristu daudz labāk, nekā cilvēks jebkad spētu attēlot, un neviens nav tik apdāvināts, ka spētu to īsti izteikt vārdos. Tas jāuzņem sirdī, ar ticību, un jāsatver, cik vien iespējams. Tomēr mums šeit mazliet jāaplūko tas, kādēļ Kristus tā saka, lai mums būtu pamats to pārdomāt.

Man arī – Kristus saka – ir simts avis, tas ir, viss kristiešu pulciņš, no kura viena avs ir noklīdusi un aizgājusi no kristiešu kopības. Vai gribi zināt, kāds ir mans nodoms? Tad iedomājies šādu ganu, kas no sava ganāmpulka pazaudējis vienu avi! Jo šis gans – pat tad, ja viņš ir tikai cilvēks, kurš rūpējas par nesaprātīgiem lopiem, kas radīti nokaušanai – tomēr baiļojas par savu pazudušo avi un cenšas to atkal atgūt – tikpat ļoti, kā nabaga avs vēlas atrast savu ganu.

Un, kad aitiņa saprot, ka tas, kurš to meklē un sauc, ir tās gans (un to avs saprot jau no savas dabas), tā nemaz nebīstas, bet skrien pie viņa ar vislielāko paļāvību un nāk, pilnīgi uzticēdamās, tiklīdz izdzird gana balsi; jā, šo balsi dzirdēdama, tā atsaucas un skrien ganam pakaļ – tā nerod mieru, līdz nonāk pie gana. Tā nu starp ganu un avi arvien valda tikai mīlestība un draudzība, jā, tiem ir vienāda sirds un prāts vienam pret otru. Ja aitiņa spētu runāt un izteikt vārdos to, ko jūt tās sirds, tā neizteiktu nekādu citu vēlēšanos, kā vien – būt pie sava gana. Savukārt ganam nav citu rūpju, nedz domu, kā vien – kā atrast pazudušo avi, kas aizklīdusi no viņa un nomaldījusies. Gans steidzas to meklēt un sūta arī savus kalpus uz katru vietu, kur vien nabaga aitiņu varētu meklēt. Viņš nerimstas, līdz atrod pazudušo un atved to mājās. Jo gans labi zina, cik nespēcīgs ir šis dzīvnieks, kas ir pilnīgi atkarīgs no sava gana palīdzības un aizsardzības un pats sev nekādi nespēj palīdzēt, tā, ka bez gana pilnīgi pazūd un aiziet bojā. Avs jau pēc savas dabas ir bikla un itin viegli nomaldās. Tiklīdz avs aizklīst no īstā ceļa un aiziet no gana, tā jau ir pagalam – pat tad, ja nonāk citā ganāmpulkā, pie cita gana, un svešinieks to sauc pie sevis. Tā maldīdamās skrien pa krūmiem, pa ūdeni, un galu galā kļūst par laupījumu vilkam vai kā citādi aiziet bojā.

Taču avij piemīt kāds tikums un spēja – tā ar vislielāko uzcītību turas pie sava gana un ļoti labi pazīst viņa balsi; tiklīdz avs šo balsi izdzird, tā taisnā ceļā steidzas pie gana un neļauj sevi aizvest projām no viņa, kaut arī visa pasaule to sauktu un vilinātu. Un pat tad, ja avs ir pazudusi un nomaldījusies, tai joprojām ir cerība atkal sadzirdēt gana balsi, kas to no jauna darītu priecīgu un atbrīvotu no visām raizēm. Un gans, avi atradis, nedomā uz to dusmoties vai to atgrūst, vai iemest vilkam rīklē; visas viņa rūpes un domas vērstas uz to, kā vislaipnākajā veidā aicināt un labināt nabaga noklīdušo avi; viņš izturas pret nelaimīgo dzīvnieku laipni un maigi, ceļ to uz saviem pleciem un nes atpakaļ, uz mājām.

Tā ir līdzība, kas redzama Dieva radībā un ar kuras palīdzību Kristus grib parādīt, kāds ir Viņa nodoms attiecībā uz mums – kā Viņš pret mums izturas un ko varam no Viņa gaidīt. Ja tā notiek dabā, tad vēl jo vairāk tas piepildās Kristus Valstībā, kas ir žēlastības Valstība, kurā atrodama tikai mīlestība un mierinājums. Tādēļ uzlūko avi, kas pieder šim Ganam – tu redzēsi, cik daudz vairāk Viņš rūpējas par savu avi, ar sirsnīgu laipnību gādādams, lai tā varētu atgriezties mājās. Tā Kristus grib parādīt, jā, izliet savu bezgalīgo mīlestību un sirsnību pār nabaga grēcīgajām, biklajām, izbiedētajām sirdsapziņām, kas ir Viņa īstās avis.

