131. Kāds tad īsti ir Dieva bauslības mērķis un uzdevums?


25. svētdienā pēc Vasarssvētku atsvētes

Kad nu jūs redzēsit izpostīšanas negantību stāvam svētā vietā, par ko pravietis Daniēls sacījis – kas to lasa, lai uzmana, – lai tad tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos. Un, kas ir uz jumta, lai nekāpj zemē iznest mantas no sava nama. Un, kas ir uz lauka, lai neatgriežas mājās paņemt savas drēbes. Bet vai grūtajām un zīdītājām tanī laikā! Bet lūdziet Dievu, lai jūsu bēgšana nenotiek ziemas laikā vai sabata dienā. Jo tad būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no pasaules iesākuma līdz šim laikam un kādas arī vairs nebūs. Un, ja šīs dienas netiktu saīsinātas, tad neviens cilvēks neizglābtos; bet izredzēto dēļ šīs dienas tiks saīsinātas. Ja tad kas jums sacīs: redzi, še ir Kristus vai tur, – tad neticiet. Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos. Redzi, Es jums to esmu teicis jau iepriekš. Tāpēc, kad tie jums sacīs: redzi, Viņš ir tuksnesī, – tad neizeita ārā; redzi, Viņš ir kambaros, – tad neticiet. Jo, kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana. Jo, kur maita, tur salasās ērgļi. [Mt.24:15-28]

Viena no tēmām, par kurām cilvēki mēdz daudz spriest un prātot, ir pasaules gals. Pēdējos gados šis temats ir bijis diezgan aktuāls, un ir izskanējuši vairāki drīza pasaules gala paredzējumi. Šajā sakarībā mums vispirms jāatceras Kristus vārdus, ka nevienam nav dots zināt ne laiku, nedz stundu, kas pasaulei pienāks gals. Šīs lietas ir pilnīgi Dieva ziņā. Tādēļ visi šādi paredzējumi mums jāuztver kā šarlatānu mēģinājumi paredzēt to, ko neviens cilvēks zināt nevar. Vienīgais, ko mēs droši zinām par pasaules galu, ir tas, ka gals šai pasaulei reiz pienāks.

Dievs mūs par to ir arī brīdinājis un savā vārdā devis zīmes, kuras mums jāvēro. Šīs svētdienas tekstā evaņģēlists Matejs mums stāsta par pasaules galu, bet šis teksts nav viegli saprotams un tas jālasa ļoti piesardzīgi. Problēma galvenokārt ir tā, ka evaņģēlists šeit stāsta gan par jūdu valsts, gan pasaules galu. Tomēr abas šīs lietas viņš skaidri nenošķir un neatstāsta hronoloģiskā secībā. Tādēļ šis teksts ir jālasa ļoti uzmanīgi, lai varētu izprast, kur evaņģēlists stāsta par Jeruzālemes nopostīšanu 70.gadā pēc Kristus dzimšanas un kur viņš runā par pasaules galu. Laikā, kad tapa Mateja evaņģēlijs arī Jeruzālemes nopostīšana vēl bija nākotnes jautājums. Mēs uz šo notikumu skatāmies kā uz senu vēsturi, bet evaņģēlistam un viņa laikabiedriem tā bija nākotne.

Tātad evaņģēlists vispirms raksta: “Kad nu jūs redzēsit izpostīšanas negantību stāvam svētā vietā, par ko pravietis Daniēls sacījis – kas to lasa, lai uzmana, – lai tad tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos. Un, kas ir uz jumta, lai nekāpj zemē iznest mantas no sava nama. Un, kas ir uz lauka, lai neatgriežas mājās paņemt savas drēbes. Bet vai grūtajām un zīdītājām tanī laikā! Bet lūdziet Dievu, lai jūsu bēgšana nenotiek ziemas laikā vai sabata dienā. Jo tad būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no pasaules iesākuma līdz šim laikam un kādas arī vairs nebūs. Un, ja šīs dienas netiktu saīsinātas, tad neviens cilvēks neizglābtos; bet izredzēto dēļ šīs dienas tiks saīsinātas.”

Šie notikumi mums vairs nav jāgaida, jo tie ir jau piepildījušies. Viss notika tā, kā evaņģēlists bija rakstījis: Pirmā gadsimta vidū spriedze Palestīnas iedzīvotāju starpā bija nokaitusi līdz baltkvēlei.