Jo, kad cilvēks ir pazaudējis šo Ganu un nedzird Viņa balsi, tam klājas tieši tāpat, kā pazudušai avij, kas aiziet arvien tālāk savos maldu ceļos. Ja arī kāds viņu sauc un aicina ar citām mācībām, gribēdams, lai viņš nāktu un cerētu, ka sastaps savu Ganu, tomēr šādi īstais Gans nav atrodams, un nabaga nomaldījusies avs skrien no viena kakta uz otru, aizmaldīdamās arvien tālāk; tai vairs nav nekāda mierinājuma, nedz palīdzības, iekams atkal kļūst dzirdama īstā Gana balss. Mūsu pieredze rāda un ikviens savā sirdī var sajust, ka tad, ja mums ir atņemta vai netiek mācīta mācība par Kristu, tūliņ nāk kāds maldinātājs, sektants vai jūsmotājs, kas sagroza mūsu Sakramentu vai Kristību, sludina tādu vai citādu mācību par īpašu svētumu; ikviens vilina nabaga avi pie sevis un izliekas par ganu. Tā avs pavisam apjūk un tiek maldināta arvien vairāk, līdz pilnīgi aizklīst no īstā ceļa.

Nu nāk arī velns ar savām domām, ko tas rada sirdī: ak, kaut tu būtu darījis šo darbu, un nebūtu darījis to…! Velna iedvestās domas dara sirdi vēl bailīgāku un samulsina to vēl vairāk, tā, ka sirds vairs nezina, kur glābties. Tas neizbēgami notiek tur, kur Kristus vairs nav cilvēku redzes lokā un par Viņu vairs netiek mācīts; lai ko šādā vietā mācītu un rādītu, lai kādu padomu dotu, viss kļūst tikai arvien sliktāk un pazušana arvien vairāk tuvojas. Nu cilvēks var rast glābiņu tikai tad, ja īstais Gans atkal nāk pie viņa un sauc viņu pats ar savu balsi.

Tādēļ mums jāmācās nekļūdīgi pazīt mūsu Kungu Kristu un jāiegaumē, ka Viņš jāuzlūko nevis kā tirāns vai bargs soģis – kā līdz šim ir sludināts un kā velns arvien mēģina Viņu iztēlot cilvēka sirdij, likdams tai iedomāties, ka Kristus stāv mums aiz muguras ar zobenu rokā – bet mums Viņš jāuzlūko tā, kā avs uzlūko savu ganu – ne kā to, kas grib biedēt, vajāt vai sist, bet, tiklīdz ir Viņu ieraudzījusi, avs priecājas, itin kā būtu jau saņēmusi gaidīto palīdzību un tai vairs nevajadzētu raizēties, nedz baiļoties; avs steigšus skrien pie gana, lūkodamās uz viņu ar vislielāko paļāvību.

Tādēļ arī, lai mēs iemantotu paļāvību uz Kristu un tā mūsos kļūtu arvien stiprāka, mums visupirms jāmācās nekļūdīgi pazīt sava Gana balsi un novērsties no visām citām balsīm, kas mūs spēj tikai maldināt, dzenāt šurpu un turpu. Mums jāuzklausa un jāsaprot tikai tā mācība, kuru Kristus mums atklāj vislaipnākajā un mierinošākajā veidā, kādā vien to būtu iespējams attēlot. Mums jāuzņem šī mācība tā, lai pilnīgā paļāvībā varam sacīt: mans Kungs Jēzus Kristus ir vienīgais Gans, un es, diemžēl, esmu pazudusī avs, kas aizskrējusi un apmaldījusies; nu mani māc bailes, taču es labprāt vēlētos iemantot dievbijību, Dieva žēlastību un sirdsapziņas mieru. Šeit es dzirdu, ka arī mans Gans baidās par mani un raizējas, kā tikšu pie Viņa un kā Viņš varēs mani izglābt. Kungs Kristus, mans Gans, tāpat, kā es, ir rūpju un baiļu pilns; Viņš nevēlas neko citu, kā vien – vest mani atpakaļ pie sevis.

Redzi, ja mēs spētu tā uzlūkot Kristus sirdi un savās sirdīs labi iegaumēt, ka Kristus tik ļoti ilgojas pēc mums un raizējas par mums, tad arī mēs nevarētu no Viņa bīties, bet priecīgi skrietu pie Viņa un tikai pie Viņa vēlētos palikt, neuzklausot nekādas citas mācības un skolotājus. Jo, kad nāk kāda cita mācība – vai tā būtu Mozus Bauslība, vai vēl kas cits – , tā nedara neko citu, kā vien – sāk mūs vajāt un mocīt, tā, ka mēs vairs nerodam mieru. Tādēļ arī Kristus Mt.11:28-29 saka: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.” Itin kā Viņš gribētu sacīt: skrieniet un meklējiet, kur vien gribat, klausieties un mācieties visu, ko vien kāds jums sludina, taču sirdsmieru neradīsit nekur citur, kā vien pie manis.

Mēs labprāt ļaujam sludināt par krietnu dzīvi, desmit baušļiem un dažādas labas mācības; taču, kad nepieciešams sludināt sirdsapziņai, kura ir izbijusies savu grēku dēļ, tad nekādā ziņā nedrīkst atskanēt neviens cits vārds, kā vienīgi – Vārds par Kristu. Jo nabaga pazudušajai avij nav pieņemams un vajadzīgs neviens cits skolotājs, bet tikai šis vienīgais Gans, kas nenāk ar Bauslības mācībām un prasībām, bet izturas pret pazudušo avi vislaipnākajā un maigākajā veidā. Viņš uzņemas tās postu, grēku un bailes, un pats dara to, ko būtu vajadzējis darīt avij -, kā arī tālāk dzirdēsim.

Jo, kā jau iepriekš pietiekami daudz esmu atgādinājis, ir jāatšķir šie divi pasludinājumi jeb Mozus un Kristus balsis, lai nekādā ziņā neļautu Mozum nākt pie pazudušās avs – pat tad, ja viņš to uzrunātu, cik labi vien spēj. Jo, ja kāds grib šos sprediķus sapludināt kopā un mierināt nomāktu sirdsapziņu ar šādiem vārdiem: esi mierīgs, tu taču neesi nevienu nonāvējis, nedz arī pārkāpis laulību vai darījis citus smagus, rupjus grēkus, vai arī – vienmēr esi rīkojies, labu nodomu vadīts, – tas arī ir mierinājums, taču šāds mierinājums nevar pastāvēt ilgi un izturēt smagākus triecienus. Jo tā joprojām ir mierinājuma meklēšana sevī pašā. Nabaga pazudušajai avij tas tomēr neko nepalīdz – tā vēl arvien turpina maldīties, ir apjukusi un pazudusi; avs pati nespēj sev palīdzēt, nedz nākt pie sava Gana.

Lai palīdzētu pazudušajai avij, tai jārāda īstais Gans, kas nāk avi meklēt, lai nestu to mājup; kad atskan Gana balss, avs gūst īstu mierinājumu. Nu tā spēj atbildēt Mozum un sacīt: es vairs neņemu vērā tavus draudus, nedz arī tavus mierinājumus; lai cik niknus vārdus tu teiktu – kaut arī tu mani sauktu par slepkavu, kas pakāris savu tēvu un māti, es tagad, baidīdamies no Dieva dusmības un mūžīgās pazušanas, negribu tevi dzirdēt, nedz tev sekot. Jo pats jūtu un atzīstu, ka es, diemžēl, esmu nabaga nomaldījusies avs; taču mans mierinājums un glābiņš ir tas, ka varu ar lepnumu sacīt: man ir Gans, kas mani, savu nabaga pazudušo avi, pats meklē un ceļ uz saviem pleciem. Tad nu runāsim nevis par to, cik dievbijīgs vai ļauns es esmu, bet gan par to, kā varu nākt pie Kristus.

Tādēļ arvien ir jāsludina atbilstoši tam, kādi ļaudis šo pasludinājumu klausās. Jo, kā jau sacīju, šī mācība nav domāta rupjiem, cietsirdīgiem ļaudīm, gluži kā nav vajadzīgs zemniekam, kas kuļ labību, dot cukuru un gardu spirdzinājumu, kāds nepieciešams slimniekam. Šādam cilvēkam būtu jādod maizes rieciens ar sieru un krietns malks ūdens. Bet maigi un viegli ēdieni jāpataupa slimniekiem un maziem bērniem, kuri neko cietu nevar sagremot. Tā arī tev jāraugās, lai tu pareizi izšķirtu šīs lietas un dotu katram to, kas viņam pienākas, rīkodamies kā gudrs namturis. Mozus un Bauslības pasludinājums tev jāpatur pie sevis līdz brīdim, kad sastapsi nocietinātus, nekaunīgus cilvēkus, kuri dzīvo pārdroši un nebīstas itin nekā. Tādiem tev jādod tikai smaga kūlēju barība, tas ir, jāliek uzklausīt bargo Mozus vārdu, kas līdz ar pērkona grāvieniem un zibens spērieniem atskan no Sinaja kalna, nonāvējot Israēla bērnus tuksnesī un noslīcinot faraonu Sarkanajā jūrā.