66.gadā pēc Kristus jūdu nacionālisti izkāva visu Jeruzālemē izvietoto romiešu garnizonu, un pieveica arī Sīrijā izvietotos romiešu spēkus. Pēc šiem satraucošajiem notikumiem, kas izraisīja nemierus visā provincē, imperators Nērons nosūtīja uz Jeruzālemi sešdesmit tūkstošus karavīru. Romiešu karaspēku sākotnēji vadīja kaujās rūdītais ģenerālis Vespasiāns. Tomēr drīz viņš bija spiests atgriezties Romā, jo bailēs no atriebības nežēlīgais imperators Nērons 68.gadā pēc Kristus izdarīja pašnāvību. Pēc Nērona nāves Romā sākās jukas un Vespasiāns atgriezās galvaspilsētā, un pats kļuva par jauno Romas imperatoru. Romiešu armijas vadība Palestīnā tika uzticēta Vesapasiāna vecākajam dēlam Titam.

70.gadā pēc Kristus viņa karaspēks pilnīgi aplenca un nopostīja Jeruzālemi. Sagrauts un nodedzināts tika arī Jeruzālemes templis. Lielākā daļa iedzīvotāju vai nu nomira bada nāvē vai arī tika romiešu nokauti. Kad apustuļi kopā ar pārējiem Jeruzālemes kristiešiem redzēja piepildāmies brīdinošās zīmes, par kurām Jēzus tiem bija stāstījis, viņi pirms aplenkuma sākšanās atstāja pilsētu un paglābās netālajos Pellas pakalnos. Jeruzālemes un īpaši tās tempļa nopostīšana skaidri iezīmēja Vecās Derības beigas un kristiešu nošķiršanos no jūdiem.

Tā kā upurēšana templī vairs nevarēja notikt, par jaunās jūdu reliģijas centru kļuva sinagoga. Mainījās arī jūdu izpratne par gaidāmo Kristu. Savukārt kristieši bija pārliecināti, ka Kristus jau ir atnācis un pats kļuvis par jauno templi un upurēdams sevi cilvēces labā, kļuvis par tempļa upuru piepildījumu. Tempļa nopostīšanu kristieši saprata kā nepārprotamu Dieva zīmi. Kristīgā baznīca vairs nebija saistīta tikai ar jūdu tautu. Tā sevi uzskatīja par jauno Israēlu un likumīgu Vecās Derības mantinieci.

Tālāk evaņģēlists stāsta par to, kas notiks pasaules pēdējās dienās un šīs lietas īpaši attiecas uz mums. Šajā sakarībā mūs jāievēro, ka evaņģēlists vairāk runā par garīga, nekā fiziska rakstura lietām. Tāpat mums jāatceras, ka pēdējie laiki jau ir iestājušies un tie sākās ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Kristus baznīca ir pēdējo laiku Dieva tauta, kuras vidū piepildās visi lielie Dieva apsolījumi.

Kā pēdējo laiku Dieva tauta mēs vispirms tiekam brīdināti no viltus kristiem: “Ja tad kas jums sacīs: redzi, še ir Kristus vai tur, – tad neticiet.” Laikā no debesbraukšanas līdz pastarai dienai Kristus būs sastopams tikai Evaņģēlija vārdā, Kristības ūdenī un Vakarēdiena maizē un vīnā. Tādēļ Jēzus brīdina no pieķeršanās cilvēku darbiem un ārējām organizācijām, dažādām svētvietām un tiem, kas uzdodas par Viņa vietniekiem zemes virsū.

Šādiem meliem, saka Jēzus, neticiet! Citiem vārdiem sakot, Kristus brīdina, lai nesekojam tiem, kas gribēs mūs pievērst ārējām lietām, baznīcas ārējai politiskai varai, reliģiskam misticismam, meditācijām un visam citam, kas nav vārds un sakraments. Tādēļ runājot par pēdējiem laikiem, uzmanība ir jāpievērš nevis dažādām neparastām zīmēm un mulsinošām parādībām, bet Dieva vārda sludināšanai, Kristībai, Grēku atlaišanai un Svētajam Vakarēdienam.

Tālāk Kristus brīdina, ka “uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos.” Šie vārdi ir biedinoši, jo liecina, ka cilvēku darbu reliģija vairosies un to papildinās dažādi brīnumi. Tas tiks panākts ar tik viltīgu un uzstājīgu propagandu, ka pat daudzi svētie tai nespēs pretoties un tiks pievilti kopā ar citiem. Šādas lietas jau ir notikušas agrāk un turpina arvien pieaugt spēkā mūsu dienās. Īsi sakot, ja kāds jums saka, ka Kristus sastopams kaut kur citur nekā Evaņģēlija vārdā, Absolūcijā, Kristībā un Vakarēdienā, tad netieciet un ziniet, ka tas, kurš jums to saka, ir viltus kristus, vienalga kādas zīmes un brīnumus viņš rāda.