Bet tur, kur ir noskumušas, vājas sirdis un sirdsapziņas, kas ir pazudušās avis, tur tev nav jārunā par Mozu un visiem darbiem, ko Dievs darījis Bauslības laikos, bet jāpiemin tikai tie darbi, kurus Viņš paveicis caur Kristu, žēlastības laikā. Iemāci labi šīm nabaga sirdsapziņām to, kā Kristus izturas pret pazudušu avi, proti – ka Viņš ir mīļais, dievbijīgais Gans, kas raizējas un baiļojas par nabaga avi – tā, ka atstāj visu, lai tikai atgūtu pazudušo; Viņš nerimst saukt un meklēt, līdz ir atguvis savu avi un atvedis to mājās. Jo Viņam arvien ir sāpīgi redzēt, ka cilvēks grimst grēkos, ir noskumis un izbijies; Kristus nevar pieļaut, ka cilvēks paliktu grēkos un ietu pazušanā. Tādēļ Viņš tevi labina ar savu saldo Evaņģēliju, uzrunādams vislaipnākajā veidā, lai tikai tu nāktu pie Viņa un ļautu, lai Viņš tevi ceļ un nes uz saviem pleciem, saukdams par savu mīļo avi.

Jo tie, kuri dzīvo droši un ir piedzēruši, nevar tikt saukti par pazudušām avīm. Tie nemaz neraizējas par to, vai Dievs uz viņiem dusmojas, vai smejas – tie ir mežonīgi ļaudis, kas neļauj sevi savaldīt, nedz pasargāt. Bet par pazudušām avīm, kuras ir nomaldījušās, saucami tie, kurus nomāc viņu grēks un kuri uzcīna ticības cīņu. Tas nenozīmē, ka Mozus būtu jāpazaudē, bet – ka ir jāmāca Kristus un Viņa mācības svarīgākā daļa, tas ir, kad sirdsapziņu māc raizes un bailes, tai droši jāzina, vai Dievs ir tai žēlīgs. Tā ir īsta avs, kas nopūšas un sauc pēc sava Gana, gaidīdama palīdzību tikai no Viņš – kā Dāvids Ps.119:176 saka: “Es maldos, kā pazudusi avs; tad nu meklē savu kalpu…” Šādiem cilvēkiem garšo arī cukurs un saldais, maigais spirdzinājums, kas iepriecina un iedrošina sirdi, lai tā nekristu izmisumā, bet, saņēmusi šo mierinājumu, atkal pieceltos un atgūtos – nevis Mozū, bet Kristū – ne tādēļ, ka Mozus būtu kļuvis par šī cilvēka draugu, bet tādēļ, ka viņam Jēzū Kristū ir žēlīgs Dievs – vienalga, kur paliktu Mozus ar savu mierinājumu.

Lai gan ir labi un nepieciešami nerīkoties pretēji Bauslības prasībām – nelaupīt, nezagt, nenonāvēt, neradīt tuvākajam nekādu netaisnību un neradīt viņam ciešanas. Tomēr šāda krietna dzīve vēl nedod īstu mierinājumu cilvēka sirdij, bet ir tikai kā ādas kutēšana, kas nesniedzas dziļāk un nesaglabājas ilgāku laiku. Jo, kad velns nāk un aizskar cilvēka sirdi, tas ne tikai atņem tai šo mierinājumu, un arī tad, ja esi kaut ko darījis atbilstoši Bauslības prasībām, tomēr velns tavā dzīvē atradīs desmitreiz vairāk pārkāpumu – jā, pat tavos vislabākajos darbos viņš var atrast daudz nešķīstības un nosaukt tos visus par grēkiem. Tādēļ uz šādu mierinājumu nevar paļauties – tas droši jānoraida un jāsaka: lai paliek Dieva ziņā, vai es savā dzīvē esmu, vai neesmu dievbijīgs – par to spriedīsim tur, kur jāmāca un jārunā par darbiem; bet šajā lokā, kur tagad stāvu, nav jārunā par maniem darbiem un dievbijību, bet par Kristu un Viņa darbiem, ko Viņš dara manis, savas pazudušās avs, labā. Ja gribi jautāt, vai esmu dievbijīgs, es atbildu pavisam vienkārši: nē – un šai lokā tāds arī negribu būt.

Bet, ja tu jautā, vai Kristus ir dievbijīgs, to gan es varu apstiprināt bez šaubīšanās – Viņu es varu rādīt kā savu dievbijību, uz Viņu varu atsaukties ar prieka pilnu lepnumu. Jo Viņa Vārdā esmu kristīts, un šeit, Evaņģēlijā, man ir vēstule un zīmogs, kas apliecina, ka esmu Viņa mīļā avs un Viņš – mans labais, dievbijīgais Gans, kas meklē savu pazudušo avi un nepiemin nekādas Bauslības prasības – Viņš no manis neko neprasa, nespiež, nedraud un nebiedē, bet apliecina man tikai savu brīnišķīgo žēlastību. Viņš pats man kalpo un ceļ mani uz saviem pleciem – man tikai jāļauj, lai Viņš mani paceļ un nes. Tādēļ es negribu baidīties no Mozus draudiem un pērkona grāvieniem, nedz arī no paša velna, jo es atrodos šī Vīra aizsardzībā, kurš atdod manā īpašumā savu dievbijību un visu, kas Viņam pieder; Viņš mani nes un tur, tā, ka es vairs nevaru pazust, ja esmu un palieku avs, kas nenoliedz savu Ganu un nebēg no Viņa projām.

Tā nu šis tēls ir parādīts vislaipnākajā un jaukākajā veidā, kādu vien varētu iedomāties. Nu nepieciešama tikai ticība. Jo šī aina ir mierinoša un patiesa, taču mēs to nesajūtam tā, kā vajadzētu sajust. Jo, kad avs skrien un maldās, tas ir, kad cilvēks jūt savus grēkus un tie viņu nomāc, kad viņš nezina, kur glābties, un velns viņu biedē, tad sajūtas ir gluži pretējas, un cilvēks nespēj aptvert, ka tas, ko šeit dzirdam, ir patiesība. Pašreizējo sajūtu un pieredzes dēļ dzirdētais viņam aizmirstas. Jo velns ir aizmiglojis viņa skatienu, un viņš nesajūt neko vairāk, kā vien Dieva dusmas un nežēlastību, un tās viņa sirdi nomāc tik smagi, ka viņš nespēj pacelties pāri šiem draudiem, nedz novērst no tiem savas acis, jā, viņš tajos ir nogrimis tik dziļi, ka arī Kristū nesaskata neko citu, kā bargu Soģi – kā Viņš līdz šim arī ir ticis attēlots un ar nekrietno pāvesta sekotāju palīdzību iztēlots visu ļaužu sirdīm – kā tāds, kas sēž uz varavīksnes ar zobenu mutē.

Tā ir īstā velna prasme un viltība, ko viņš pielieto pret nabaga noklīdušajām avīm – velns visu sagroza un aizmiglo tām skatienu, lai tās vairs nespētu pazīt savu Ganu; viņš arī sūta savus ļaudis, lai tie, slēpdamies aiz Mozus un Kristus vārda, sāktu diskutēt par Kristu – tāpat, kā agrāk viņš bija izrīkojies ar Mozu, tā, ka cilvēkam vajadzīga stipra ticība tam, ka Kristus ir viņa labais Gans; nu viņam nākas cīnīties pašam ar sevi. Jo sajūtas pašas par sevi ir spēcīgas, un velns padara grēku un draudošās briesmas tik lielas, ka cilvēks ir pārbijies līdz sirds dziļumiem un aiz bailēm vairs nejūt arī pats savu miesu.

Tādēļ šī lietas nav tik viegli iemācīties, kā dažiem šķiet. Kad valda miers, mēs itin viegli spējam ticēt, ka Kristus ir laipns un draudzīgs; bet, kad mūsu sirdīm uzbrūk bailes un briesmas, tad kļūstam gluži akli un apjūkam tā, ka spējam spriest tikai pēc savām sajūtām. Mēs tām pieķeramies, un mūsu maldi arvien pieņemas spēkā. Jo mēs esam tajos sagūstīti un nespējam domāt neko citu; tomēr tas, ko jūtam, nav patiesība.

Nu būtu vajadzīga prasme sacīt pašiem savai sirdij: ja atzīsti sevi par pazudušu avi, tad tu saki pareizi; bet, ja tādēļ gribi bēgt projām no Kristus un iedomājies Viņu kā tādu Vīru, kas grib tevi vajāt un iebiedēt, tad šis domas nāk no negantā velna. Jo, ja tu pareizi uzlūkotu Kristu un atpazītu Viņu kā savu labo Ganu, tu nekādā ziņā no Viņa nebēgtu un nebītos, bet skrietu pie Viņa ar prieku un paļāvību. Jo Viņš nāk ne tādēļ, ka gribētu tevi pazudināt, bet nāk un meklē tevi, lai celtu un nestu uz saviem pleciem, glābtu un atpestītu no grēkiem, maldiem, velna varas un visām nelaimēm. Ja jūti, ka esi grēcinieks un esi pelnījis Dieva dusmas, tev tieši tādēļ vēl jo vairāk jāsteidzas pie sava mīļā Gana, lai Viņš tevi no tā visa izglābtu. Tev par Viņu jādomā tikai tā, kā avs domā par savu ganu – tā nevar no viņa baidīties, bet kļūst priecīga un droša, tiklīdz viņu ierauga un izdzird viņa balsi, kaut arī iepriekš pati no viņa aizskrējusi. Ņemot vērā, ko esi pelnījis, tev būtu pamats no Viņa bīties; teču tev jādomā tāpat kā avij, kas labi zina, ka gans savā sirdī nenes dusmas un nežēlastību pret pazudušo; tā negaida no gana neko citu, kā vien mīlestību un visu labo.