Tas liek mums kārtējo reizi pārdomāt jautājumu par baznīcu celtnēm un dievkalpojumiem. Liela, skaisti izgreznota, noslēpumainas un valdzinošas atmosfēras pilna katedrāle, ārēji svinīgi un sarežģītu reliģisku izdarību pilni dievkalpojumi nebūt neliecina par Kristus klātbūtni, bet par gluži pretējo. Tie vērš cilvēku uzmanību nevis uz vārdu un Sakramentu, kurā pie mums nāk Kristus, bet modina cilvēkos pagānisku bijību noslēpumainā priekšā, iespaidojot un valdzinot viņa fiziskās maņas. Tas pats arī ir sakāms par tagad ļoti populārajām meditācijām un citiem garīgiem vingrinājumiem.

Nevienai no tām nav Kristus apsolījuma, tās ved prom no Dieva vārda reliģiskā misticismā, tādēļ no tādām lietām mums ir jāsargās kā no paša velna vecmātes. Velna vara un pievilšana ir reliģiska. Velns pats ir pirmais entuziasts, kurš novērsās no Dieva vārda un pievērsās sev. To pašu viņš māca citiem, kurus cer padarīt par elles pagalēm. Velns vienmēr cilvēkus kārdina un vilina ar izjūtām un baudām, tāpat kā to dara viņa kalpi – narkomāni, izvirtuļi un noziedznieki.

“Redzi, Es jums to esmu teicis jau iepriekš”, brīdina Kristus, “tāpēc, kad tie jums sacīs: redzi, Viņš ir tuksnesī, – tad neizeita ārā; redzi, Viņš ir kambaros, – tad neticiet.” Šeit Kristus brīdina no kustības, kas iesākās dažus gadsimtus pēc Viņa šīs zemes dzīves austrumu baznīcā, kad daudzi bēga uz tuksnesi, lai tur nodotos vientuļnieka dzīvei.

Tas notika pēc tam, kad kristīgā ticība kļuva par Romas valsts reliģiju un cilvēki tai pievērsās izdevīguma dēļ. Tad daudzi dedzīgi kristieši meklēja patvērumu vientulībā, tuksnešainās, nomaļās vietās. Ar laiku izveidojās veselas vientuļnieku mūku kustības, kuru vidū ir bijuši arī krietni vīri, tādi kā Antonijs, bet lielākā daļa no šiem ļaudīm bija neizglītoti maldu mācītāji. Šo tuksneša tēvu raksti vēl joprojām tiek uzskatīti par autoritatīviem austrumu pareizticīgajā baznīcā. Tomēr tie lielākoties ir mistiķu sacerējumi, kas mudina uz iekšēju apceres dzīvi. Lai gan tajos atrodamas arī labas domas, tomēr tur sastopamas arī atklātas maldu mācības.

Tā piemēram, Svētais Francis pats bija krietns vīrs, tomēr nevienam nevajadzētu sekot viņa piemēram un viņa dibinātajam ordenim. Kristīgā dzīve nav jāsaista ar tuksnesi un noslēgtību, bet tai jārit brīvi, tā kā dzīvoja Kristus un Viņa apustuļi. Baznīcai ir jāiet pasaulē, katram jākalpo ar savām dāvanām savam tuvākajam un atklāti jāsludina evaņģēlijs, lai citi tiktu vesti pie Kristus. Turpretī par vientuļnieka un klosteru dzīvi Kristus saka – neticiet, ja kāds jums saka, ka es esmu meklējams kambaros.

Savu pamācību par pēdējiem laikiem Jēzus beidz ar vārdiem: “Jo, kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana.” Tātad Kristus šeit brīdina no visiem, kas grib Viņu saistīt ar kādu noteiktu vietu, novērst no ticības un pievērst darbiem. Turieties pie ticības, saka Kristus, jo jūs nezināt, kurā stundā es nākšu. Tas notiks tad, kad neviens to nebūs gaidījis. Tādēļ esiet modri un turieties pie ticības un nemeklējiet mani cilvēku izdomātos darbos un vietās!

“Jo, kur maita, tur salasās ērgļi.” – Viņš piebilst. Tas ir, tāpat kā ērgļi neizraugās kādu īpašu vietu, kur palikt, bet dodas turp, kur ir maita un pulcējas pie tās, tāpat jums jāpulcējas pie manis, tas ir, tur, kur ir atrodams mans Vārds un Sakraments. Ar to svētīti, jūs droši varēsit sagaidīt manu otro atnākšanu. Āmen.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.