Tā nu arī šeit viss, kas tev nepieciešams, ir – iemācīties pareizi uzlūkot Kristu. Tas jādara saskaņā ar Dieva Vārdu, nevis tā, kā māca tavas paša domas un sajūtas; jo cilvēka domas ir aplamas un melīgas, turpretī Dieva Vārds ir patiess un nevar melot. To Viņš ar dzīviem piemēriem un darbiem ir apliecinājis un vēl joprojām turpina apliecināt visu kristiešu vidū. Tādēļ mums tikai jāuzņem sirdīs Viņa Vārds un jāievij tajā pašiem sevi; mums jāiemācās prasme atzīt pašiem savu sirdi par meli un stāties tai pretī ar šīs mācības palīdzību. Taču tā ir prasme, kuru es vēl neesmu apguvis. Vēl jo mazāk to apguvuši vieglprātīgie ļaudis, kuri tik ļoti ar to lielās, itin kā visu, ko kaut reizi ir dzirdējuši, tie jau zinātu labāk par citiem; viņi no tā neko nav pieredzējuši un pat nenojauš. Jo runāt un sludināt nav grūti, taču daudz grūtāk ir šādus vārdus apliecināt ar darbiem – to pieredz ikviens, kas nopietni apņemas to darīt.

Tā ir pirmā norāde uz mīļo un laipno Kristu – Viņš pats mums to sniedz šajā Evaņģēlija vietā, atklādams, ka Viņš no visas sirds raizējas un baidās par pazudušo avi, tādēļ steidzas to meklēt, atstādams pārējās deviņdesmit deviņas. Viņš steidzas ne tādēļ, ka gribētu pazudušo biedēt vai sist, bet tādēļ, lai vestu to mājās – lai iepriecinātu noskumušo sirdi un sirdsapziņu ar savu laipno, mīļo balsi. Tā nu avs un Gana starpā ir abpusēja sirsnīga mīlestība un prieks; tu redzi, ka parādi savam Ganam lielu mīlestību un dari Viņam prieku, ja no visas sirds turies pie Viņa un gaidi no Viņa visu labo.

Otrkārt, tu redzi, ka Kristus šo savu prieku un neizteicamo labestību ir izlējis pār mums ar dažādām ārēji redzamām zīmēm un izpausmēm, izturēdamies pret atrasto avi tik laipni un draudzīgi. Viņš tai neko nesaka ne par kādiem likumiem vai spaidiem, lai gan Viņam būtu tiesības dzīt arī šo avi sev pa priekšu un likt tai iet pašai savām kājām, kā to dara pārējās. Bet gans ceļ avi uz saviem pleciem un pats to nes visu ceļu cauri tuksnesim. Viņš uzņemas visu darbu un pūles, lai tikai avij būtu miers un tā varētu justies kā mājās; un Viņš to dara labprāt un no sirds, jā, Viņš ir prieka pilns tādēļ vien, ka ir savu avi atguvis. Un skaties, cik labi nu klājas nabaga avij – tā bauda mieru un drošību, gulēdama uz sava gana pleciem. Arī avs ir priecīga, ka tai nav jāiet pašai – tā var gulēt un būt mierīga, neraizējoties ne par suņiem, ne vilkiem, tas ir, ne par kādiem maldiem un meliem, briesmām un postu. Tā tiešām ir lieliska, jauka un mierinoša aina, ko uzlūkojam ar mīlestību un prieku.

Jo mūsu Kungs Kristus, mūs atpestīdams, rīkojas tieši kā labais Gans; to Viņš reiz ir paveicis ar savām miesīgajām ciešanām un miršanu, un tagad vēl arvien turpina darīt garīgi, ar savu spēku darbodamies caur Vārdu. Tā Viņš mūs ceļ uz saviem pleciem, nes un sargā, ka varam būt droši visu grēka, velna un nāves draudu priekšā, kaut arī tie mūs biedē un izturas tā, it kā gribētu mūs aprīt un aizraut līdzi. Šī nešana ir tāda, ka atspirgstam un tiekam paglābti no visām nelaimēm, un mums ne no kā vairs nav jābīstas. Gluži kā avs, kas guļ uz sava gana pleciem, nebīstas arī tad, ja suņi nikni rej un vilks glūnēdams klaiņo apkārt; avs bezrūpīgi nokar galvu un pat guļ iemigusi. Tāpat ir arī ar mums – ja paliekam ticībā šim artikulam: es ticu uz Jēzu Kristu, mūsu Kungu, kas par mums cietis, miris, augšāmcēlies utt., tad mums nav jāraizējas, ka mēs varētu iet pazušanā vai velns varētu mūs aprīt, kaut arī viņš jau ir plaši atplētis savu rīkli. Jo mēs neejam paši savu ceļu, jā, pat neejam savām kājām, bet esam apķērušies ap sava Gana kaklu un guļam uz Viņa pleciem, tā, ka esam pilnīgā drošībā; jo grēks, nāve un elle, kaut arī izskatās ļauni un biedinoši ienaidnieki, tomēr nekādi nespēj mūs aprīt. Citādi – ja Kristus nenestu mūs uz saviem pleciem – mēs, nabaga avis, itin drīz ietu pazušanā un tiktu aprīti.

Jo, gluži kā avs nespēj pati sevi pasargāt, nedz uzmanīties, lai nenomaldītos, ja gans to nevada un neuzmana, tā arī pati nevar atrasties un nākt pie sava gana, ja reiz ir nomaldījusies un pazudusi; ganam ir jāiet avij pakaļ un jāmeklē tik ilgi, kamēr viņš to atrod. Un, kad gans avi ir atradis, viņam tā jāceļ uz saviem pleciem un jānes, lai tā atkal netiktu aizbiedēta projām un lai vilks to nevarētu sagrābt. Tāpat arī mēs nevaram sev palīdzēt iemantot sirdsapziņas mieru, nedz dot paši sev padomu, kā izglābties no velna, elles un nāves, ja Kristus pats ar savu Vārdu mūs nesauc atpakaļ un neved pie sevis. Kad nākam pie Viņa un esam ticībā, mēs tomēr nespējam paši sevi tajā uzturēt, nedz pastāvēt, ja Viņš ar šo pašu savu Vārdu mūs neceļ un nenes; jo velns it visās vietās bez mitas mums uzglūn, cenšas pielavīties un, kā lauva rūkdams, tīko mūs aprīt, – kā Sv. Pēteris saka 1.Pēt.5:8. Tādēļ šai ziņā mums nepavisam neklājas lielīties ar savu brīvo gribu un saviem spēkiem – ar tiem mēs neko nevaram iesākt, nedz arī turpināt; Kristum, mūsu Ganam, ir vienam jāpaveic itin viss.

Taču mēs esam pārliecināti, ka tik ilgi, kamēr guļam uz Viņa pleciem, esam pasargāti no visiem draudiem un nelaimēm. Jo Viņš noteikti nevienam neļaus mūs noraut no sava kakla, nedz aizmest projām; jo mūsu Gans taču ir tik priecīgs un apmierināts, ka spējis savu pazudušo avi atkal atgūt un atgriezt savā ganāmpulkā! Īsi sakot, nu vairs nav nekādu draudu, dzīšanas, nedz pieprasīšanas, bet tikai laipna nešana, tikai dzīvība un žēlastība, ar kādu Gans maigi rūpējas par savu avi. Turpretī Mozus nerīkojas kā nabaga vāju avju gans, bet iet kā lielu, spēcīgu lopu gans – viņš ar savu gana zizli un nūju dzen ganāmpulku sev pa priekšu tuksnesī, triju dienu gājumā, līdz tas ir paguris; jo tieši tā jārīkojas ar rupjiem, cietsirdīgiem ļaudīm.

Un arī mums, kad nonākam Mozus varā, proti – ārējā, miesīgā dzīvē, ir jāiet pašiem savām kājām, jādara tas, ko Bauslība prasa. Bet ticības lietās nevaram pieļaut, ka mums tiktu uzspiests vai no mums prasīts kāds darbs; te mums tikai jāļauj, lai Kristus mūs saudzīgi paceļ un nes – nevis uz zirga muguras vai ratos, bet pats uz saviem pleciem un muguras. Tas – kā jau sacīju – notiek tad, kad Kristus liek mums sludināt savu Vārdu, atklādams, ka Viņš miris mūsu labā, savām miesā nesis mūsu grēku un pienaglojis to pie krusta, licis zem savām kājām velnu līdz ar nāvi un grēku, ievedis mūs mūžīgā dzīvībā un turpina mūs nest vēl joprojām, kamēr vien dzīvojam. Tādēļ mums nav jāraugās uz mūsu pašu dzīvi, nedz jāvērtē, cik dievbijīgi un stipri esam, bet tikai jāguļ uz Kristus pleciem. Jo šajā lokā jeb artikulā mums nav jāraizējas ne par grēku, nedz arī par nāvi vai dzīvību – mēs visu saņemam Kristū, kas mūs nes un uztur.

Un Viņam vēl nepietiek ar šīm divām lietām – ka Viņš tik laipni meklē pazudušo avi un tik maigi, ar prieku to nes uz saviem pleciem; pārnesis avi mājās, Viņš vēl sarīko īpašus svētkus un priecājas kopā ar citiem – Viņš saaicina kaimiņus un draugus, lai tie priecātos līdz ar Viņu. Jā, Viņa prieks ir tik liels, ka Dievs Debesīs līdz ar visiem eņģeļiem un Debesu pulkiem, līdz ar visu radību priecājas par katru grēcinieku, kas atgriežas. Tā Kristus parāda un paskaidro, kas ir tas, kuru Viņš sauc par pazudušo avi, proti – grēcinieks, kas nožēlo grēkus un atgriežas, tas ir, jūt savu grēku un no sirds to nožēlo, vēlas no tā atbrīvoties un nākt pie Kristus, lai labotu savu dzīvi – arī ārēji. Tā ir briesmīgu skumju mākta sirds un satriekta sirdsapziņa, kam velns uzbrūk tā, ka cilvēks zem ciešanu un bēdu nastas kuru katru brīdi var sabrukt. Jo Kristus ir tāds Gans, kurš nemeklē un nenes nevienu citu avi, kā tikai to, kura ir pazudusi un pati nespēj rast nekādu padomu, nedz palīdzību.

Vai gan būtu iespējams sludināt vēl laipnāku un mierinošāku vēsti, jeb – vai gan Kristus varētu paveikt kaut ko vēl vairāk, lai darītu sirdi priecīgu un modinātu tajā stipru paļāvību uz Viņu? Mēs redzam šo Gana tēlu, ko pats Kristus rāda mums, nabaga grēciniekiem. Tas ir Viņš, kas tik ļoti negrib pazaudēt savas avis un tik dedzīgi tās meklē; un, līdzko ir atradis, Viņš tās nes uz saviem pleciem ar vislielāko prieku un izplata šo prieku visapkārt, tā, ka visi eņģeļi un svētie, jā, visa radība līdz ar Viņu priecājas par mums un laipni mums uzsmaida – par Saule spīd laipnāk un mīlīgāk. Tā jau tas ir – kad cilvēks ir noskumis, pat Saule viņam šķiet nespodra, un viss, ko viņš uzlūko, izskatās tumšāks; turpretī tad, kad sirds ir priecīga, cilvēks uzlūko visu ar priecīgu skatienu, un visas lietas viņam šķiet gaišākas un spožākas.

Kas spētu tam stingri ticēt, tas saņemtu īstu mierinājumu un prieku Kristū un caur Kristu; jo šeit izteikts drošs un uzticams apsolījums, ka tad, ja cilvēks turas pie Kristus un ļauj Viņam sevi nest uz pleciem, viņš būs gaidīts viesis Debesu Valstībā un tiks tur uzņemts ar vislielāko prieku.

Taču bēdās un nomāktās sirdsapziņas grūtsirdībā mēs izturamies pavisam citādi – mūsu sirdis nespēj domāt neko citu, kā vien – ka ikviens eņģelis stāv mums aiz muguras ar zobenu. Tā nu cilvēks nerod prieku, domājot par Dievu un eņģeļiem; viņš nespēj ar prieku uzlūkot neko no Dieva radības, bet baidās pat no mīļās Saules, jā, arī no katras čabošas lapas. Tā cilvēki paši sevi nomoka un sagrauž ar savām domām. Viņi labprāt izkļūtu no šī posta – tie cenšas strādāt tik daudz un justies tik dievbijīgi, ka vairs nevajadzētu baidīties; taču tā nelaime kļūst vēl lielāka.

Bet, ja gribi savā sirdī iemantot īstu mierinājumu un prieku, mācies labi iegaumēt šo jauko ainu un Evaņģēlija Vārdu, lai tu savu mierinājumu zinātu meklēt tur, kur tas patiesi ir atrodams, proti, Kristū, un nekur citur. Jo šajā Cilvēkā tu atrodi visu – ja vien paliec Viņa patvērumā un uz Viņa pleciem. Bet jebkurš mierinājums, kas meklējams ārpus Viņa, nespēj darīt sirdi drošu un mierīgu, kaut arī tu ņemtu talkā visu radību un saraustu vienā kaudzē visas pasaules prieku un līksmību.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.